Kur paliek mīlestība, un kas paliek pēc mīlestības? Hlīnura Paulmasona jaunākā filma “Mīlestība, kas paliek” pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā, un tur režisoru satika un intervēja Rīgas starptautiskā kinofestivāla / Riga IFF radošā direktore un filmu programmas kuratore Sonora Broka. Tepat piederas arī otra Sonoras intervija Kannās – saruna ar filmas „Mīlestība, kas paliek” galveno lomu atveidotājiem, islandiešu aktieriem Sāgu Gardarsdottiru un Sverriru Gudnasonu.
Šogad Kannas mani lutināja. Labas filmas un vēl labākas filmas, salds miegs kāda slavena lēnā kino režisora filmā, mājupceļš ar sausām kājām starp spēcīgām lietavām un viskārotākā intervija, pat divas! Turklāt viena no tām izrādījās ekskluzīvi man vienai pašai, jo abi pārējie žurnālisti, kam bija jāierodas uz sarunu ar islandiešu aktieriem, Kannu virpulī ierauti, bija saplānojuši vairākas intervijas vienlaikus.
Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmām Kannu kino festivāls ir ierasts starta punkts, te pirmizrādītas Riga IFF demonstrētās filmas Balta, balta diena / A White, White Day (2019) un 2022. gada Riga IFF galvenās balvas ieguvēja Dievzeme / Godland (2022), tagad arī Mīlestība, kas paliek / The Love That Remains (2025). Filma, kas neturpina Dievzemes vēsturisko griezumu, tomēr tajā tāpat nemainīgi atpazīstams ir Paulmasona filmu attēls, filmēts uz kinolentes, sekojot sezonām un laika apstākļu sirsnīgajai mijiedarbībai ar Islandes askētisko ainavu. Galvenajās lomās – kā pāris, Anna un Magnuss, – redzami Sāga Gardarsdottira un Sverrirs Gudnasons – aktieri, kurus ziemeļvalstu kino pazinēji noteikti redzēs ne pirmo reizi, – un Hlīnura Palmasona bērni – dvīņu puikas Torgilss un Grimurs un meita Ida (visi trīs redzēti jau Dievzemē), filmā piedalās arī islandiešu ganu suņu šķirnes žilbinošā pārstāve Panda. Epizodēs debitē arī režisora auto, zilais džips, kurā norisinās eksistenciāli dialogi starp filmas galveno varoni Annu un Pandu (drīzāk jau Annas monologs, bet, tā kā Panda Kannās tika nominēta un arī saņēma prestižo Palmu suņa balvu, paliksim pie dialoga).
Pilnmetrāžas spēlfilma Mīlestība, kas paliek ir tapusi paralēli divām Paulmasona īsfilmām – Ligzda / Hreiður (2022) un Žanna d’Arka / Joan of Arc (2025), tās abas ir cieši saistītas ar filmas Mīlestība, kas paliek uzņemšanas procesu. Žannai d’Arkai bruņutērpā līdzīgā figūra, ko bērni uzbūvē no dažādiem krāmiem, ierodas kā kameo varoņu sapņos arī šajā viņa pilnmetrāžā, iemiesojot lielākās bailes un atriebi.
Filmu Mīlestība, kas paliek – ģimenes drāmu, ja ērtāk šķiet kategorizēt –, veido trīs naratīva slāņi, trīs līnijas, kas savijas veiklā bizē, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei. Viena līnija ir viņa kino-dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi (režisors nešķiras no kameras pat ikdienišķos pārbraucienos), otra ir toņos klusināts, dzidrs stāsts par kādas ģimenes emocionālā portreta transformācijas procesu vecāku šķiršanās laikā. Trešais slānis ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle.
Uz interviju ar mūsu mazo žurnālistu grupiņu Paulmasons ierodas možs un gatavs runāties; tas ir pārsteidzošā pretrunā ar viņa pirmo teikumu: “Vakar es devos mājās pulksten četros naktī, bet jau astoņos bija jāceļas un jāsagatavo bērni fotosesijai, tāpēc es tiešām neesmu daudz gulējis.” Nācis no laikmetīgās mākslas vides, Paulmasons nav tas tipiskais kinorežisors, kura sejā iegulst pelēka ēna, jau ieraugot intervētājus vien.
Kāds bija šīs filmas pirmais attēls vai sākotnējā ideja?
Pirmos filmas kadrus es nofilmēju 2017. gadā, tajos redzama manas vecās studijas jumta nocelšana. Uzreiz, kad to ieraudzīju, sapratu un zināju, ka tas varētu būt labs sākums kaut kam. Bieži vien mani visvairāk stimulē tas, kas ir duāls, vai arī tas, kas ir atvērts, skaists un brutāls, tāds, kam ir divas puses. Man tas bija emocionāls brīdis – tā bija mana vecā studija, kuru es centos glābt, bet neveiksmīgi. Tāpēc tā tika izpostīta, un es gribēju šo mirkli filmēt. Nezinu, kāpēc. Mēs tikko bijām nopirkuši kinokameru, tāpēc tā man vienmēr bija līdzi. Man bija palikuši arī daži filmlentes ruļļu gali no filmas Balta, balta diena, tos es izmantoju.
Mīlestība, kas paliek ir mūsdienīgs darbs, ļoti atšķirīgs no jūsu iepriekšējās filmas Dievzeme. Vai jutāt, ka nevēlaties atgriezties pie vēl viena vēsturiska stāsta?
