Ar vislielāko nepacietību filmu „Aptiekārs Melhiors”, igauņu rakstnieka Indreka Harglas viduslaiku romānu ekranizācijas sākumu, gaidījis latviešu vēsturnieks Armands Vijups.
Es esmu Tallinas fans. Un arī Visbijas. Vienmēr sevī strīdoties, kura tad man ir visskaistākā Baltijas jūras pilsēta – Tallina vai Visbija. Kad esmu Tallinā, tā ir Tallina, kad esmu Visbijā – šī Gotlandes pērle. Neaprakstāmais viduslaiku šarms, kas valda abās vecpilsētās, ir tas, kā man tik ļoti pietrūkst Rīgā. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ ar tādu nepacietību gaidīju Indreka Harglas Melhiora romānu ekranizācijas sākumu, mēģinot uztvert pirmo filmu raksturu jau YouTube publicētajos treileros. Arī, protams, Maimas Grīnbergas un Dailas Ozolas tulkojumos jau lasīto Melhiora viduslaiku detektīvromānu ietekmē – Tallinas un visas Ziemeļeiropas (gribētos ticēt, arī Rīgas) viduslaiku dzīves kolorīts tik pārliecinoši un saistoši uzrunā no Harglas sarakstītā lappusēm. 15. gadsimta sākuma Tallina tajās ir tik reāla, it kā lasot es staigātu pa pazīstamajām vecpilsētas ieliņām, redzētu Rātsnamu, Sv. Gara baznīcu, Nigulisti un Olevisti, Domkalnu, veco aptieku un, izejot pa vārtiem pie Resnās Margaritas torņa, dotos uz ostu. Bet Harglam tie nav tikai viduslaiku pilsētvides elementi, grāmatās mērenā ritmā – gan aprakstos, gan dialogos – risinās tā laika, 15. gs. sākuma, dzīve. Pārliecinoša vissīkākajās detaļās, neļaujot pat zinošam lasītājam (vēsturniekam) saviebties pie kādas zināšanu trūkumā sakņotas sīkas neprecizitātes. Diemžēl no septiņām grāmatām sērijā Kriminālromāns no vecās Tallinas pagaidām latviski lasāmas tikai trīs. Bet vismaz ir aizraujoša filma. Pirmā no trim.
Tiem, kas grāmatas lasījuši, reklāma nav nepieciešama. Ja kāds tiešām nav lasījis, tad režisora Elmo Niganena filma būs interesants pārsteigums – vēsturisks krimināltrilleris ar saistošu sižetu, kas neļauj atslābt. Faktiski vismaz daļējs pārsteigums tas būs arī tiem, kas lasījuši sērijas pirmo grāmatu Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums, – būtiskas sižeta detaļas ir diezgan stipri pamainītas. Aptiekārs Melhiors Vakenstēde (filmā – aktieris Mertens Metsavīrs, tieši tikpat vecs, kā romānā aprakstītais Melhiors) pēc tēva nāves un vainīgā slepkavas atklāšanas no rimtas aptiekāra dzīves tiek ierauts pilsētas ikdienai neparastu un nežēlīgu notikumu virtenē, kurā viens pēc otra tiek nogalināti četri cilvēki. Pirmais no tiem – vācu ordeņa Gotlandes komturs Henings fon Klingenšteins ar nocirstu galvu tiek atrasts Domkalnā, Tallinas augšpilsētā (lai gan vēsturiskās precizitātes labad būtu lietojams tālaika vienīgais un pareizais pilsētas nosaukums – Rēvele). Tiesas fogts Dorns, atcerējies, kādas spējas aptiekārs apliecināja, atklājot sava tēva slepkavu, izmeklēšanā iesaista Melhioru. Drīz pēc tam līdzīgi tiek noslepkavots mūrnieku meistars, bet tālāko notikumu gaitā tiek noindēti divi dominikāņu mūki.
Slepkavību izmeklēšanas intriga slēpjas mēģinājumā izprast, vai tās veicis viens cilvēks vai arī noziedznieki bijuši vairāki, un kādi bijuši to motīvi. Melhiors atklāj, ka Gotlandes komturs, kurš it kā ieradies šeit nejauši, patiesībā meklējis noslēpumaino “Tallinas gūstekni”, taču nezināmu iemeslu dēļ meklējis to nevis cietumā, bet gan dominikāņu klosterī. Meklējumu sižets izvēršas, filmas varoņiem saprotot, ka notikumi saistās gan ar Vācu ordeņa nesen iznīcināto spēcīgo Baltijas jūras pirātu (vitāliešu) grupējumu, gan ar pirms gadsimta likvidēto noslēpumaino Templiešu ordeni.
