„Vienkāršība nav trūkums,” apgalvo rakstnieks Vilis Lācītis, tomēr skaita tēlus, arhetipus, dimensijas un funkcijas Elzas Gaujas filmā par trim māsām un vēl dažiem.
Mūsdienās ir papilnam laba kino, kur stāsta galvenais tēls ir tiešs pretstats maskulīnajiem un seksīgajiem Rokijam vai Džeimsam Bondam. Ekrānos aizvien vairāk dominē vienkāršās, bieži vien sadzīvē gandrīz noslīkušās dāmas ar minimālu meikapu, un viņu uzdevums vairs nav vienkārši stāvēt blakus krutam čalim un labi izskatīties, kā tas bija Šona Konerija jaunības laikos. Tie laiki ir garām, un tas ir objektīvi apsveicami. Esam iegājuši laikmetā, kad sieviešu kino aktīvi un skaļi meklē savu balsi. Reizēm balss ir patīkami izglītojoša, kā šī super pamācošā dokumentālā filma par sieviešu orgasmu, vai arī patīkami izklaidējoša – kā Kanādas sieviešu apvienības Baroness Von Sketch Show, kas man (atbilstoši senajiem pieņēmumiem – spalvainam un plikpaurainam tēvainim) paver durvis uz to, ka sieviešu pasaulē var būt daudz kā smieklīga, turklāt veidos, par kuriem manas (atkal atbilstoši – alus un hokeja apdullinātās) smadzenes līdz tam nebija aizdomājušās.
Režisores Elzas Gaujas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Mamma vēl smaida liekama tanī pat plauktiņā. Stāsts ir par trim dzīves atsvešinātām māsām, kas katra savā valstī dzīvo stipri atšķirīgu dzīvesveidu. Vecākā, Žanna (Daiga Kažociņa), strādā Somijā un arī ģērbjas kā somiete, kas jaunībā klausījusies metālu – cieši pieguļošas melnas drēbes un melni krāsoti mati, vienīgi mētelis ne kā no metāla pasaules (kostīmu māksliniece Līga Krāsone, grima māksliniece Dzintra Bijubena). Vidējā, kārtīgākā un atbildīgākā ir Aija (Baiba Broka), kurai vienīgajai ir oficiāls laulenis; viņa ģērbjas dāmīgos mēteļos, bet dzīvo Rīgā. Visbeidzot, jaunākā, Vera (Anta Aizupe), ir hipiju meitene etniska stila lindrakos un kopā ar savu bojfrendu ārzemnieku (un vēl daudziem citiem) dzīvo skvotā Tallinā. Māsu mamma (Lidija Pupure) pārcēlusies dzīvot pie Žannas uz Somiju, kā vēlāk noskaidrojas – lai netraucētu savas mīļākās (vidējās) meitas pilnvērtīgajai dzīvei.
Scenāriju kopīgiem spēkiem uzrakstījušas Elza Gauja, Rasa Bugavičute-Pēce un visas trīs aktrises – „māsas”.
Šeit uzreiz gribu atrunāt, ka pati par sevi vienkāršība ir liela vērtība un jebkādi labas filmas noteikšanas kritēriji pēc būtības ir absurdi, jo viss ir subjektīvs, pat kases ienākumi. No šī viedokļa raugoties, piesieties nav vērts pilnīgi nekam. Filma ir patiesi nekaitīga, pierāda radošās komandas spraunumu Covid ēras laikā, un tai ir ironiski trauksmainas beigas, kas būtu lielisks sākums jaunai filmai. Tās visas ir ļoti svarīgas stiprās puses, un paldies radošajai komandai par to, ka viņi taisa filmas, nevis kā es, plikpaurainais pūpēdis, kurš pat ar telefonu lāgā neprot nobildēt. Tomēr kritiķa nokaitētās smadzenes kritizē, un sirds prasa dalīties.
Kas nu filmā spēcīgi izceļas, tā ir izglītība fotogrāfijas mākslā (operators Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks Jānis Bijubens). Reizēm gan kameras darbs mazliet atgādina padomju laika televīzijas filmu piegājienu (kas galīgi nav nekas slikts), bet pa brīdim tajā kā māksliniecisku pērļu sauja tiek iebērtas gan īstas (krāsainas un melnbaltas) fotogrāfijas, gan arī kustīgi videokadri, kuru krāsu gamma un kompozīcija izskatās tā, ka noteikti iederētos kādā Vecrīgas galerijā pie sienas.