Mēs pašlaik strādājam pie vēsturiskas filmas, kas ir ļoti konceptuāla, ļoti neparasts projekts, ar nosaukumu Uz zemes un jūrā, un šī ideja... mēs mazliet baidījāmies, ka šī filma iznāks uzreiz pēc Dievzemes, to es negribēju. Tāpēc ļoti uzstāju uz to, lai Mīlestība, kas paliek tiktu pabeigta vispirms. Tā tapa fragmentāri, es to biju filmējis jau ilgu laiku un piespiedu producentus piekrist – “OK, mums tas ir jānofinansē. Padarīsim šo projektu mazu, vienkāršosim visu un mēģināsim panākt, lai tas izdotos." Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka mēs atradām veidu, kā šo filmu pabeigt pirmo, lai mums nav divas vēsturiskas filmas pēc kārtas.
Vai jaunā filma ir autobiogrāfiska?
Tā droši vien ir vispersoniskākā no manām filmām, jo tā ir diezgan “home made”, mājās tapusi. Visas manas filmas ir tādas, bet šī varbūt jo īpaši, jo mani bērni tajā ir ļoti iesaistīti un filma uzņemta ilgākā laika periodā manas dzīvesvietas apkārtnē, daudzas lietas filmā ir manas – piemēram, vistas, suns, automašīna. Bet tas ir arī tādēļ, ka mēs sākām filmēt un strādāt pirms daudziem gadiem, kad mums nebija naudas, un mēs vienkārši izmantojām to, kas bija mūsu rīcībā. Ir tik daudz skaistuma ikdienišķās mazās lietās, piemēram, gadalaiku maiņā. Es vienkārši centos to iemūžināt.
Kā jūs atradāt īsto toni, tempu un ritmu filmai? Tā ir tik unikāla un tik drūma.
Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – mēģināt saprast, kādu temperamentu un ritmu filma vēlas. Manuprāt, sākumā tā bija ļoti, kā jau teicu, fragmentāra, un tad, gadiem ejot, es filmēju arvien vairāk, un ritms atradās pats no sevis. Galvenais filmēšanas periods ilgst tikai divus vai trīs mēnešus, bet, piemēram, stāsts ar bērniem un Žannas d’Arkas figūru man aizņēma divus gadus. Filmā ir trīs lineāri pavedieni, un vienu no tiem es sāku filmēt jau sen. Tātad, tas notiek tā – es katru nedēļu filmēju, tad varbūt nosūtu kinolentes paku uz Stokholmu, tur to attīsta. Tad es noskatos materiālu un vienkārši reaģēju uz to, varbūt uzrakstu kādu jaunu ainu. Varbūt es ieraugu epizodi par Žannu d'Arku – figūru, kurā trāpa bulta, – un uzrakstu par to. Es vienkārši reaģēju uz to, ko esmu uzfilmējis. Tātad viss stāsts, naratīvs, ritms, viss pārējais ir kaut kas tāds, kas procesa gaitā veidojas ļoti lēni un īsti neiegūst formu līdz pat galvenā filmēšanas perioda sākumam. Tad, kad es piespraužu scenāriju pie sienas un atkal un atkal strādāju ar to, lai atrastu ritmu, un tad, kad sākas galvenais filmēšanas periods, tad jau scenārijs ir ļoti nofiksēts.
Tātad montāžas laikā tas nemainās.
Nē, nē, nemaz. Montāžas laikā tas mainās pavisam nedaudz.
Filmā jūs aizskarat dažas no eksistenciālākajām problēmām, ar kurām saskaramies mēs, 50 vai 45 gadus veci cilvēki, – stāvam savas dzīves vidū un domājam par to, kas ir vērtīgs un kas nav. Bet jūs bieži izmantojat komisku toni, tādu kā pasmiešanos par sevi, pašparodiju, filmā ir arī fantāzijas epizodes. Kas to iedvesmoja? Vai jūs domājat, ka komēdija var runāt par ļoti nopietnām tēmām?
Jā, es domāju, ka tas ir nepieciešams izdzīvošanai. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem ir grūts darbs, daudz grūtāks nekā man; viņiem jāstrādā ar ļoti nopietnām lietām – piemēram, ar bērniem un viņu drošību, vai slimnīcās, un viņi piedzīvo visādas situācijas. Un es domāju, ka viņiem kolektīvā ir nepieciešams humors, lai izdzīvotu. Kad jūtat, ka pasaule brūk kopā (kā, manuprāt, daudzi cilvēki šobrīd jūtas), ir nepieciešams humors. Pasaulē ir tik daudz absurda, tik daudz neprāta, ka par to ir jāspēj pasmieties. Un tas mūs ietekmē, arī mūsu filmas, gribam to vai nē.
Jūsu filmas caurstrāvo mitoloģiskā, sapņainā, fantāzijas līnija, šajā filmā tādu ainu ir īpaši daudz – ir epizode ar milzu gaili, ir bruņinieks, kurš atdzīvojas, un tam, šķiet, ir Annas balss. Vai tā ir viņas personifikācija? Vai tās ir viņas sajūtas?
