„Ievēlēt pāvestu, kurš šaubās,” – ar šādu novēlējumu kardināls Lorenss (lomā dažādām balvām nominētais Ralfs Fainss) sāk savu lielo uzdevumu. Vai tomēr galu galā filmas „Konklāvs” vēstījums nenonāk pats ar sevi pretrunā?
“Konklāvs / Conclave” ir vācu kinorežisora Edvarda Bergera filma, kuras pamatā Roberta Harisa romāns ar šādu pašu nosaukumu, bet Pītera Strogena radītais scenārijs jau izpelnījies gan Zelta globusu, gan Britu kinoakadēmijas BAFTA balvu un Oskara nomināciju; arī filma kopumā saņēmusi gan vairākas nominācijas Oskariem dažādās kategorijās, gan virkni citu svarīgu atzinību. Publicitātes materiāli Konklāvu piesaka kā “politisku trilleri”, proti, kā tādu filmu, kuras darbības fonā risinās politiska cīņa par varu un kuras stāstu veido šīs varas likmes un spriedze, pēc tās tiecoties. Manuprāt, uz šo filmu tomēr var attiecināt tikai apzīmētāju – tā patiešām ir politiska, ļoti politiska un arī ar diezgan nepārprotamu vēstījumu, taču nekādas trillera noskaņas tajā nemanīju (ja par trilleri neuzskata filmas visnotaļ efektīgo mūziku). Tomēr estētiski filma ir ārkārtīgi pievilcīgs un baudāms notikums, tāpat arī Ralfs Fainss galvenajā, kardināla Lorensa lomā uzreiz piesaista aci ar mīmiku un noklusēto; arī viņa “sekundants” – Stenlijs Tuči kardināla Bellīni lomā uzreiz iekaro mīlestību. Tomēr skatītāju Konklāvs galu galā pieviļ, pat ja diezgan ilgi un meistarīgi vazā aiz deguna.
Manuprāt, režisora izvēle koncentrēties ekskluzīvi tikai un vienīgi uz Vatikānā notiekošo un ārpasauli tajā ienest kā agresīvu spēku ir mājiens uz sižeta senatnīgumu un (stereotipu par) Romas Katoļu baznīcas noslēgto tradicionālismu, tomēr visdrīzāk ir arī pamatā filmas veidotāju zināmai augstprātībai pret šo tradīciju – lūk, viņi tur vēl aizvien dzīvo sendienās un sastingušā laikā, savā starpā cīnās par varu gan godīgiem, gan negodīgiem līdzekļiem, un ārpasaule uz šiem cilvēkiem neattiecas ne mazākajā mērā.
Par šādu filmas uzstādījumu liecina arī divas nianses pašā sākumā. Pirmā – kardināls Bellīni jautā, vai drīkst paturēt šaha galdiņu, kur abi ar nelaiķi pāvestu kavējušies spēlē; tā kalpo kā diezgan klasiska norāde, ka te stāsts būs par dažādu figūru pārbīdīšanu, kombinācijām un cīņu par uzvaru. Un otra nianse atklājas kardināla Lorensa sarunā ar kolēģi – viņš pavēsta, ka ir lūdzis pāvestam atbrīvojumu no ieņemamā dekāna amata, jo vēlas pievienoties mūku ordenim. Taču pāvests esot viņam atbildējis, ka garīdzniekus iedala „ganos” un „fermas uzturētājos” – līdz ar to arī skatītājam tiek pavēstīts, ka Konklāva notikumi būs veltīti otrajiem.
Mēģināšu iztikt bez spoileriem, tāpēc filmas saturu atstāstīšu īsi – negaidīti nomiris pāvests un kardināliem jāievēl jauns. Reālākie pretendenti uz pāvesta amatu ir četri – liberāli noskaņotais amerikāņu kardināls Aldo Bellini, sociāli konservatīvais Džošua Adejemi no Nigērijas, mērenais Džozefs Tremblijs no Kanādas un nelokāms tradicionālists Džofredo Tedesko. Domāju, ka nesabojāšu skatīšanās prieku, ja piebildīšu, ka ievērojama loma filmā tēlotajos notikumos ierādīta arī kardinālam Vincentam Benitezam, Kabulas arhibīskapam, – tas skatītājam kļūst skaidrs jau līdz ar kardināla ierašanos konklāvā, un pilnīgi pārliecināts par šā tēla svarīgumu skatītājs ir īsi pirms filmas beigām, lai arī režisors turpina izlikties, ka neko un nekādā veidā nav pateicis priekšā un visi pārsteigumi vēl tikai gaidāmi.
