Divas stundas kopā ar īpaši prasīgo un kino gaumē izsmalcināto Venēcijas kinofestivāla publiku 1700 vietu lielā, pārpildītā kino angārā, kur skatītāji sakāpinātā uzmanībā gluži vai piekalti krēsliem un neatļaujas nevienu lieku kustību... Tāda bija Lielās žūrijas balvas jeb Sudraba Lauvas godalgotās Toma Forda filmas "Nakts dzīvnieki / Nocturnal animals" (2016) pirmizrāde Lido salā, un nu beidzot filma tiek piedāvāta arī Rīgas kinoteātru apmeklētājiem.
Paskatieties uz filmas plakātu – skaļi ārzemju kritiķu epiteti „izaicinoši, apdullinoši, elektrizējoši, fascinējoši, izsmalcināti” ir izcelti ar neierastu agresivitāti. Pazīstamais mārketinga gājiens šoreiz nemaldina, tā ka ticiet uz vārda un steidzieties pārbaudīt uz savas ādas.
Ja kādu neglābjamu skeptiķi vēl moka šaubas, steigšos iedrošināt – slavenajam amerikāņu modes māksliniekam darbs kino nav nekāda mirkļa vājība vai izklaide. Tomu Fordu, kurš no dabas apveltīts ar rafinētu kino attēla un stila izjūtu, turklāt jau reiz izmēģinājis režisora krēsla ērto sēdekli, tagad pilntiesīgi var uzskatīt par mūsdienu kino izteiksmīgākajiem autoriem. Īsts kino (pretstatā vieglprātīgajai modei) savā būtībā ir paliekoša un nemainīga vērtība, tāpēc ļoti gribētos Forda kungam lūgt turpmāk veltīt vairāk laika desmitajai mūzai.
Vientuļnieks ar nevainojamu gaumi
Toma Forda vizuālais tēls ir modes ekscentriķu rindām netipiski nosvērts un pedantiski kopts black-tie siluets, kas nu jau kļuvis par viņa firmas zīmi. Aiz cieši aizpogāta baltā krekla un tam ideāli pieskaņotas kaklasaites slēpjas mākslas vēstures, interjeru arhitektūras un modes studijas Ņujorkas Universitātē, kā rezultātā – iespaidīga mākslinieka karjera. Deviņdesmito gadu izskaņā Fords esot diviem pasaulslaveniem zīmoliem (Gucci un Yves Saint Laurent) palīdzējis atgriezties visaugstākajā līmenī,
Toms Fords ar vieglu roku piešķīris klasikai tolaik pieprasītā meinstrīma vaibstus un, nevairoties no sava personīgā zīmola parfimērijas reklāmu atklātajām seksuālajām provokācijām, vēl paspējis apģērbt neatvairāmo Danielu Kreigu pēdējās trīs Džeimsa Bonda filmās.
Kad 2009. gadā klajā nāca dizainera pirmā spēlfilma Vientuļais vīrs / A Single Man), kino pasaulē tas raisīja neviltotu pārsteigumu. Tomēr, par spīti neticīgo šaubām, filma tik tiešām izrādījās kritiķu un skatītāju atzinības cienīga, kļūstot par stilistiski nevainojamu un psiholoģiski niansētu Kristofera Išervuda (Christopher Isherwood) šī paša nosaukuma romāna ekranizāciju.
20. gadsimta 60. gadu Losandželosas vide un pusmūža profesora iekšējā krīze risinās perfekti stilizētā to laiku vizuālās kultūras telpā. Filmas dekorācijas ar pedantisku precizitāti veidoja tā pati mākslinieku komanda, kas iepriekš radījusi seriāla Mad Man (2007-2015) spilgto koptēlu. Slavenā amerikāņu modernisma arhitekta Džona Lotnera (John Lautner) fotogēniskā, meža ielokā izolētā Schaffer Residence māja ar dramatiskām tumšā koka, stikla un betona tekstūrām un atbilstošā perioda interjeru lakonisku formu sterilitāti veidoja trāpīgu Kolina Fērta (Colin Firth) varoņa iekšējās dzīves formālo ierāmējumu.
