KINO Raksti

„Ēriks Akmenssirds” un fantazēšanas kuģis

20.10.2023
„Ēriks Akmenssirds” un fantazēšanas kuģis

Bērnišķīgs rotaļīgums un gatavība fantazēt ir pats labākais prāta stāvoklis, ar kādu doties noskatīties Ilmara Rāga režisēto filmu "Ēriks Akmenssirds", tomēr filmas sižets un varoņi dod iespēju arī dziļāk paprātot par fantāzijas žanra likumībām, attiecībām ar reālo pasauli un jaunas pasakas sākumu.

Fantāzija jau pašā žanra nosaukumā ietver fantazēšanu, iztēli, kas ir brīva no ikdienas dzīves stingrajiem, garlaicīgajiem un obligāti ievērojamajiem likumiem. Iztēli kā brīnišķīgu spēju, kas piemīt, pirmkārt, bērniem, un, otrkārt, tiem, kas kaut kā ir pamanījušies pieaugt, bet neieaugt šajā ikdienas pasaulē. Atsaucoties uz senu reklāmu – ja pieaugušai sievietei pajautā, ko viņa gribētu mainīt savā ķermenī, tad viņa atbildētu “tikt vaļā no tauku krociņas zem zoda” vai “salabot tās strijas”, kamēr maza meitene izvēlētos nāriņas asti. Un, lūk, fantāzijas žanrs – gan kā radītājiem, gan kā lasītājiem / skatītājiem – pieder galvenokārt tiem, kuri jebkurā vecumā labāk gribētu nāriņas asti, nevis skaistuma kanoniem atbilstošu ādu. (Un tad vēl ir tie, kas, noskatījušies šo reklāmu, ciniski konstatē, ka tā reklamē ādas kopšanas zīmolu.)

Šī kopumā pareizā izpratne par fantāziju kā žanru reizēm atvasina ne obligāti precīzus priekšstatus. Pirmkārt, mēdz domāt – ja fantāziju neierobežo ikdienas dzīves likumi, tad tas nozīmē, ka tā ir fantazēšana, kurā var notikt jebkas. Vai – ka fantāziju kā žanru virza tikai stāstniecības likumi, piemēram, no pasakām atvasinātais priekšstats par “varoņa ceļojumu” (heroe's journey) un tā gandrīz obligātajiem elementiem. Otrkārt, maldīgs pieņēmums ir tāds, ka fantāzija ir žanrs bērniem vai vismaz cilvēkiem, kam piemīt nostalģiska vēlme atgriezties bērnības pasaulē, kad viss bija citādi (jautrāk vai brīvāk vai patiesāk, vai neviltoti-sirdsšķīsti-traģiskāk, vai nevainīgi-nežēlīgāk). Tātad, teiksim, skatoties fantāzijas filmu, būtu apzināti jāatmet jebkādi priekšstati par loģiku (gan ikdienas dzīves loģiku, kurā uzgleznoti portreti nekustas un nerunā, gan arī pasaules iekšējo loģiku) un tikpat apzināti jānonāk “bērna prātā”, kur mēs aizraujamies ar acumirklīgi skaisto, smieklīgo vai dziļdomīgi pateikto, un tam arī noticam.

Pasteidzoties priekšā recenzijas gaitai – šāds bērnišķīgs rotaļīgums un gatavība fantazēt ir pats labākais prāta stāvoklis, ar kādu doties noskatīties Ilmara Rāga režisēto filmu Ēriks Akmenssirds, kas iekļauta Riga IFF bērnu filmu programmā un arī pēc festivāla tiks demonstrēta kinoteātros. Attaisnojumam vislabāk paņemt līdzi kādu bērnu, ar kuru pēc tam parunāties gan par pirātiem, piedzīvojumiem un spoku mājām, gan arī par būtisko – draudzību, vientulību, nāvi. Nu, un papriecāties par spilgto un aizraujošo jucekli gan aktierspēlē, gan kostīmu izvēlē, gan kinematogrāfijā, noskatoties sižetu, kurā ir salikts viss – mīlīgs, sociāli neveikls puisītis Ēriks (lomā Hermans Avandi); neganta, bet skumja meitene Marija (Florīna Gusaka); spocīga māja ar mirušo krustmāti, pareizie (āriski igauniski) vecāki un mazliet nepareizā “slikto cilvēku” ģimene (jo mātes nav un tēvs ir skolotājs). Vēl arī ceļojums tālu jūrā un miglā, kur sastopami nežēlīgi, bet diezgan padumji pirāti ar neparasti zemu uzmanības noturību, un visa beigās ir ļoti gara un aizkustinoša aina, kurā tiek izstāstīts viss būtiskais, “ko autori ar to gribēja pateikt”.

