Dodiet bērnam neierobežotu piekļuvi rotaļu veikala plauktiem, un jūsu kredītkarte tiks iztukšota tikpat ātri, cik mājoklī pieaugs raibais haoss. Dodiet mūsu paaudzes kulta režisoram Likam Besonam ap 200 000 000 € - jā, divsimt miljonus eiro lielu budžetu un teju neierobežotu piekļuvi CGI un pārējiem kino jauno tehnoloģiju zvēriem, un jūs dabūsiet košu un sarežģītu divu stundu garu starpgalaktisku atrakciju ar iespaidīgu kosmisku monstru galeriju, kuru apskaudīs visu Zvaigžņu karu dalībnieki.
Besons izliek uz ekrāna visas kārtis uzreiz, it kā baidītos, ka otra tāda iespēja viņam netiks dota. Vai šāds kliedzošs blefs atmaksāsies? To rādīs skatītāju apmeklējums un Besona jaunākās filmas Valeriāns un tūkstoš planētu pilsēta / Valerian and the City of a Thousand Planets kases ienākumi.
Komiksu klasika
26. gadsimts, tāla nākotne. Kosmosa aģentiem majoram Valeriānam (Deins Dehāns / Dane DeHaan) un leitnantei Lorelīnai (Kara Delavinja / Cara Delevigne) tiek uzticēta viena svarīga misija pēc otras. No krāpnieku ķetnām jāizzog unikāla maģiska radība, jāsargā augstākā ranga komandieris Filits (Klaivs Ouens / Clive Owen), un tas galu galā ved pie galvenā – tūkstoš planētu pilsētas Alfa glābšanas no bojāejas.
Stāsts ir balstīts franču autora Pjēra Kristīna (Pierre Christin) un ilustratora Žana Kloda Mezjēra (Jean-Claude Mézières) piecdesmit gadus vecā zinātniskās fantastikas komiksu klasikā. Turpat Besons savulaik smēlās iedvesmu savas leģendārās filmas Piektais Elements / Le cinquième élément (1997) nākotnes Ņujorkas atveidojumam.
Šī senā filma, visticamāk, arī turpmāk paliks viena no augstākajām virsotnēm gan šajā autorkino žanrā, gan režisora Besona filmogrāfijā (neskaitot Leonu / Leon, le Professionnel (1994)), gribas runāt, jo vairāk – skatīties atkārtoti. Tai skaitā Valeriāna kontekstā un diemžēl tam neglaimojošā salīdzinājumā.
Valeriāns un tūkstoš planētu pilsēta sākas ar ilgu ievadu Deivida Bovija kosmiskā perioda Space Oddity dziesmas garumā. Tā kalpo par fonu kosmosa diplomātisko attiecību hronikai no 1975. gada (PSRS un ASV kapsulu savienojums) līdz pat 2150. gadam, kad cilvēku dzimtas pārstāvji sarokojas ar visneiedomākajiem galaktikas kaimiņiem, un tie ir cits par citu skaistāki – no ekstravagantiem robotiem līdz gigantiskām zivjveidīgām molekulām. Mākslinieku fantāzijas lidojumu pārspēt ir grūti, un šī mēmā gega epizode ir tam uzskatāma liecība. Tomēr tā savā nesteidzīgajā ritējumā un nepiespiestajā vēstījumā uz visa filmas fona tā arī paliek teju par vienīgo stilā un noskaņojumā īsti besonisko epizodi.
Tieši Besonam raksturīgās pašironijas un humora jaunajai filmai diemžēl trūkst –
pat tik tālu, ka parodija par amerikāņu kosmosa tūristiem liekas neveikla, vai arī momenti, kuriem bija jābūt asprātīgiem, tādi nemaz nav. Otrā plāna tēli un sīkas epizodes gan nepieviļ: pīļu-pareģotāju monstriņu trio nozog šovu un ir ārpus konkurences. Bet vai ar to ir gana?
Korbens Dallass vs Valeriāns
Piekto elementu caurvija paškritiska attieksme, eleganta tendence neuztvert visu nopietni, un tas ne tikai saturēja kopā krāšņu, stilīgu bildi ar scenārija tekstu, bet arī deva pretēju efektu – dramaturģiski spēcīgu, pat filozofiski piesātinātu un atmiņā paliekošu. Iespējams, tas arī tāpēc, ka filma bija vairāk franciska (lai gan viena no Eiropas kino visu laiku dārgākajām filmām un tobrīd vienīgā šādā mērogā), nekā holivudiska, kur šādus sci-fi sižetus izsenis maļ kā riekstus, neveltot tik daudz laika scenārija kvalitātei. Piektajam elementam Besons pats rakstīja scenāriju kopš sešpadsmit gadu vecuma, varones Lilū dievišķo valodu izdomāja pats – šāda attieksme pret katru detaļu un līdzīgu faktu virkne apstiprina filmas īpašo vietu uz pārējo žanra piemēru fona. Jāpiekrīt, ka Frica Langa Metropolis (1929) stilā lidojošas mašīnas un franču modes ekscentriķa Žana Pola Gotjē futūristiskie tērpi (ar rokām šūti apģērbu gabali tolaik bija aktuālu transseksualitātes ideju rupori) sasniedza savu kulmināciju, aizejot līdzi divdesmitajam gadsimtam. Toties tolaik tas aizrāva ar kvalitāti, nevis kvantitāti.