Iestudētas, fotogēniski skaistas, it kā no modes reklāmfoto aizgūtas mizanscēnas, realitātes un fantāziju vizuāli-fonētiskas saspēles, hiperbolizētu tuvplānu vai vēstījuma tempa dinamikas maiņas – šie un daudzi citi Forda kinovalodas elementi bija raksturīgi Vientuļā vīra vēstījuma īpatnībai un ar zināmām transformācijām pārceļojuši uz Nakts dzīvnieku stilistisko telpu.
Līdztekus izcilai gaumei priekšmetu pasaulē un izteikti vizuālai domāšanai, Fordam piemīt īpaša jūtība pret raksturu detaļām, varoņu iekšējās pasaules psiholoģiskajām svārstībām. Šo lietu apvienojums arī diktē viņa dramaturģiskā materiāla izvēli – plašākai publikai maz pazīstamu amerikāņu romānu adaptācijas. Tāpēc rezultātā viņa filmas Holivudas smeldzīgākā komponista Ābela Korženovska (Abel Korzeniowski) instrumentālo variāciju pavadībā pārvēršas par artistiskām, niansētām, vizuāli dramatiskām simfonijām, kas aiznes skatītāju kaut kādā atsvešinātā, aukstā, neērtā un vienlaikus tik valdzinošā pār-realitātē.
Neonuārs trīs dimensijās
Nakts dzīvnieki ir amerikāņu rakstnieka Ostina Raita (Austin Wright) romāna Tonijs un Sjūzena / Tony and Susan (1993) adaptācija. Kaut gan ekranizācijas fakts pats par sevi nav tik svarīgs – tas ir tikai pirmavots, karkass, kuru Fords piepilda ar sev svarīgām atziņām. Vienkāršas cilvēciskas patiesības, kuras postulē filmas idejiskie pieturpunkti (laimes-naudas-sapņu-karjeras un līdzīgu pamatvērtību attiecības), ir tikai aisberga virsotne.
Tas, kas apslēpts, ir daudz dziļāks un instinktīvāks skatītāja pārdzīvojums.
Sižetam ir sarežģīta, trīsdimensionāla vēstījuma struktūra, darbība risinās varones Sjūzenas (Eimija Adamsa / Amy Adams) ikdienas realitātē. Viņa ir pārtikusi un profesionāli veiksmīga Losandželosas mākslas galerijas īpašniece, pasargāta no dzīves nedienām aiz biezām, aukstām betona un stikla savrupnama sienām un šķietami uzticama, žilbinoši-vīrišķīga dzīves partnera Hantera (Ārmijs Hammers / Armie Hummer) tikpat aukstajiem apskāvieniem. Saņemot sava bijušā vīra, rakstnieka Edvarda (Džeiks Džilienhols/ Jake Gyllenhaal) manuskriptu, Sjūzena pavada bezmiega naktis, lasot un vizualizējot viņai veltītu nežēlīgu stāstu par ģimeni (Džilenhols šajā stāstā spēlē tēvu un vīru Toniju), kura vienā nakts pārbraucienā caur Teksasas stepēm uzduras trim varmācīgiem lielceļa bandītiem. Negaidītā sadursme beidzas ar fatālu un sirdi plosošu iznākumu.
Trešais laika nogrieznis ir flešbeki abu jaunības gados, atgriešanās sākumpunktā: mīlestība, laulība, vilšanās. Tas, kā Sjūzena izrīkojas ar Edvardu, viņu pametot, kaut kādu metafizisku sajūtu līmenī atgriežas pie viņas atpakaļ caur romāna emocionālajā spriegumā iekodētām atziņām.
Žanriski klasificēt Nakts dzīvniekus nav viegli, te apvienojas Alfrēda Hičkoka cienīgs trilleris ar prasmīgi saaustiem saspensa elementiem (arī komponists Korženovskis vairākkārt atsaucies uz kino klasiķa filmu partitūrām, ko sacerējis Hičkoka uzticamais komponists Bernards Hermans), un Deivida Linča noskaņu cienīga psiholoģiska drāma. Novērtējot stipri saasināto subjektīvisma līmeni, pesimistisko auru un fatālisma pēcgaršu, nemaz nerunājot par atsvešināto, auksto un dramatisko vizuālo koptēlu, Nakts dzīvniekus var pieskaitīt tā sauktā neonuāra (neo noir) žanra estētikai.
