KINO Raksti

„Juku un Himalaju zieds”. Atvairīt tumsiņu

10.03.2023
„Juku un Himalaju zieds”. Atvairīt tumsiņu

Francijas animācijas filma „Juku un Himalaju zieds” palīdzēs ģimenē pārrunāt jautājumus par nāvi un bailēm, par visdažādākajiem cilvēkiem, ar kuriem bērns dzīvē sastapsies, un par to, kā iespējams justies labāk arī tajās dienās, kad šķiet, ka pasaule ir pārāk liela tādam mazam ķiparam.

Jebkurš bērniem domāts mākslas darbs – tostarp arī animācijas filma – ir dīvains izstrādājums. Visbiežāk to rada pieaugušie, un arī lēmumu par to, vai šis saturs būs bērnam pieejams, parasti pieņem pieaugušie. Tādēļ šie darbi atspoguļo ne tik daudz bērnību kā laika posmu vai dvēseles stāvokli, bet gan bērnību, kāda tā ir pieaugušo acīm. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka šie darbi ir pievērsti bērnībai, kādu to redz (vai vēlētos redzēt) pieaugušie, un tādējādi tajos ir vismaz viens „jābūtības” slānis – kārtējais pieaugušo radītais rāmītis, kurā bērnam būtu jāiekļaujas.  

Ir autori, kuri šo dīvaino pozīciju, šķiet, ļoti labi apzinās un pieņem lēmumu to tādā vai citādā veidā ja ne sagraut, tad vismaz izļodzīt. Tad rodas dzejoļi „bez morāles” vai arī ar pavisam amorālu morāli; stāsti, kas iedod bērnam rīkus, ar ko pretoties pieaugušo izdomātajām spēlēm; filmas, kuras pieaugušajā atstāj savādu pēcsajūtu – it kā būtu izsists pamats zem kājām, atņemts pieaugušā priekšstats par to, kas ir „bērnība”, un gandrīz vai pati bērnība – vismaz tad, ja šī bērnība bijusi atbilstīga gandrīz vai obligātajam epitetam „laimīga”. Un tam pieaugušajam, kurš šos darbus piedāvā bērnam, ir mazliet jāpacīnās ar grūti formulējamu vainas apziņu – it kā, piedāvājot bērnam šo rāmjus lauzošo mākslu, varētu salauzt arī kaut ko pašā bērnā, kurš uzzinās, sapratīs vai iztēlosies kaut ko "pārāk daudz", "pārāk traki" vai "vecumam neatbilstoši".

Francijas animācijas filma Juku un Himalaju zieds (2022), kas nāk no Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) bērnu programmas, šajā neērtajā kategorijā neiekļaujas. Tā pilnīgi noteikti ir pieaugušu cilvēku veidota filma bērniem, turklāt tāda, kuru jebkurš vecāks bez mazākajām bažām var piedāvāt savai bērnudārza vai sākumskolas vecuma atvasei. Un, tā kā filma ir gan vizuāli patīkama, gan arī stāsta un tajā ietvertās domas ziņā visnotaļ jēgpilna, arī pieaugušais to varētu noskatīties ar aizkustinājumu un labpatiku. (Aizkustinājums un labpatika gan, iespējams, drīzāk nāktu no sajūtas „lūk, tā mēs redzam laimīgu un piepildītu bērnību, un es savam bērnam tādu sagādāšu”.)

Šis garais un mazliet ciniskais ievads lielākoties nāk no manas personiskās bērnības izjūtas, kas diez vai būtu formulējama kā "laimīga", un sekojošās apjautas, ka šāda veida "laimīgās bērnības" darbi mani vienmēr bija nedaudz izslēguši no savas gaišās pasaules. Tie radīja nevis prieku, bet drīzāk nepiepildāmas ilgas vai pat apziņu, ka man pietrūkst kaut kas tāds, kas citiem pašsaprotami pienākas, – vēl viens iemesls, kādēļ es nekad nevarēšu līdzināties citiem bērniem. Filmā Juku un Himalaju zieds ir teikts, ka stāsti – pat ja tie šķiet nelietderīgi (tādi, kas nenodrošinās iztiku ģimenei) – satur mūs kopā. Tomēr viss, kas satur kopā kādus „mūs”, nepieciešami ietver kādu, kas no šī stāsta ir izslēgts, kādu „citu”, ar kuru šis stāsts nerunā vai arī runā tikai garāmejot un ne tā, kā iecerēts.