Šis mazliet ironiskais tonis absolūti nav domāts kā aicinājums filmu neskatīties (tā noteikti ir ļoti jauka izklaide, un ir patriotiski skatīties igauņu filmas ar Renāru Kauperu fona lomā un filmas titru beigu dziesmiņā!), drīzāk mudinājums piesardzīgi kalibrēt savas gaidas, lai filma nevis sagādātu vilšanos, bet gan negaidīti pārsteigtu ar sižeta atradumiem, vizuālo krāšņumu un atjautīgajiem mīklu risinājumiem.

Žanra mīlētāja purpināšana

Bet atgriežos pie fantāzijas žanra mīlētājam tipiskās burkšķēšanas – šāds žanra mīlētājs noteikti saceltu spuras gaisā gan pie pieņēmuma, ka “fantāzija – tas ir bērniem”, gan arī “bērniem – tas nozīmē spilgti, vienkāršoti un ne obligāti loģiski”. Un arī pie pieņēmuma, ka “fantazēt nozīmē, ka tur nav nekādu likumu”. Patiesībā būtu pat grūti nosaukt kādu izcilu fantāzijas darbu, kura pamatā būtu šādas tēzes. Jā, piemēram, Astrīdas Lindgrēnes fantāzijas darbi ir primāri domāti bērniem, bet autore nevienā brīdī neuztver bērnus kā “mazāk nopietnu” auditoriju – tieši otrādi, bērnības sapņi un bērnības bezkompromisu patiesums tiek uztverts kā augstāka pasaulē dzīvošanas forma, kas ir apzināti jāuztur un jāatgūst, ja kādā brīdī pazaudēta.

Piemēram, visas Pepijas Garzeķes delverības būtībā ir protests pret pieaugušo dzīves rutīnu, stereotipiem un noteikumiem, un viņas spēks ir ne tik daudz fizisks, cik garīgs – cik ilgi viņa noturēsies savā reizēm ļoti vientuļajā cīņā pret pasauli, kurā ir varžacis un kuminālnodoklis? Lindgrēnes Brāļi Lauvassirdis ir būvēti uz pasakas bāzes un atbilstoši sapņa loģikai, ietverot arī tēlus ar skaidri nolasāmu simboliku un diezgan melnbaltu labā / ļaunā nodalījumu, bet vienlaikus zemstrāvā un absolūti nopietni tiek domāts par to, ka visi šie cilvēki ir miruši. Turklāt (doma, kas mani bērnībā patiesi šausmināja) nāve patiesībā ir tikai pāreja citā pasakā, kurā nav iespējams izvairīties no savu izvēļu sekām; tu vari pazaudēt visu, pat savu dzīvību, un arī pēc lielākajiem zaudējumiem ir iespējami nākamie zaudējumi, un kaut kā tev tomēr jāsaņemas un jāsaglabā skaidru, mīlošu sirdi, pat ja nekādas laimīgās beigas nav garantētas. Vēl vairāk – pat ja laimīgās beigas ir acīmredzami izdomātas sevis un citu mierinājumam.

Šāda līmeņa pretīstāvēšana pieaugušo pasaules likumībām Pepijas Garzeķes gadījumā, šādas arvien skaudrākas zaudējuma sāpes apvienojumā ar dziļu ticību labajam ir reti sastopamas pieaugušo literatūrā – visādus dumpiniekus parasti salauž un/vai pieradina, bet drūmie zaudētāji un sapņotāji vai nu padodas eksistenciālisma filozofijai, vai arī tiek veiksmīgi inficēti ar pozitīvu domāšanu.

