„Ja dziedās sevišķi skaļi, tad varbūt ļaudis to dzirdēs arī jūras otrā krastā, okupētajā Latvijā…” – ar tādu domu notika daudzas politiskās akcijas, ko rīkoja trimdas latviešu jaunieši, un tagad par tām stāsta dokumentālā filma „Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju”.
Pagājušā gadsimta 80. gadus dzīvoju Amerikā, bet prom no latviešu sabiedrības. Pirmos četrus gadus pavadīju, studējot augstskolā, lai gan pusotru gadu no studijām aizgāju un strādāju Čikāgas galvenajā geju un lesbiešu laikrakstā vispirms kā redaktora vietas izpildītājs un tad kā žurnālists. Kontaktu ar citiem latviešiem īpaši daudz nebija. Pēc tam devos atpakaļ pabeigt studijas un nākamajā dienā pēc abitūrijas uzsāku darbu kā politisks žurnālists telekanālā Ilinoisas štata dziļajos dienvidos, kur pavisam neviena cita latvieša nebija. Pēc diviem gadiem pārcēlos uz telekanālu lielākā pilsētā, Kanzasas štata galvaspilsētā Topīkā, kur arī neviena latvieša nebija. Un tad 1989. gadā pirmoreiz un uz vienu gadu ierados Latvijā. Ar to gribu pateikt, ka notikumos, par kuriem stāsta filma Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju, es personīgi nepiedalījos, bet no tā neizriet, ka filma man tāpēc nebija interesanta. Tieši pretēji.
Skatījos brīžiem ar smaidu sejā un brīžiem ar asarām acīs.
Filmas nosaukuma pamatā ir konkrēts automobiļa modelis, Plymouth Valiant, un mēs uzzinām, ka savulaik tādu iegādājies trimdas latviešu jaunietis Juris Bļodnieks. Turpmāko gadu laikā mašīna Valiant (tulkojumā – drošsirdīgā!) kļuva par galveno transportlīdzekli ne tikai viņam, bet arī citiem latviešu jauniešiem, kuri dzīvoja Amerikas austrumkrastā, tostarp dodoties uz dažādām protesta demonstrācijām pret Latvijas okupācijas faktu. Tāpēc mašīna bija smalki apkrāsota ar dažādiem attēliem un tekstiem, kas vērsti pret PSRS okupāciju.
Protams, toreizējie jaunieši tagad ir pieauguši, bet filmā viņi atceras savu jaunību. Piemēram, puisis, kurš kopā ar diviem draugiem vasarā pirms studiju uzsākšanas bija nolēmis mašīnā apbraukāt visu Ameriku no viena gala līdz otram. Tā bija 1985. gada vasara, kaut kur pa ceļam puišus sasniedza vēsts, ka drīz paredzēts Brīvības kuģa reiss Baltijas jūrā un uz kuģa vēl dažas brīvas vietas palikušas… vai puiši gadījumā gribētu tās izmantot? Gribēja, un latviešu jaunieši nonāca uz kuģa, kurš centās piebraukt pēc iespējas tuvāk okupēto Baltijas valstu robežām. Pēc tāda paša principa 1979. gadā rīkotas Pasaules Brīvo latviešu apvienības dziesmu dienas Gotlandes salā – okupētajai Latvijai teritoriāli vistuvākajā vietā ar domu, ja dziedās sevišķi skaļi, tad varbūt ļaudis to dzirdēs arī jūras otrā krastā…
1979. gadā vēl bija Brežņeva stagnācijas laiks. 1985. gadā, pāris mēnešus pirms Brīvības kuģa brauciena, grožus Padomju Savienībā bija pārņēmis jauns un enerģisks līderis Mihails Gorbačovs, kurš cita starpā savai tautai pirmoreiz pateica – ja kaut kas šajā iekārtā nepatīk, par to var runāt atklāti. Protams, ne tā, lai apšaubītu PSRS kā tādu, bet, piemēram, dodot iespēju diviem cilvēkiem Latvijā uzrakstīt plašu rakstu laikrakstā Literatūra un Māksla un apturēt plānus celt vēl vienu hidroelektrostaciju uz Daugavas. Kopenhāgenā savukārt pirms Brīvības kuģa reisa tika sasaukts vēsturnieku tribunāls ar uzdevumu spriest, vai Baltijas valstu okupācija bijusi pamatota un likumīga. Nepārsteigšu nevienu lasītāju, atklājot, ka tribunāls to neuzskatīja par pamatotu un likumīgu.
