KINO Raksti

“Jaungada taksometrs 2”. Jūsu brauciens ir beidzies!

08.01.2020

Aizvadītā gada nogalē skatītājiem tika nodots režisora Māra Martinsona jaunākais darbs – filmas “Jaungada taksometrs” (2018) turpinājums, “Jaungada taksometrs 2”. Populāras filmas turpinājums kā mārketinga prakse, protams, var iedrošināt skatītājus doties uz kinoteātri, tomēr, runājot autobraucēju leksikā, jāteic – piesprādzēšanās ar cerību, ka šī filma varētu būt labāka par iepriekšējo (ne vien saturiski, bet arī tehniski!), neglābj no lidojuma cauri priekšējā loga stiklam.

Kadrs no filmas "Jaungada taksometrs 2" uzņemšanas procesa

Vecā šasija

“Tāpēc man arvien patīk pašam rakstīt, filmēt un montēt, jo tas ļauj brīvāk kaut ko papildināt, mainīt un izmest ārā,” filmas režisors Māris Martinsons sacīja intervijā Kultūras Dienai, uzvedinot arī mani domāt par filmu veidošanas aspektiem, kas aptver visas minētās režisora darbības un nenoliedzami ir svarīgi elementi, lai filmu veidotu kā vienotu kopainu. Iespējams, vēl svarīgāka par šo kinoveidošanas instrumentu izmantošanu ir to savstarpējā saplūsme, vienotība un, visbeidzot, kombinācija, kas nodrošina filmas piederību konkrētam žanram.

Žanra kino kontekstā (un jo īpaši gadījumos, kad filmas piedzīvo arī turpinājumus) nepietiek vien nosaukt filmu par komēdiju, vesternu vai horroru.

Patiesībā žanra apzīmējums filmu aprakstos piesaka noteikumus, kuriem skatītājs piekrīt, tikko nopircis biļeti. Proti, filmas žanriskais apzīmējums nevar ignorēt auditorijas ekspektācijas, kas saistītas ar zināšanām par varoņiem, apstākļiem, atainojuma ticamību un arīdzan motivāciju. Un to visu, protams, panāk ar filmu veidošanas paņēmieniem, kas konkrēta žanra ietvaros izspēlē jau zināmas shēmas vai pārsteidz ar jauninājumiem, pieņemot žanra līdzšinējo tradīciju.

Atgādinot, ka Kino Rakstos pirms vairāk nekā gada tika publicēts Elīnas Reiteres raksts par Jaungada taksometra žanrisko “izcelsmi”, filmas turpinājumu būtu leģitīmi skatīt tieši pirmās filmas kontekstā, jo, neatkarīgi no tā, kādu vērtējumu izpelnījies iepriekšējais Martinsona darbs, tieši tas lielā mērā noteicis, kādu pieredzi kinoteātrī šoreiz gaida skatītāji. Respektīvi, filmas šasija, ko režisors konstruēja pirmajam Jaungada taksometram, nosaka arī to, ar kādu braucamrīku skatītāji gatavojas vizināties šogad. Un būtībā šeit arī sākas režisora Māra Martinsona nedienas, jo žanra filmām, gluži tāpat kā vēsturiskajiem spēkratiem, nepietiek tikai ar lētiem pagaidu risinājumiem un detaļām, kas pārliktas no veca opelīša lepnā Mercedes-Benz. Turklāt, iespējams, vēl svarīgāks par to visu ir kāds, kurš prot braukt.

Virsbūves nepilnības

Pirmajā Jaungada taksometra filmā režisors prezentēja stāstu, kurā varoņi un notikumi skatītājam atklājas nejauši – tiem visiem Vecgada vakarā sagadās kļūt par viena un tā paša taksometra pasažieriem. Laura Reinika attēlotais taksists Andrejs katru gadu 31. decembrī turpina sava vectēva un tēva  iesākto tradīciju – gadumijā izgriež kādu līkumu pa pilsētu ar balto volgu un pie viena arī palīdz kādam nokļūt vēlamajā galapunktā.

Savukārt Jaungada taksometra turpinājumā viss ir stipri mainījies. Lielākoties varoņi filmas stāstā parādās funkcionāli – tie nav nekādā veidā saistīti ar centrālo stāsta elementu un to parādīšanās uz ekrāna arī nenes būtiskas izmaiņas filmas kopējā stāsta struktūrā.

Piemēram, Ievas Florences-Vīksnes varone ierodas pie Ilzes (Anete Krasovska), atved produktus un citus svētku galdam nepieciešamus atribūtus, iemet pīrāga mīklu Ilzes cepeškrāsnī un tikpat ātri nozūd, pat nesagaidot “meistarklases” rezultātu. (Cita starpā, arī skatītājiem nav lemts to ieraudzīt.)

