Tas ir tik cilvēciski un kinematogrāfijai raksturīgi – ja vēsturnieki formulēs šo divu cilvēku attiecību stāstu kā „troņmantiniekam ir bijis romāns ar balerīnu”, tad spēlfilmas veidotāji uzliks zīmogu „gadsimta kaislīgākais mīlasstāsts, kas izmainīja impēriju”. Ar Krievijas mediju vieglu roku, veicinot sašķeltās sabiedrības mākslīgi uzpūsto vētru ūdens glāzē, Alekseja Učiteļa filmu „Matilde / Матильда” (2017) kopš pirmizrādes pavada nu jau obligātais īpašvārds “skandaloza”.
Šo apzīmējumu ar aizrautību pārņem arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi, pat pozicionējot Matildi kā Krievijas visu laiku skandalozāko filmu un uzkurinot mūsmāju vidusmēra skatītāja jau tā pārspīlētās gaidas par kaut ko ārkārtēju. Patlaban jau Matilde spiesta cīnīties par izdzīvošanu divās frontēs – kinematogrāfiskajā un politiski-sabiedriskajā.
Katras balerīnas vizītkarte ir virtuoza 32 fouetté izpilde. Nepretendējot uz tikpat filigrānu līmeni vārda mākslā, tomēr piedāvāju 32 rindkopas-refleksijas par un ap Matildi: filmu, sievieti, vēsturi.
1. Matilde ir vēsturiska melodrāma, monarhiska mēroga mīlas stāsts starp troņmantnieku, pēdējo Krievijas imperatoru Nikolaju II, bet pagaidām vēl Nikiju, un dejotāju Matildi Kšesinsku – nākotnē pasaulslavenu balerīnu, personību ar galvu reibinošu radošo un mīlas biogrāfiju, bet pagaidām vienkārši Nikija mīļo Maļu. Abu attiecību faktu (dokumentāli apstiprinātu abu dienasgrāmatās un laikabiedru atmiņās) var vērtēt kā spilgtāko stāstu Romanovu galma dēku vēsturē, šī kaislība četru gadus garumā (1890-94) popularitātes ziņā var sacensties ja nu vienīgi ar Katrīnas Lielās krāšņo favorītu pulku.
2. Kāpēc par to tik daudz runā? Viens iemesls ir laikmets kā tāds - 19. gadsimta beigu un gadsimtu mijas tehniskais progress, kultūras un cariskās varas spožuma pilnbrieds. Šā laika varoņi un vēsture, no vienas puses, ir nosacīti pietiekami tālu, lai tiktu romantizēti, bet no otras puses – cilvēciski saprotami, pietiekami tuvi un viegli identificējami. Turklāt šī salīdzinoši nesenā vēsture ir vizuāli populāra, kinematogrāfiski fotogēniska un jutekliska.
3. „Kā būtu, ja būtu...”, ja augstmanis izvēlētos mīlestību, nevis pienākumu – šāda veida uzstādījumus ļoti iecienījuši vēsturisku mīlas grāvēju režisori. Jā, šis ir saspringtākais un dramatiskākais periods impērijas vēsturē, bet kino vienmēr saasina kaislības līdz maksimumam. Ja dokumentālisti vai vēsturnieki formulēs šo divu cilvēku attiecību stāstu kā „troņmantiniekam ir bijis romāns ar balerīnu”, tad mākslas filmas veidotāji uzliks zīmogu „gadsimta kaislīgākais mīlasstāsts, kas izmainīja impēriju”.
4. Filmas darbība risinās salīdzinoši mierīgā laikā, klusumā pirms vētras. Matilde sniedz krāšņu baudījumu acīm un romantisku aizmiršanos ar pūdercukura pēcgaršu. Eskeipisms Pēterburgas krāšņākajos interjeros ir salds un mānīgs, jo vairāk tāpēc, ka vēstures jautājumos kaut cik kompetents skatītājs zina, kā viss beigsies.
5. Pilnmetrāžas spēlfilma nekad (!) nespēs atspoguļot vēsturisko realitāti pilnīgi precīzi, pat ja balstīta uz detalizētām liecinieku atmiņām, dienasgrāmatām un faktiem. Ar to vienreiz būtu jāsamierinās un jāpārstāj vainot režisorus notikumu sagrozīšanā, bet viņiem savukārt būtu ieteicams izvairīties no pārāk frivolas faktu interpretācijas. Personāži, notikumi, detaļas – visam, ko rāda Učiteļs, ir savs vēsturisks pamatojums, vienīgi uz ekrāna tas tiek atrādīts citās kombinācijās, varbūt arī ne visai precīzās, turklāt vēsturiskās hronoloģijas sabiezējumos, bet to diktē formāta, filmas mērķauditorijas un ārzemju tirgus likumi.