Tomēr, ja mēs par filmas skatītāju pieņemam mēreni laimīgu bērnu ar pietiekami jauku un harmonisku dzīvi, Juku un Himalaju zieds ir brīnišķīgs darbs, kas saudzīgā, iejūtīgā veidā runā ar mazo (un arī lielo) skatītāju par nāvi. Stāstā dominējošā nāve nav briesmīga, tā pat nav traģiska – tā ir rāma, apzināta veca cilvēka aiziešana un bērna nepieciešamība šo faktu apzināties un samierināties ar to. Vienlaikus filma pieskaras arī tikko apzinātajai sajūtai, ka arī paša bērna dzīve reiz beigsies. Tomēr – gluži kā filmas vizuālais risinājums – šīs tēmas tiek pētītas maigi, gluži kā ar mīkstu pasteli iezīmētas. Nāves metafora filmā tiek ieviesta aklā Kurmja tēlā, kurš pavisam drīz aizvedīs pelītes Juku mīļoto vecmāmiņu dziļi pazemē, un bērnu bailes no nāves tiek iezīmētas caur empātiju – vai vecmāmiņai, šajā garajā ceļā dodoties, nebūs bail no tumsas? Un, pat ja vecmāmiņa apgalvo, ka bailēm nav pamata, varbūt tomēr šo tumsu ir iespējams kaut kā izklīdināt – piemēram, atrodot teiksmaino Himalaju ziedu, kas izstaro maigu, nerimstošu burvju gaismu? 

Pelīte Juku, dodoties meklēt šo ziedu, satiekas ar dažādiem tēliem, kuri – ja izturamies pret stāstu analītiski – arī mēģina tikt galā ar nāves tuvošanās problemātiku. Jau pašā sākumā, vēl pirms vecmāmiņas nogulšanās uz nāves gultas, parādās Kaķis, vistiešāk iemiesojot tipiskas nāves briesmas, ar kurām saskaras peles. Nīgrā Žurka, kas sargā izeju no peļu mājām, mēģina aizliegt Juku doties tālāk, jo vēlas mazulīti pasargāt no pasaules draudiem, – sajūta, kura bērniem noteikti ir ļoti pazīstama. Pēcāk parādās tramīgais Zaķis, kura dzīve paiet pastāvīgās bailēs, un Vāvere, kas mēģina atvairīt nāves tuvošanos, pastāvīgi veidojot krājumus ziemai un vienlaikus satraukumā aizmirstot, kur tieši tie noglabāti. Šarmantā Lapsa, kura šķietami būtu Juku ienaidnieks, izrādās uzticama draudzene, kura uzsver carpe diem filozofiju – priecāties par katru dienu, pat ja kāda no tām izrādīsies pēdējā. Visbeidzot, ļaunais Vilks vistiešāk draud Juku ar nāvi un principiāli turas savā lomā, pat ja zina, ka tā sagrauj viņu pašu; tikmēr Vārna šķietami simbolizē iznīcības un bezcerības draudus.

Šī saskare ar nāves klātesamību dažādās tās formās tiek risināta vienkārši, bet netieši – katrā tādā gadījumā Juku izvelk savu uzticamo ukuleli un sāk dziedāt līksmu un neuzkrītoši pamācošu dziesmiņu, kas atrisina kādu problēmu. Žurka atgriežas jaunības atmiņās, Zaķis dziedot beidz stostīties, Vāvere drusciņ nomierinās un sakārto prātu, Lapsa sakārto vismaz atskaņas savās dziesmās, un Vilkam tiek piedāvāta laimīgāka, dzīvespriecīgāka identitāte. Cauri filmai vijas dažādas, bet kopumā optimistiskas dziesmas, kas sniedz vai nu dzīvesprieku, vai labsajūtu, un kļūst skaidrs, ka pareizā attieksme palīdzēs tikt galā ar visām problēmām. Līdzīga funkcija ir arī mīklām, kuras dzīvnieciņi uzdod cits citam, – šķietami paradoksālajam jautājumam vienmēr ir atbilde, kas atrisina grūtības un sakārto pasauli. Varētu iet vēl tālāk un teikt, ka filmas ietvaros naratīvs pasauli ne tikai sakārto, bet arī salabo – reizēm pietiek ar pareizo vārdu atrašanu, lai visa dzīve kļūtu labāka.

