Pēc analoģijas ar slaveno kovidfrāzi – tam vajadzēja būt e-pastam, nevis sapulcei! –, par “Ārčiju un Nelliju” gribas teikt – tam vajadzēja būt raidījumam, kaut vai raidījumu ciklam, nevis seriālam. Iespējams, visa problēma slēpjas tur, ka šo audiovizuālo darbu mums piedāvā kā daudzsēriju filmu, lai gan tas ticis veidots kā populārzinātniski izglītojošs materiāls (to apliecina pat seriāla dubultnosaukums).
Raidījuma gadījumā droši vien nāktos tapt pavisam citādai recenzijai. Tomēr, ņemot vērā, ka ne tikai paši seriāla veidotāji preses relīzē norāda “īsmetrāžas daudzsēriju filma” un ievadtitros raksta “sēriju filma”, bet arī Nacionālās kino balvas atlases komisija klasificējusi Madaras Dišleres veikumu kā daudzsēriju filmu, turklāt piešķirot tai balvas nomināciju, tā to arī aplūkošu.
LTV startējušais miniseriāls Ārčijs un Nellija jeb Kā uzlabot dzīves kvalitāti un nodzīvot līdz 100 gadiem ir stāsts par diviem senioriem, kuri, kļuvuši par kaimiņiem privātmāju rajonā, meklē veidu, kā sadzīvot jeb varbūt pat kopdzīvot. Ārčijs (Tonu Oja) un Nellija (Regīna Razuma) dzīvo kardināli atšķirīgi, konfliktējot ne tikai viņu dienas režīmam, bet arī dārza aktivitātēm, elektroenerģijas patēriņa paradumiem, ēdienkartei, komunikācijas manierei un, galu galā, arī muzikalitātei.
Katrā no sešām sērijām ir iekļauta arī populārzinātniska animēta epizode, kas veltīta kādam veselības aspektam – miega nozīmei, veselīgai pārtikai un tamlīdzīgi. Asprātīgu animāciju pavada vēstoša diktora balss; kā vēlāk saprotam, viens no stāstītājiem ir Nellijas mirušais vīrs (Jura Kalniņa balss), otra – Ārčija mirusī sieva (Ingas Siliņas balss), un tā ir nianse, kas mazliet uzdzen šermuļus un īsti skaidra nekļūst arī līdz seriāla izskaņai. Par abu nāves cēloņiem nekas vairāk netiek atklāts, toties visai bieži viņus redzam arī ekrānā – Nellijas vīra (Herberts Laukšteins) portrets atrodas goda vietā, blakus televizoram, bet neparastā Ārčija un viņa sievas (Baiba Jaunzeme- Pētersone) dubultportretu galerijā pie sienas redzams, kā dinamiski pieaug pāra liekais svars. Acīmredzot galerija ir raisījusi Ārčijā zināmas pārdomas, jo seriāla ietvaros viņš ievēro priekšzīmīgi veselīgu dzīvesveidu.
Bruno Gancu tik ļoti atgādinošais Tonu Oja ik rītu raitā solī dodas pāri mauriņam uz āra dušu, atstājot apakšbikses pie krūma, un Razumas filigrāni atveidotā izbijusī klavierskolotāja Nellija gandrīz noģībst, pirmo reizi ieraugot šādu spartiskas apņemšanās performanci savā acu priekšā. Ārčijs katru dienu sveras, turpretī Razumas varone pārtiek no konfektēm un pusfabrikātiem, līdz kleitas un svārku rāvējslēdzējs uz viņas ēteriskā ķermeņa vairs (it kā!) nav aizdarāms. Kā savulaik populārajā raidījumā Acīmredzamais – neticamais skatītājam ir jānotic, ka Nellijas dzīvesveids ir rezultējies virssvarā, un arī es, gluži kā skudriņa Tipa, „redzētajam ticēju – neticēju…”
Tomēr, ja atceramies, ka kinomākslai nepavisam nav obligāts pienākums sekot dzīves realitātei, Ārčijs un Nellija ir mazliet dīvaina, tomēr viegli skatāma un brīžiem arī viegli aizkustinoša pasaka par to, ka dzīve un kāre uz to nebeidzas ne pēc 40, ne pēc 50, un – pavisam šokējoši! – arī pēc sešdesmit gadiem ne.