6. Katra no attiecīgā Krievijas impērijas perioda personībām – no cariskās ģimenes līdz valsts un mākslas pasaules sabiedrības krējumam –, katra likteņa līkloči, savstarpējās saiknes un tālākā ietekme uz pasaules kultūrpolitisko vēsturi ir atsevišķu kino pieminekļu vērti. Tādai filmai kā Matilde ir viens neapšaubāms pluss – vismaz nelielu daļu skatītāju šāda mocumentary stilā veidota biogrāfiska filma varbūt ieinteresēt un iedvesmot patstāvīgai tēmas izpētei, mudinās rakt dziļāk. Var sākt kaut ar Vikipēdijas lapas atvēršanu pēc filmas noskatīšanās. Būsim godīgi, mūsdienu jaunatnes (un ne tikai šīs paaudzes) priekšstats par kaimiņvalsts vēsturi, pat nerunājot par kaut cik kompetentām zināšanām, daudzu un dažādu iemeslu dēļ ir nepelnīti bēdīgā līmenī.
7. Tieši šogad viena no zīmīgām vēsturiskām atcerēm ir 1917. gada Krievijas revolūcijas simtgade. Latvijai ar šiem procesiem bija tiešs (gribēts vai negribēts) sakars, tāpēc tas ir pateicīgs iegansts, lai atcerētos, padomātu, papētītu un, iespējams, arī rastu kādu atbildi uz satraucošiem jautājumiem. Par piemiņu šim vēstures pagriezienam tiek aktīvi izrādīti arī jauni augstas kvalitātes televīzijas grāvēji ar lieliskiem aktieru ansambļiem – Revolūcijas dēmons / Демон революции un Trockis / Троцкий (abi 2017). Līdzās Matildei tie ierindojas jaunāko vēstures māksliniecisko interpretāciju kinogalerijā, ko 2008. gadā aizsāka vēsturiskais blokbasters Admirālis / Адмиралъ.
8. Katrai lielvalstij ar monarhistiskas valsts iekārtas vēsturi ir savs lielais kinematogrāfs, kas regulāri vēršas pie lieliem sižetiem, balstītiem uz karaļnamu personāliju kaislībām, tie ieņem svarīgu vietu valsts kinoprodukcijā un savdabīgā samta propagandā. Televīzijas sēriju vai pilnmetrāžas formātā, šādām filmām tikai izņēmuma kārtā piemīt īpatnējs autora rokraksts. Pat ja stāsts ir par asiņainiem juku laikiem, tas bieži vien tiek pasniegts pagātni glorificējošās noskaņās, kas ir tikai normāli. Matilde nav izņēmums. Filmai, kurā nav rupju vēsturisku aplamību un politikas, piemīt lielisks potenciāls pārdot ārzemēs skaistu stāstu par Krievijas pagātni.
9. Pēdējie Romanovi. Nikolaja II ģimenes asinskārā un bezprecedenta nonāvēšana ir necilvēciskākais un šokējošākais notikums monarhijas vēsturē, tāpēc arī nebeidzamu spekulāciju un romantizētu mistifikāciju avots, tik pateicīgs atspoguļošanai mākslā un visaktīvāk – kino. Svēto mocekļu statuss, ko pareizticīgā baznīca piešķīrusi visai cara ģimenei, ir galvenais strīdus ābols Matildes lietā. Filmā izrādās daudz vairāk darbības personu, nekā režisors bija paredzējis. Vienā flangā ir pretencioza, politisku ambīciju kāra deputāte un pseido-pareizticīgu aktīvistu pulks, kas, paši to neapzinoties, ar savām absurdajām darbībām un tumsonību nevis pazemo filmas veidotājus, bet diskreditē pašu sludinātās vērtības. Otrā flangā – pati filma kā glīti dekoratīvs, vēstures faktos un radošā izskaistinājumā balstīts ambiciozs reveranss divām spilgtām personībām.