Tāpat laba fantāzija bieži seko vairāk nekā tikai “varoņa ceļojuma” likumībām. Protams, stāstniecību neviens nav atcēlis (un to neviens nav atcēlis arī citos žanros), bet fantāzijas pasaules stingri seko savām iekšējām likumībām pat tad, ja šīs iekšējās likumības ir acīmredzami izdomātas. Sāksim jau ar augstās fantāzijas žanra komplicēto (un parasti ļoti ne-bērnišķīgo) politikas, ekonomikas, sociālo sistēmu, kam pa virsu vēl tiek uzlikta ne mazāk komplicēta maģijas un maģisko būtņu (tas ir, vesela jauna bioloģijas atzara) sistēma. Tas viss var izraisīt nebeidzamas fanu diskusijas internetā, gan mēģinot saprast autora veidoto kanonu, gan atrast tajā kļūmes, gan vēl izdarīt autora nepaveikto darbu un patstāvīgi izveidot savus skaidrojumus sižeta caurumiem un pasaules uzbūves aplamībām. (Ja jau bene džeseritu mātēm tik ļoti vajadzēja Džesikas meitu, tad kāpēc viņa piecpadsmit gadu laikā dzemdēja tikai Polu, nevis operatīvi laida pasaulē arī meitenīti? Internetā ir atrodams brīnišķīgs, Kāpas pasaulei atbilstošs skaidrojums, kas diezgan noteikti nebija Frenka Herberta izdomāts.)

Īsi sakot, labā fantāzijā šī fantastiskā pasaule ir iekšēji konsistenta pat tad, ja ir uzkrītoši izdomāta. Piemēram, Mihaela Endes Bezgalīgā stāsta pasaule balstās premisā, ka tā ir galvenā varoņa paša iztēlota, un tur patiešām var būt fantastiskas būtnes un tautas, kuru bioloģija un arhitektūra nekādā veidā nav loģiski izskaidrojama –, bet šī premisa noved pie stingriem ierobežojumiem, kuru dēļ galvenais varonis Bastiāns kļūst par savā iztēlē ieslodzīto, no savas iztēles iespējām atkarīgo, un tikai ar milzīgām grūtībām (un atkal – sāpīgiem zaudējumiem) atrod ceļu atpakaļ uz ārējo realitāti.

Šādā ziņā fantāzijas pasaule ir pievilcīga bērnam nevis tāpēc, ka tā ir “safantazēta”, bet tādēļ, ka tā atkārto bērna realitātes eksistenciālo uzdevumu – tu esi iemests pasaulē, kas darbojas pēc sev vien zināmiem, bet šķietami nemaināmiem likumiem, un tev ir šie likumi jāapgūst un jāiemācās ar tiem strādāt (vai radoši pretoties).

Atmest kritisko domāšanu

Pēc šiem augstajiem standartiem filmu Ēriks Akmenssirds skatīties ir grūti, bet nav neiespējami. Jā, vienkāršākajā līmenī šo filmu var brīnišķīgi izbaudīt kā krāsainu, dinamisku, vietumis smieklīgu pastāstiņu par dažādiem lielākoties stereotipiskiem tipāžiem, kas izpildās tieši tā, kā mēs no viņiem sagaidām, un laiku pa laikam pārsteidz ar kaut ko dziļāku vai daudzdimensionālāku. Vislabāk būtu atmest kritisko domāšanu un ļauties šim spēles priekam, šai sajūtai par to, ka zināmā mērā sižets un varoņu rīcība ir iepriekšparedzama un tātad arī mierinoša. Galu galā milzīga daļa no fantāzijas darbiem (jo īpaši literatūras, jo grāmatu uzbliezt ir caurmērā vienkāršāk nekā uztaisīt filmu) balstās tieši šajā spēlē ar lasītāju – kā autoram apvienot iepriekšparedzamību un oriģinalitāti; cik lielā mērā lasītājs vēlas sagaidīt noteiktu sižetu un varoņus un kurā brīdī tie kļūst par klišeju.