Filmas premisa ir klasiskais, ziņās ik pa laikam manītais stāsts par to, ka nabaga imigranti cenšas nelegāli un pa lēto aizvest ārzemēs nomirušu radinieku apglabāt atpakaļ uz dzimteni. Šis pats sižets piemeklē arī nabaga trīs māsas, un dažādu uztraukumu pārvarēšanas rezultātā Aija un Vera nonāk Somijā, kur abas sagaida alkohola sasildītā Žanna kopā ar dārzeņu atvēsināto mammu. (Žanna uzvilkusi mammai arī vilnas zeķes. Warm touch, teiktu Holivudā.)
Likumsakarīgi rodas jautājums: ko darīt tālāk? Vecais labais motīvs, kā Lubenē / Pulp Fiction (1994) – še tev līķis, tagad pats tiec vaļā! Mammas filmas autori pareizā smiltāja sasniegšanai izvēlējušies road movie “ar melnās komēdijas elementiem”, kā apgalvo preses relīze.
Par komēdiju runājot – man tiešām ļoti patika prikols ar kora iedziedāšanos, negaidīti un jautri!
Un jau minētie saldētie dārzeņi, neslikts joks par tēmu “praktiskais latvietis”. Visādi citādi – sadzīves drāmas tur vairāk, nekā komēdijas, kur nu vēl melnās komēdijas. Melnuma elements laikam attiecināts uz mammas dīvaino novietojumu ceļojuma laikā, bet varbūt uz to, ka mammai katrā ainā mazliet pamainījusies smaida izteiksme? (Līdz paranormālajam gan mēs te netiekam.)
Bet atgriezīsimies pie notikumiem. Dīvainā ceļojuma laikā māsām, kā jau tas pienākas, vairākas reizes sanāk gandrīz vai iekrist (vai drīzāk – par daudz sadomāties, ka draud iekrišana). Pēc idejas tām vajadzētu būt spriedzes ainām, tikai iespaids rodas nevis par spriedzi, bet par improvizācijas skatuvi, kur no burkas izvilkta zīmīte: “Tu kopā ar māsām slēp līķi kastē. Tev salūst atslēga…”, un tā tālāk. Pats par sevi jau tas nav nekas slikts, nesen iznākusī Matīsa Kažas Ūdens garša (2022) eksperimentāli sviestainu teatralitāti vispār jau padarījusi par pašvērtību mūsu kinematogrāfijā. Problēma ir tajā, ka skatītājam nav atstāta ne mazākā iespēja pašam līdz kaut kam aizdomāties, jo zemteksta nav pilnīgi necik. Izņemot, protams, ainu ar ceļojuma spēli braucošā transporta līdzeklī, kur tiek teikti vārdi, ko skatītājs saprot citādāk, nekā varētu padomāt – ups! – vai neesmu kaut ko līdzīgu jau redzējis Alises Zariņas filmā Blakus (2019), ar Antu Aizupi galvenajā lomā?
Filmas vidū parādās cerība uz sižeta sabiezināšanos, jo tiek iesaistīts jauns, glīšs stopētājs (Matīss Budovskis), kuram ir diezgan daudz naudas (WTF, vai dzīvē tādi eksistē?!), un viņš, par spīti eiro klātbūtnei organismā, grib vest savu akordeonu no Somijas uz mājām Lietuvā nevis ar sabiedrisko, bet stopējot cauri Skandināvijas un Baltijas sniegiem sezonā, kad agri paliek tumšs. Trīs sievietes un viens vīrietis uz ceļa, paveras romantiskās iespējas! Nu, romantiku tam čalim varbūt arī gribētos, bet ja godīgi, tad romantikas vietā māsas viņu vairāk tā kā palaiž pa rokām, un Rīgas prāmja terminālī Mindaugs tiek izspiests no māsu dzīves tikpat funkcionāli maznozīmīgs, kā bijis arī busiņā un uz prāmja.