Māksla kā nolemtība
Estētisks šoks. Uvertīra, kas paliek atmiņā vēl ilgi – smeldzīgas mūzikas pavadībā un amerikāņu trīskrāsu simbolikas dekorējumā palēnināti dejo kailas un izaicinošas XXXL izmēra pusmūža vecuma daiļavas. Šī absurdi groteskā performance ir daļa no Sjūzenas izstādes atklāšanas, viens iespaidīgs un tiešs laikmetīgas mākslas gabals.
Mākslas procesi filmā norit divās paralēlstraumēs. No vienas puses, tā ir filmas vizuālā valoda, kas iekļauj sevī gan pirmklasīgas attēla uzbūves principus, gan izcilu dekoratoru un kostīmu mākslinieku veikumu. No otras puses, tas ir režisora monologs par un ap laikmetīgo mākslu kā tādu, par tās reprezentētās pasaules atsvešinātību, skaudro ironiju, pašpasludināto un nereti augstprātīgo pārākumu. Pavadot Sjūzenu cauri viņas galerijas balto telpu un bezgalīgu kāpņu labirintiem, mēs caurskatām vienu iespaidīgu laikmetīgas mākslas kolekciju no Endija Vorhola līdz Damjenam Hērstam, kas ietver arī daudzu citu, lielākoties tikai šaurākam lokam pazīstamu aizokeāna mākslinieku darbus.
Kā daļa no efemēras nemateriālās pasaules, gleznas, skulptūras, instalācijas parādās lielākoties caur komerciālā parauga prizmu, retāk – kā pašvērtīgi un jēgpilni objekti. Mākslas darbi tiek nostādīti līdzās vienubrīd pārmērīgam product placement (kas, tiesa, tik ļoti saskan ar filmas ideju par īstām un šķietamām vērtībām) – no pieprasītu autoru gleznām līdz dārgiem sadzīves dizaina priekšmetiem, Apple produkcijai un Chanel aksesuāriem; ne velti filmas titru lielāko daļu aizņem bezgalīgs nosaukumu uzskaitījums.
Aiz tā visa – vientulība, tukšums. Toties izskatās skaisti.
Pat ja sākumā liekas, ka dominē augstais stils, ar kura palīdzību Fords stāsta stāstu, īstenībā režisoram tā ir tikai ārējā čaula, kuru salaužot, tiec klāt pirmatnējai, apslēptai, instinktīvai lietu kārtībai.
Filmā viss tiek būvēts uz pretpoliem. Sjūzenas atturīgā un atsvešinātā, sevī noslēgtā un tikai šķietami, mākslīgi līdzsvarotā pasaule, ko reprezentē viņas māja un darbavieta, kontrastē ar vidi, kurā risinās Edvarda grāmatas varoņu izdzīvošanas un atriebības drāma; Teksasas skaudrās dabas plašumi vizualizēti siltā toņu paletē, tāpat kā viss, kas saistīts ar Džilienhola varoņa mīkstsirdīgo, trauslo, romantisko dabu. Edvarda tēlā ir manāma izteikta paralēle ar Vientuļā vīra Džordžu – tiem ir dažādi pirmavoti, viņu raksturi izpaužas dažādos apstākļos, tomēr abi ir juteklisku un viegli ievainojamu, pamazām izzūdošas sugas vīriešu portretējumi. Pat ja Toma Forda rokraksts pārvar šaurinošus žanru vai apakškategoriju definīciju rāmjus, viņa varoņu ģenealoģija iekļaujas modernā geju kino atzarā, blakus kaut vai Ksavjē Dolana vīriešu tēlu specifikai.
Ar zemapziņu uz āru
Vai jums ir pazīstama sajūta, ka viss ķermenis vaid no saspringuma un negulēšanas, no tā, ka galvā un kaut kur zem krūškurvja visi dzīves procesi rīt paniski sakāpinātā līmenī? Tā to nospēlē Adamsa, tik meistarīgi, caur ekstrēmiem tuvplāniem (kas ne vienmēr ir glaimojoši aktrises skaistumam, kas piedzīvo laika transformācijas, toties ļoti reālistiski) to parāda operators Sīmuss Makgārvijs (Seamus McGarvey) – kameras meistars, kura rokrakstu atceramies no poētiskajām Džo Raita (Joe Wright) filmām. Īpaši sakāpinātas sajūtas rodas, pateicoties dinamiskajai paralēlajai montāžai, kas savērpj trīs stāsta līnijas vienā veselā. Elsošana, sirds puksti, strauji paralēlskati, pārlēcieni no Sjūzenas pelēkā un aukstā uz Tonija silto – tuvojoties kulminācijai, pieaug filmas temps un skatītāja iesaistīšanās varoņu drāmā.
