Dokumentālo filmu “Prāta vētra: Starp krastiem” pirmajā demonstrēšanas nedēļā apmeklējuši vairāk nekā 10 000 skatītāju, un Latvijas filmu kontekstā tas ir rekordliels skaits. Filmu joprojām iespējams redzēt kinoteātros Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Cēsīs, Siguldā, Daugavpilī, Rēzeknē, bet “Kino Rakstos” to recenzē pieredzējušais muzikologs Orests Silabriedis.
Filmas Prāta vētra: starp krastiem apskatu droši vien pieklātos rakstīt kādam, kam profesionālas zināšanas filmu veidošanā, vai arī kādam, kas rūpīgi sekojis Prāta vētras daiļradei visu 25 gadu garumā. Šo rindu autors, protams, zina populārākās dziesmas, viņš arī pirms septiņiem gadiem sajūsminājies par Gustavo produkcijā tapušo albumu Tur kaut kam ir jābūt (2008) un pirms trim gadiem pat uzdrošinājies laikrakstā Diena izteikt īsu viedokli par albuma Vēl viena klusā daba (2012) priekšvēstnesi Lantern. Taču tikai jauntapušās filmas iespaidā šis pats augšminētais rindu autors ķērās pie Prāta vētras daiļrades rūpīgākas izpētes. Par to paldies filmas veidotājiem!
Te didaktiska atkāpe par viszināšanu versus viedokļa formulēšanu no virspusējā. Jo laiks iet, jo vairāk informācijas uzkrājas, un – kas gan to nezina – mūsu priekšstati veidojas no tā, ko paspējam uzzināt, nevis no tā, ko vēlamies izzināt. Nepieciešams kāds uzdevums vai vismaz impulss, lai iedziļinātos. Un te nereti īstā laikā nāk kino. Tā bija, piemēram, ar grupas Joy Division un Iana Kērtisa piemiņai veltīto Antona Korbeina filmu Control, kas lika burtiski iemīlēt JD skaņu un vēsti. Nupat līdzīgi ir ar Jelgavas četrotni. Sandija Semjonova un Gundara Rēdera režisētā filma Prāta vētra: starp krastiem lika metodiski pārskatīt grupas līdzšinējo devumu, liekot secināt, ka, tāpat kā, piemēram, Bītliem, arī Prāta vētrai viņu hiti un viņu labākās dziesmas ne vienmēr ir viens un tas pats. Tas teikts nevis tāpēc, lai noniecinātu PV hitus, kam gana liels piekritēju skaits, bet gan lai uzsvērtu to, cik bīstami ir veidot priekšstatus no vispārējā (sinonīms jēdzienam “paviršs”).
Filma ir vizuāli un informatīvi ārkārtīgi piesātināta. Arī trešoreiz skatoties, gan joprojām valdzina jau redzētais – un te Prāta vētras dalībnieku nenoliedzamā kinogēniskuma iespaids –, gan arī atklājas arvien jaunas detaļas, un tas, manuprāt, izsvērtās dramaturģijas un izcilās montāžas nopelns. Dinamiskajā pārslāņotībā dažubrīd pat žēl, ka visu nevar aptvert un izgaršot, bet, no otras puses, filmas veidotāji ar labu izjūtu pareizā ritmā liek mijiedarboties kustīgajiem un mierīgajiem filmas posmiem tā, lai skatītāja acs būtu apmierināta.
Gaumīgi zīmētas laikmetu sajūtas – padomju laiks, atmoda, 90. gadu raupjais veidols, šovbiznesa rītausmas laiks (“cik daudz vētras un cik maz prāta,” saka Renārs). Palīdz arī mūzikas izvēle – Balta saule, kaut kaverversijā, tomēr precīzi uzšķiļ atmiņu dzirksti, un liekas, ka tās drēbes sētā uz veļas auklas žāvējas kopš 1974. gada. Vai arī Paula dziesmas Salds itāļu kino pretsalikums ar ambienci à la Depeche Mode. Te uzreiz arī uzslava filmas mūzikas radītājiem – Kasparam Kubeckim (viņu pazīstam arī kā Kashuku) un Carnival Youth pārstāvim Aleksim Luriņam.
Protams, filmu caurvij arī pašas Prāta vētras mūzika, un pavisam īpašs šajā kontekstā ir Berlīnes studijā filmētais jaunā albuma tapšanas mēģinājumu darbs. Ir ticams, ka “prātnieki” tieši tāpat uzvestos arī tad, ja nebūtu kinokameras klātbūtnes. Bet, dažas epizodes skatoties, tomēr liekas neticami –
kā viņi ļāvuši publiskot tādas virtuves nianses, kāpēc devuši zaļo gaismu tam, kam būtu jāpaliek aizkulisēs?!
Pēc tam tu klausies to pašu albumu, kura tapšanas detaļas izliktas vispārējai apskatei, un rezultāts rāda, ka kolektīvās radīšanas mehānisms būs un paliks noslēpums visiem neiesvaidītajiem pat tad, ja būsi bijis daļējs šī procesa liecinieks kā filmas Prāta vētra: starp krastiem skatītājs.
Smalka ir filmas veidotāju pieskaršanās trauslākām lietām – Renārs kā 90. gadu pašnosauktais priekšplāna zēns, grupas mēģinājumi pāriet uz anglisko statusu, Renāra mentālā attālināšanās no grupas un četrinieka vispārējais atsalums jeb mirklīgā dzirksteles apsūbēšana; daudzu gaidītais, bet tā īsti nenotikušais vispasaules izrāviens jeb Rietumu iekarošana, grupas darbības nosvēršanās uz Austrumu pusi, argumentācija par uzstāšanos Krievijā arī pēc 2014. gada agra pavasara notikumiem Krimā. Bez visa šī filma noteikti nebūtu tik īsta.
Tepat arī Ingara Viļuma ienākšana grupā – jautājums, kas tiek aplūkots, kad apritējusi tieši stunda kopš filmas sākuma, un tas saturiski pamatoti, jo Mumiņš aiziet 2004. gada vēlā pavasarī, kad grupa darbojusies jau 15 gadu, un Ingars nenāk vis Mumiņa vietā, jo, kā zināms, Prāta vētra nolemj turpmāk palikt četratā. Nē, viņš nāk kā nepieciešams kolēģis, jo bez basģitāras nekādi, taču nekļūst par piekto. Īsto status quo jau zinās tikai viņi paši – kā tad īsti ir, vai Ingars ir savējais, vai daļēji savējais, un ir pat dažas ašas epizodes, kas skatītājam ļauj nonākt pašam pie savas sajūtas šajā jautājumā, bet vienalga tas būs tikai minējums, tādēļ gribas atkārtot, ka filmas veidotāji manā ieskatā strādā ļoti smalki, tikai pieskaroties un ļaujot katram skatītājam pašam vērpt pavedienu tālāk.
Iespējams, iebildīs tie, kas grib skaidras atbildes – melns vai balts. Šī filma nav viņiem. Tas pats attiecas uz Mumiņa aiziešanu. Tā sagatavota tik smalki un iejūtīgi, ka skatītājs pirmajā brīdī nemaz neapjēdz, kā no saules gaismas pēkšņi nokļuvis pavēsā pakrēslī. Nelaimes gadījums? Pats? Arī citi piemēri – producenta Aleksa Silvas nesagatavotā ierašanās, Berlīnes mēģinājuma epizodes plastiskā pāreja uz stāstu par Reiganiem un Reiganu dauzonīgā vitalitāte tā, ka no sirds apskaust var par dzīves dzeršanu lieliem malkiem. Īpaša epizode ir tad, kad Prāta vētra skatās grupas Ārzemnieki priekšnesumu 2014. gada Eirovīzijā. Un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo – patiesi – filma ir absolūti aizraujoša.
Fināls gan pirmajā brīdī liekas mazliet par sentimentālu – laukums quasi lidlauks, atgriešanās sevī... Tomēr var saprast šādu izvēli – ceļš turpinās, atbilstoši grupas dalībnieku vecumam viņu skats uz dzīvi un sevi mainās laikam (un ceļam) līdzi, un tad var ar interesi jautāt, kas būs pēc 7 soļiem svaiga gaisa.
Atstājot kinematogrāfisku finešu vērtējumu speciālistiem, teikšu gluži cilvēcisku (un mazliet arī muzikoloģisku) paldies abiem režisoriem – Sandijam Semjonovam un Gundaram Rēderam. Man ļoti patika Edgara Dubrovska ieinteresētā un nekautrīgā kamera, Audingas Kucinskaites virtuozā, eleganti vērienīgā montāža. Var labdabīgi apskaust filmas veidotājus par iespēju izdarīt darbu tā, kā viņi vēlējušies, vismaz rezultāts liek domāt, ka tā tas varētu būt bijis. Latvijas mūzikas vēsture papildināta ar nozīmīgu opusu, par kādu diemžēl nekļuva Mārtiņam Freimanim veltītā filma Freimis.