10. Pirms pieņēma mocekļa nāvi, Nikolajs II bija ne tikai svētās, bet arī laicīgās varas adepts, vīrs un piecu bērnu tēvs, galu galā – vīrietis, kurš pirms laulības atļāvās izbaudīt mīlas priekus, un pret to filmas pretiniekiem acīmredzot ir īpaši iebildumi. Nav vērts tērēt laiku, lai aprakstītu, kā tieši izpaužas zaimojošie protesti pret filmu, kāda ir šo radikāli ortodoksālo un neo-monarhistisko organizāciju būtība. Tiem, kas orientējas krievu mediju (gan valsts, gan neatkarīgo) plašumos, nav grūti noticēt, ka šādas raganu medības tiešām notiek. Tiem, kas dzīvo laimīgā neziņā, būs reta iespēja vērtēt filmu vienīgi kā kinodarbu, bet tas laikam ir praktiski neiespējami.
11. Balets vienmēr bijusi dārga, privileģēta māksla un varas instruments. Valsts baleta trupa Krievijā tika subsidēta un atradās imperatora aizgādībā, balerīnas kā skaistuma un sievišķības etalons bija oficiālās varas simboliskā teatrālā harēma konkubīnes, un tas nebija noslēpums. Tāda bija galma sabiedrības pieņemtā lietu kārtība – katram kņazam nepieciešams pirmslaulības pieredzes sakars, un savā jaunībā vēl nebūt ne svētais Nikijs nebija izņēmums.
12. Kas ir Matildes precedenta kodolā? Matildei mums jāpateicas vismaz par vienu lietu – pati to negribot, filma atkailināja kādu nelāgu patiesību. Tā uzstājīgi liek savam skatītājam vienlaikus aizbēgt vizuļzelta vēstures gaiteņos un labi pavadīt laiku tumšajā kinozālē, bet arī atvērt acis un ieraudzīt to, kas krievu sabiedrībā notiek šodien, un, iespējams, sākt kaut ko darīt, kamēr nav fatāli par vēlu.
13. Pēc savas mākslinieciskās atmosfēras Matilde asociējas ar Jaungada filmām. Ziniet, tām, kuras pirmizrāda kinoteātros un tad uzreiz laiž televīzijā Ziemassvētku laikā, lai skatās visa ģimene kopā, - vizuāli aizraujošas ekstravagances, kur princis ar princesi lidinās gaisa balonā pāri Pēterhofas zelta strūklaku kaskādēm, skrien viens otram pakaļ greznu teātru aizkulišu labirintos vai cildenās mīlas ainās tinas caurspīdīga tilla mākoņos. Matildē tiklība un kaisle tik organiski papildina viena otru kā tumšā šokolāde, kas pildīta ar zefīru. Vienīgi, ja aizraujies un apēd veselu kasti, no cukura daudzuma sareibst galva.
14. „Un vēl ir viena traka doma, ka Nikija māti, ķeizarieni Mariju Fjodorovnu, varētu spēlēt Merila Strīpa,” – 2013. gadā projekta prezentācijā Krievijas Kino fondā savulaik aizrautīgi stāstīja režisors, Matildes lomas kandidatūru pārrunājot ar vēl vienu pasaules mēroga aktrisi Keiru Naitliju, tad ar krievu primabalerīnu Diānu Višņevu. Jaunā Nikolaja II loma kā panākuma garantam tika solīta Daņilam Kozlovskim, kurš tolaik atradās savas aktieriskās popularitātes virsotnē.
15. Ideja par internacionālu aktieru sastāvu no Holivudas mērogiem nometa apgriezienus līdz Eiropas kino laukiem, un filma tikai vinnēja – skandāla rezonanses robežas kļuva šaurākas, bet jutekliskā kapacitāte palika. Savulaik Eldars Rjazanovs Nadeždas lomai Likteņa ironijā bija izvēlējies poļu zvaigzni Barbaru Briļsku, skaidrojot to ar viņas pieredzi mīlas ainās un atturīgajam padomju kino neraksturīgu organisku, rietumniecisku šarmu. Izskatās, kopš tiem laikiem maz kas mainījies – arī Učiteļs izvēlas ķermeniskai aktiermākslas plastikai uzticamu jaunu polieti.
16. Matilde Kšesinska, arī poliete pēc izcelsmes, bija hipnotiska sieviete ar velnišķīgu harizmu. Kā tas bieži notiek, nekāda pirmā skaistule viņa nemaz nebija, tomēr spēja dabūt, ko vēlas – iegūt varu pār sabiedrības hierarhijā augstākstāvošiem (mīlas uzvaru sarakstā trīs Romanovu ģimenes vīri, pat vienlaikus) un pār baleta mākslu – viņa bija pirmā no krievu dejotājām, kas izpildīja 32 fuetē. Jaunā un daudzsološā poļu aktrise Mihalina Olšaņska savā lomā ir magnētiska un piekaļ skatītāja uzmanību ekrānam – dēmonisks spīdums acīs, spītīgs raksturs un jauneklīgs šarms.