Amerikā tajā laikā jaunieši sprieda par veidiem, kā piesaistīt plašāku uzmanību, domādami un pieredzēdami, ka ar plikiem transparentiem vairs nepietiek. Jau 1980. gada novembrī luterāņu mācītājs Māris Ķirsons Eiropas Drošības un sadarbības padomes apspriedes laikā Madridē uzkāpa uz PSRS karoga, pārgrieza vēnas un ļāva asinīm tecēt uz karoga. Šis protests piesaistīja globālu mediju uzmanību.
Filmā Valiant! jaunieši atceras, kā daži pieķēdējušies pie PSRS vēstniecības sētas vispirms Dānijā, tad Vašingtonā, bet visur diezgan ātri uzradās policija ar lielām knaiblēm un ķēdes vienkārši pārgrieza. Tāpēc nākamais piegājiens bija jau nopietnāks – atrasti divi puiši, kuri bija gatavi savas kājas iebetonēt lielā cementa klucī. Pašreizējā Saeimas deputāte Vita Tērauda filmā smaidot stāsta, ka tas noticis viņas mājas garāžā, vecmāmiņa kā īsta latviešu kundze visas nakts garumā jauniešus barojusi, bet viņai bijis grūti saprast, ko jaunieši tur dara. Nākamajā rītā puiši ar saviem cementa klučiem iecelti pussmagajā, kas viņus aizveda uz to pašu vēstniecību Vašingtonā, tur viņi policistiem gar degunu aizripināti un nostādīti turpat, kur kādreiz viņu draugi bija pieķēdēti, un šoreiz policijai bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai demonstrantus no turienes aizvāktu. Akcijas organizētājus īslaicīgi aizturēja, un viens no dalībniekiem, Ivars Slokenbergs, filmā saka – viņam tobrīd licies, ka nu ir krusts pāri tālākām iespējām studēt jurisprudenci. Nebija gan. Mūsdienās cilvēkam ir jurista birojs gan Amerikā, gan arī Latvijā.
Filmā dalībnieki daudz runā par to, ko nozīmēja būt latvietim trimdas apstākļos, un to, protams, piedzīvoju arī es. Viens no dalībniekiem atceras, ka būtībā viņam visa sabiedriskā dzīve rotējusi ap latviešiem, un tāpat tas bija ar mani. Latviešu sestdienas, svētdienas un vasaras skolas, tautas dejas, skautu un gaidu nodarbības, vēlāk iestāšanās Amerikas Latviešu jaunatnes apvienībā, kuras kongresus filmas dalībnieki atceras ar lielu smeķi. Tomēr filmas jaunieši atceras, kā brīvdienās citi puikas un skolasbiedri varēja uzspēlēt futbolu, kamēr latvietim bija jākāpj mašīnā un jādodas uz atkal kādu latviešu pasākumu. Jā, bija tāda lieta…
Ļoti pozitīvs elements filmā ir fakts, ka režisore Māra Pelēce un viņas komanda atraduši videomateriālus gan no baltiešu rīkotajiem protestiem Amerikā, gan no tautas atmodas pirmsākumiem Latvijā, arī no citiem ievērojamiem notikumiem, kas saistīti ar neatkarības atgūšanas centieniem.
Asaras man bija acīs, redzot ASV prezidentu Ronaldu Reiganu pie Berlīnes mūra, kur tas aicina „misteru Gorbačovu” nākt un „atvērt šos vārtus, noplēst šo mūri." Aizkustina arī kadri, kuros redzama mūra vārtu atvēršana pirmoreiz pēc gandrīz 40 gadiem un tad arī pirmie centieni nīsto struktūru nojaukt un sasist drupās.
Arī tur latvieši bija klāt, turklāt jau pirms mūra graušanas, pārdomāti krāsojot vai pat gleznojot uz mūra dažādus politiskus plakātus. Ļoti rūpīgi izvēlējās vietas mūrī – tuvu tām, kur pulcējas daudz ļaužu un žurnālistu –, uzzīmēja, piemēram, Baltijas valstis ar uzliktu spalvainu lāča ķepu vienā malā. Filmā dzirdam, kā viņus visu laiku novērojuši Austrumvācijas sargi no saviem torņiem; drusku bailīgi bija, saka aktīvists, bet arī klusa cerība, ka diez vai viņi šautu uz rietumniekiem.
Un mašīna Plymouth Valiant vienmēr ir filmas centrā. Sākotnēji viens pats ar drauga Andra palīdzību, tad pieaicinot profesionālu tumšādainu mehāniķi, Juris Bļodnieks vecos spēkratus saved pietiekami labā kārtībā, lai tos varētu aiztransportēt visu garo ceļu uz Latviju un uzdāvināt muzejam. Pats pēdējais skats filmā ir lepnā un „drošsirdīgā” mašīna uz treilera ceļā pāri Akmens tiltam ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas piramīdu tilta galā. Skaists nobeigums skaistai filmai.
Filma „Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju” pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.