Kā jau kriminālstāstā vajadzētu būt, Melhiors filmas beigās ir atklājis visu, kas atklājams, un vēl vairāk –
grāmatā aptiekārs gan jau ir laimīgi precējies ar igaunieti Keterlinu, bet filmā rostokietei Keterlinai piešķirta daudz svarīgāka loma, viņa pilsētā un Melhiora dzīvē sākotnēji nonāk kā māceklis Gerke. Visbeidzot – filmā (atšķirībā no Harglas grāmatas) Olevistes baznīcai ierādīta pavisam pieticīga vieta, tā tikai parādās pilsētas kopējā panorāmā.
Izmaiņas sižetā salīdzinājumā ar grāmatu nekaitina (kā tas nereti notiek līdzīgos gadījumos), drīzāk šķiet veselīga inovācija. Lai gan dažās Harglas grāmatu recenzijās ir norādīts autora kinematogrāfiskais stils, tomēr ekranizēt darbu, kurā dialogi veidoti formā, kādā sarunas cilvēki risināja pirms-modernisma laikā, – respektīvi, daudz lēnākā, nesteidzīgākā tempā –, plašam mūsdienu skatītāju lokam adresētā filmā šķiet neiespējami. Ideja ieviest stāstā “Tallinas gūstekni” kā vienu no noziegumu pamatcēloņiem ir gan interesanta, gan arī veiksmīga. Acīmredzot filmas scenārijā to ielicis pats Indreks Hargla, būdams viens no scenāristiem.
Lai gan filma ļauj plūstoši izsekot viduslaiku kriminālstāsta norisēm, skatītājam, kas nav vēsturnieks vai vēstures interesents, kopējais norišu fons varētu būt grūti izprotams, radot nepareizu priekšstatu par autora fantāzijām. Kas tie tādi “melngalvji”, vai tiešām to nosaukums saistāms ar melnu galvassegu, kādu valkā arī viens no galvenajiem slepkavniekiem? Tas, ka nosaukums saistīts ar neprecēto ārzemju tirgotāju brālības patronu, melnādaino svēto Maurīciju, kura galva attēlota brālības ģerbonī, ir “pazudis tulkojumā” (respektīvi, scenārijā vai režijā).
Acīmredzot ne vienmēr viegli būs uztveramas arī sarežģītās vēsturiskās reālijas 15. gs. sākuma Tallinā, kur vienā pilsētas daļā valda Vācu ordeņa Livonijas atzara komturs un ordeņa likumi, bet otrā dzīvo pilsētnieku komūna, kas savu dzīvi kārto pēc t.s. Lībekas pilsētas likumiem. Savstarpējās attiecības starp abām pilsētas daļām, starp zemes kungiem ordenī un Tallinas pilsētas komūnu ir pietiekami sarežģītas, tās labi ieskicētas filmā, bet, iespējams, ne visiem filmas baudītājiem izprotamas. Nemaz nerunājot par mazpazīstamajiem Gotlandes pirātiem vitāliešiem, kas 14. gadsimta beigās tik nopietni ietekmēja situāciju Baltijas jūrā, ka Vācu ordenis bija spiests organizēt plašu karagājienu, lai vitāliešu atbalsta punktu Gotlandē iznīcinātu. Ne tikai atsevišķu finešu, bet arī visa vēsturiski tik precīzi izjustā Harglas stāsta jēgas izpratnē šiem ne tik plaši zināmiem faktiem ir ļoti liela nozīme.
Tomēr, neskatoties uz šādām varbūtējām grūtībām, filma aizrauj. Vispirms jau ar tēlu plejādi – tie šķiet kā atdzīvojušies portreti no Rēvelē dzimušā gleznotāja Mihaela Sitova 15./16. gs. mijā tapušajiem darbiem. Tas nekas, ka Sitovs gleznojis divas trīs paaudzes vēlāk, personāži un noskaņa ir gandrīz tāda pati. Igauņu, latviešu, lietuviešu un vācu kopražojumā acīmredzot bijušas arī plašas iespējas izvēlēties vispiemērotākos tipāžus – gan trauslo Melhioru un noslēpumaino Gerki alias Keterlinu (lomā Mārja Johanna Megi), gan intelektuāli ne pārāk apdāvināto tiesas fogtu Vencelu Dornu (Alo Kerve), veco dominikāņu klostera prioru Baltazaru (Juris Strenga), baismīgo un grimā gandrīz neatpazīstamo kalpu Ludeki (Gatis Gāga), robusto un valdonīgo Tallinas komturu Španheimu (Marko Matvere). Tieši pēdējais subjektīvi šķiet viens no spēcīgākajiem, spilgtākajiem tēliem filmā, nereti aizēnojot tās galveno tēlu, aptiekāru. Dominikāņu mūku plejāde tēlainības ziņā pat pārspēj ainas no Rozes vārda, bet dažādie tallinieši liek noticēt, ka Memlings un Krānahs saviem personāžiem būs izvēlējušies šo aktieru senčus.
Visa filmas tēlu darbība notiek gandrīz absolūti perfekti atveidotā vēsturiskajā vidē, pat visai piekasīgam skatītājam (kādi parasti ir vēsturnieki un rekonstruktori) ļaujot lēnām baudīt sižeta ritējumu kā labu vīnu.
Pat Visbijas ārtigi, sudraba monētas, ko Melhiors izņem no fon Klingenšteina nocirstās galvas mutes, tāpat kā Tallinā kaltās ordeņa monētas līdzīgā situācijā ar mūrnieku meistaru, ir oriģināli – tuvplāni nepieļauj ne mazākās šaubas (diez kurš muzejs vai kolekcionārs ir ļāvis tās filmā izmantot...).
Tāpat kadri, kuros redzamas tērpu detaļas, – visi tie ir šūti ar rokām, respektīvi, ar adatu, nekur nav manāmi vēsturiskās filmās tik bieži atpazīstamie sintētiskie audumi vai tik iecienītās spožās ādas. Katra tēla tērps ir veiksmīgs atdarinājums, pat trešajā plānā, un tas nav brīnums, jo filmā ir veseli trīs vēsturisko apģērbu konsultanti – Laura Aksika pilsētnieku tērpiem, Uģis Urtāns no rekonstrukciju kluba Rodenpoys – ar militāro sfēru saistītiem kostīmiem un Sergejs Ivanovs – garīdznieku tērpiem. Un izcilā Kristīne Jurjāne, kostīmu māksliniece, kas teorētiskās zināšanas tik veiksmīgi īstenojusi praksē. Šķiet, ka tieši šīs komandas darbs ir bijis ļoti būtisks, nodrošinot filmas augsto vēsturiskās ticamības līmeni. To nespēj sabojāt arī daži sīkumi (jo “nobody is perfect”) – komtura Španheima medību ainā fonā parādās 19. gs. pūralāde; jūras braucienā nez kādēļ plākšņu bruņās tērptais fon Klingenšteins zīmītē raksta “Tallinn”, radot aizdomas, ka viņš ir slēpts igaunis; Melhiora aptiekas inventārā dižojas sviesta ķērne (labi, iespējams, medikamentu gatavošanai nepieciešama). Tas viss tomēr netraucē un savā ziņā ir pat saprotams.
Un tomēr ir kāds darvas piliens medus mucā. Šaha figūru komplekts. Ar figūrām, kuru izkārtojumam un simbolikai ir tik liela nozīme, Melhioram šķetinot sarežģītos noziegumus. Figūrām, kas ne vienreiz vien parādās ekrānā, arī tuvplānā. Figūrām, kas uz kopējās gandrīz perfektās vēsturiskās vides fona izrādās… vienkāršs, parasts plastmasas kičs, komplektiņš, kas bez piepūles iegādājams internetā. Reynard the Fox Ornamental Chess Set by Berkeley Chess gan nav tās lētākās figūriņas, bet – pat ignorējot to plastmasību – absolūti neiederīgas filmas vidē. Kaut vai ar to, ka kičīgās zvēru figūriņas attēlotas saģērbtas diezgan neskaidrās, bet 17.–19. gs. drānās, tāpēc, iespējams, labi iederētos Harija Potera Hogvartā vai Nārnijas hroniku ekranizācijā… Šī izvēles paviršība nav tik daudz aizvainojums skatītājiem, kuri, aizrautīgi sekojot līdzi sižeta attīstībai, to varbūt arī nepamanīs, cik necieņa pret tiem, arī augstāk minētajiem filmas vēsturiskās vides veidotājiem, kuri ieguldījuši milzīgu un apzinīgu darbu vēsturiskās ticamības nodrošināšanai.
