No vienas puses, islandiešu režisora Hlīnura Palmasona (1984) filma “Dievzeme / Vanskabte land” (2022) ir tumšos toņos iekrāsota ticības apliecība, ļoti strikti uzbūvēts vēstījums, cita starpā, arī par to, ar ko mācītājs atšķiras no ticīgā; no otras puses, - iespējams, svarīgākās -, “Dievzeme” ir mākslas darbs par divu pasauļu sadursmi un skrējienu pretim neizbēgamai bojāejai.
Par spīti vēstījumam, kas drūmumā mierīgi varētu sacensties ar fon Trīra filmām, Dievzeme ir ārkārtīgi piesātināts, gleznains un pilnīgi noteikti vairākas reizes skatāms mākslas darbs, kuru var šķetināt kā rēbusu, ikreiz nonākot pie cita atminējuma – atkarībā no tā, uz ko koncentrēties izvēlas filmas skatītājs (teiksim, par šīs filmas varoni sunīti vien varētu uzrakstīt vai veselu bakalaura darbu vai vismaz pētījumu).
Sadursmi filmā iezīmē divi tēli un starp viņiem valdošā spriedze, kas, filmas notikumiem attīstoties, aizvien pieņemas spēkā, līdz kulminē filmas beigās. Lūkass (Eliots Krosets Hove) ir jauns, kaismīgs dāņu mācītājs, kurš gatavs sekot uzdevumam – uzcelt baznīcu Islandes dienvidos – un, šķiet, izliekas nedzirdam vecākā kolēģa brīdinājumu par to, ka vulkāna izvirdumi izraisot tādu smaku, ka cilvēks zaudējot prātu. Doties uz Islandes dienvidiem viņš turklāt izvēlējies zirga mugurā, pats sev uz muguras stiepjot iespaidīga izmēra kasti – fotoaparātu un tā plates. Viņa prātā šādas rīcības cēlonis ir gaužām vienkāršs – iepazīt vietējo vidi, dabu un iedzīvotājus, ceļojot autentiskā un pašiem islandiešiem saprotamā veidā.
Lūkasam līdzās vai, pareizāk, pretim stājas Ragnārs (Ingvars Sigurdsons) – kā jau noprotams pēc vārda, islandietis, pavadonis, kurš kopā ar citiem islandiešiem, tulku, zirgiem un suni rāda mācītājam ceļu uz nolūkoto baznīcas vietu. Šķiet, Ragnārs un Lūkass katrs iemieso citu laikmetu, citu pasaules un dzīves uztveri, un vēl jo vairāk to pastiprina filmas vizuālais spēks – tā ir kā lēns svētceļojums pa Islandi, vedinot skatītāju iedziļināties tās dabas varenībā un mežonīgumā. Filmas notikumiem pakāpeniski risinoties, skatītājs kļūst aizvien pārliecinātāks, ka Islande patiešām spēj ja nu ne gluži likt cilvēkam zaudēt prātu, tad pamatīgi izmainīt viņu gan. Vai arī, gluži otrādi, tieši mežonīgā daba un tās nesaudzīgums atklāj cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir īstenībā, bez talāra vai kanceles, psiholoģiski (un kādā brīnišķīgā kadrā filmas otrajā daļā – arī fiziski) kailu, tik ļoti neiederīgu gan ainavā, gan vidē, turklāt lielākoties mēmu – pavadonis Ragnārs runā tikai un vienīgi islandiešu valodā; Lūkass islandiešu valodu neprot, lai gan sākumā izrāda vēlēšanos apgūt vismaz pāris frāžu vietējā mēlē, taču galu galā lūdz tulkam pārstāt bārstīt piemērus un paliek pie dāņu valodas.
Lai cik liels būtu kārdinājums filmā saskatīt konfliktu starp dabisko, pat mežonīgo (Ragnārs, kurš radis soļot pa Islandes purvājiem un kalniem) un kultūru (Lūkass – ja pieņemam, ka organizētā reliģija ir cilvēka veidotas kultūras pazīme; fotogrāfija pavisam noteikti tāda ir), šāda interpretācija tomēr būtu filmas vienkāršošana. Tās vēstījums ir daudz dziļāks, sarežģītāks, pavisam noteikti – daudzdimensionālāks. Viens no centrālajiem filmas konfliktiem ir stāsts ir par kolonizētāja un kolonizētā attiecībām, un nav obligāti, ka viens no viņiem konsekventi būtu uztverams kā vairāk ar kultūru, otrs – kā vairāk ar dabu saistīts. Vēstījumu par kolonizētāja un kolonizētā nebūt ne vienkāršajām attiecībām skatītājs apjēdz jau mirklī, kad dāņu mācītājs, izrādās, ir pārāk skarbs pret islandiešu zirgu – tas nav radis pie kundziskas saimnieka rokas, lai arī ceļojuma beigās abi saprotas gluži labi. Arī kamera, kuru Lūkass nepaguris stiepj uz muguras un palaikam izmanto, lai iemūžinātu ceļojuma biedrus, itin uzskatāmi pretstata viņu kā “civilizētas sabiedrības” pārstāvi Ragnāram, kurš savukārt lieliski prot apieties ar zirgiem, uzmanīgi ieklausās dabā un iederas Islandes kalnu ainavā kā akmens.