Visa šī tēlu plejāde, ar kuru skatītājs tiek iepazīstināts filmas pirmajās minūtēs, vedina uz pieņēmumu, ka Konklāvs lielu uzmanību pievērsīs raksturiem un to attīstībai vai mainībai vēstījuma gaitā, – taču tā diemžēl nenotiek. Lai arī filmā ļauts uzzināt šo un to jaunu par konkrētajiem tēliem, tomēr lielākoties tas saistāms ar notikumiem, nevis ar rakstura izzināšanas dziļumu vai pretrunām tajā. Jā, un filmā darbojas arī dažas sievietes – tās, protams, ir mūķenes, kuras klasiski uztur un stiprina stereotipu par sievietes vietu Romas Katoļu baznīcā – tā ir tikvien kā klusējoša figūriņa, kuru varas pārdalītāji vīrieši var pārbīdīt no viena lauciņa uz citu, bet viņas pienākums ir klāt galdu, klīst pa gaiteņiem un klusēt. Lai arī filmas veidotāji šķietami centušies lielāku ietekmi vēstījumā piešķirt brīnišķīgās Izabellas Roselīni atveidotajai māsai Agnesei, tomēr viņas piederību liberālajam vai konservatīvajam spārnam skatītājs tā arī neuzzina, lai gan šāds jautājums, pats par sevi saprotams, prātā ienāk.
Pirmajās trīsdesmit minūtēs Konklāvs piesaka sevi kā filmu, kas būs veltīta metafizikai, tomēr skarbi pieviļ ieintriģēto skatītāju, aizvien atklājoties kā vēstījums, kas veltīts fiziskajai pasaulei. Vairākas reizes filma uzstāda aizraujošus un ļoti intriģējošus teoloģiskus jautājumus, tomēr no tiem atkāpjas par labu politiski kodētam vēstījumam. Šaubu, vienotas valodas, grēksūdzes noslēpuma tēmas gan tiek izmestas kā tenisbumbiņas, taču paliek turpat uz galda vāļājoties kā neinteresantas vai nebūtiskas. Arī tos atļaušos uzskatīt par režisora centieniem vazāt skatītāju aiz deguna. Piemēram, man personīgi mīļākā aina filmā ir brīdis, kad konklāva sākumā kardināls Lorenss saka svētrunu, kuras saturs ir ambiciozi interesants. Viņš norāda, ka pārliecība ir vienotības ienaidniece un nāvīga dažādības ienaidniece, un novēl konklāvam ievēlēt pāvestu, kurš šaubās. Diemžēl filma nav ne par dažādību un vienotību, nedz arī par šaubām un pārliecību – šī runa ir tikai dekors, kas ļauj tālāk attīstīties politiskajai līnijai, jo svētruna tiek uztverta kā Lorensa pretenzija uz pāvesta amatu, lai gan ap to brīdi skatītājam jau ir zināms, ka Lorenss vēlas kardināla amatu pamest, lai pievienotos mūku ordenim. Taču to viņš varēs izdarīt tikai pēc tam, kad būs izpildījis mirušā pāvesta lielo uzdevumu, proti, novadījis šo konklāvu un panācis, ka tiek ievēlēts vislabākais no iespējamajiem kandidātiem.
Lai ievēlētu jaunu pāvestu, par viņu jānobalso vismaz 72 konklāvā sapulcētajiem kardināliem, un tas iezīmē filmas it kā politiskās intrigas – visvairāk atbalstītajiem kandidātiem uznirst pa kādai problēmai, to atklāj vai nu Lorenss pats, vai arī par šo problēmu atklāšanos parūpējies kāds cits. Diemžēl šīs problēmas ir stīvi stereotipiskas, arī filmas vēstījumā viegli paredzamas un līdz ar to – neizsakāmi garlaicīgas. Jābrīnās, ka filmas veidotāji Romas Katoļu baznīcas kontekstā kaut kā iztikuši bez pedofilijas skandāliem, jo tādi droši vien labi iederētos filmas galvenajā vēstījumā un palīdzētu nostiprināt tās stereotipus. Diemžēl šīs politiskās intrigas filmā izspēlētas it kā starp citu, teju nepamanāmi un bez jūtamiem centieniem ļaut skatītājam piekosties intrigas āķim.
Daudz spilgtāk tēlota plaisa starp liberālo un konservatīvo, kas – ļoti iespējams – ir arī filmas veidotāju nodomātais vēstījums. Un varbūt pie viena arī iemesls tam, kāpēc kāds ASV bīskaps aicina katoļus Konklāvu neapmeklēt[1], bet starptautiskās filmu žūrijas piešķir tai nozīmīgu balvu nominācijas (te, protams, gan nevaram aizmirst arī par aktieru ansambli, kurš filmā ir tiešām izcils).