Piektais elements, no laika augstuma skatoties, ir mākslinieciski viengabalains lielas kino domas koncentrāts. Pat reducējot filmas problemātiku līdz izteiktiem antagonistiem un brutālai galaktikas glābšanai no iznīcības, scenārija līmenis nelika vilties un kinovalodas elementi bija uzdevumu augstumos.
Kas traucē Valeriānam un tūkstoš planētu pilsētai atkārtot priekšteča panākumus? Varbūt ne gluži kosmiskas plaisas scenārijā, tomēr tas ir neviendabīgs un izkaisīts līdzīgi zvaigžņu putekļiem. Komiksa grāmatas ir sērijas, kas, pārceltas kinovalodā, nodrošina tās autoriem iespēju veidot turpinājumus vairākās daļās. Vienā pilnmetrāžas filmas gabalā skatītājs parasti vēro vienu epizodi no varoņu piedzīvojumu biogrāfijas, un uz papīra parasti izklāsts šķiet likumsakarīgs un koncentrēts, bet Valeriāna gadījumā vēstījums izrādās visai sadrumstalots un vāji strukturēts. Ātra darbības vietu maiņa, raiba, krāsaina un trokšņaina, vizuāli pieslogota vide prasītu līdzsvarojošu kvalitāti dramaturģiskās līnijās un dialogos. Tomēr šajā ziņā filma nav uzbūvēta tik pārliecinoši – dialogiem kopumā nav gaidītā spraiguma un sulīguma, tajos drīzāk skan atstrādātu shēmu pliekanums. Tas, kas dzirdams abu varoņu replikās, varētu tikpat mierīgi arī nebūt dzirdams – atšķirībā no smalki pārdomātām vizuālām līnijām, piemēram galaktiskās stacijas Alfa mākslinieciski-funkcionālās uzbūves.
Ceļu jaunajiem!
Visa darbības slodze guļas uz abu galveno varoņu, Valeriāna un Lorelīnas pleciem. Viņi ir jauni, pašpārliecināti, ar pieredzi savstarpējā komunikācijā un savu romantisko attiecību atrisinājuma stadijā – tas taupa laiku, neliekot ieslīgt detaļās. Bet skumjāk ir tas, ka šim duetam trūkst ķīmijas, kodola, ja vēlaties – harizmas. Trūkst vīrišķā un sievišķā spēka, ekrāna līderu kvalitātes, kāda tā bija Brūsam Vilisam un tolaik pavisam jaunajai stārletei Milai Jovovičai Piektajā elementā.
Ne tikai pēc spēles stila, arī pēc izskata – uz ekrāna ir nevīžīgi ģērbušies tīneidžeri, pārītis, kas ātrāk grib tikt līdz pludmalei, pa ceļam izglābjot kādu starpgalaktisku planētu no bojāejas. Protams, devīze “Jaunie nāk!” un veco varoņu aizvietošana ar svaigām sejām ir likumsakarīga parādība pēdējo gadu lielmēroga grāvēju aktieru ansambļos – kinoteātros jāievilina tā saucamā generation Z.
Trīsdesmit gadus jaunā aktiera Deina Dehāna (Kill Your Darlings (2013), Life (2015), A Cure for Wellness, 2016) jauneklīgie sejas vaibsti un īpatnējais nomāktais skatiens līdz šim nodrošināja viņam izteiksmīgas, psiholoģiski niansētas lomas. Supermodelei Karai Delavinjai piestāv kino, kamera viņu mīl, viņa arī turpmāk varētu gūt lielākus panākumus labi uzrakstītās epizodiskās lomās. Tomēr viņas līdz milimetram atpazīstamais izskats un seja kā firmas zīme īsti neko nedod pārliecinošam aktieriskam rezultātam, pat ja emocijas ir nospēlētas ticami.
Aiz kādām maskām slēpjas kino slavenības Džons Gudmens, Matjē Kasovics un citi, ir atsevišķs stāsts – skatītājam būs jāmin ilgi un dikti. Datorgrafika, specefektu laukā gan brīžiem pārāk atkailināta un nekomplimentāri pamanāma, tomēr ir augstā līmenī – īpaši viss tas, kas attiecas uz vairāk nekā divsimt dažādo galaktikas radību detalizēto un sarežģīto tēlu plastiskajām konstrukcijām!
Nav noslēpums, ka filmā piedalās R&B karaliene Rianna, kas spēlē izskatu mainošu burbuļveidīgu būtni ekstravagantā Ītena Houka vadītā bordelī (loģiski – Delevinja un Rianna abas garantē skatītāju pieprasījumu). Agrāk kino diktēja modi, tagad arvien biežāk notiek otrādi – meinstrīma mode diktē filmas stilistiskos vektorus. Gaumīgi iestudēta Selmas Haijekas striptīzdeja Rodrigesa filmā From Dusk till Down (1999) padarīja viņu par zvaigzni; kosmiskās dīvas Plavalagunas operas ārija ieguva kulta statusu Piektajā elementā un atdzīvināja Gaetano Doniceti operu jaunajai paaudzei.
Riannas burleska, maigi izsakoties, filmai komplimentus nevairo.
Ja pavisam atklāti – vismaz gaismas varētu būt pieklusinātas, jo ir pārāk vienkārši, pārāk sekli un pat neērti, spītējot visām gaidām. Gan Rianna, gan šis priekšnesums vienkārši tur ir, jo dabiskais atslābums pakaļdzīšanās starplaikos varoņiem ir vitāli nepieciešams.
Kosmiskais karuselis
Bez šaubām, filmas autoru nopelns ir krāšņas, detalizēti pārdomātas kosmiskās darbības vides radīšana. Tā ir košu un daudzslāņainu vizuālu elementu pārblīvēta, radot iespaidīgu efektu, kas kļūst par Valeriāna firmas zīmi. Mākslinieki rada eksplozīvu vizualitātes tirgu, kura galvenā darbības vieta – tūkstoš planētu stacija Alfa – pulcē visus galaktikas pārstāvjus ar to dažādajām dzīves iekārtām.
Viss notiek gaišākas nākotnes labā, zināšanu un kultūrapmaiņas, miera un labklājības dēļ. Pērļu mednieki ir skaistas radības no pazudinātās Mul planētas, tie reprezentē tieksmi pēc gudrības, attīstības un saskaņas. Nedz viņu rīcībā, nedz arī filmas noskaņojumā kopumā nav tās ļaunās, fatālās agresivitātes, kas raksturīga citām kosmiskajām sāgām. Konflikts raisa pārdomas, tā virzītājspēks ir piedošana un saskaņa.
Pēdējo gadu tematikai raksturīgā tendence, ka cilvēks ir vislielākais vardarbības cēlonis starp citplanētiešu briesmoņiem, redzama Džeimsa Kamerona Avatārā (2009). Likam Besonam savulaik bija iespēja vērot kolēģa kases grāvēja filmēšanu, un tolaik režisors tehniski vēl nebija gatavs atkārtot ko līdzīgu. Toties tagad tam bija pienācis īstais laiks, un Mul planētas pērļu zvejotāju izskatu varētu skatīt kā atsauci uz Avatāra Pandoras planētas iedzīvotāju izskatu un dzīves filozofiju.
Besons neskopojas uz daudzveidību. Alfā ir gan grandioza zemūdens pasaule (bērnībā režisors sapņojis turpināt ģimenes tradīciju un kļūt par zemūdens peldēšanas instruktoru), gan Matrix kulta franšīzei līdzīgie informāciju lauki, kur roboti rūpējas par ekonomiku un banku sistēmu, gan veselības un ekoloģijas centri ar pārdabiskiem ķermeņiem to vadībā un daudz kas cits. Viss iedomājamais un neiedomājamais, kas gaida mūs pāris gadsimtus garā ceļojumā uz nākotni. Turklāt ar skaidru un paškritisku zemtekstu – cilvēks nebūt nav tā augstākā intelektuālā būtne. Kaut kur Alfa stacijas nomalē valda bezmērķīga izklaide, kas atgādina kādas pārapdzīvotas Āzijas galvaspilsētas šaurās neona ielas. Visas spēles ar variatīvām arhitektoniskām formām, krāsām un tekstūrām, kam vēl uzslāņojas spraigas pakaļdzīšanās un šaušana, risinās milzīgos ātrumos un sarežģītās mizanscēnu kombinācijās.
Atmiņā paliek virtuālā Tirgus epizode: bezgalīgā kailā tuksnesī atrodas neredzamas un tikpat bezgalīgas tirgus rindas, visas galaktikas grabažu krātuve, ko apmeklētājs ierauga tikai caur digitālām brillēm. Datorspēles estētikā veidota monohroma mozaīka ir iespaidīga un atraktīva – it kā jau iepriekš kādā no galaktikas sāgām redzēta, tomēr pietiekami oriģināla. Tāda ir visas filmas būtība kopumā – ja pēkšņi 3D brillēm pārtrūktu saikne ar aizraujošu attēlu, paliktu plika realitāte, kur skatītāja uzmanību nesaturētu ne aktieru ansamblis, ne scenārijs. Bērniem un pusaudžiem patiks, ļoti!
Valeriāns un tūkstoš planētu pilsēta ir pietiekami laba popkorna-kino laika pavadīšana, bet ar vienu nosacījumu – atgriežoties mājās, jums jāsarīko sev Piektā elementa kinovakars, neatkarīgi no tā, vai esat to kādreiz redzējuši, vai ne.