Kā noprotams, filmas darbība risinās 19. gadsimta beigās – laikā, kad Islande nule kā tikusi pie autonomijas (tas notika 1874. gadā), tomēr vēl saglabājot daļēju atkarību no Dānijas. Tas sabiezina noskaņu, tieši noklusētajā ieguldot jūtamu smagumu un laika klātbūtni uz ekrāna papildinot ar mūžīgo jautājumu, kas ir brīvība un kā tā izskatās, izklausās un smaržo. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ Lūkass ienīst Ragnāru vairāk nekā Ragnārs Lūkasu – tas ir kolonizatora naids pret apspiesto, kurā viņš saskata pats savas vardarbības spoguli. Taču ne tikai tas – Lūkasu ir pārņēmusi arī visparastākā skaudība pret cilvēku, kurš, ļoti iespējams, Dievam ir tuvāk, nekā kaismīgs organizētās reliģijas pārstāvis – un galu galā uzceļ baznīcu, kamēr mācītājs, stupora nomākts, guļ slimības gultā sava tautieša Karla mājās.
Aina, kurā Ragnārs izdzied, šķiet, mirušo vārdus, soļodams pa kalnu ceļu, ir teju maģiska un iezīmē asu kontrastu gan Lūkasa paša ticības nosacītajam definējumam, gan arī abu dialogam pie jau uzceltās baznīcas, kad Ragnārs vaicā Lūkasam, kā tad tapt par “Dieva vīru”. Būtisks un spēcīgs simbols ir arī baznīcai domātais krusts, kas tiek vests no Dānijas ar kuģi (vai Islandes koks, pēc dāņu mācītāja domām, šādam nolūkam nav izmantojams?), bet kolonizētajiem atnes nāvi, nevis atpestīšanu; krusts, kas gluži kā pestītājs, ko tas simbolizē, atgriežas līdz ar pavasara paliem, lai tomēr slietos jaunuzceltās baznīcas korē.
Tieši Lūkasa ticības definējums, izskanot vārdiem “Manī ir tik daudz dievišķā, ka pats varētu kļūt par Dievu” apvieno dāņu mācītājā abas dziņas, kas viņu padara par ienaidnieku zemei, kurā viņš ieradies kalpot. No ticības ir palicis vien jauns, ambiciozs mācītājs, iekarotājs, kurš gatavs mežoņiem atnest kultūru, uzsākot bīstamu spēli ar neparedzamo Islandes klimatu un tam piederīgajiem – paradoksālā veidā nostājoties pret visu to, ko ietver vai varētu ietvert Islandes zeme, daba un tās iedzīvotāji, Lūkass ir iesaistījies bezcerīgā cīņā ne vien pret (nosacītu) telpu, bet arī pret laiku un tādējādi kļuvis par visbīstamāko ienaidnieku arī pats sev. Var, protams, uzdot sev jautājumu, kurš un vai vispār “Dievzemē” dodas vismaz nosacītā svētceļojumā, taču atbilde nemaz tik viegli rokā nedodas.
Te droši vien iederētos paskaidrot, ka filmas tapšanā par iedvesmu kalpojusi koka kaste ar septiņām fotogrāfijām uz platēm, un tajās bijis redzams Islandes dienvidu krasts.
Absolūtu fotogrāfiskumu un lēnīgumu, kāds nu tolaik piederējās fotografēšanai, saglabājusi arī filma – ne vien ar gariem, it kā padziļinātiem un bezgala skaistiem kadriem, piemēram, rādot kalnus vai vulkānisko lavu tuvumā, bet arī ar šķietami drūmām, ilgām dziesmām, kuru vārdi titros netiek tulkoti. Skatītājs, ja ir valodas nepratējs, tiek piespiests ļauties meditācijai, kas šajā straujajā laikā visdrīzāk nemaz nav tik slikti un var pat sniegt zināmu atvieglojumu – vai, ja ne gluži atvieglojumu, tad estētisko baudījumu gan. Šāda pieeja šķiet izvēlēta speciāli, lai ik pa laikam uz ekrāna radītu domas telpu, tādējādi atraujoties no simboliskā un cenšoties ja ne ar sesto prātu aptvert, tad vismaz pieskarties kaut kam ļoti īstam.
Protams, filmas lēnīgums nāk tikai par labu tās vēstījumam – šķietami nesaprotamus notikumus skatītājs sāk interpretēt tikai pēc tam, kad tie filmā sen jau kā risinājušies. Gribot negribot aina ar jēra dīrāšanu un ķidāšanu vedina pie sevis uzdot jautājumu, kas šajā īpatnajā pasaulē, kuru uzbūvējuši filmas veidotāji, galu galā notiks ar ticību Dievam; vai, piemēram, kadrs, kurā zirga sūdos rušinās slieka, prātā rada veselu interpretāciju virkni, jautājot, kas ir šī slieka un kālab tā izvēlējusies sev tieši šādu dzīvestelpu. Vienlaikus ar šiem vizuālajiem iestarpinājumiem, šķiet, režisors ļoti pārdomāti gatavo skatītāju filmas kulminācijai, kas neviļus pieprasa arī dziļu un īstu refleksiju par jautājumiem, kurus ikdienas prātā nemaz tik bieži labprāt nepārcilājam. No šīs perspektīvas savukārt Dievzeme nav nedz par ticību, nedz koloniālismu – Hlīnuram Palnasonam uz ekrāna izdevies notvert pašu laiku visā tā baisajā (tīri freidiskā nozīmē) skaistumā.
Programma Feature Film Competition, seansi 19. oktobrī 20:15 kinoteātrī Splendid Palace un tiešsaistē Riga IFF mājaslapā, un 23. oktobrī 19:00 Kino Citadele.