Man nebija ne jausmas. Mēs sākām to filmēt jau pirms diviem gadiem, un tikai ļoti vēlu šai procesā es pats priekš sevis sapratu, ka šis tēls pamostas, atdzīvojas, vēl vēlāk es sapratu, ka tā ir sieviete. Visas šīs lietas notika pakāpeniski – mēs sākam veidot figūru, tā kļūst par bruņinieku, parādās zobens, tad pēkšņi izaug gari mati, un pēkšņi tā ir sievietes figūra. Es iepriekš to visu nezināju. Tas vienkārši notika izpētes procesā, kopā ar bērniem. Tāpēc es biju ļoti pārsteigts, kad uzrakstīju, ka viņa pamostas. Un tad es nodomāju – ak dievs, viņa atriebsies, viņa nogalinās visu ģimeni! Pirmajā variantā, kad uzrakstīju šo ainu, viņa tiešām atgriezās mājās un nogalināja visu ģimeni. Bet es negribēju, lai tā notiek, es no tā baidījos. Jutu, ka tas nav pareizais ceļš, un otrajā vai trešajā melnrakstā tas sāka attīstīties un mainīties. Paldies dievam, jo es tiešām negribēju, lai tas tā beidzas.
Tas man ļoti patīk, kad strādāju pie kaut kā un gandrīz var just, kā filma sliecas uz vienu pusi, un tad atkal uz pretējo. Tādos gadījumos nav jāapstājas pie viena vai otra atrisinājuma. Filma kļūst it kā atvērtāka un paliek atvērta. Es cerēju, ka bruņinieks mūs novedīs pie atvērtā fināla, tādēļ atriebība man nešķita interesanta vai patiesa, tā drīzāk bija tikai vardarbīgs drauds vai bailes, kas man bija.
Jūsu suni sauc Panda, arī šajā filmā to sauc Panda. Negribējāt izdomāt citu suņa vārdu?
Mēs jau ļoti agri nolēmām, ka sauksim lietas īstajos vārdos, lai nerastos problēmas filmēšanas laikā un mēs varētu darīt arī spontānas lietas.
Jūs jau zināt par viņas nomināciju Palmu suņa balvai?
Jā, tā patiesībā ir vienīgā balva, ko mēs varam vinnēt [filma tika pirmizrādīta ārpuskonkursa sadaļā Cannes Premieres. – Aut. piezīme.] Panda ir lieliska, ļoti gudrs suns. Viņa var veikt visādus trikus un ir patiešām skaista. Skaists dzīvnieks un ļoti, ļoti svarīga ģimenes daļa, mēs pavadām daudz laika kopā. Man viņas tagad ļoti pietrūkst.
Jums vajadzēja viņu paņemt līdzi uz sarkano paklāju.
Tas ir tik grūti, viņai būtu tik daudz kas jāpārdzīvo. Un, piemēram, ja mēs atvestu šurp zirgus no Islandes, mēs nedrīkstētu tos vest atpakaļ. Tāpēc tad, kad zirgi sacenšas ārpus Islandes, tie vienmēr tiek pārdoti, jo viņiem nekad nav atļauts atgriezties...
Ainā uz kuģa redzams kailfoto sienas kalendārs, kurā atšķirts 2025. gada augusts. Ko tas nozīmē? Vai tam ir kāds izskaidrojums?
Es strādāju par fotogrāfu, kamēr studēju Dānijā, un vasarās fotografēju uz katra zvejnieku kuģa, kas atradās šajā apgabalā, – iemūžināju viņu zvejas veidu, jo tas ļoti strauji mainās, un man par to maksāja. Tur es satiku vīru, vārdā Deivids, viņš kļuva par manu draugu, un uz šī fotoplakāta ir viņa vārds. Tātad tās būtībā ir tikai atmiņas par viņu uz kuģa.
Kā jūs strādājāt ar mūziku filmā?
Ilgu laiku es domāju, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko viņi klausīsies. Nekad nebiju domājis, ka būs arī cita. Man bija daudz uzfilmētā materiāla, un bieži vien, kad saņemu vienā dienā uzfilmēto materiālu atpakaļ no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir bez skaņas. Tad es parasti ieslēdzu mūziku un vienkārši skatos. Tajā laikā mani ieinteresēja albums ar nosaukumu Playing Piano for Dad, ko izpilda H. Hants, Harijs Hants. Un kādu reizi, kad es vienlaikus ar safilmētā skatīšanos klausījos šo mūziku, notika kaut kas dīvains – likās, ka mūzikas atmosfēra pilnībā atbilst filmai. Kāpēc tā tik labi iederējās? Tāpēc es Harijam vienkārši piezvanīju, mēs kļuvām par draugiem, es sāku ar viņu runāt par sadarbību, un tas viss attīstījās tā, ka mēs izmantojām šo albumu gandrīz visas filmas garumā. Mans montāžas režisors ir arī izcils skaņas montāžas speciālists, mēs paveicām milzu darbu. Harijs vienkārši sāka rotaļāties ar albuma materiālu, viņš ierakstīja klarnešu sesiju, ko mēs pievienojām klavierēm, jo Playing Piano for Dad ir klavieru albums. Esmu tik priecīgs, ka mēs to izdarījām, jo tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas.
Man ļoti patīk, šķiet, zviedru mākslas kurators, kas ierodas pie Annas ciemos, - ļoti smieklīga aina. Galerista tēls burtiski simbolizē situāciju, ka Anna cenšas radīt savu mākslu, bet neviens par to īsti neieinteresējas. Vai tā ir jūsu pieredze pagātnē? Vai tā bija personiska aina?