Un šeit Lācītim gribas šim tēlam pateikt, kā ir, – Mindaugas, veco zēn, man tev ir sliktas ziņas un labas ziņas. Sliktās ir tādas, ka tu tajā filmā galīgi neesi vajadzīgs, bez tevis tur lieliski varēja iztikt! Un tagad labās: neskumsti, jo ne viens tu tāds. Ir kāds tēls, kas varbūt pat vēl mazāk vajadzīgs par tevi – tā ir mammas nāves atklājēja Žanna.
Nē, nu nav jau tā, ka es gribētu Kažociņai ar Budovski noskaust haltūru. Vienkārši… Redziet, neviens no mums nav imūns pret nejauši sastaptu stopētāju šarmu, pabučoties vai nejauši pārgulēt var gadīties katram, tikai kāda, pie velna, tam ir nozīme šī konkrētā sižeta attīstībā? No tā romances aizmetņa pilnīgi nekas neizaug, un kad Mindaugs dodas stopēt tālāk, viņa atvadas no Aijas ne tuvu neplosa sirdi, kā, piemēram, Rika un Ilsas atvadas filmā Casablanca (1942). Jo nekā jau tur nav bijis, pat ne Lost in Translation (2003) kaislību līmenī. Turklāt Mindaugs vēl ir tikai tāds otrā plāna tēls, viņa uzdevums ir izpildīt funkciju, ko mitoloģijas pētnieks Džozefs Kempbels sauca par “woman as a temptress” (nu, šoreiz, tā kā galvenās varones ir sievietes, tad kārdinātājs attiecīgi ir vīrietis). Izpildījis šo funkciju visnotaļ plakani (ne jau aktiera meistarības ziņā, tur problēmu nav; drīzāk tādā nozīmē, ka pilnīgi bez sekām), tēls pasit padusē savu aķīti un aizbrien tālāk pa Rīgas dubļaino sniegu uz dzimto Leišzemi.
Trīs galvenie tēli prasa trīsreiz vairāk darba, nekā viens galvenais tēls, un te tad arī sākas grūtības. Māsu ir trīs, bezmaz kā Čehovam, bet uz visām labi ja četras dimensijas. Vecākā un jaunākā iemieso katram labi pazīstamus sieviešu arhetipus – Aija ir Pieaugusi Sieviete Ar Vecākās Māsas Sindromu, bet Vera ir Hipiju Meitene. Arhetipu izvēle apsveicama, jo skaidra lieta, divas tādas sievietes itin viegli uzšķils dzirksteles kaut vai atšķirīgo ideoloģiju dēļ vien.
Arhetipa izvēle ļauj Baibas Brokas tēlam nervozēt, komandēt un noraizējušos vaigu rakāties pa rokassomiņu, kā arī diennakts laikā izpļaut vispirms aizdzertu XO konjaku, pēc tam arī aizdzertu vodku. Mūžīgais atbildības slogs viņu izkalis par sievieti, kas nomaina mašīnai akumulatoru pēc jūtūbes video, viņa tiks galā ar visu! Nu, tiek jau arī, bet nevarētu teikt, ka scenāristes viņai būtu nolikušas priekšā pietiekami lielus kalnus, ko pārvarēt, līdz ar to pat šī diezgan labā tēla ideja dabū izpausties samērā vāji (un atkal, ne jau par aktierspēli te ir runa). Aija, teiksim tā, ir pats aktīvākais tēls, kas visvairāk runā un dara, un traucē citiem, – nemaz nerunājot par to, ka Mindaugs no visām sagrib tieši viņu. Diemžēl potenciāls tur arī paliek.
Tikmēr kontrasta nolūkos Vera hrestomātiski pīpē zāli un draudzējas ar muzikantu, kurš neizskatās ne pēc baltieša, ne pēc ārieša. Ar to tad arī viņas hipijisms ir vairāk vai mazāk izsmelts un beidzies. Augstākais arhetipu sadursmes punkts notiek pa ceļam busā, kad Vera parāda visiem, ka viņai līdzi ir divdesmit grami zāles (patiesībā tur izskatās ne vairāk par četriem, bet tas nu tā), un apzinīgā Aija viņai tos atņem un izmet pa logu. Ar to tad arī kulminē un beidzas Vecākās Māsas un Hipiju Meitenes konflikts. Kā teica Ostaps Benders Stargorodas pilsētas nabagmājas večiņām: "Garlaicīgi, meitenes!”
