Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps 2022” izvirzītās studentu filmas ir spilgta un svarīga parādība Latvijas kino ainavā, jo tik drosmīgu montāžas pieeju, smalki izstrādātus varoņus, stilizētas mizanscēnas un dziļi humānistiskas idejas nemaz tik bieži piedzīvot nevar. Studentu kino ekscentriskums un ģenialitāte līdzinās jaunās režisores Rūtas Znotiņas filmas “Sāc visu no jauna” groteskā varoņa Raimonda iecienītākajai maltītei – pelmeņiem ar kanēli.
Slēpto rētu veldzējums
Reiņa Ūbeļa autobiogrāfiskā etīde Mans kaimiņš nosita manu kaķi
Reiņa Ūbeļa īsfilma Mans kaimiņš nosita manu kaķi ir autora bērnības sapņu un murgu pieraksts, kuru provocē dzimtās pilsētas Bauskas apciemojums. Kadrs, kurā kamera grimst dziļi Mūsas upē, kļūst par robežu, aiz kuras atklājas pretrunīga pagātne. Ar drebošas kameras un histēriskas montāžas palīdzību izklātās traumatisko un cerību pilno atmiņu lauskas precīzi atspoguļo atcerēšanās pārdzīvojuma subjektīvo, fragmentēto un neskaidro iedabu, neraugoties uz to, ka autors pagātnes rekonstrukcijā izmanto šķietami drošticamus un objektīvus līdzekļus – fotogrāfijas un video uzņēmumus.
Darbs ņirb no skumjām, dusmām, izmisuma un atsvešinājuma, ko radījusi lopkautuves brutalitātes pieredze, vilšanās baznīcā, vardarbība pret brāli, vienaldzība pret radinieces nāvi un citi pārdzīvojumi. Traģiska autora pasaules izjūta spēcīgi skan karuseļu ainās un to neprātīgajā maiņā – ieslodzījums ātrā, neparedzamā un hermētiskā atrakciju vidē (t. i., dzīvē) rada nevis ziņkārību un aizrautību, bet gan nelabumu un bailes. Taču vienlaikus filmā pavīd arī gaišuma un sirsnības uzplaiksnījumi. Ūbelis stāsta, kā bērnības nodarbošanos ar sportu motivējusi vēlme atbalstīt mammu un ka senāk viņam bijis sapnis kļūt par policistu.
Spēji pārlēkdams no vienas atmiņas un garastāvokļa citā, tēmas jaukdams un nenoslēgdams, autors atsedz apziņas kaujas un ievainojumus. Ūbeļa īsfilmas izcilību veido gan atklāts un akurāts apziņas trausluma un haosa skicējums, gan arī tās ekonomiskais uzstādījums. Nav nedz hierarhiski organizētas filmēšanas grupas, nedz dārga uzņemšanas laukuma un tā iekārtojuma, nedz smalkas tehnikas un negrozāma scenārija; vienkārši un brīvi kā avangardists Jons Meks autors Reinis Ūbelis ar kameru notver dzīves situāciju kodolu. Pētera Pāsa griezīgā skaņu partitūra kā kompass palīdz orientēties un vēsta, ka šobrīd skatītājs atrodas tumšos, savītos un aizmūrētos apziņas labirintos.
Mēs visi esam Raimonds
Rūtas Znotiņas fiktīvi dokumentālā spēles filma Sāc visu no jauna
Rūtas Znotiņas īsfilmas Sāc visu no jauna protagonists Raimonds izcili demonstrē katram pazīstamo plaisu, kas šķir reālo identitāti no vēlamās. Lai arī sapnis kļūt par ģitāristu, šķiet, ir izplēnējis, tuvību kulta grupas Līvi dalībniekiem un rokmūzikas scēnai varonis nolemj iegūt, veidojot vērienīgu dziesmas Sāc visu no jauna videoklipu vai, precīzāk būtu teikt, plānojot to darīt.