Man tas vienkārši šķita ļoti smieklīgi. Tomēr tas arī ir svarīgi – es bieži izmantoju to, ko esmu pats piedzīvojis, tāpēc ir noteikti tēli, kas ir kā trīs vai četru cilvēku sajaukums no tiem, kurus esmu saticis dzīvē. Un viņu dialogs noteikti ir kaut kas tāds, ko esmu dzirdējis iepriekš. Man gribējās arī papētīt, ko cilvēki patiesībā dara viens otra labā, kādas attiecības mums ir. Kad sāku rakstīt šo ainu, nedomāju, ka tā būs tik gara, ka tas būs 20 lappušu monologs vai kaut kas tamlīdzīgs, bet
šis galerista tēls vienkārši nebeidza runāt, un es to pierakstīju. Un beigās es nodomāju – lūdzu, nogalini viņu!
Vai šī ir jūsu pieredze ar zviedriem?
(Smejas.) Nē, nē. Tā nav saistīta ar zviedriem, patiesībā loma tika rakstīta dāņu aktierim. Bet Anderss [Moslings] dzīvo Dānijā, tāpēc viņš šobrīd ir tāds kā pa vidu.
Beigās jūs atstājat Magnusu peldam jūrā, un tas izskatās ļoti simboliski, viņš atvainojas visiem. Mani aizkustina tas, kā režisors vīrietis skatās uz dzīvi, tik eksistenciāli – domājot, ka Magnusam jāatvainojas par izjukušajām attiecībām vai jebko citu, kas ir viņa kļūdas. Kāpēc jūs gribējāt filmu pabeigt šādi?
Tas, ko Magnus saka šajā ainā, ir tas, ko Sverrirs patiesībā tobrīd sāka runāt; es to neuzrakstīju iepriekš. Mani tas ļoti aizkustināja, un šī aina, kā viņš tur peld, radīja spēcīgu sajūtu. Es gribēju, lai viņš atgriežas, bet es arī gribēju, lai viņš turpina peldēt, tāpēc tas vienkārši beidzās šādi – viņš joprojām gaida tur, 24 stundas vai divas dienas. Jā, tas bija aktiera impulss, to visu pateikt, un es sajutu saikni ar to. Man likās, ka viņš tur bija ļoti godīgs un atdeva visu, ko spēja. Pēc pirmā dubla es komandai uz kuģa teicu: “Tas būs jāuzņem vēlreiz, jo nav īstā atmosfēra." Nākamajā dienā laiks bija ideāls, mēs atkal devāmies ārā un filmējām. Un tad aktieris it kā pat vēl vairāk atvērās – es tiešām jutu, ka viņa teiktais nāca no sirds, tas bija patiesi. Tas nebija kaut kas iepriekš iecerēts, filma nav nožēlas vēstule vai kaut kas tamlīdzīgs.
Pastāstiet vairāk par mākslas darbiem, kas redzami filmā.
Es tādus veidoju jau daudzus gadus un, tāpat kā vīnam, šiem mākslas darbiem katru gadu ir viena raža. Es izlieku darbus ārā septembrī, un agrā pavasarī tos savācu, pirms kļūst pārāk silts. Jo, ja ir silts, arī metāls sasilst, zem tā veidojas kondensāts un norūsējusī kārta pilnībā pazūd. Tās ir metāla plāksnes, kurās tiek izfrēzētas dažādas formas, un rodas tāds kā negatīvs un pozitīvs. Tos tad es izmantoju, lai radītu šāda veida, es nezinu, kā tos nosaukt, rūsas gleznas vai rūsas nospiedumus, kas katru reizi ir atšķirīgi, jo arī laikapstākļi un temperatūra ir atšķirīgi. Citreiz tie sanāk ļoti tumši un kontrastējoši, bet dažreiz ļoti maigi un gaiši.
Jūs iesaistījāt filmēšanā savus bērnus. Kā tas notika? Vai jūs viņus piespiedāt strādāt?
Es viņiem samaksāju. Viņi negrib būt aktieri, viņiem ir citas intereses, un tas ir lieliski. Es nemēģinu savus bērnus piespiest apgūt aktiermākslu. Viņiem vienkārši par to maksā, tāpēc viņi to dara manā labā, un mēs vienlaikus cenšamies izklaidēties. Šis bija lielākais mūsu kopdarbs līdz šim. Meita Ida ir piedalījusies daudzos manos projektos, arī puikas ir redzami visās manās filmās, bet tikai ļoti mazās lomās. Tāpēc tas notika dabiski. Es vienkārši strādāju ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, ar cilvēkiem, kurus priecājos redzēt, un kurus es uzskatu par smieklīgiem un trakiem, un mani bērni ir īpaši traki un smieklīgi. Man vienkārši patīk strādāt ar viņiem. Dažas no lietām, ko īstenoju šajā filmā, nebūtu iespējams radīt kopā ar cilvēkiem, kurus es nepazīstu. Tāpēc es atkal un atkal un atkal strādāju ar vieniem un tiem pašiem aktieriem. Es vienkārši strādāju ar cilvēkiem, kurus mīlu, ar tiem, ar kuriem kopā ir jautri.
Islandes ainava ir tik satriecoša; liekas pat, ka tas ir vēl viens tēls jūsu filmās. Jūs attēlojat šīs ģimenes evolūciju un viņu attiecības saistībā ar ainavu, vai es to pareizi interpretēju? Vai ainava nosaka jūsu valstī dzimuša cilvēka identitāti?
Es uzaugu, lasot literatūru, kurā cilvēka starpstāvokļus var izprast, redzot apkārtējo pasauli un to, kā pasaule viņu veido. Un es domāju, kino arī to lieliski panāk – mēs redzam apkārtējo pasauli, un tā veido tēlus. Mani piesaista šāda veida stāstījums, un es arī jūtu, ka Islandē to īpaši ietekmē laikapstākļi, trakie vēji. Tas veido un iekrāso filmu, tās temperamentu un enerģiju.
Islandes iedzīvotāju jaudīgais radošums ir tik pārsteidzošs, ņemot vērā viņu nelielo skaitu. Kāds ir jūsu skaidrojums tam? Vai mākslinieki Islandē saņem milzu atbalstu? Vai arī tas ir dienas gaismas trūkums?
Mūsu stāstniecībai ir ļoti dziļas saknes, un mūsu stāstos nav bombardēšanu vai sadedzināšanu, mums ir naiva stāstīšanas enerģija, varbūt tas ir iemesls. Es nedomāju, ka mēs darām kaut ko labāk kā citi, nepavisam ne. Pašlaik Islandē ir milzīgas problēmas ar to, ka nauda tiek pārvirzīta prom no kino, no filmu fonda, – pēdējo sešu gadu laikā filmu nozarē finansējuma samazinājums ir 40%, kaut kas neprātīgs, tāpēc mēs patiešām cīnāmies. Es domāju, ka nenonāktu Kannās, ja filmā nebūtu arī Dānijas iesaistes, ja nebūtu kopražojumu. Man ir ļoti paveicies, ka varu izmantot abas valstis, ka esmu daļa no Dānijas un Islandes, jo ar to, ka esmu tikai Islandes daļa, nepietiek, lai izdzīvotu.
Bet es tiešām priecājos, ka jūs iegūstat enerģiju, kad pie mums viesojaties. To ir lieliski dzirdēt. Es nezinu, kāpēc tā ir vai kāpēc tas notiek tagad, bet domāju, ka cilvēks nekad nevar būt tikai viens. Tāpēc – kad citiem filmu veidotājiem klājas labi, tas man palīdz. Mums varbūt rodas kaut kāda enerģija no tā, ka esam cits cita līdzjutēji – kā draugu grupa vai kā filmu veidotāji. Kad Runars (Rúnar Rúnarsson) pagājušajā gadā bija ar savu filmu Kannās konkursā Un Certain Regard, es priecājos par viņu. Tur nav ne procenta greizsirdības vai kaut kā tamlīdzīga. Varbūt tas ir svarīgi, jo mūsu ir tik maz, mēs esam draugi, mēs esam cits cita fani. Varbūt tam piemīt šāda veida pozitīva enerģija.
Kā jūs tagad atskatāties uz Dievzemes pieredzi? Pirms pāris gadiem tā bija šeit Kannās, un kritiķi to atzinīgi novērtēja. Kāda bija jūsu pieredze toreiz?
Šīs filmas veidošana un izrādīšana bija lieliska pieredze. Nekad nevar zināt, kā pasaule reaģēs uz visu, ko jūs radāt. Jūs to veidojat, cik labi vien spējat, tad rādāt citiem, un jums nav ne jausmas, kā to uzņems. Iespējams, būs iznīcinoši viedokļi, tas vienmēr ir grūti. Bet man bija spēcīga sajūta, ka šī filma atbalsojās pasaulē, un tā ir labākā lieta, ko es varu vēlēties.
Tā ir grūta filma. Tā nav romantiska komēdija vai kas tamlīdzīgs. To ir grūti pārdot.
Es nekad nedomāju par šādām lietām. Mums ir tāda skaista vienošanās... mēs vienkārši radām mākslas darbu un neapšaubām to. Es pašlaik veidoju īsfilmu, mēs veidojam lietas, tās rodas un rodas, un tad cenšamies tās finansēt, vienmēr kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Dievzeme bija kaut kas tāds, ko es ļoti, ļoti gribēju īstenot, tā nešķita smaga. To bija patiešām grūti nofilmēt, bet viņai ir cita enerģija. Katru reizi, kad veidoju kaut ko jaunu, gribu tam piešķirt atšķirīgu temperamentu. Negribu pārāk daudz atkārtot sevi, bet arī vēlos, lai tas būtu dabisks solis attīstībā. Kad esmu pabeidzis kādu filmu, es nekad nedomāju – labi, tagad es taisīšu komēdiju, jo nupat uztaisīju drāmu. Tas vienkārši notiek dabiski.
Otra mana Kannu saruna notika ar filmas Mīlestība, kas paliek galveno lomu atveidotājiem, islandiešu aktieriem Sāgu Gardarsdottiru un Sverriru Gudnasonu. Gardarsdottira ieradās Kannu festivālu pils vēsajā un ēnainajā interviju salonā no saules pielietā balkona kā parādība no Paulmasona filmas – gara auguma sieviete plandošā, caurspīdīgā pludmales kimono, kurš darināts no kaut kā līdzīga tiem mazajiem tamborētajiem kvadrātiņiem, no kuriem kādreiz bija modē taisīt čībiņas. Līdzās visiem sanīkušajiem uzvalkcilvēkiem tā bija kā svaiga gaisa vēsma. Šī bija viena no tām sarunām, ko gribas paņemt līdzi kabatā, silta, atvērta, it kā mēs trīs būtu pazīstami jau no bērnības vai vismaz studiju gadiem.
Sonora: – Šī ir jūsu pirmā sadarbība ar Paulmasonu. Vai jums iepriekš bija kāds iespaids par viņu kā režisoru?