Filmā ir šādi tādi interesanti aizmetņi, piemēram – lai cik sakārtota perfekcioniste būtu Aija, tomēr viņai pašai uz kartes ir tik vien, kā 700 eiro, un legālai repatriācijai nepieciešamos piecus tūkstošus viņa mēģina aizņemties. Varbūt te varēja izvērst kaut ko līdzīgu britu sitkomam Keeping up Appearances, kas Latvijas skatītājiem pazīstams kā Smalkais stils ar Burkā kundzi? Aijas tēlam nenoliedzami ir lielisks potenciāls būt vēl snobiskākam, tāpat kā Verai ir potenciāls būt radikālāk iesaistītai ar skvotošanu populāri asociētajā demonstratoru un globālās sasilšanas apkarotāju pasaulē. Prātā nāk šādu kontrastu komēdiskais potenciāls, piemēram, no Thin Blue Line, kur klīrīgā inspektora Faulera sieva pievienojas vidi aizsargājošajiem protestētājiem.
Ak jā, un kāds tam visam sakars ar Žannu?
Tāds, ka izņemot šo vienu māsu no scenārija, tas ne tikai neko nezaudētu, bet, manuprāt, tikai iegūtu. Kažociņas spēlei jau nav ne vainas, tikai ko tu, cilvēks, izspēlēsi, kad tavam tēlam nav iedots pat arhetips, kur nu vēl kādas spējas kaut ko ietekmēt, bet motivācija tāda pati, kā vēl diviem citiem galvenajiem tēliem? Protams, pēc scenārija tā ir Žanna, kas atklāj mammas nāvi. Nu un? Vai nebūtu jestrāk, ja mammu būtu atradusi Vera? Pirmkārt, divas tik atšķirīgās māsas varētu forši par to izkašķēties, otrkārt, iedomāsimies līķa situāciju somu vai igauņu skvota kontekstā, un uzreiz pieaug iespēju potenciāls jebkurā žanrā, bet jo sevišķi komēdijai.
Paradoksālā kārtā vienīgais tēls ar divām dimensijām ir pašā sākumā un pašās beigās pazibošais Aijas lādzīgais laulenis Guntis (Jānis Skutelis). Viena viņa dimensija ir just līdzi sievai un gribēt palīdzēt, bet otra – tomēr uzskatīt pašam savas darīšanas par svarīgākām. Īsts siltasiņu humanoīds. Es izdarīšu savas lietas, tad palīdzēšu tev, piedāvā Guntis, taču Aija steidzas, jo viņai ir Vecākās Māsas Sindroms, un tas piešķir atstātā Gunta tēlam tādu kā divdomīgu statusu – un varbūt arī attaisno laidienu pa kreisi ar nejauši satiktu stopētāju. Laikam jau kaut kas tajā laulībā nav līdz galam labi, tikai mums to nestāsta.
Nu labi, bet kāds tam visam, pie velna, sakars ar Aristoteli un Stīvenu Kingu?
Aristotelis uzskatīja, ka lugai galvenais ir sižets, nevis tēli, jo “tēla raksturs nosaka tā īpašības, kamēr to, vai tēls jūtas labi vai slikti, nosaka tā darbības.” No otras puses, tādi autori kā Stīvens Kings paļaujas uz tēla raksturu, jo no rakstura izriet tēlam raksturīgas darbības un saliekas sižeta ķēdītē. Kings vienkārši ļauj tēliem rīkoties, un tāpēc viņam gan tēli ir interesanti, gan sižets arī. Manuprāt, ja scenāristes būtu ļāvušas savām varonēm vairāk reaģēt un rīkoties, nevis spiedušas tēlus piemēroties sižeta prasībām, būtu sanācis interesantāks kino.
Bet var arī būt, ka man nav taisnība. Jau teicu, ka vienkāršība nav trūkums, tāpat kā interesantums nav nepieciešamība. Jo galu galā, kā teicis Skots Ficdžeralds, lai visiem totāli sajauktu galvu, “sižets ir tēls, un tēls ir sižets”.