Juku ir ģimenē vecākā māsiņa, kas, iespējams, ir atstājis pēdu viņas raksturā – vēl arvien būdama bērns, viņa labprāt uzņemas pieaugušā lomu gan attiecībā uz mazākajiem bērniņiem, gan arī uz ceļā sastaptajiem dzīvnieciņiem. Turklāt šajā lomā viņa nospēlē tādu pieaugušo, kuram ir visas pareizās atbildes, vēl pirms tiek uzdots jautājums, – pietiek ar pavisam īsu iepazīšanos, lai Juku jau zinātu, kādu dziesmiņu nodziedāt. Savukārt pārējie dzīvnieki vismaz sākotnēji ir šīs dziedāšanas apburti un pārliecināti. Manai gaumei šī problēmu atrisināšana notiek pārāk strauji – jau labu laiku pirms tam, kad tās vispār tiek apzinātas un atzītas par īstām, uzklausīšanas vērtām. Uzdevums kopā ar bērnu iedziļināties dažādu tēlu psiholoģijā varētu palikt vecāku ziņā, pēc Juku un Himalaju zieda noskatīšanās pārrunājot tos tēlus, kuru pasaules uztvere varētu būt līdzīga paša bērna domāšanas veidam. 

Tomēr nevajadzētu pieņemt, ka Juku un Himalaju zieds būtu vienkāršs stāsts, kurā viss notiek, kā iecerēts, – arī Juku saskaras ar dažādām grūtībām, kuras ne vienmēr iespējams pārliecinoši atrisināt, lai gan atrisinājums, protams, visbiežāk atrodas, pārsvarā pateicoties ceļojuma laikā iegūto draugu atbalstam un palīdzībai. Tomēr īpaši filmas beigās iezīmējas arī neatrisināmu problēmu līnijas – piemēram, ne Vilks, ne Vārna neļauj, lai Juku viņus pārliecina un salabo, līdz ar to abi tiek iezīmēti kā ļaunie tēli un no stāsta izraidīti. Pirmajā, acīmredzamajā slānī tas interpretējams vienkārši – bērnu stāstos taču vienmēr galu galā uzvar labais, bet sliktie tiek kaut vai simboliski sodīti vai vismaz iebiedēti. Skatoties dziļāk, patiesība varētu būt biedējošāka – tie varoņi, kas dažādu iemeslu pēc nepakļaujas naratīvam, kurš satur kopā mūs, tiek ierakstīti stāstā vēlreiz, tikai nu jau kā sliktie piemēri. Tomēr, domājams, šī pieeja ir tipiska visiem stāstiem, kuri nav uzsvērti pašrefleksīvi.

Lielākajai daļai bērnu, kurus vecāki vedīs uz filmu Juku un Himalaju zieds, droši vien ir laimīga bērnība, kurā netrūkst pieaugušo uzmanības, rūpju par bērnu emocijām un vērīguma pret mazā skatītāja pasauli. Šī būs brīnišķīga, vizuāli gaumīgi un rotaļīgi risināta, skaistas mūzikas un atjautīgu dialogu piesātināta filma, kas palīdzēs saudzīgi iepazīstināt bērnu ar to, ka dzīvē pastāv arī tumsiņa. Tā ir maza, sirsnīga tumsiņa, kas kādā brīdī nenovēršami kļūs saskatāma, bet, pateicoties ģimenes rūpēm un paša bērna mentālajai izturībai, gana viegli arī atvairāma. Šī filma palīdzēs pārrunāt jautājumus par nāvi un bailēm, par visdažādākajiem cilvēkiem, ar kuriem bērns sastapsies, un par to, kā iespējams justies labāk arī dienās, kad šķiet, ka pasaule ir pārāk liela tādam mazam ķiparam. Jo – jā, pasaule ir liela, bet tā ir arī krāsaina, labvēlīga un dāsna.

Iespējams, šī filma varētu būt bezspēcīga pret to lielo tumsu, kas var aizklāt bērna debesis; tumsu, kuru nevar atminēt mīklā, salikt atskaņās un nospēlēt uz mazās, līksmās ukuleles. Tomēr varbūt filmas izraisītā neērtības sajūta – ja tāda rastos – arī ir mīkla: „Es esmu ar tevi tad, kad tu esi manī, bet tad, kad manis nav, tev jāatrod mani sevī. Kas es esmu?”

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan