KINO Raksti

Jaungada taksometrs. Mēness redzamā puse

09.12.2018

Taksometrs ir viena no kino standartsituācijām, līdzīgi kā „sieviete kāpņu galā” vai „varonis, kas skatās ārā pa logu”. Svarīgs ir tālākais – vai filma piedāvā nestandarta risinājumu, vai tikai vāju nospiedumu no daudzkārt redzētā. Tas, protams, atkarīgs no scenārista un režisora, bet kinozinātniece Elīna Reitere atklājusi, ka par režisoru Māri Martinsonu mēs Latvijā zinām tikai pusi.

Režisors Māris Martinsons un galvenās lomas atveidotājs Lauris Reiniks

Kas to lai zina, ar ko Māris Martinsons tos ilgos gadus Lietuvā nodarbojās (detaļa no režisora biogrāfijas – no 1991. gada līdz 2009. gadam Māris Martinsons dzīvoja un strādāja Lietuvā). Runā, ka esot tur veidojis TV izklaides šovus un seriālus – vieglā gala produktus, ar kuriem Latvijas skatītājiem noteikti nesaistās kinofilmu Nevajadzīgie ļaudis (2008) un Romeo un Džuljeta (2015) autors. Lietuvieši savukārt esot bijuši ārkārtīgi izbrīnīti, kad šis izklaides produktu radītājs pēkšņi pievērsies nopietnam kino. Tā nu mēs Latvijā, pateicoties valodu barjerai, par Māri Martinsonu zinām tikai pusi. Un mums atliek tikai ticēt, ka Jaungada taksometrs nebūt nav viņa pirmā pieredze izklaides žanrā. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, ieteiktu būt gataviem uz pārsteigumiem. Kā tas bieži gadās, kad mēģina apgūt kopainu.

Producentes filma

Uz Jaungada taksometru pilnībā attiecas Ērika Kestnera atziņa no Emīla un Berlīnes zēniem – ja nauda būtu, tad par to nebūtu jārunā. Jaunā spēlfilma ir veidota bez Nacionālā Kino centra finansiālā atbalsta, projekta finansēšanai meklējot alternatīvus ceļus – Taksometra producente Linda Krūkle (studija Krukfilms) filmas tapšanā ne vien ieguldīja studijas līdzekļus, bet arī piesaistīja Forum Cinemas  un TV3 līdzfinansējumu. Šis paņēmiens ir līdzīgs kases grāvēja Svingeri producentu komandas iesāktajam ceļam sadarbībā ar Forum Cinemas. Jādomā, ka tieši Svingeru veiksmes stāsts, ar jokiem par seksu kinozālēs ievilinot vairāk nekā 100 000 kinoskatītāju, iedvesmojis Jaungada taksometra radošo grupu izmēģināt spēkus tautas blokbāstera žanrā – par to vedina domāt neslēpts sveiciens kolēģa Ēķa filmas pasaulei, ieviešot Jaungada taksometra beigu titros vēl vienu pasažieru pāri (Elīna Vāne un Jānis Jubalts), kurš pilnīgi acīmredzami brauc savās svingeru darīšanās.

Taču mēs jau zinām – tas, kurš maksā, tas arī pasūta mūziku; nepieciešamība piesaistīt maksimāli lielu skatītāju skaitu, lai atpelnītu cerības un izdevumus, uzspiež acīmredzamu zīmogu filmas kvalitātēm. Visdrīzāk arī fakts, ka šādas, ļoti konkrētam izrādīšanas datumam piesaistītas filmas ideja radusies janvārī, bet jau martā bija jāsāk filmēt, ir vainojams pie dažādām Jaungada taksometra mākslinieciskā plāna ligām (dialogiem, piemēram), kuras būtu varēts glābt, ja projekta sagatavošanai būtu bijis vairāk laika. Tāpat uzkrītoša ir nepieciešamība apmierināt filmas sponsorus – saprotami jau tas ir, tomēr filmā varēja būt mazāk kadru, kas slavina prieka izraisītāju šampanieti, mazliet vairāk vietas ierādot vēstījuma detaļām.

Kas paliek aiz durvīm

Ir viens brīdis filmā Jaungada taksometrs, kur tā savās attiecībās ar skatītāju uzvedas kā īsts kino – kad lēnīgais, kaut lādzīgais Lauris Reiniks (piedodiet, taksometra vadītājs Andrejs) kādā  Jaungada nakts brīdī izpalīdz ar alkoholu piepumpētajam Ziemassvētku vecītim un aiziet viņa vietā izdalīt dāvaniņas. Kas tas par pasākumu, kādiem cilvēkiem – tas viss paliek aiz aizvērtajām durvīm, kuru priekšā stāv taksists Andrejs un pieklauvē.

Visspēcīgākās emocijas kino biežāk izraisa lietas, kas netiek rādītas, bet notiek vien skatītāja galvā. Diemžēl norādes uz to, kas šajā īsajā epizodē varētu būt izlaists, režisors Māris Martinsons nepiedāvā. Gan jautājumi, gan atbildes jāmeklē pašiem. Un te arī mans pirmais jautājums – kam tas radījums sarkanajā kostīmā ar garo balto bārdu, ko pa jaunlaiku modei reizēm sauc arī par Santu, Jaungada naktī brauc izsniegt dāvanas?

Kurš kad gaida Ziemassvētku vecīti, ir ideoloģisks jautājums, tāpat kā jautājums, kuri no gadskārtu svētkiem svarīgāki – Vecgada nakts vai Ziemassvētki. Latviešiem (par kuriem šī filma šķiet veidota, jo citu nacionalitāšu pārstāvju uz ekrāna nav) dāvanas tagad ierasts saņemt Ziemassvētkos. Tradīcija ar Salaveci Jaungada naktī  ir saglabājusies Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, acīmredzot tad tie šajā filmā paliek aiz aizvērtām durvīm. Tātad šis Jaungada taksometrs brauc tikai pa nacionāli konservatīvām taciņām, bet tie līkumiņi, kurus tas izmet, drīzāk norāda krievu izklaides kino virzienā.
Konkrētas paralēles varam atrast Krievijas ārkārtīgi veiksmīgā producenta un režisora Timura Bekmambetova (Naktssardze, Vieglu garu 2) producētajā projektā Eglītes, kas aptver septiņas pilnmetrāžas filmas – kā vēsta avoti internetā, šī esot „visu laiku vissekmīgākā Krievijas kino franšīze”.

Eglīšu filmās darbība notiek Jaungada naktī un to uzdevums ir sniegt skatītājam labi – tātad izklaidējoši – pavadīta laika sajūtu. Eglītes ir tīkla naratīvi (tāpat kā Jaungada taksometrs), kurus kopā savij prasmīgi režisori, tām ir temps, stāsti un smieklīgi joki. Un kas ir mums?

Pīrādziņi

Mums ir Vecgada nakts filma, kas domāta konkrētai mērķauditorijai konkrētā gada rituma brīdī ar potenciālu uz turpinājumu, un tās galvenais uzdevums ir – kā Holivudā – pelnīt naudu. Te ir arī pikantas sarunas par seksu à la Svingeri, galvenajās lomās filmējas pazīstami aktieri / popkultūras slavenības / Lauris Reiniks, un beigās dabūsies visi, kuriem bija kādas problēmas ar to, vienīgi Dzintars par savu nekaunīgo sievas krāpšanu saņems pēc nopelniem. I vēl bērniņš piedzims, un uzminiet, kādā vārdā viņu nosauks!

Bet stop! Vai patiesi viss ir tik vienkārši?

Taksometrs ir viena no kinematogrāfijas standartsituācijām, tādām kā „sieviete kāpņu galā”, „varonis, kas skatās ārā pa logu” vai showdown epizodes vesternu finālā, kas saistītas ar noteiktām dramaturģiskām struktūrām un bieži arī vizuālajiem kodiem. Turklāt standartsituācijas ir  industrijas un mākslas divgalvainā pūķa, vārdā kino, integratīva sastāvdaļa, tās nav jādemonizē. Tieši otrādi, pieredzējušam kino skatītājam tās palīdz orientēties filmas materiālā un samērīt savas gaidas attiecībā uz – kā šajā gadījumā – labi pavadītu izklaidējošu vakaru kino.

Saprotams, ka Laura Reinika vadītais taksometrs nav Džafara Panahi taksometrs.

Diference, tātad atšķirība, ir tā kvalitāte, kas ļauj kādas standartsituācijas variācijā atklāt nebijušu risinājumu vai, gluži otrādi, saskatīt tikai vāju nospiedumu no daudz redzētā. Nupat minētajam Džafaram Panahi – irāņu režisoram (viņa darbus savulaik regulāri demonstrēja kinoforums Arsenāls), kuru dzimtās valsts vara apvaino pretvalstiskā propagandā un tāpēc kopš 2010. gada aizliegusi uzņemt filmas, – Teherānas taksometrs / Taxi Tehran (2015) bija pēc kārtas trešais darbs, kuru viņš uzfilmēja, par spīti aizliegumam (un saņēma par filmu Berlināles Zelta lāci).

Džafars Panahi savā filmā "Teherānas taksometrs" (2015)

Šajā dokumentalitātes un fikcijas sajaukumā Panahi strādā par taksistu, bet uz vadības paneļa novietotās kameras un skaņas ieraksta būms veic savu uzdevumu – fiksē mašīnā notiekošo. Ierobežotajā spēles laukā – automašīnas aizmugurējā sēdeklī un blakussēdētāja krēslā – ienāk raiba Irānas sabiedrība. Te iekāpj un kādu gabaliņu pabrauc gan politiskā režīma piekritēji, gan tā kritiķi. Viens no līdzbraucējiem ir kinorežijas students, kurš, atpazinis savu meistaru, vaicā padomu, kā atrast jaunus stāstus. „Lai radītu jaunus stāstus, jums ir jāiziet ārā un jālūkojas apkārt. [ ..] Tā ir šī darba visgrūtākā daļa, un tur jums neviens nevar palīdzēt.

Stāsts jums ir jāatrod pašam,” saka Panahi.

Vienīgais aspekts, kur Mārim Martinsonam izdevies izveidot savu variāciju, ir filmas mūzikas celiņš, iesaistot Denisu Paškēviču, kas Jaungada taksometram komponējis divus skaņdarbus – Dreamin' un Taxi. Kā savā Facebook ierakstā atzīst režisors, viens no spilgtākajiem iespaidiem par Martina Skorsēzes filmu Taksists (1976) viņam bijusi tieši filmā izmantotā saksofona spēle. (Bet Skorsēze taksometrfilmu kontekstā jau ir pavisam cits stāsts.)

Sievietes, vienīgi jums!

Viens teikums filmas sieviešu tēlu sarunās ir veltīts jaunajiem Ditas Lūriņas varones auskariņiem, turklāt tam trūkst fikcionālā ietvara, kas ļautu to pieskaitīt filmas pasaulei.

Tas arī ir vienīgais teikums visu Jaungada taksometra sieviešu runātajos tekstos, kas nav veltīts sarunām tikai un vienīgi par vīriešiem. Šajā brīdī nav iespējams neiedomāties par kinopasaulē kopš 1985. gada slaveno Behdelas testu, kas analizē sieviešu tēlu klātbūtnes kvalitāti filmās, – vai filmā ir vismaz divas sievietes, kas sarunājas savā starpā, un vai viņu sarunu temats ir arī kas cits, ne tikai vīrieši. Trešais jautājums – vai filmas sieviešu tēliem ir piešķirti vārdi; šo kritēriju Jaungada taksometrs iztur.

Filmas sievietes it kā šķiet glaimojošas maigā dzimuma auditorijai, jo viņas tiek demonstrētas kā stiprais dzimums attiecībās – ja ar to saprotam prasmi manipulēt ar vīriešiem un sist tieši pa vājajām vietām.

Izmuļķot šovinistisko vīru, kurš laiž pa kreisi, un pasūtīt viņu pupās, vai ieķert savos mazliet neķītrajos valgos vientiesīgo policistu. Vai arī balstīt vīrieti, kad viņš krīt ģībonī, sākoties dzemdībām. Tas liek brīnīties, cik dīvainu un, manuprāt, ne pavisam ne mūsdienīgu vērtību sistēmu sludina šī filma – sievietei galvenais ir valdīt pār vīrieti, citādi attiecību modeļi ir nevērtīgi? Lai gan nupat piedzīvoju apliecinājumu, ka vismaz Vācijā droši vien daļa sabiedrības ar prieku apsveiktu šādu uzstādījumu, – kinoteātrī pirms filmas sākuma kādas reklāmas teksts man pēkšņi lika pacelt acis no tvitera ritināšanas telefonā, jo reklāmā atveidotie priekšstati par to, kādai jābūt ĪSTAI sievietei, precīzi atbilda Jaungada taksometra redzējumam. Izrādās, vācu Cosmopolitan lasītājas būtu ideālās Martinsona filmas skatītājas.

Starp citu, arī latviešu vīrieši Jaungada taksometrā neko labi neizskatās – viens ir dumjš āzis, kas krāpj sievu, otrs – tūļīgs policists, trešajam vienīgā kvalitāte ir spēja izteikt muļķīgus komplimentus un izskatīties pēc Andra Buļa. Arguments, ka tāds ir šis žanrs – „visu mālēt spilgtākās krāsās” –, neiztur kritiku, jo nekur nav teikts, ka visiem feel-good-komēdiju varoņiem jābūt viendimensionāliem vai nesimpātiskiem. Šādas varoņu komplekta īpašības aptverot, man rodas problēmas ar Jaungada taksometra pozitīvisma lādiņu gada nogalei.

Ekscesi klusā naktī

Starptautiskā datu bāze IMDB zīmē visnotaļ garu Māra Martinsona filmogrāfiju, kas gan, iespējams, nepretendē uz pilnīgu atspoguļojumu. Tur atrodami divi Lietuvā veidoti seriāli, kuru sinopses lasās visnotaļ interesanti un neapstiprina baumas par Martinsona televīzijas darbiem Lietuvā kā tikai un vienīgi izklaides produktiem. Katrā ziņā, spriežot pēc seriālu aprakstiem, IMDB norādītie darbi primāri nebūt nav par sieviešu un vīriešu dabūšanos. Tieši otrādi – Anastasija ir par ķīlnieci, kura pati sāk aizstāvēt savus sagūstītājus, savukārt 42 ir pusmūža vīrieša drāma.
Tāpat IMDB uzrāda kopumā septiņas spēlfilmas, starp kurām pavisam tālā kaktiņā noslēpusies stāv filma ar anglisko nosaukumu Christmas. Uncensored, veidota 2012. gadā Lietuvā.

Latvijā par šo filmu reti kurš ir dzirdējis, un kino pētniekā šajā brīdī pamostas pēddzinis – man jāatrod iespēja šo filmu noskatīties!

Izrādās, ka Māris Martinsons šādus gada nogales svinību stāstus spēj izstāstīt arī pavisam citādi, nekā Jaungada taksometrā, – bez nodevām skatītāja labsajūtai, bez nepieciešamības kādam izdabāt. Filmā, kuras latviskais nosaukums ir Klusa nakts, izejas punkts ir statistikas dati, kas apliecina, ka tieši Ziemassvētkos daudzi pāri pieņem lēmumu šķirt savu laulību. Un tā pie svinību galda vecvecāku mājā satiekas skaistā Ana ar vīru Tomasu, viņa vecāki,  Tomasa sens draugs, vecāku sena draudzene un vēl cits Tomasa draugs, vientuļnieks, kuru šādos svētkos taču nedrīkst atstāt vienu. Un sākas kamerdrāma – variācija par ģimeni kā mazo ellīti.

Kadrs no filmas "Klusa nakts / Tyli naktis" (2012)

Rezultāts ir skarbi reālistisks skatījums uz gada visģimeniskākajiem svētkiem, ar interesantiem sieviešu tēliem, neērtiem problēmu risinājumiem, negaidītām tēlu konstelācijām, precīzi uzrakstītiem dialogiem, masturbējošām sievietēm tuvplānā, iespaidīgiem aktierdarbiem un arī – krāsu sabiezinājumu.

Tendence uz ekscesu kādā parametrā – citreiz ar pozitīvāku, citreiz negatīvāku galarezultātu – ir vērojama vai ikkatrā Martinsona filmā un tātad pieder pie režisora rokraksta. Tāpat kā nelineārā montāža, kas atrodama gan tajās filmās, kuras raksturo drebelīga rokas kamera (Nevajadzīgie ļaudis, Romeo un Džuljeta, Klusa nakts, Oki – okeāna vidū), gan filmā Maģiskais kimono, kuras vizuālo tēlu Gints Bērziņš ir iztamborējis līdz pastkartītei skaistu.

Kadrs no filmas "Maģiskais kimono"

Jaungada taksometrs Martinsona daiļradē arī tāpēc ieņem atsevišķu vietu – ekscesa vietā ir iestājusies viduvēja mērenība. Tāpēc, lai diferencētu mūsu priekšstatus par režisoru Māri Martinsonu, būtu jārada iespēja interesentiem noskatīties viņa kamerdrāmu Klusa nakts. Šis darbs esot tapis tikai deviņās filmēšanas dienās ar mikrobudžetu, kas varbūt izskaidro, kāpēc filmas beigās pāris epizodes ir risinātas kā garāki aizkadra monologi ar visnotaļ garlaicīgu bildi (līdzīgi risināta epizode gan ir arī filmā Amaya), bet tad jau tas vairs nav tik svarīgi. Jo vissvarīgākais tagad ir jautājums, kāpēc Māris Martinsons Lietuvā taisa interesantākas lietas, bet šaipus Biržiem sanāk tikai, citējot Lauri Reiniku, “latviešu Ziemassvētku mīļums un prieks”?