Ēriks Akmenssirds diezgan pārliecinoši iet pa drošo klišejas ceļu. Vai caurkritušais, dramatiskais un diezgan apšaubāmtalantīgais aktieris Saltkurpis (kuru tēlo necaurkritušais aktieris Juhans Ulfsaks) kādā brīdī kļūs skumji dziļdomīgs, pat viszinošs? Jā, protams, turklāt diezgan precīzi tā, kā paredzēts. Vai Kristjana Sarva tēlotais Dienderis līdz galam izturēs nežēlīgā acubolītāja pirāta imidžu? Jā, absolūti. (Zemsvītras piezīme – es visas filmas garumā prātā un reizēm arī skaļi saukāju viņu par “poor man's Johnny Depp” (jeb vidēja budžeta Džeku Zvirbuli no Karību jūras pirātiem); mans līdzskatītājs iebilda, ka nepavisam nav līdzīgs un nav arī domāts līdzīgs; diskusija paliek atvērta.)
Un galu galā – vai izrādīsies, ka mazā puisīša akmens sirds patiesībā nav no akmens un vispār draudzība ir diezgan svarīga? Nu bet! 

Vārdu sakot, filma ir būvēta uz stereotipiskiem un tādēļ neizbēgami diezgan plakaniem tēliem, no kuriem lielākā daļa, šķiet, visu laiku apzinās, ka spēlē bērnu filmā, nevis pieaugušajiem, un attiecīgi jāuzvedas pārspīlēti – tā, lai bērni visu saprot jau ar pirmo reizi. Vienlaikus filmas autori, šķiet, negaida, ka pieaugušie centīsies saprast. Piemēram, man tā arī nekļuva skaidra laika līnija – uz pirātu kuģa praktiski vienlaikus ar Ēriku un Mariju ir nonākusi lāde ar kompasu, kas nolaupīta no cita kuģa, visi to pirmo reizi ierauga un izpēta, – bet kuģa dziļumā atrodas Vecais Noslēpumainais Padomdevējs, kurš tur eksistē, lai dotu mājienu  par sižeta attīstību trīs soļus pēc kompasa lādes atrašanas; pirātu kuģī ir vecs kuģa žurnāls, kurā par kompasa lādi viss ir uzrakstīts; žurnāls ir slepens, bet visi pirāti zina tā saturu; Ēriks no šī žurnāla uzzina, ka viņam un Marijai draud nāves briesmas (kas kaut kādā veidā atšķiras no tās nāves, kura ir pieņemama un laba), bet saceļ par to pēkšņu paniku tikai ar milzīgu nokavēšanos.

Tomēr, ja neņem vērā sižeta problēmas no sērijas “kurš ko zina un kurā brīdī ir uzzinājis”, pārējos gadījumos intelektuālās un loģikas mīklas tiek uzdotas un atrisinātas visnotaļ gandarījoši. “Ahā, tātad tas ir , un varoņi to uzzina šādos atjautīgos veidos!” – tādu mirkļu filmā ir diezgan daudz, turklāt autoriem ir izdevies tos atrisināt tā, ka Ēriks Akmenssirds, galvenais mīklu risinātājs, nekļūst kaitinošs ar savu viszinību.

Kā būtu, ja būtu

Tomēr, turpinot aizrautīgu domāšanu par tēmu “bet kā būtu, ja šī darba uzbūve patiesībā būtu jēgpilnāka, nekā šķiet”, rodas jautājums – kāpēc šie cilvēki ir tik plakani? Kāpēc, nonākuši uz pirātu kuģa, Ēriks un Marija sastop veselu bandu personāžu, kas ir tik stereotipiski, ka kļūst kariķēti?