Raimonda gauso, bailīgo un citām cilvēciskām vājībām mākto raksturu režisore un aktieris Kaspars Znotiņš konstruē ārkārtīgi rūpīgi. Katrs žests, frāze vai rīcība ilustrē sapņainu un pompozu, taču bezjēdzīgu vai vismaz nepārliecinošu rosību, kura sasniedz absurdi traģikomiska dzīvesstāsta mērogu. Raimonds lepni dēvē sevi par “brīvu vilku” un ideju ģeneratoru, atsaucas uz kādreizējām sekmēm mūzikā, ēd “rokstāra pusdienas” jeb pelmeņus ar kanēli, turklāt nepārtraukti iztēlē būvē arvien ambiciozāku videoklipa scenāriju. Realitātē varonis ir muzicējis mazzināmās, izirušās grupās, strādā noliktavā un nesekmīgi prezentē māksliniecisko ieceri dažādiem potenciāliem sadarbības partneriem. Raimonds kalpo par simbolisku aizkustinoša cilvēciskuma paraugu, kas iemieso piederības, panākumu un atzinības alkas, kā arī bezgalīgo pakļaušanos viltīgajam un iluzorajam naratīvam “sākšu visu no jauna”.
Paralēli Rūtas Znotiņas filma ir arī par filmas veidošanu, aktualizējot nemainīgi būtisko jautājumu par varoņu un kinematogrāfistu attiecībām dokumentālajā kino un vispirms jau par tipāžu un raksturu izvēli. Raimonds rūgti saka režisorei: “Tu jau esi atradusi ciema Antiņu, par kuru pēc tam visi varēs pasmieties kinoteātrī Splendid Palace!” Vilkme rādīt neveiksmīgu dīvaini apliecina, ka „filmas filmā” veidotāji neko daudz no galvenā varoņa neatšķiras – arī viņus vada apsēstība izveidot grandiozu un neaizmirstamu mākslas darbu. Tās dēļ režisore pat pārtrauc kopt mērķtiecīgi veidotās attiecības ar Raimondu un pieaicina aktieri Andri Keišu, kurš, kā zināms, droši var notēlot jebko.
Znotiņas īsfilmas spēcīgais kodols ir asprātīgs, mierinošs vēstījums par cilvēka sapņaino dabu un arī atgādinājums (vispirms jau pašai sev un laikabiedriem) par dokumentālajā kino neizbēgamajām ētiskām dilemmām – kam, kā un ar kādu mērķi pietuvoties.
Modernās dzīves šķērsgriezums
Līvas Polkmanes īsfilma Putekļu sūcēju pārdevējs
Līvas Polkmanes spēles īsfilma Putekļu sūcēju pārdevējs ir pelēkos toņos ievīstīta komiska drāma par mūsdienu cilvēku, kuram gribot negribot nākas sekot valdošajam niknas sāncensības un veiksmes kultam. Vēstījuma virstonis uzdots jau filmas sākumā – tukšā, neizteiksmīgā telpā apātisks tiešās tirdzniecības eksperts tikpat apātiskam cilvēku bariņam māca putekļsūcēju pārdošanas trikus. Ar neparastu uzmanību viņā klausās galvenais varonis Roberts, kurš cer pārvarēt finansiālus šķēršļus un iestāties aktieru skolā Anglijā. Apbruņojies ar dzelteno Elektropro 5000 un dažādām pārdošanas tehnikām, Roberts priekšzīmīgi dodas apvārdot kādas daudzdzīvokļu mājas iemītniekus, kur klienti ir vai nu kaitinoši runātīgi, vai arī nelokāmi vienaldzīgi. Emocionāla sagrāve draud kādā dzīvoklī, kur varonis satiek skolasbiedru un sākas sasniegumu duelis, kāpinot allaž bīstamo un neparedzamo izmisumu. Darbam ir fatāla apļveida kompozīcija, kas Robertam un skatītājiem kārtējo reizi apliecina – optimistiskais lozungs “Nākotne ir tavās rokās!” ir klaja nepatiesība.
Īsfilmas komanda telpu, kameras novietojumu un darbu ar galvenās lomas atveidotāju Ritvaru Loginu organizē apzinīgi un rafinēti. Stilizētas mizanscēnas apvienojumā ar distancētu filmēšanas stilu un tikko manāmu, bet trāpīgu aktierspēli pārliecinoši paver skatienam modernās dzīves postošo dinamiku un nežēlību, bet caur to – bezizejā iegrūstus, klusi kliedzošus indivīdus traģikomiskā situācijā.
Ciešs un harmonisks savijums
Mākslinieču duets Skuja Braden Ķīnas Tabakas filmā Sintēze
Ķīnas Tabakas (Justīnes Silakaktiņas) dokumentālā filma Sintēze ir atsvaidzinoši rezervēts un nepretenciozs Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas portretējums 59. starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles norises periodā, kad mākslinieces uzstājīgi un ar standartizētiem jautājumiem tvarsta vietējie un ārzemju žurnālisti. Tabakas dokumentālā filma reizē noārda un stiprina Breidenas koķeto apgalvojumu, kas izskan pēc tam, kad pa radio dzirdams tandēma raksturojums. “Izklausās, ka mēs būtu trakas,” viņa spurdz. Priekšplānā izvirzās abu sieviešu sadzīve, kurā plūst smiekli, sirsnība, vieglums, radoša enerģija un Bosca šampanietis.
Kad publiskās telpas epicentrā nonākuši Skuja Braden darbi, skatītājs slepšus var pabūt kopā ar māksliniecēm un uzklausīt pārdzīvojumus par savstarpējiem strīdiem un menopauzi vai viedokli par kapu kultūras fenomenu Latvijā. Partneru sarunās netrūkst nedz veselīgas pašironijas un vieglprātības, nedz arī skaidras misijas apziņas par to, ka jāveido māksla, kura vedina pieņemt savu un citu ķermeņus un seksualitāti. Publiskajā telpā vēl nesen ambivalenci un sašutumu raisīja Skuja Braden krāšņajos mākslas objektos dominējošās intīmās ķermeņa daļas, piemēram, vagīna uz porcelāna šķīvja. Tabaka ar klusu, nepiespiestu vērojumu ir panākusi, ka pāris atbruņojoši maigi un vienkārši, bet noteikti iztulko darbos izmantoto simbolu izvēli.
Filmai Sintēze ir trīsdaļīga struktūra – mākslinieču ikdienas ainas tiek sapludinātas ar ekspozīcijas Selling Water by the River detaļām un kadriem ar burbuļojošu ūdens straumi. Šāda “sintēze” pasvītro ciešo un harmonisko savijumu, kas saista gan abas partneres, gan autores un viņu mākslas darbus.
Bailes pamazītēm dziest
Terēzes Talitas Rozenblates animācijas īsfilma On Line
Īsfilma On Line ir kvēli humānistiska un uzmundrinoša animēta meditācija par samērīgu, pakāpenisku, taču drosmīgu un neatlaidīgu soļošanu pa šauro un nedrošo “dzīves līniju” un tuvu cilvēku nozīmi brīžos, kad žņaudz šaubas un nespēks. Režisore rāda, ka atkal un atkal pamest drošu, omulīgu mājas vidi, kurā svilpo putniņš un mudž no mīļiem niekiem, ir drosme, jo jāpārredz miglas segts ceļš un jāuzveic cīņas ar bailēm, kuras uztrieptas kā liela rīkle baltām, biezām līnijām un apņem visu melno ekrānu. Rozenblates zīmētajos elementos strāvo simbolisks piesātinājums – puķe, spāre un putns kā dzīvības un brīvības metaforas karo ar lielu, rijīgu nezvēru jeb draudiem, kuri pastāv ārpasaulē. Ar laiku tomēr mājas kļūst klaustrofobiskas un nepanesamas, proti, arī noslēgšanās un izolētība rādītas kā mokošas un bīstamas, tāpēc ļoti svarīgi ir draugi. Tie paņem aiz rokas un parāda jaunas teritorijas un veidus, kā uzlūkot un apgūt pasauli. Tad, soli pa solītim, zaļā un plašā kalnu ainavā, bailes pamazītēm dziest.