Kardināls Lorenss, tieši tāpat kā Bellīni, pieder baznīcas liberālajam spārnam, kas iestājas par toleranci, atvērtu attieksmi pret citām reliģijām, sieviešu lielāku aktivitāti kūrijas darbā u. tml. Tomēr Lorenss ir iestidzis “ticības krīzē” (kā viņš pats paskaidro, problēmas esot ar lūgšanu), bet Bellīni izrādās pārāk gļēvs, lai pretendētu uz pāvesta amatu, tāpat nešķiet, ka viņš varētu savākt balsu vairākumu. Savukārt kardināls Tedesko nevienam no liberālā spārna nepatīk, jo viņš ir prasts, parupjš, skaļu balsi un, protams, konservatīvs – tādā nozīmē, ka aizstāv Tridentas misi, latīņu valodas lietojumu un vispār aizvien ilgojas pēc tās Romas Katoļu baznīcas, kāda tā bija pirms Otrā Vatikāna koncila[2].
Skaidri un kā ar cirvi pa pieri skatītājam šis pretstats starp konservatīvo un liberālo spārnu tiek parādīts jau otrajā Lorensa un Tedesko sarunā, kurā Lorenss priecājas, ka uz konklāvu sapulcējušies visdažādāko tautību un ādas krāsu cilvēki, savukārt Tedesko iebilst, ka būtisks ir jautājums par valodu – kopš baznīca atkāpusies no latīņu valodas kā universāla lieluma, arī kardināli šķeļas nelielās grupās pēc valodu piederības – angliski runājošie, itāliski, franciski runājošie un tā tālāk.
Vēl jo vairāk Tedesko konservatīvisms atklājas jau uz filmas beigām, kad pasaules lielākās pilsētas, tostarp Romu un līdz ar to arī Vatikānu, skāris terora aktu vilnis, kurā ir gan mirušie, gan ievainotie. Tedesko nekavējoties norāda, ka musulmaņiem nav vietas Eiropā, un sauc uz reliģisku karu, bet te viņam oponē Benitezs – kā cilvēks, kurš pieredzējis karu, viņš īstenā protestantisma garā norāda, ka galvenā cīņa katram cilvēkam jāizcīna pašam ar sevi, jo baznīca nav ne tradīcija, ne pagātne – baznīca ir tas, “ko mēs darīsim tālāk”.
Taču rūgti pieviļas tie, kas domājas Konklāvā saskatījuši vienkāršu vērojumu par Romas Katoļu baznīcas varas peripetijām un attiecībām starp konservatīvo un liberālo spārnu.
Galu galā režisors tomēr liek skatītājam piedzīvot pārsteigumu, bez kura, manuprāt, mierīgi būtu varējuši iztikt,
jo tas vēlreiz un “ar pirkstu acī” nostiprina filmas ideoloģisko vēstījumu, kas ap šo laiku skatītājam jau tāpat ir skaidrs. Mani tas mudināja pārdomāt “sabiedrības” – vai varbūt mākslas un kino sabiedrības – nepieciešamību nesaprotamo pielāgot savām mērauklām un izskaidrot saviem vārdiem. Mani tas mudināja uzdot jautājumu – vai galu galā Konklāva vēstījums nenonāk pats ar sevi pretrunā?
Filmā teoloģijas lielie jautājumi – šaubas un valoda kā divi piemēri – tiek pieteikti, bet acumirklī arī izšķīdināti politiskas ideoloģijas mērcē, kas teoloģiski ieinteresētu skatītāju atstāj tukšām rokām un diezgan aizkaitinātu. Ar to, starp citu, Konklāvs atšķiras arī no virknes citu kinodarbu, kas tā vai citādi veltīti Romai, – piemēram, Sorentino Jaunā pāvesta / The New Pope (2020), Meirellesa Diviem pāvestiem / The Two Popes (2019) vai Hermaņa Baltā helikoptera. Varbūt nenāktu par sliktu atcerēties, ka Romas Katoļu baznīca ar savām mūžsenajām tradīcijām pēdējos gados pati tomēr meklē ceļu uz izlīgumu arī ar liberālismu; tad kāpēc kultūras cilvēki vēl aizvien uzskata, ka mākslas pienākums ir ņemt āmuru un braukt taisni uz Romu, lai veidotu baznīcu pēc sava ģīmja un līdzības?