Pirātu kuģa būtība – tā atrašanās Starppasaulē, liminālajā zonā “starp” dzīvajiem un mirušajiem – padara to par teritoriju, kuru apdzīvo personas, kuras zaudējušas gan savu sociālo, gan personisko identitāti. Viņi vairs neatceras savu pagātni un to, kas viņi ir bijuši sev un citiem. Filmā tas parādās kā spoguļattēla zaudējums – tu nespēj sevi saskatīt tā, kā tevi redz citi, un nespēj saskatīt arī pats sevi. Šādā identitātes zuduma situācijā viņi ķeras pie tā, kas acīmredzot ir iespiedies atmiņā dziļāk par savu “es”, tas ir – pie priekšstata par dažādiem varoņiem un tēliem. Tas ir dramatiskais aktieris, kurš nespēj nebūt dramatisks; pārspīlēti nežēlīgais pirāts, kurš nespēj nebūt nežēlīgs; vecais, pustrakais onkulis, kurš nespēj nedot viedus padomus; dumjais cilvēks ar spaini galvā, kura spainis galvā viņu padara par mūžīgu ķircināšanās objektu; modīgais, pseidostīmpancīgais pirāts, kurš nespēj eksistēt bez muļķīgām saulesbrillēm arī pasaulē, kurā īsti nav redzama saule, un tā tālāk. Proti, tos cilvēkus, kuri ir zaudējuši paši sevi, pārņem sociālās vai personiskās identitātes stereotips. Atmiņas un identitātes trūkums atņem trešo dimensiju un iesprosto cilvēku raksturlomas plakanumā, kurā iespējams tikai pārspīlēt šīs mākslīgās, uzspēlētās identitātes īpašības līdz absurdam, jo nekā cita, pie kā pieturēties, nav. Tev ir jābūt tam, kādu tu sevi tēlo sev un citiem, jo citādi tevis patiešām vairs nebūs vispār.

Kaut uz mirkli atgūstot atmiņas un dzīves dziļo, piesātināto īstenību, šis raksturlomīgums pazūd un tēli iegūst plašāku iespēju loku. Arī bērni, kas šķiet vienīgie dzīvie un iekšēji pretrunīgie filmas varoņi, tādi ir tāpēc, ka vēl nav līdz galam izvēlējušies un nostiprinājuši savu lomu pasaulē. Tiesa, šeit ievijas arī nedaudz skumja līnija – tikpat stereotipiski un plakani ir arī pieaugušie cilvēki reālajā pasaulē; viņi tēlo pareizās mātes, pareizā tēva un labā-nevīrišķīgā-tēva lomas un pat tad, kad mēģina no tām izkļūt, to īsteno eesti-amerikāņu vidusšķiras garā – mainot apģērba stilu uz vasarīgāku un kopīgi grilējot gaļu. Acīmredzot šī iestrēgšana stereotipos ir ne tik daudz mirušu, cik pieaugušu cilvēku iezīme.

Līdzīgā kārtā arī Ērika Akmenssirds varoņa pieteikums šķiet kā ievads iespējai runāt par bērnu neirodiversitāti – viņš jau no paša sākuma (iegrimis telefona spēlītē) skaidro, ka nav tāds, kā citi bērni, ka viņam ir “akmens sirds”, kura nepakļaujas sāpēm un ievainojumiem – tostarp vientulībai. Šķiet, ka sākotnēji Ērika tēls varētu tikt traktēts kā bērns autisma spektrā, kurš risina problēmas ar savām īpašajām, ne vienmēr sociāli piemērotām metodēm. Tomēr arī šeit varoņa attīstība tiek traktēta kā “pietiek atrast draudzību un kopīgus piedzīvojumus, un vēl pieprasīt no vecākiem adekvātāku mīlestību, lai visas problēmas atrisinātos”. Un, lai arī neiroatšķirīgu bērnu labbūtībai pieņemšana un sirsnīga kontakta izveidošana ir absolūti nepieciešama, tas tomēr nenozīmē, ka, to saņēmuši, viņi pēkšņi kļūs “normāli”, pilnīgi tādi paši, kā pārējie.

Varbūt filmas ietvaros (turklāt neizslēdzot iespēju, ka Ēriks patiešām ir pilnīgi “normāls”, tikai drusciņ vientuļš bērns) šāds atrisinājums ir pietiekams. Pilnīgi noteikti bērniem, kas sevi izjūt līdzīgi, šāds vēstījums dod ļoti nepieciešamo cerību. Tomēr, pretstatā filmas uzsvērti saldajām beigām, dzīve ir drīzāk tāda pasaka, kuras beigas vienmēr ir jaunas pasakas sākums, un šīs jaunās pasakas kļūst arvien dziļākas un sarežģītākas. Protams, ja vien mēs izvēlamies patiešām dzīvot, nevis (p)ieaugt stereotipos.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan