Jāatzīst, ka es dusmojos uz tādām filmām kā šī, tāpēc nevaru uzrakstīt objektīvu recenziju, ja vispār recenziju. No otras puses, es tās ļoti mīlu – šīs latviešu poētiskajā dokumentālismā sakņotās, vēlāk televīzijā izkoptās portretfilmas, kur kāda persona lēnā garā (šķietami bezgalīgi) grozās savā ierastajā vidē un stāsta par šo un par to.
Neiztrūkstoši skan apcerīga mūzika, darbība bieži salēninās tiktāl, ka apstājas pavisam, portretētā persona inscenēti “kavējas pārdomās”, nevainojami iekadrēta un rāmas gaismas apspīdēta. Visbiežāk es zinu – “mēs visi taču zinām!” – kas tās ir par personām: slaveni komponisti, mākslinieki, rakstnieki. Tomēr bieži mums to aizmirst pavēstīt, kur nu vēl paskaidrot. Nez no kādiem laikiem ir iegājies, ka skatītājam ir jākaunas nepazīt savas tautas izcilās radošās personības, un jautāt nedrīkst – lai nezinīši nokaunas garo kadru piedāvātajā klusumā! Nesen lasīju, ka jaunā paaudze nepazīstot Ēvaldu Valteru, cik šausmīgi! Manuprāt, nav šausmīgi nepazīt aktieri, kurš visu mūžu tēlojis otrā plāna lomas. Bet, ja nu kādam tas liekas traģiski – pastāstiet viņiem! Jauniešiem, ārzemju skatītājiem, Latvijas cittautiešiem, kas nav visu mūžu bijuši iekļauti latviskajā kultūrtelpā. Citplanētiešiem, galu galā. Mēs visi esam bijuši citplanētieši, kad vēlamies kaut ko uzzināt – par pasaules ievērojamākajām personībām, notikumiem, jo īpaši par tiem, kas norisinājušies ārpus Eiropas lielvalstīm vai Amerikas. Mēs esam vēlējušies zināt – kas, kur, kādos apstākļos? Un šīs zināšanas smēlušies galvenokārt no filmām – gan dokumentālām, gan spēlfilmām –, daudz mazāk no rakstītām vēstures grāmatām. Vissliktākajā gadījumā – no dzeltenās preses, tagad – sociālo tīklu piespēlētajām sensācijām. Audiovizuālo informācijas avotu loma pasaulē tikai pieaug, bet latviešu kultūra ir īpašā situācijā – tajā ir tik daudz nefiksētu, neuzrakstītu, nepārskatītu stāstu, kas turklāt būtu vēl tulkojami, lai izlauztos no nelielā valodas lietotāju rezervāta.
Andreja Verhoustinska filma Delle, kas tapusi, piedaloties scenārija autorei Henrietai Verhoustinskai, pat zināmā mērā ir mēģinājums izlauzties – no tikai savējiem saprotamās informācijas un noklusējumu gūsta. Tomēr vēl daudz kas tur to ciet un izraisa manas bezspēcīgās dusmas – kādēļ pat man, kurš samērā labi pārzina latviešu mākslu, tomēr, lai pilnībā izsekotu filmas vēstījumam, jātur pa rokai Teklas Šaiteres 2004. gada Dienas raksts Autsaidere vai Romāna Koļedas Birutas Delles dzīves drāma (2006) un tamlīdzīgi žurnālu pastāstiņi? Vai maz ir cerība, ka līdzīgus interneta pētījumus veiks pārējā filmas auditorija? Un kas tā galu galā ir?
Protams, es zinu, ka specifiskajā latviešu kultūrfilmu žanrā skaitās sliktais tonis izmantot aizkadra balsi vai titrus,
kas iztraucētu “noskaņu”, “daudznozīmību”, kadra estētiku un citas poētiskā dokumentālisma svētās govis. Stila pūrisms sniedzas tiktāl, ka kamerai nav atļauts redzēt pat mākslinieces intervētāju un tiek kupēti viņa uzdotie jautājumi, tādēļ rodas iespaids, ka filmas varone tukšā telpā sarunājas ar pretējo sienu par to, kas nu kurā brīdī iešāvies prātā. Paudīšu nepopulāru viedokli, ka te darīšana ar novecojušiem estētiskiem aizspriedumiem, kas ir tikai pussolīti no jauniem noklusējumiem un puspatiesībām.
Filma Delle skar veselu parādību loku, kuros nepieciešamība pēc skaidrības un godīguma ir akūta, – radošo personu dzīve Padomju Latvijā, oficiālā atzinība un reizēm pat brutālā konfrontācija ar drošības iestādēm, vārais eskeipisms lokālā hipiju subkultūrā un savdabīgā aizraušanās ar dabu un Polu Sezānu (20. gadsimta 70. gados tas pasaulē tiktu uzskatīts par anahronismu). Tiek skartas arī psihiskās veselības un apreibinošu vielu tēmas, arī bēdīgā postpadomju realitāte, kas kopā veido iespaidīgu, traģisku sievietes – mākslinieces likteņa stāstu. Turklāt stāsts tiek servēts atmiņu formātā, no šodienas skatpunkta, kad māksliniece jau ir ļoti cienījamos gados, un informācijas avots ir pašas Delles stāstījums (atkārtošos, ar izgrieztiem jautājumiem, kas tādā veidā nevar būt pārāk neērti).
Filmas autori koncentrējas uz divām galvenajām tēmām, labu laiku nevarēdami izšķirties, kurai dot priekšroku – Birutas Delles principiālajai pieejai glezniecības jautājumos vai viņas personiskās dzīves traģēdijai. Tomēr jau filmas sākuma daļā, 11. minūtē, tikko dzirdami tiek izmests otras – personiskās tēmas āķis (brīdinu, ka turpmāk sekos spoileri): “Domājat, viegli dzīvot ar apziņu, ka tavs dēls ir slepkava?”. Jāatzīmē, ka šī frāze atskan ļoti izteiksmīgā kadrā, kurā runātāja redzama tikai pa pusei, tādēļ nevaram būt droši, ka attēls un skaņa ir sinhroni.
Tālāk slepkavības tēma kādu brīdi paliek neskaidrota, kamēr Biruta Delle nododas pārdomām par glezniecību, glezno acīmredzami inscenētā seansā, kavējas atmiņās par mācībām pie leģendārā mākslas skolotāja Anša Stundas. Lai gan Verhoustinska operatora darbs ir nevainojams, kinematogrāfijai nekad nav bijis pa spēkam izteikt glezniecības specifiskās kvalitātes – saulaina diena uz ekrāna zaudē saulainai dienai uz audekla, debesis – debesīm, lietus lietum. To nosaka vienkārši abu mediju atšķirīgā tehnoloģija – kamēr gleznotājs dabu izveido pa vienam vien triepienam uz balta audekla, kinokamera to tver veselu, iespēju robežās mēģinot deformēt. Tādēļ nevaru apgalvot, ka redzētais mani (vai jau pieminēto “citplanētieti”) līdz galam pārliecinātu par mākslinieces radošo izcilību, kaut arī lokālu. Vēstījums manāmi atdzīvojas, kad Biruta Delle stāsta par iepazīšanos ar nākamo vīru Hubertu Delli un leģendārās kafejnīcas Kaza laikiem (60. gadiem) – filmā parādās kino un foto arhīvu materiāli, vēlāk arī fragmenti no Dailas Rotbahas filmas Biruta Delle (1986).
Te nepieciešama neliela atkāpe – par savu radošo darbu un dzīvi Biruta Delle ir stāstījusi režisores Ilonas Brūveres raidījumu ciklā Dominante (2006) un bijusi viena no galvenajām runātājām Laimas Žurginas filmā Kaza kāpa debesīs (2019). Tāpēc mēs jau pazīstam viņas dompilno runas manieri un nenoliedzamo personības harizmu, un tās pieskaitāmas galvenajām vērtībām arī Verhoustinska filmā. Var teikt, ka skatītājam pazīstams arī katrs kvadrātmetrs mākslinieces nelielajā dzīvoklītī (līdz sirds dziļumiem pārliecina mākslinieces pārdomas par vientulību, bet galējs trūkums gan filmā nav redzams).
Kad filmas stāstījums skar jaunības un bohēmas laikus, bet jo īpaši, kad piemin mākslinieces vadītās neformālās mākslas studijas Zemūdene periodu, kopējā noskaņā iezogas pretrunīgas intonācijas. Delles rāmais stāstījums no atmiņu perspektīvas un jo sevišķi nemainīgais klavieru skanējums (komponiste Katrīna Anna Verhoustinska, izmantota arī Mocarta mūzika) disonē ar attēlu vitalitāti, ar varones jaunībā aktuālajiem džeza un rokenrola ritmiem, kurus skatītājs var tikai iedomāties. Tāpat var pieļaut, ka citā izklāstā mums būtu darīšana ar daudz kaislīgāku, emocijām un krāsām bagātāku sižetu, kurā raksturi un lomas atklātos pavisam citā dinamikā.