Mazliet vairāk ekrāna laika režisors atvēlējis policista Garšiņa (Nauris Brikmanis) piedzīvojumiem gada pēdējās dienas vakarā un Jāņa (Andris Bulis) un Aigas (Zane Dombrovska) melodramatiskajai sižeta līnijai, taču arī tās sasvstarpēji savieno tikai fakts, ka pagājušajā gadā šie personāži braukuši ar vienu taksometru. Būtībā varoņi tiek atrādīti skatītājiem kā tādas spīdīgas lampiņas, kas nekādā veidā būtiski nepalielina filmas jaudu. Turklāt dažas no tām izskatās pavisam izdegušas – piemēram, Valda Meldera attēlotais Dzintars filmā parādās uz īsu brīdi. Kāpņutelpā viņu ierauga Aiga, kuras atraidījumu viņš saņēma pagājušajā gadā, taču šis īsais brīdis filmā netiek nekādi komentēts vai papildināts. Tas vienkārši tur ir – kā tāda bildīte, ko uz mašīnas bampera uzlīmējis iepriekšējais saimnieks.

Nav jau arī brīnums, ka filmas varoņi tiek atrādīti kā pērnās, nokvēpušās spuldzītes, ja pat stāsta galvenais elements (taksometrs) pusi filmas ir iesprūdis kaut kādā būvlaukumā, kur netiek ārā no burtiski pāris centimetru biezas smilšu kārtas. Un filma tieši tāpat – muļļājas tur, kur šoferim bija jāparedz ceļa apstākļi. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad varoņi bija savstarpēji salodēti un veidoja blīvu naratīvu virāžu, šoreiz tie ir izmētāti, un virsbūve nespēj segt visus četrus riteņus.

Turklāt pirmajā filmā skatītāju uzmanību kaut kādā mērā noturēja Laura Reinika balss aizkadrā, kas Andreja emocionālos pārdzīvojumus gan atklāja mazliet salkanā manierē, taču vismaz ļāva saglabāt stāsta centrālo vadlīniju.

Savukārt šoreiz absolūto naratīva vājprātu pavada ar filmas pasauli pilnīgi nesaistīts teicējs (Normunds Rutulis), kurš, neskaitot pāris benzīnkannas klišeju un pilnīgi nevērtīgas informācijas, neko vairāk nespēj pievienot šim vispārējam haosam uz ekrāna.
Piemēram, kadrā skaidri redzams, ka Andrejs izkāpj ārā, lai paskatītos, kas notiek ar mašīnas riteņiem (pirms tam viņš to skaļi paziņo savai pasažierei Veltai). Viņš virzās uz automobiļa priekšu, bet aizkadra balss skatītājam vēl iebaksta ar pirkstu acī un paskaidrojoši vēsta: “Un tā Andrejs pirmo reizi vērīgāk paskatījās uz sava taksometra riepām. Pat nepieliecoties bija redzams… Pieliecās un saprata, ka neko šajā situācijā vairs nevar mainīt.” 

Kadrs no filmas "Jaungada taksometrs 2" uzņemšanas procesa.

Šo visu vēl varētu glābt, ja visas ķibeles būtu aizkrāsotas ar jauniem, kādam varbūt smieklīgiem un trāpīgiem jokiem, kas ļautu vismaz uz brīdi aizmirst filmas nemākulību. Bet arī tos nesagaidīsiet. Lielākoties tās ir tās pašas pagājušā gada konfektes, tikai citos papīrīšos, turklāt aiztaisītas tā, ka skatītājs redz – tās jau vienreiz apzelētas. Piemēram, Mārtiņa Kozlovska policists uz īsu brīdi iekāpj taksometrā, tad dodas prom un atkal nāk atpakaļ, un tas viss tikai tāpēc, lai iestrēgtu pie frāzes “braucam mēs ar lampām” un ļautu šim tēlam atskaņot pirmajā filmā dzirdēto „policistu repu” (tādējādi paskaidrojot viņa parādīšanos otrajā filmā).

Rezultātā rodas tā idiotiskā sajūta, kādu var noķert vienīgi situācijā, kad pēc automobiļa iegādes nejauši tiek pacelts salona paklājs un zem tā visā savā spožumā atklājas izpuvis caurums mašīnas grīdā.

Tajā līdz ar skrejošo asfaltu aizslīdējis arī laiks un nauda par preci, kura acīmredzot līdz galam nespēj pildīt savu funkciju.

Salauzta piekare

Māra Martinsona pirmās Jaungada taksometra filmas ideja esot radusies 2018. gada janvārī, filmēšana uzsākta jau martā, tāpēc zaļā ekrāna izmantošana ainās, kurās Andrejs brauc pa pilsētu, šīs informācijas kontekstā šķita pašsaprotama. Šāds tehnisks lēmums daļēji atspēlējās arī filmas mākslinieciskās telpas reprezentācijā, turklāt režisors šo pašu paņēmienu izmanto arī nākamajā filmā. Būtībā šāda kino prakse nav retums un brīžiem patiešām glābj situācijās, kad trūkst kāds neatņemams filmas elements, taču zaļā ekrāna lietojums paredz arī kaut kādu kontinuitāti, kura režisoram jāievēro, un jo īpaši tāpēc, ka baltā volga filmā brauc pa Latvijas galvaspilsētas centrālo maģistrāli – Brīvības ielu.

Pagājušajā gadā taksometrs (neskaitot to, ka viena montāžas grieziena laikā no vienas ielas puses (virzienā uz centru) attapās pretējā virzienā) pārsvarā savu pusotras stundas braucienu veica no Matīsa (Vidzemes) tirgus (Matīsa un Brīvības ielas krustojums) līdz Jaunajai Ģertrūdes baznīcai (Tallinas ielai), savukārt šogad tas manevrē mazliet tuvāk Rīgas centram – starp Ļeņina biksēm (Brīvības un Elizabetes ielas krustojums) un Bruņinieku ielu. Tomēr īpaši vērīgie skatītāji būs pamanījuši, ka šogad viens montāžas grieziens taksometru pēkšņi teleportē no Rīgas modēm (Brīvības ielas posms starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielu) uz Brīvības gatvi vēl pirms VEF (Gaisa) tilta.

Kumēdiņus filmas otrajā pusē vēl vairāk pasvītro kāda dialoga nianse – Velta (Baiba Sipeniece-Gavare) pēc tam, kad visu vakaru vizinājusies pa Brīvības ielu, beidzot nonāk īstajā adresē (Skanstes ielas rajonā) un taksometra vadītājam nopūšoties saka: “Vai, kas tik šovakar nav bijis!” Man arī bija taisni jābrīnās, jo bez visa jau minētā režisors filmas garumā skatītājus aplaimo ar ievērojamu daudzumu reklāmu, kuras gluži par slēptām nevarētu nosaukt.

Gandrīz katrā filmas ainā, kas atvēlēta vienam vai otram varonim, ir integrēta (veiksmīgi vai ne tik veiksmīgi) kāda reklāma.

Jau pirmajā taksometru filmā Martinsons iemēģināja “slēpto” produktu izvietošanu, taču tā vietā, lai patiešām neuzkrītoši novietotu kadrā reklamējamo produktu, režisors atvēlēja veselu tuvplānu Rīgas šampanietim, kas no pudeles lija gluži kā no pārpilnības raga. Šoreiz režisors un arī scenārija autors ir pacenties filmu sākt ar Dobeles dzirnavnieka miltu paku, kas jau pirmajās filmas minūtēs uzgāžas Andrejam un Ilzei uz galvas, izvēršot banālu mīlināšanās ainu virtuvē.

Arī šoreiz filmas struktūrā ir atvēlēta vieta izstieptai un sadārdzinātai Rīgas atklātnīšu audiovizuālajai stilistikai, noslēdzot visu ar salūtu krastmalā. Turklāt, līdzīgi kā pirmajā Jaungada taksometra filmā, daļa darbības noris lielveikalā, un šoreiz tas ir Stockmann.

Līdz ar to skatītāji ir spiesti norīt pat kādu nevīžīgi iesaiņotu reklāmu filmas skaņu celiņā - proti, vienā epizodē Jānis un Aiga lēnām slīd lejup pa veikala eskalatoru – tieši tik ilgi, lai skatītāji paspētu noklausīties visu informāciju par priekšrocībām "Stockmann pastāvīgajiem klientiem…").

Reklāmu piesūcinātais attēls patiesībā jau kaut kādā mērā ļoti labi iederas visā šajā Martinsona būvētajā pasaulē,

taču ikreiz, kad kopplānos, kas teorētiski paredzēti, lai skatītājs uz brīdi varētu uzelpot starp ainām, atkal parādās slīdošs drona kadrs virs izgaismotās Stockmann zīmes, rodas jautājums, vai tikai visas virsbūves nepilnības patiesībā nav rezultāts režisora nodomam filmas piekares sistēmā[1] iestumt biezu kārtu reklāmu? Varbūt filma (mašīna) arvien turpinās (ripo), jo reklāma ir vienīgais spiedienu veicinošais faktors, kas tai liek kustēties uz priekšu? Un varbūt tas arī izskaidro to, kāpēc filma (stūrē, kā gribi) beigās tomēr atjēdzas grāvī?

Metāllūžņu pieņemšanas-nodošanas akts

Lai gan izklaides kino patiešām ir pilnīgi leģitīma parādība, kam vienmēr būs vieta kinoteātru repertuārā, tomēr pat tas paredz noturēt kaut kādu saturisku un tehnisku latiņu, kuru nevajadzētu raut uz leju ar lētām reklāmām, veciem jokiem un paviršu darbu pie scenārija un režijas. Pats skumjākais, runājot par šo un arī citām Latvijas izklaides filmām, ir fakts, ka zemās kvalitātes dēļ tām nav nekāda sakara ar kino kā mākslu, jo tās neapliecina ne šīs mākslas potenciālu domāt kādas īpašas kinovalodas ietvaros, ne arī vērienu, ko kino var sasniegt tehniski. Tā ir tikai neveikla žonglēšana ar kinematogrāfa dotajiem instrumentiem, bet rezultātā top filmas / mašīnas, kas lepni nes Latvijas kino vārdu, tomēr sagrabējušie izpūtēji indē skatītāju prātus ar stereotipu pieblīvētu smogu.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan