Jaunā spēlfilma "Mamma vēl smaida" jau plakātā atklāj divas pievilinošas kvalitātes – ceļojuma motīvu, solot piedzīvojumiem bagātu "road movie" pieredzi, un trīs lieliskas aktrises – Baibu Broku, Daigu Kažociņu un Antu Aizupi – galvenajās lomās. Savukārt latviešu kino pazinējiem vilinoša būs iespēja ieraudzīt režisores Elzas Gaujas debijas filmu, kas ir spēcīgs pieteikums filmu nozarē, turklāt nebūt ne vieglākajā – komēdijas – žanrā.
Mamma vēl smaida ir filma, kuras scenārijs balstīts dramaturģiski pārbaudītā shēmā – trīs māsas, kuras gadu gaitā atsvešinājušās, saved kopā force majeure apstāklis, šajā gadījumā – mātes nāve. Atkalsatikšanās neveiklību nomaina sadzīves problēmu virpulis un kopīgs mērķis – mātes ķermeņa nogādāšana Latvijā, pat ja tas jādara nelegāli. Sižets “izklausās redzēts”, taču tā šķietamo paredzamību kompensē radošās komandas rūpīgais darbs, katru filmas kadru padarot par pārdomātu puzles gabaliņu kopējā ainavā, un arī aktrišu atklātā atdevība kameras acij, ļaujot nepilnu divu stundu garumā sekot līdzi nevis izspēlētām, bet tik tiešām izdzīvotām emocijām un tādējādi raisot smieklus un siltu līdzpārdzīvojumu skatītājā.
Kā intervijā Kino Rakstiem atzinusi aktrise Baiba Broka, scenārijs tapis ciešā sadarbībā starp Elzu Gauju, Rasu Bugavičuti-Pēci un filmas aktieransambli: “Elza mums deva iespēju, ka mēs katrs varam papildināt savu tēlu ar niansēm. Šis nebija tāds gadījums, kad ir tikai viens autors, kas uzraksta visus tēlus, un tiek piedāvāts tikai viena autora redzējums. Ir grūti atrast domubiedrus šajā laikā, un, ja izdodas kaut vai uz mirkli, kaut uz vienu projektu saslēgties kopīgā lietā, tad ir lieliski.” Kamēr teātrī (sevišķi Baibas Brokas pieredzē Jaunajā Rīgas teātrī) šāda koprades metode jau kļuvusi par ierastu praksi, ļaujot izrādes tekstam tapt radošā procesa gaitā, kino jomā saprotamu iemeslu dēļ šādas jaunrades brīvības ir krietni mazāk.
Šajā kontekstā Mamma vēl smaida ir gandrīz unikāls darbs, jo jūtams, ka scenārija koprades process ļāvis katru tēlu kā cimdu rokai pielāgot katra aktiera personībai un spēles stilam,
radot organiskus ekrāna varoņus, kuriem ir interesanti sekot līdzi arī brīžos, kad sižeta spraigais plūdums pieklust.
Filmas scenārija karkasā manāmi pāris sīki robi, kas gan netraucē mākslas baudījumam, tomēr filmas kopējā zīmējumā rada dažus neatbildētus jautājumus. Sižetiskajā dinamikā sākotnēji mazliet sasteigti iezīmēta māsu atsvešināšanās tēma, tikai vēlāk pamazām atklājot dažādus pagātnes motīvus, kuri skatītājam pašam jāsavij vienotā vēstījumā. Bet visredzamākais jautājums saistīts ar finālu (kura nianses filmu neredzējušo raksta lasītāju dēļ neatklāšu), kas tā īsti neizaug līdz simboliskam vispārinājumam vai groteskam pārspīlējumam, bet vienlaikus arī līdz galam neiztur sadzīves loģikas kritiku.
Reklāmas materiālos Mamma vēl smaida pieteikta kā komēdija, taču faktiski šī darba žanrs ir daudz plašāks – tajā saskatāmas arī ģimenes drāmas atbalsis, aktierspēlē veiksmīgi kombinējot gan komiskus, gan dramatiskus elementus. Arī Andra Gaujas komponētajai mūzikai cauri vijas šīs divas noskaņas, radot vēstījumam piemērotu muzikālo fonu.
Jau pirmajās filmas minūtēs režisore ļauj ieraudzīt ļoti košus trīs māsu īsportretus, kas piesaka viņu dažādos raksturus, dzīves ritmus un vides. Melanholiskā, sadzīves rūpju pārņemtā Daigas Kažociņas Žanna iepērkas Stockmann veikalā, cerot iepriecināt mammu; Baibas Brokas enerģisko dzīves kouču un ģimenes barvedi Aiju ieraugām sportiskā skrējienā, savukārt Antas Aizupes Veras tēls skatītājam atklājas nedaudz vēlāk un ir visatšķirīgākais, iezīmējot alternatīvu dzīves modeli komūnā Tallinas Telliskivi kvartālā. Māsu raksturi tiek precīzi tipizēti gan ar mākslinieka Jāņa Bijubena radīto vidi, gan Līgas Krāsones kostīmiem, un filmas mākslinieciskais noformējums pārliecina, ka arī mazbudžeta projektā iespējams radīt pilnvērtīgu vizualitāti. Arī operatora Aleksandra Grebņeva radošais darbs skatītājam ļauj noticēt, ka filmas darbība noris Somijā un Igaunijā, kaut arī, cik saprotams, ierobežotā finansējuma dēļ visi kadri filmēti tepat uz vietas, Latvijā.