Sīvā konkurencē

Man ir aizdomas, ka šis akmentiņš gan jāmet Latvijas kinoskatītāja dārziņā. Jo uz ko gan citu lai producents orientējas, meklējot kritērijus Latvijas vidējā kinoskatītāja gaumei, ja reiz Jaungada taksometra idejas dzimšanas laikā apmeklētākā Latvijas filma bija Svingeri un arī neatkarīgās Latvijas 25 gadu vēsturē populārāko filmu topa augšgalu stabili ieņem gandrīz visi Andreja Ēķa un Aigara Graubas kopdarbi?

Kadrs no režisora Andreja Ēķa filmas "Svingeri" (2016)

Jaungada taksometra startēšana kinoteātros pēc Simtgades filmu pirmizrādēm, kas negaidīti labi tiek apmeklētas kinoteātros, pierēķinot klāt neticami veiksmīgo kriminālkomēdijas KEF uzvaras gājienu, veido ļoti interesantu un neparedzamu fonu šī Martinsona projekta izrādīšanai. Šogad būs arī pirmā reize, kad varēsim izveidot gada apmeklētāko Latvijas filmu Top 10, kas sastāvēs no ļoti pieklājīgiem cīpariņiem. Raksta nolūkiem veidojot ārkārtīgi provizorisku šāda topa versiju, šķiet, ka varam sagaidīt visādus pārsteigumus  – jo saraksta augšgalā, visdrīzāk, būs ne vien tādi izklaidējoša rakstura gabali kā Kriminālās ekselences fonds un Homo Novus, bet arī diskutablā varoņsāga Nameja gredzens, Vizmas Belševicas autobiogrāfijas ekranizācija Bille, lielas aktīvo kino apmeklētāju grupas bērnības un jaunības atmiņu stāsts Paradīze ‘89 un pat drāma par ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā Tēvs Nakts.

Trīs no šīm ļoti labi apmeklētajām filmām vēl joprojām tiek demonstrētas kinoteātros un veido konkurenci Taksometram.

Redzot statistikas galarezultātus, varbūt mums izdosies atrast izskaidrojumu šim interesantajam fenomenam, kāpēc skatītāji pēkšņi rindām un konstanti nāk uz jaunākajām Latvijas filmām? Kas ir prioritāte? Tēmas, autori, žanrs, balvas, draugu ieteikumi vai viena gada laikā izveidojies jauns ieradums? Jaungada taksometrs būs šī testa kontrolmērījums.

Elitārisma burbulī

Jaungada taksometrs nebūtu mana pirmā izvēle vakara pavadīšanai kinoteātrī. Vēl jo vairāk, ja ir redzēta Māra Martinsona Klusa nakts (ko visiem no sirds novēlu) – tad jaunā filma pilnībā nolasās kā naudas pelnīšanas kampaņa. Studijā Krukfilm kā nākamais rindā stāvot vienas sirdsfilmas projekts; laikam jau tad tam arī tagad, pa svētkiem, naudu gādā.

Galu galā cits, lai varētu ar mākslu nodarboties, sarūpē sev iztiku, lielveikalā par pārdevēju strādādams.

Kinoteorētiķis Deivids Bordvels atgādina, ka Holivudā līdz pat 21. gadsimta 10. gadiem studijas sadalīja potenciālo finansiālo risku starp tā sauktajām „telts stabu” (tent pole) filmām, kas bija izskaitļojami blokbāsteri vai žanra kino ar droši prognozējamu peļņu, un ne tik ienesīgajām, bet kinomākslas attīstībai nepieciešamajām autorfilmām ar Oskara balvas potenciālu vai citiem nišas produktiem.
Acīmredzot šo ceļu gājis arī Māris Martinsons, atrodot šādu, kaut Latvijas kino vidē neierastu divsliežu modeli – ar  masu gaumei pielāgotu komēdijgabalu pelnīt naudu saviem sirdsprojektiem. Tad mēs, kas sēžam savā elitārajā burbulī, skatīsimies tos otros un būsim pateicīgi tiem, kas būs samaksājuši par pirmajiem. Ētiski diskutabla pozīcija, protams.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan