Latvijas televīzijā pirmizrādīta dokumentālā filma par kino un teātra režisoru Vari Braslu sarežģītā dzīves brīdī – iestudējot pēdējo izrādi teātrī. Savus iespaidus par filmu atklāj teātra zinātniece Gundega Saulīte.
Filmas sākotnējā iecere pieder režisorei Lienei Laviņai, tomēr to īstenot nācās Lienei Eicēnai (režija un scenārijs) sadarbībā ar scenārija autori Henrietu Verhoustinsku un galveno operatoru Andri Priedīti. Kinodarba nosaukumam nepārprotami izvēlēta parafrāze par Vara Braslas kādreizējo filmu Kā tev klājas, Eidi?, patiesībā dokumentālu portretseriālu septiņās daļās, kas uzņemts sadarbībā ar Gvido Skulti 1996. gadā, producēts Jura Podnieka studijā un vēsta par Eduarda Pāvula dzīves un darba gaitu kluso periodu pēc aiziešanas no teātra. Tās ir dokumentālā vienkāršībā atklātas sarunas par dzīvi, tās ikdienišķām rūpēm un norisēm, pieskaroties arī pavisam svētām un nozīmīgām tēmām. Līdz ar to tautā mīlētā aktiera portrets ieraugāms izteikti daudzšķautņains, un tas ļoti uzkrītoši kontrastē ar sabiedrībā visumā valdošo priekšstatu par vienkāršo un viengabalaino Pāvulu.
Katrā ziņā, izvēloties jau esošas filmas nosaukuma variāciju, jaunās filmas autores piesaka pretenziju uz nopietnu ielūkošanos uzrunātajā personā.
Ja zināms, ka šis čomiski uzrunātais Varis ir kino un teātra režisors, kurš mākslā darbojas jau gadus sešdesmit (kopš Pēterburgas, tolaik Ļeņingradas, Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta absolvēšanas), ir septiņpadsmit kinodarbu un četrdesmit trīs teātra iestudējumu autors, tad ir pamats sarunā ar un par viņu gaidīt plašu atvēzienu.
Tuvojoties pirmizrādei, anotācija vēstīja, ka filmā dokumentēts režisora darbs, Valmieras teātrī iestudējot Alvja Lapiņa lugu Es neesmu klaviernieks, ko režisors izlēmis uzskatīt par savu pēdējo skatuves darbu. Taču, kad skatāmies pašu filmu – 55 minūtes garu dokumentālu materiālu –, ne reizi netiek sniegta informācija, kas par darbu tiek iestudēts teātrī, kāds tā nosaukums; vēl vairāk – ka šis skatuves darbs ir režisora un dramaturga ilgi lolotas un iecerētas idejas piepildījums – atgādināt par tautā iemīļotas un populāras personības, komponista Emīla Dārziņa dzīves mirkļiem, runājot arī par draudzības un nodevības problēmām, par kultūras kontekstu notikumos, kas lielai daļai skatītāju, iespējams, būs zināmi, bet, tikpat iespējams, vienai citai daļai atklās pavisam nezināmus apvāršņus. Skatītājs, kas nav iesvaidīts teātra procesos vai nav redzējis šo iestudējumu, skatoties filmu, visai drīz apjuks epizožu un varoņu vārdu džungļos.
Talants un viņa laiks, varoņa tiecība izrauties no laika spaida un domāt par nākotni – tā ir būtiska problēma režisora Vara Braslas teātra iestudējumos. Lai atceramies kaut vai Laura Gundara lugas Lattia iestudējumu par Cimzes Jāņa jaunības centieniem un apkārtējās sabiedrības gauso mošanos latviskai pašapziņai. Braslam ik pa laikam patīk citēt kolēģa Oļģerta Krodera novēlējumu, kas no skatuves režisora 90 gadu jubilejas vakarā tika raidīts Visumā: “Neaizmirstiet, ka jūs esat latviešu teātris!” Tāpēc nav nejaušība, ka par punktu savai teātra darbībai (to mēs ekrānā dzirdam) Varis Brasla izvēlējies darbu par tik nozīmīgu figūru kā Emīls Dārziņš, par viņa laiku un laikabiedriem. Un tomēr – filmas dramaturģijai pietrūkst vismaz dažu atklātības mirkļu, kuros galvenais varonis kamerai (ne tēlotāju ansamblim) skaidrotu sava darba mērķi un jēgu, varbūt pārdomas par radošā mūžā paveikto.
Filmā tik tiešām ielūkojamies mēģinājumu gaitā, gan visai fragmentāri. Valda labvēlīgas iejūtības noskaņa; kā liecina Alvis Lapiņš, Braslas ilggadējais cīņu biedrs: “Varis prot radīt tādus apstākļus, lai panāktu iecerēto.” Samērā nenozīmīgas saskares, garāmskrejoši mirkļi. Atliek tikai iedomāties – kas gan notiktu, ja liktenis neizspēlētu vienīgo skatītājam redzamo sarežģījumu, aktrises pēkšņo saslimšanu trīs dienas pirms pirmizrādes? Dokumentālā aina būtu gluda un mīļi sirsnīga līdz pašām beigām? Arī tas, ka Klaviernieka izrāde tapusi ar kovida diktētiem intervāliem, kas izjauc citkārt ierasto sagatavošanas procesu, iezīmējas pavisam vārgi. Bet nojausmas, ka iestudējums top, meklējot un izmēģinot vienīgo iespējamo veidu, kā uzrunāt skatītāju, – nav. Nav arī neviena iestudējuma dalībnieku viedokļa par notiekošā nozīmību, ne arī vērtējuma (kaut vai pēc pirmizrādes) par sadarbību ar režisoru, par ieguvumiem vai varbūt par nesasniegto, nesagaidīto.
Varis Brasla pats filmētajos mēģinājumos ir vārdos lakonisks, tā vien šķiet, ka pārrunas par izrādes mērķiem un uzdevumiem ir izrunātas, filmas grupai klāt neesot.
Toties izteiksmīgi ir režisora tuvplāni, īpaši tie, kas cigarešu dūmos tīti.
(Par prasmi un īpašu talantu radoša cilvēka portretēšanā nākas atcerēties tajās reizēs, kad TV arhīvs piedāvā iespēju noskatīties nu jau pirms gadiem veidotos Mārītes Balodes portretraidījumus. Arī tiem metrāža lielākoties nepārsniedz stundu, taču cik daudz var pateikt par izraudzīto varoni, gudri organizējot interviju vai plānojot filmēšanu!)
Protams, protams – tiem, kas teātri pazīst tikai no prožektoru spožumā skatītām izrādēm, droši vien ir interesanti ieraudzīt aktieru darba parasti neredzamās puses. Visi rātni, pieklājīgi, labvēlīgas izpratnes pārņemti. Ir daži lieliski portretējumi – piemēram, Mārtiņa Meiera acis, kas liecina par to, ka viņš, Emīla Dārziņa lomas atveidotājs, ir dziļi iekšā materiālā un liktenī. Arī režisora dzīvesbiedres aktrises Vizmas Kalmes vērīgums iemūžināts izteiksmīgos portretos. Ir Krišjāņa Salmiņa centieni pietuvoties Jurjānu Pāvula lomas kodolam, abu jauno aktrišu Klintas Reinholdes un Diānas Kristas Stafeckas atdevība konkrētiem uzdevumiem. Un Elīnas Hanzenas līksme par paveikto varoņdarbu, trīs dienu laikā ielecot saslimušās kolēģes lomā. Tie ir dzīvi mirkļi, tomēr nepamet sajūta, ka pati izrādes tapšana dokumentēta stipri virspusīgi un pārāk skopi.
Valmieras teātra iestudējumā Es neesmu klaviernieks ir izrāde ar īpašu gaisotni. Esmu pārliecināta, ka to rada režisora Vara Braslas un autora Alvja Lapiņa attieksme pret tautas vēsturi un abu ticība talantīgu cilvēku skaistumam. Ne jau uz kāda īpaša pjedestāla viņi ļauj stāvēt Emīlam Dārziņam, bet tēlo viņu kā dzīvu, brīžiem pretrunīgu personu. Turklāt piešķir viņam dubultnieku – komponistu, arī Emīlu – Zilbertu, ne mazāk talantīgu mūziķi pie klavierēm. Izrādē mūzika un radoša aicinājuma gars, ko izspēlē viss ansamblis, uzrunā gan ar faktiem, gan emocijām, gan ar dialoga asprātībām. Noskaņa rodas arī no sēpijas toņos ieturētā vizuālā risinājuma, kas nepārprotami atgādina attēlus no mūžībā aizgājušu paaudžu foto albumiem.
Tāpēc žēl, ka dokumentālās filmas kadros nav nekā no sūrā darbā sasniegtās burvības – kādas gatavā izrādē nofilmētas ainas, kad māksla ir piedzimusi un dzīvo. Diemžēl tas nav ietilpis filmas iecerē, kaut izrāde vēlāk vairākkārt rādīta Dailes teātrī, kur to būtu bijis izdevīgāk nofilmēt.
Vēl jāpieskaras filmas montāžai, kas tomēr visai neveikli atsevišķas epizodes salīmē ar Valmieras teātra fasādes grausta skatiem. Ir jau tiesa, arī tas ir Klaviernieka tapšanas fons; varbūt šie nofilmētie kadri kādreiz labi noderēs dokumentālai vēstures apsūdzībai, uzrādot celtnieku brāķi. Taču savienojumā ar režisoru, kurš, kā pats saka, vecišķi tipina pa koridoriem (vismaz trīs reizes!) vai atkārtoti kāpj pa kāpnēm, gribi vai negribi, rodas iespaids, ka patiesībā pietrūcis materiāla, ko rādīt. Par nelāgo asociāciju, noliekot līdzās sagruvušo teātri un galveno varoni cienījamos gados, pat negribas runāt. Bet tāda rodas.
Kā tev klājas, Vari? Pēc filmas noskatīšanās uz šo jautājumu katrs varam atbildēt citādāk, taču atbilde nebūs neko priecīga. Vai tāda bijusi sākotnējā iecere?
Filma Kā tev klājas, Vari? pieejama platformā Replay ŠEIT.