Filmas pievienoto vērtību rada trīs aktrišu meistarīgais, gan individuālajos tuvplānos, gan savstarpējā saspēlē niansētais darbs. Visvairāk ekrāna laika dots Baibai Brokai, kura pamazām kļūst par vienu no izcilākajām mūslaiku latviešu kinoaktrisēm. Viņas Aija ir kolorīts tēls, kuru ieraugām no visdažādākajām šķautnēm – kā māti, sievu un mīļāko. Aija ir cīnītāja, kurai ir pa spēkam pieņemt pārdrošus lēmumus, pašai nakts melnumā nomainīt mašīnas akumulatoru, uzkrist uz nerviem un atkal salabt ar māsām, savaldzināt svešinieku, novadīt koučinga sesiju benzīntankā, un vēl, un vēl... Apbrīnojams ir aktrises jūtīgums un emocionalitāte, kas atšķaidīta ar krietnu devu gaumīgas pašironijas, radot brīnišķīgu lomu.
Vienlīdz pārliecinošas ekrāna partneres ir arī Daiga Kažociņa un Anta Aizupe, kuru tēlos varbūt ir mazāk ekspresijas un sižetiskās amplitūdas, taču viņu atveidotās varones tāpat izaug līdz pilnvērtīgiem raksturiem. Antas Aizupes Vera atklājas kā pašpietiekama, šķietami trausla, taču iekšēji spēcīga personība, kuras dzīve filmas sākumā šķiet konceptuāli sakārtota un balstīta mērķtiecīgās izvēlēs, līdz pamazām atklājas dažādas nianses, kas tēlu padara jo interesantāku. Filmas gaitā spilgtu vientuļas sievietes portretu iezīmē Daiga Kažociņa, par kuras Žannu sākotnēji skatītājs nezina daudz, bet pamazām, nokrītot aizsargbruņām, ierauga kā sirsnīgu, taču nelaimīgu tēlu. Priecē, ka arī Daigas Kažociņas aktierspēlē dominē gaumīgi sabalansēta traģikomika, kas sižetam neļauj iegrimt pārlieku melanholiskās noskaņās.
Līdzās trīs māsu spēcīgajiem aktierdarbiem veiksmīgos epizodiskos tēlos filmā darbojas Matīss Budovskis lietuvieša stopētāja Mindauga lomā un mērķtiecīgu aktierkarjeru uzsākušais Jānis Skutelis, kurš iejūtas Aijas vīra Gunta lomā.
Matīsa Budovska Mindauga parādīšanās ir sižetisks pavērsiens, kas ļauj attīstīt māsu piedzīvojumu brauciena tēmu; svešinieka skatpunkts pārnes fokusu no sadzīves līmeņa uz komisko pusi, ļaujot viņa acīm ieraudzīt notiekošā absurdu (spilgta ir epizode, kurā busiņu aptur Somijas policija, pārbaudot dokumentus). Vienlaikus līdz ar Mindaugu filmā ienāk arī romantiskā līnija, sarežģījot Žannas un Aijas attiecības un ļaujot atklāt pagātnē sakņotu aizvainojumu. Matīss Budovskis rada noslēpumainu tēlu, kuram interesanti sekot līdzi un minēt tā būtību. Savukārt Jāņa Skuteļa Guntis filmā pārstāv racionālā saprāta balsi, beigu beigās pierādot, ka viņš ir drošais plecs, uz kura Aija var atbalstīties arī brīžos, kad viss jūk un brūk. Kā cieņpilns režisores žests filmas epilogā parādās arī Lidijas Pupures Mātes portrets, kurā iezīmējas visplašākā emociju amplitūda.
Filma Mamma vēl smaida ir pozitīvisma lādiņš, kas mums visiem bija un ir vajadzīgs. Filmas sākumā, bērnam ienākot virtuvē, Jāņa Skuteļa Guntis ironiski saka: “Laipni lūgti pieaugušo pasaulē!” Arī filmas scenārijs mūs ieved pieaugušo pasaulē, kur jāpieņem brīžiem radikāli lēmumi, jākopj un jāveido attiecības, bet pats būtiskākais likums ir saglabāt mieru un veselīgu humora izjūtu. Šo mācību pēc kinoseansa paņemu līdzi.