Sāga: – Mēs pirmoreiz strādājām kopā pirms gada, kad viņš meklēja aktierus. Hlīnuram jau bija prātā šī filma, Mīlestība, kas paliek, bet viņš vēlējās, lai mēs vispirms piedalītos īsfilmā, ko viņš tobrīd veidoja, tur ir tas pats zilais džips, kas arī šajā filmā. Mēs nofilmējāmies īsfilmā, kas joprojām nav pabeigta. Tā ir viena no viņa filmām, ko viņš filmē daudzu gadu garumā.
Sverrirs: – Kad es satiku Sāgu un Hlīnuru Reikjavīkā, man vajadzēja 10 minūtes, lai izlemtu – es vienkārši gribu to darīt. Klausīties viņu runājam par savām vīzijām un to, kā viņš strādā, ir tik interesanti. Viss, ko Hlīnurs dara, šķiet ļoti īsts. Viņš vaicāja, vai es varētu atbraukt un divas dienas piedalīties īsfilmas uzņemšanā; es tobrīd biju atvaļinājumā, bet teicu – labi, darīsim to.
Sāga: – Jau no paša sākuma domāju – Hlīnurs atšķiras no visiem režisoriem, ar kuriem esmu runājusi. Viņš necentās man pārdot filmas stāstu, vienkārši runāja par idejām, ļoti relaksētā veidā. Mēs sākām strādāt kopā, un es joprojām domāju, ka viņš atšķiras no visiem režisoriem, ar kuriem esmu strādājusi. Hlīnurs vienkārši vairāk ir koncentrējies uz savu vīziju un klausa savai sirdsbalsij, it kā viņam būtu kāds konkrēts uzdevums.
Sverrirs: – Viņš arī strādā ļoti smagi. Islandes austrumos viņš sev ir uzcēlis tādu kā studiju, lai varētu filmēt un filmēt, un filmēt. Ar vienmēr vienu un to pašu komandu, tā ir kā filmu ģimene Islandes austrumos.
Sāga: – Mēs bijām maza komanda, un Hlīnurs ne tikai režisēja, bet arī filmēja. Viņš arī ir apbrīnojams. Tas gan nav liels pārsteigums, jo viņš ir brīnišķīgs mākslinieks. Es zinu, tā ir klišeja – teikt, ka bijām kā ģimene –, bet notiekošais bija tik tuvs un personisks, gandrīz kā filmā, jo tajā ir tik daudz viņa personības. Tajā ir viņa bērni, viņa suns, viņa automašīna, viņa mākslasdarbi. Viss kļūst tik intīms.
Vai jums tika dots bekstorijs, informācija par jūsu varoņu pagātni — kāpēc notika šķiršanās, kāda bija ģimenes vēsture? Kādas bijušas jūsu varoņu attiecības iepriekš?
Sverrirs: – Mums nekas tāds īsti netika dots, mēs paši to varējām izlemt.
Sāga: – Hlīnurs teica, ka viņam nepatīk izdomāt pagātni, bet, ja tas mums palīdz, protams, varam to darīt. Kad es viņam pajautāju, vai mēs zinām, kāpēc Anna un Magnus ir šķirti, viņš teica: „Nē, ne īsti. Un domāju, ka tas ir labi, jo lielākoties cilvēki īsti nezina, nav viena iemesla, vai arī tas vienkārši notiek ilgākā laika periodā; varbūt sajūta var mainīties, izgaist vai izzust, bet nav viena pagrieziena punkta...” Tāpēc mūsu ziņā tika atstāts tas, ko mēs gribam filmā ienest. Domāju, ka dažreiz tas mainījās no ainas uz ainu: "Tas ir iemesls, kāpēc mēs šķiramies… nē, šis ir iemesls! Jā, cilvēki šķiras." Viņiem bija daudz iemeslu to darīt.
Sverrirs: – Un viņiem abiem nav viens un tas pats stāsts.
Cik ilgā laikposmā notika filmēšana? Filmā redzami dažādi gadalaiki, tātad jums bija vairākkārt jāatgriežas, jāiejūtas tēlos no jauna?
Sverrirs: – Mēs sākām vasaras beigās, rudenī. Pēc tam ziemā Hlīnurs daudz filmēja viens pats, dažādus kadrus un ainas, ko izmantot filmā.
Sāga: – Tos kadrus brīvā dabā ar Žannu d’Arku, ko bērni būvē.
Kā jūs satikāt bērnus un suni un kļuvāt par tādu vienotu komandu?
Sverrirs: – Kad es pirmoreiz ierados, viņi bija savās mājās, ļoti atvērti pret mums, vienkārši mūs laipni uzņēma un skaidri pateica – labi, tagad jūs esat mūsu vecāki.
Sāga: – Tas vienkārši kļuva par spēli. Es domāju, šie bērni ir tik ļoti pieraduši, ka viņu tēvs ved dažādus cilvēkus uz mājām, veido dekorācijas, rada mākslu, filmē. Viņiem tas netraucēja, viņi vienkārši uzskatīja, ka tas ir normāli.
Sverrirs: – Bet tas bija smieklīgi, kad es runāju ar puišiem, kamēr filmējām īsfilmu, un viens teica: "Es gribētu, lai tētis uzņemtu dažas asa sižeta filmas." Es atbildēju: "Bet tavs tēvs jau uzņem lieliskas filmas!" – "Jā, bet viņš varētu uzņemt vairāk trillerus."