Runājot Edvarda vārdiem, neviens rakstnieks parasti neraksta ne par vienu citu, izņemot sevi pašu. Tāpat arī Toms Fords neveido šo romāna adaptāciju ne par vienu citu, kā sevi, gan Sjūzenas, gan Edvarda varoņiem piešķirot daļu no sava rakstura iezīmēm un sakrustojot divas sev tuvas pasaules – materiālistisko un glamūrīgo augstākās sabiedrības Losandželosu un dabisko, brutālo, instinktīvo Teksasu. Visam šķietami aprēķinātajam un precīzi pārdomātajam kino cauri laužas paša autora personība, pasaules uztvere un dziļas vispārcilvēciskas atklāsmes, kas neatstāj vienaldzīgu.
Vairāk nekā pārliecinoši aktieru sniegumi ir vēl viena filmas veiksme. Vienmēr jaunās, zilacainās Eimijas Adamsas paštēls un filmogrāfijas fons (liela daļa skatītāju joprojām atceras viņu pēc romantiskās Disneja princeses lomas Noburtā / Enchanted (2007)) krasi atšķiras no saspringtā un dziļā snieguma šajā filmā, kur viņai izdodas pārtapt par īstu skatuves dzīvnieku.
Džeiks Džilienhols, kurš pēdējā laikā pievērsies vīrišķīgu cietēju dramatiskajam repertuāram, ļoti organiski iejūtas nervoza, smalkjūtīga, salauzta cilvēka ādā. Pārējie tēli ir ne mazāk izteiksmīgi – sākot ar bandītu trijotni un psihoneirotisko Ārona Teilora-Džonsona (Aaron Taylor-Johnson) Reju tās priekšgalā, līdz drūmajam šerifam, Maikla Šenona (Michael Shannon) raksturlomai-maskai un Loras Linnejas (Laura Linney) epizodiskajam Sjūzenas konservatīvās mātes portretējumam.
Toma Forda filma ir par cilvēka trauslumu, aizskaramību, nedrošību un pakļautību ārējiem kairinājumiem, kas īstenībā ir viņa iekšējās bailes. Visas maņas kā nakts dzīvniekiem ir saasinātas līdz maksimumam – kā atkailināti vadi, tādi mūsu priekšā ir filmas varoņi. Tādi vienubrīd kļūst arī skatītāji, ja vien ļaujas šim neērtajam psihoterapijas seansam. Pat ja dažas ainas šķiet pārāk raksturīgas reklāmas vai mūzikas klipu stilam (atkārtotās fotogēniskās vannas un dušas epizodes, kur varoņi atrodas viens pret vienu ar sevi, nepasargāti un kaili tiešā un pārnestā nozīmē), tas nebūt nerunā pretī kopējam stilistiskajam kontekstam.
Fords pat nāvi veido kā skaistu, erotisku un efektīgu mākslas instalāciju –
mātes un meitas slaidie, bālie ķermeņi ar gariem, izspūrušiem, rudiem matiem guļ cieši viens otram blakus uz veca sarkana dīvāna, kaut kur starp sadegušām riepām un citiem atkritumiem. Tajā ir absurds, tajā ir šoks, tajā ir mūsu apspiestā vuāristiskā bauda.
Kā perfekcionists un detaļu meistars, krāsu dramaturgs un katru gājienu precīzi aprēķinošs horeogrāfs Toms Fords veido filmu gluži tāpat, kā tas pieņemts šūšanas darbnīcās – augstās modes atšķirības zīme ir nevainojamas šuves un odere. Filma paliek zem ādas, tā nonāk līdz kauliem. Nemiers un trauksme, līdzās pilnasinīgai vizuālai baudai, ko izraisa Nakts dzīvnieki, noteikti ir viens no spēcīgākajiem šāgada augstā kino pārdzīvojumiem.