Pirmā sērija sākas ar Nellijas ievākšanos jaunajā mājā, viņai palīdz abas meitas (Māra Mennika un Madara Zviedre) ar ģimenēm. Sērijas populārzinātniskā epizode ir veltīta stresam, un jāsaka – tieši stress ir tā emocija, ko izraisa seriāla ievads. Mātes un meitu kopābūšana virtuvē, bez vārdiem liekot produktus ledusskapī un fonā skanot Bēthovena Mēnesnīcas sonātei, jau rada pirmās nojautas – kaut kas te būs citādi. Līdz rodas aizdomas – dialogu nebūs! Tomēr pagaidām mulsinošo klusēšanu it kā var saistīt ar sērām, par kurām gan skatītājs uzzina nedaudz vēlāk, pirmās animētās starplikas izskaņā.
Taču konsekvences īsti nav, pēkšņi Nellija skopi, bet sāk runāt. Izskan daži “paldies”, vēl pa aprautai frāzei. Katru reizi, ģimenei satiekoties, notiek tāda kā neskaidra runāšana pusbalsī, tāda kā murmināšana, saziņa aptuvenu žestu valodā. Režisore intervijā skaidro, ka tā nav mēmā filma, un pamato savu izvēli šādi: “Ārčijs un Nellija ir kaimiņi, kuri viens otru redz un vēro, viņi viens otram tuvojas ļoti pamazām. Bet vēl netiek tik tālu, lai sarunātos. Šī doma bija impulss stāstā dialogus vispār neieviest.”
Viņas atzinums skan – izdevies tiešām labi –, tomēr nevaru tam piekrist.
Ir tiešām skumji vērot ekrānā izcilus aktierus, kuriem jādarbojas šajā dīvainas un neizskaidrojamas pantomīmas rāmī, turklāt neviena no šīm koncepcijām – klusēšana, runāšana, saziņa zīmju valodā – netiek pilnībā izturēta. Šobrīd, kad iepriecinoši plaši medijos un kino tiek domāts par iekļaujošo titru un audioaprakstu veidošanu, šīs ainas, kas ik pa laikam raisa asociācijas ar saziņu starp cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, izskatās vēl divkārt mulsinošas. Režisores ideja par kaimiņu biklumu kā nesarunāšanās atslēgu ir tikpat mākslīga, kā majonēzes nošu atslēga uz mikroviļņu krāsnī sildītiem zivju pirkstiņiem, kurus Nellija notiesā, skatoties, kā Ārčijs savā dārzā uzgrilējis zivtiņu.
Dialogu iztrūkums gan ir sniedzis arī kādu ieguvumu – kaut uz brīdi latviešu aktieru saimei piepulcējies igaunis Tonu Oja, kuru esam gan redzējuši, gan varbūt arī dzirdējuši jau agrāk. Aktierim aiz muguras ir jau 41 kino loma, atveidoto tēlu spektrs visai plašs – no lapsas Džovanni animācijas filmā Lote no izgudrotāju ciema (2006) un epizodiska tēla Jāka Kilmi un Renē Reinumegi debijas filmā Cūku revolūcija / Sigade revolutsioon (2004), kas Rīgā tika rādīta kinoforumā Arsenāls, līdz darbam igauņu vēsturiskajās drāmās Paukotājs / Miekkailija (2015), 1944 (2015), Spiegs un dzejnieks / Luuraja ja luuletaja (2016), arī kopražojumā ar Latviju Suflieris (2022). [Seriāla producenti no studijas White Picture ziņo, ka šāgada janvāra sākumā Ārčijs un Nellija jeb Artur ja Nelli ticis izlaists arī Igaunijā – straumēšanas platformā Jupiter un Estonian Public Broadcasting (ERR) kanālā ETV, kur to noskatījušies vairāk nekā 189 000 cilvēku „vecumā no 4+ gadiem”, kā parasti uzskaita TV reitingos. – Red. piezīme.]
Uzlūkojot miniseriāla “runājošo daļu” jeb labo padomu sēriju senioriem, jāatzīst – teksts tajā radīts uzteicamā, viegli saprotamā valodā, raiti vadot skatītāju cauri ķermeņa bioķīmiskajiem procesiem un pamācībām, ko tad tādu darīt, lai dzīvē atgrieztos prieks un simtgade atnāktu dziedādama. Animētās daļas (Aigars Gercāns) ir dinamiskas un teicami iekļaujas reklāmu estētikā. Seriāla ražošanas kvalitāte (production value) kopumā atstāj ļoti labu iespaidu, ir jūtams profesionālas komandas veikums un sastrādāšanās prasme – īpaši ņemot vērā, ka filmēšana notika pandēmijas ierobežojumu ciešā klātbūtnē. Tomēr visam šim labi paveiktajam darbam ir arī neliela ēnas maliņa – galarezultāts nereti izskatās pat pārlieku perfekts, izgaismots, sakārtots; tieši tāds, kādu sagaidām no reklāmas.
Vēlreiz atgriežoties pie šaubām par seriāla vai TV raidījuma kategoriju – jā, Ārčijs un Nellija ļoti labi iekļaujas veselībai veltīto LTV raidījumu kopumā, būdams galvastiesu pārāks savā audiovizuālajā un saturiskajā kvalitātē. Uz veselīgu dzīvesveidu mudinošajam sešsēriju stāstam pavisam noteikti ir sava auditorija, lai gan diskutabla šķiet izvēlētā varoņu vecuma grupa. Ārčijam un Nellijai ir attiecīgi 70 un 65 gadi, bet Pasaules Veselības organizācija jau 2018. gadā piedāvāja jaunu vecumposmu klasifikāciju, kur 66 gadu vecumā vēl tikai sākas pusmūžs, bet par senioriem mēs kļūsim 80 gados. Lai gan abi brīnišķīgie aktieri, Oja un Razuma, tiešām ļoti uzcītīgi cenšas ķermeņa plastikai piešķirt papildu stīvumu un gausumu, bet prāta izpausmēm – savpatību un, iespējams, garā mūža radītu nīgrumu, tomēr tā īsti noticēt viņu vecumdienu grūtuma autentiskumam nav viegli.
Seriāls ticis uzfilmēts 12 dienās, un, komentējot šo tempu, režisore Madara Dišlere saskaita sēriju kopējo garumu un pielīdzina paveikto pilnmetrāžas filmai. Triecientemps, kādā tas izdarīts, tiešām raisa izbrīnu, bet arī šis aspekts pilnībā nesniedz atbildi uz jautājumiem par Ārčija un Nellijas izvirzīšanu Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps. Savulaik balvai tika nominēta režisores pilnmetrāžas debija Paradīze ’89 (2018), un tas bija spilgts pieteikums pieaugšanas kino nišā, kas Latvijas kinomākslā nebūt nav aizpildīta; šim pieteikumam joprojām ceru sagaidīt līdzvērtīgu turpinājumu. Tāpēc Ārčijs un Nellija rada drīzāk iespaidu par atjautīgu un pārliecinoši realizētu formāta eksperimentu, par pandēmijas laika radītās dīkstāves ierosinātu vingrinājumu, pierādot komandas jaudu un profesionalitāti.
P.S. Apzinoties, ka jebkurš vērtēšanas process ir subjektīvs un tikpat subjektīva ir šī procesa rezultātu kritika, tikai piebildīšu – manuprāt, nepelnīti bez atlases komisijas ekspertu ievērības palikusi Andreja Ēķa daudzsēriju filma Tarakāni tavā galvā, kas gan satura apjoma, gan kinematogrāfisko kvalitāšu ziņā radītu samērīgu līdzsvaru nomināciju sarakstā blakus Krimināllietai iesācējiem, kas lepojas ar nominācijām astoņās kategorijās, un jauniešu seriālam Viss norm.
Seriāls Ārčijs un Nellija jeb Kā uzlabot dzīves kvalitāti un nodzīvot līdz 100 gadiem šobrīd pieejams straumēšanas platformā TET TV+ ŠEIT.