Vai visi jūsu dialogi bija jau scenārijā, vai arī kāda daļa tika atstāta improvizācijai?
Sverrirs: – Lielākoties tie bija kā scenārijā. Bet Hlīnurs ļoti mierīgi reaģē uz to, ja pēkšņi rodas impulss un gribi kaut ko pateikt citādi, tas arī ir labi.
Sāga: – Dažas ainas ar bērniem ir scenārijā, bet dažreiz Hlīnurs tvēra mirkļus, kad viņi bija autentiski un darīja savas lietas. Un dažreiz viņš mums teica: "Viņi pateiks to, ko grib pateikt, un jūs uz to reaģēsiet." Piemēram, vakariņu ainā un filmas sākumā. Savukārt lielākā daļa no mūsu abu divspēles epizodēm ir scenārijā ierakstītas. Dažreiz viņš ļāva pievienot savu noskaņu, ja vēlējāmies, bet par atsevišķiem dialogiem bija nepiekāpīgs – nē, šim tekstam ir jābūt tādam! Bet man patika, ka viņš bija atvērts improvizācijai, tam, kas radās dabiski.
Filmas preses piezīmēs ir iekļauts Paulmasona teiktais: “Naratīvu nevar radīt piespiedu kārtā, tas notiek, vienkārši rodas dabiski, un pārsteigums ir milzīga daļa no manis kā filmu veidotāja.” Kādi bija jūsu novērojumi? Vai kādi pārsteigumi notika arī jūsu epizožu filmēšanas laikā?
Sāga: – Jā! Varētu domāt, ka ikviens mākslinieks vēlas būt šeit un tagad, atvērts visām iespējām, bet lielākā daļa no viņiem tādi nav. Ir tik daudz nepatīkamu lietu, kas viņus uzvelk, piemēram, budžets, producenti, kaut kas tāds, no kā jāatsakās… Bet uz Hlīnuru to var patiešām attiecināt – viņš ir ļoti atvērts tam, kas notiek. Piemēram, mums bija paredzēta aina ar zosi, kura uzbrūk galeristam. Bet tā ir zoss, tā vienkārši dara to, kas viņai ienāk prātā, un nepakļaujas. Tā tikai mazliet pabiedēja aktieri, un viss. Parasti tiktu domāts, kur dabūt labāku zosi, vai mēģinātu atkal nākamajā dienā, kad zoss būs labākā formā. Bet Hlīnurs saka: “Labi, vienkārši darīsim to citādāk. Kā tas notiks tagad? Padomāsim par to.”
Un vēl viņš ļoti sajūsminājās, kad mēs uzfilmējām ainu, kurā man bija jāsēž un jārunā ar kādu automašīnā, bet tā tika uzfilmēta no nepareiza leņķa – tādā veidā es nevarēju runāt ar vadītāju, man bija jārunā ar pasažieri. Tad Hlīnurs teica – nu nekas, vienkārši noliksim suni pasažiera sēdeklī. Un tas mainīja visu manu naratīvu, tik aizraujoši!
Sverrirs: – Viņš bieži saka: “Ahā, varbūt tas ir virziens, kurā filma iet?”
Sāga: –Jā, jā, un “Varbūt par to ir filma?”
Kā jūs uztvērāt savu varoni Annu? Pēc kā viņa patiesībā ilgojas? Viņā ir tāda spēcīga vēlme veltīt savu laiku mākslai, lai gan tam trūkst piemērotas telpas. Vai tas bija viņas dzinulis?
Sāga: – Es domāju, jā. Viņa bija mazliet neapmierināta, jo gaidīja vairāk no savas mākslas un vairāk no savas mīlas dzīves. Anna dzīvo šajā vientuļajā vietā, kas gan sniedz iespēju viņai radīt mākslu, gan arī izolē viņu no pasaules. Neviens neredz viņas mākslu, ja vien viņa neaizved skatītājus turp – kā galeristu, un arī tad tas ir tikai viens cilvēks. Es domāju, Annā ir tāds kā izmisums – vai tā ir visa mana dzīve?! Bet tad jūs atkal redzat, cik piepildīta un bagāta ir viņas dzīve, tajā ir bērni un sarunas, un arī bijušais partneris, kurš ir labs vīrietis, to var redzēt. Tas mani tiešām aizkustina. Cilvēka ilgas pēc vienkārši lielākas dzīves – bet varbūt viņam tā lielā dzīve jau ir.
Magnuss, kurš nosūtīts šķietami nebeidzamā peldošā ceļojumā, – vai tas bija kā viņa emocionālais limbo, tāds stāvoklis, no kura viņš netiek prom?
Sverrirs: – Es domāju, Magnuss ir puisis, kurš nekur neiederas. Viņš vairs neiederas savā ģimenē un īsti neiederas arī starp zvejniekiem. Tāpēc viņš vienmēr ir tāds, nekur nejūtas kā mājās. Ne uz kuģa, ne uz sauszemes. Viņš vienkārši ir… ceļā. Es domāju, droši vien Magnuss pats pie visa ir vainīgs – ir viegli palaist garām svarīgos mirkļus, ja esi pats sevī. Gadi var paiet, un tu vienkārši domā: "Ak vai, to es palaidu garām, un šito es palaidu garām..." Domāju, viņš gribētu attīt visu atpakaļ un mēģināt vēlreiz, bet tas diemžēl nav iespējams.
Magnuss pieņem lēmumu rīkoties un nogalināt gaili – tā ir rīcība, kas atstāj lielu iespaidu uz notikumiem. Pēc tam gailis atgriežas pie viņa, jau transformējies.
Diezgan interesanti, es redzu jau otro gigantisko putnu filmās šogad. Filmā The Thing with Feathers Benedikta Kamberbača varonis sēro pēc sievas zaudējuma, un milzu putns, melns krauklis ir viņa dēmons, viņa iekšējā baiļu un ciešanu cīņa.
Kāpēc gailis atgriežas pie Magnusa sapnī? Vai tāpēc, ka tas ir bijis nepareizs lēmums?
Sverrirs: – Es domāju, ka tie ir viņa sirdsapziņas pārmetumi, kas ierodas sapņos vai nakts tumsā. Viņš zina, ka nevajadzēja nogalināt gaili, jo tas bija kā ģimenes loceklis. Bet varbūt viņš to ir darījis tikai tāpēc, lai izdarītu pa prātam Annai. Grib būt noderīgs.
Filmā redzama brīnišķīgu mākslas darbu tapšana, un tas ir process, ko, šķiet, var paveikt tikai vienā piegājienā. Kā jūs tam gatavojāties?
Sāga: – Hlīnurs man vienkārši teica – tagad tu to darīsi! Un dažreiz filma ir samontēta tā, lai skatītāji nevar redzēt manu seju – jo tas ir patiešām skaisti, un es nevarēju novaldīt sajūsmu, bet viņš skaidroja: “Tu nevari būt pārāk pārsteigta vai pārāk priecīga par šo procesu un rezultātu, jo esi to redzējusi miljoniem reižu!” Sākumā, piemēram, kad mēs griezām dzelzi, es nodomāju – ak! Bet Hlīnurs atgādināja, ka es nedrīkstu tā reaģēt, man ir jāuzvedas tā, it kā tas būtu kaut kas ierasts. Bija daudz, daudz filmēšanas dublu ar mākslas darbu, ko mēs nupat esam radījuši, un viņa vienīgie norādījumi bija – atceries, tu to esi darījusi daudzas reizes iepriekš!
Gan filmā Dievzeme, gan Balta, balta diena bija kāda mitoloģiska vai fantāzijas līnija. Šajā filmā ir bruņinieks, kas atdzīvojas.
Sāga: –Jā, Žanna d'Arka.
Likās, ka šim tēlam ir jūsu balss. Vai līdz ar viņu atmostas, atdzīvojas arī Anna?
Sāga: Tēla seju īsti nevar redzēt, varbūt kādā kadrā, kad šī būtne paceļ bruņu sejsegu, var saskatīt vairāk. Nav iespējams pārliecināties, vai tas ir vīrietis vai sieviete, vai tā ir Anna, vai kāds cits.
Bet vai jūs zināt, kāpēc viņa, iespējams, pārtop par šo tēlu?
Sāga: – Es to redzēju tā – vispirms viņa tiek sašauta ar bultām, bet tas ir mazliet kā sapnis, jo pēc tam atkal seko ainas pie jūras un nav pārliecības, ka tas tiešām noticis. Mēs nezinām, vai tas notiek mūsu prātos, filmas varoņu prātos vai viņu zemapziņā, bet es domāju, ka Anna jūtas tāpat, kā šis Žannas d’Arkas tēls. Uz viņu šauj un viņai uzbrūk. Un Magnuss varbūt arī jūtas kā pēc uzbrukuma viņai. Es domāju, ka tā ir apziņas izvēle – justies kā upurim vai cīnītājam, karotājam.
Sverrirs: – Interesanti, ka šo tēlu rada bērni. Viņi to būvē un vienlaikus runā par to, kas notiktu, ja mamma un tētis atkal sanāktu kopā, kā tas būtu?
Par ko, jūsuprāt, ir šī filma? Par šķiršanos, par mīlestību, par jauniem sākumiem vai par to, kā nezaudēt savus tuvos?
Sverrirs: – Manuprāt, tā ir par šīm ciešajām attiecībām, par tuvām attiecībām, kas pastāv pat pēc šķiršanās – Anna un Magnuss dzīvo ļoti mazā miestiņā, tāpēc viņiem ir jāspēj līdzāspastāvēt; tur nav iespējams vienkārši vairs neredzēties, kā tas būtu lielā pilsētā. Viņi izšķiras, bet tik un tā redz viens otru katru dienu. Es domāju, ka Hlīnurs stāsta par ģimenes lološanu, sevis nolikšanu pēdējā vietā, rūpēm par savu ģimeni. Mīlestība, kas paliek ir par šīm ciešajām ģimeniskajām saitēm.
Sāga: – Kad mans vīrs un mamma jautāja, par ko ir filma, kurā es filmēšos, man bija grūti atbildēt. Bet, lasot scenāriju atkal un atkal, es nodomāju – varbūt tā nemaz nav par šajā stāstā iesaistītajiem cilvēkiem. Tā ir filma par mīlestību, kāda mīlēšanu un mīlestības izzušanu. Vai var kādu pārstāt mīlēt pilnībā, vai mīlestība nepārvēršas par kaut ko citu? Tātad, jā, mīlestība. Filma galvenokārt ir par mīlestību.
Filma Mīlestība, kas paliek festivāla Riga IFF seansos - 17. oktobrī 18:30 Splendid Palace, 18. oktobrī 18:00 Rotko muzejā Daugavpilī, 21. oktobrī 19:00 Forum Cinemas.