Filmas īstais kodols ir mākslinieces personiskās dzīves stāsts, par kuru nevar teikt, ka tas ne reizi nebūtu pašas komentēts, tomēr tajā joprojām ir daudz neskaidrību un mīklu. Īsā fabula ir šāda – mākslinieces pirmais virs Huberts Delle cieta no šizofrēnijas, tāpat kā abu laulībā dzimušais dēls Roberts. Savukārt otrais vīrs, Pēteris Kampars, bija cieši saistīts ar Valsts drošības komiteju (vai tikai aģenta statusā, kā izskan filmā?). Tomēr arī Huberts no sievietes dzīves nepazuda, un dzīve trijatā laikabiedriem, protams, šķita skandaloza. Turklāt Delle, šķīrusies no Kampara, viņu apprecēja otrreiz – kā pati apgalvo, lai glābtu dēlu no iesaukšanas armijā, – un laida pasaulē meitu. Noslēgums šiem samezglojumiem bija traģisks – 1993. gadā šizofrēnijas lēkmē Birutas dēls Roberts nogalināja Pēteri Kamparu, bet slimības dēļ netika sodīts. Huberts pakārās. Notikumos bijušas iejauktas arī kādas zāles, ar kurām, pēc Delles vārdiem, Pēteris viņu indējis.
Šo visu es stāstu, nebūdams drošs ne par vienu faktu,
jo no filmas tie izlobāmi ar grūtībām, bet preses avotos minēti neskaidri. Andrejs un Henrieta Verhoustinski gadījumu neizmeklē, kā to darītu, piemēram, HBO dokumentālās filmas, – ne žurnālistiskā, ne mākslinieciskas interpretācijas veidā –, bet pasniedz kā galvenās varones atmiņu plūduma atvarus. Tomēr filmā parādās liecinieki, kas nekā netiek atšifrēti (tāpat kā netiek minēts neviens gadskaitlis), taču zināmā mērā izjauc māksliniecisko viengabalainību, Delles monologam pievienojot citas balsis, kuras gan lielāku skaidrību notikušajā nevieš.
Atgādināšu, ka stāsts ir visai neparasts ne tikai romantiskā, bet arī politiskā ziņā, jo Huberts un Biruta Delles bija pieskaitāmi alternatīvi hipijiskajām sabiedrības aprindām, kurpretī Pēteris Kampars – varas struktūrām. Kāda bija viņa patiesā loma mīlas trijstūrī, vēlīnā padomju laika radošajā vidē un tās pašas neformālās gleznošanas studijas dzīvē (lai gan par studiju skatītājam, iespējams, tā arī nerodas pietiekami skaidrs priekšstats), ir jautājumi, kuri būtu pelnījuši tikt atbildēti.
Filma beigu daļā tomēr piedāvā divus satricinošus brīžus. Uz dažām sekundēm kamera pieķer Robertu, mākslinieces dēlu, iznākam no blakusistabas. Senie notikumi iegūst nepārejošu klātesamības dimensiju. Un tad Biruta Delle atzīst, ka nejūtas sociālajā dzīvoklī kā mājās, vispārinot, ka viņas īstās mājas ir glezniecība. Šajā brīdī nodrāztā atziņa, ka māksla var būt īstā dzīve, nešķiet banāla. Jo šī dzīve nav tā vieta, kur varētu justies mājīgi. Par to laikam arī filma – lai gan atziņa jāizloba pašam skatītājam gluži kā detektīvam mokoši lēnā procesā, ķeroties pie papildu informācijas resursiem.
Birutas Delles monumentālā klātbūtne noteikti iespiežas atmiņā. Tāpat kā Ulža Bērziņa klātbūtne Ilonas Brūveres filmā Konstrukcijas (2019). Abām filmām ir bijis dramatiska, politiska, nozīmīga stāsta potenciāls, kurš tomēr upurēts par labu poētisko portretfilmu žanra neizļodzāmajiem pīlāriem.
Filmas Delle seansi pēc Lielā Kristapa - kinoteātrī Splendid Palace 2. martā 18:00, kinoteātrī Kino Bize 3. martā 18:30