17. Nikolajs II – sevī nedrošs, noslēgts, nedaudz flegmātisks; šaubu, iekšēju kaislību un titāniskas atbildības sajūtas vajātais Nikijs. Tādu varoni portretē atzītais vācu Schaubühne teātra aktieris un režisors Larss Eidingers, uz ekrāna rādot mazāk, nekā to prasa situācija, un tāpēc aktieriski tikai vinnē. Bet fiziski viņš izskatās krietni vecāks un vairāk nobriedis, nekā 22 gadus vecajam Nikijam pienāktos, un koptēlam tas nenāk par labu. Eidingers savam tēlam piešķir poētiskus, gluži hamletiskus vaibstus.
18. Filmu var salīdzināt ar greznu mūzikas kastīti – rotāta grezniem dārgakmeņiem, spoguļiem un ar smalku balerīnu centrā, tomēr tās serdē, kur griežas zobratiņi, visu laiku kaut kas nojūk – sāk buksēt scenārijs. Sākumā to grozīja kādi desmit scenāristi, tostarp ārzemju profesionāļi, līdz par autoru kļuva rakstnieks un publicists Aleksandrs Terehovs, kam pseido-dokumentālā žanrā rakstītā Matilde kļuva par viņa pirmo (!) kino darbu. Rezultāts manāms uzreiz – mīlas līniju nācās iekvēlināt ar papildus greizsirdības intrigu, izdomātu sāncensi kņazu Voroncovu.
19. Siržu lauzējs Daņila Kozlovskis greizsirdības vājprātā izskatās trakoti labi. Diemžēl šī ir viņa pēdējā laika vājākā loma – štamps, kurā vainojams scenārijs un montāža. Latvijas skatītājiem aktieris pazīstams no Jevgeņija Paškēviča Golfa straumes zem ledus kalna (2012); tur viņš atveidoja jaunu aristokrātu, kurš neprātīgi iemīlējies liktenīgajā sievietē Lilitā un zaudējis prātu. Paradoksāli līdzīgu, kaisles ievainotu virsnieku viņš tēlo arī Matildē, un pati galvenā varone nes sevī šo saldkāro, uzsvērti sievišķīgo pirmsievietes Lilitas lādiņu.
20. Kozlovska efektīgais portrets rotā vienu trešdaļu no filmas reklāmas plakāta, bet filmā viņš parādās labi ja trīs epizodēs. Apsēsti kliegdams „Tu esi nozadzis manu skūpstu!” (tikai viena no neticami salkanajām filmas replikām, kas var sacensties ja nu vienīgi ar nemirstīgo vēsturisku filmu klasiku, ko pauž Nikija māte: „Tev ir tiesības uz visu, izņemot mīlestību!”), viņš ārdās, pat neveiksmīgi nolaupa līgavu, bet viņu pašu aprij mīlas liesmas, turklāt burtiski. Kozlovska tēla funkcija tiek reducēta līdz samākslota mīlas trīsstūra šķautnei ar neizdevušos domu saturēt stāsta intrigu.
21. Vēl viens pretendents uz Matildi – cēlais, klusais un uzticamais Nikija brālēns, kņazs Andrejs (Grigorijs Dobrigins), kurš vēsturiski vinnēja tiesības uz dejotājas roku un sirdi, vēlāk emigrācijā viņu apprecēdams. Filmā viņš vienmēr ir pie rokas, pazemojas, bet saglabā augstmaņa stāju. Dobrigins, aktieris ar labestīgāko acu skatienu mūsdienu krievu kinematogrāfijā, ar lomu tiek galā īpaši veiksmīgi.
22. Matildes vēstījuma stiprā puse ir režisora spēja parādīt imperatoru nama ekselences caur ģimeniskuma prizmu – kā vienkāršus, pat mietpilsoniskus cilvēkus, kam ir tiesības uz normālu dzīvi un jūtām. Vismaz kādu brīdi. Pavarda sargātāji – imperators Aleksandrs III (Sergejs Garmašs), kurš morāli atbalsta sava dēla dēku, ar sievu Mariju Fjodorovnu (Amerikā jau sen iesakņojusies, bet savulaik arī Latvijā filmējusies lietuviete Ingeborga Dapkunaite), kas dzelžaini rūpējas par dēla un valsts nākotni, – abi savās lomās lieliski. Epizode ar vilciena katastrofu, kur piedalās visi troņmantnieki, ir uzņemta augstākā sprieguma kapacitātē, tā atstāj stipru emocionālu iespaidu un cilvēcisku empātiju pret neviltoti ciešo ģimenes saišu portretējumu.
23. Cīņa par troņmantnieka sirdi starp mīlnieci un līgavu ir drīzāk nosacīta. Smalkā, atraisītā un valdzinošā Matilde ar savu izteiksmīgo seksapīlu pret plecīgo, augumā garo un sejas vaibstos skarbo, savā mērķtiecībā pat komisko vācieti, princesi Aliksi (Luīze Volframa). Liesma un ledus. Pat ja Nikijs patiesi mīlēja vācu princesi, ir acīmredzams, kurā pusē būs skatītāju simpātijas. Varētu teikt, ka ar topošās imperatora sievas atveidi režisors izrīkojies pavisam nekomplimentāri, ja ne viens “bet”. Dievbijīga un augstāka mērķa labad upurēties spējīgā Alikse, kas cītīgi studē pareizticīgo lūgšanu tekstus, tomēr uzvar. Filmas cenzoriem no tautas vispār nevajadzētu uztraukties.
24. Režisors aizrautīgi esot bēris vienā katlā Alikses ezotērisko apsēstību un šķīsto reliģiozitāti, uzstājot uz viņas attiecībām ar ārstu psihiatru Fišeli (Tomass Ostermeiers) kā parafrāzi par hrestomātisko stāstu ar Grigoriju Rasputinu. Tālu no patiesības šī epizode nav aizgājusi. Imperatores personiskās īpašības – noslēgta un auksta, savos uzskatos nelokāma, dominējoša pār raksturā vājāko vīru Nikolaju – noteica to, ka vācu princesi tā pa īstam Krievijas tauta nekad arī nepieņēma. Starp citu, arī latviešu teātra zvaigzne Velta Līne spēlējusi šīs valdnieces, Aleksandras Fjodorovnas lomu – Elema Klimova filmā par Rasputinu Agonija (1981).
25. Misticisma līnija iziet cauri visai filmai; tiesa, tās likteņa zīmes, kas pavadīja Nikolaja II kronēšanas laiku un pareģoja nelaimi, tiek atspoguļotas uzstājīgi ilustratīvi. Te pār Alikses porcelāna ādu notek asins lāses, kad, uzlaikojot kroni, viņa savainojas ar saspraudi, te kronis nokrīt vienreiz, tad vēl vienu reizi, vēl tas vilciens noiet no sliedēm sniega grāvī, tad traģiskā apoteoze Hodinkas laukā – atkal jau meistarīgi inscenēta, mērogā un dramatismā sakāpināta, bet pašmērķīgi patētiska.
26. Filmā ir divas izteiksmīgas baleta ainas, ko īpaši akcentē pieredzējušā operatora Jurija Klimenko kameras tehniskā virtuozitāte un kompozicionāli daudzveidīgais kadrējums. Savukārt efektīgi palēninājuma efekti izceļ Matildes fiziskās dotības un valdzinošo šarmu. Kā pēc nerakstīta kino likuma – mīlestībā no pirmā acu skatiena laiks sastingst.
27. Filigrāni, kvalitatīvi, iespaidīgi. 17 tonnas auduma un 5000 tērpu. Baleta tērpi – tiešā nozīmē žilbinoši. Kordebaleta dejotāju kostīmos iešūtas lampiņas – tam laikam tehniski neiespējami, bet vizuāli – „Ах!”. Pieklusinātas gaismas, zelta atspīdumu saspēles vai dabīgo dienas gaismu tiešums, bet tik un tā izskaistināts. Matilde ir pasaka ar šampanieša burbuļu efektu, kas ar savu svinīgo romantiku veikli aizmiglo skeptiska skatītāja modrību. Tomēr, lai kā censtos filmas mākslinieku komanda, filmā ir plaisas, ko nomaskēt nav iespējams – vizuāli skaistais konfeti plaukšķenes izpildījums balansē uz trauslās robežas ar carisku kiču un žilbinoši teatrālu butaforiju. Bet arī tas nav nekāds spriedums, jo katram kino – savs skatītājs!
28. Ignorējot impēriskās Pēterburgas monumentālās ainavas, gandrīz lielākā daļa filmas risinās interjeros. Izvēlēti labākie no labākajiem – Marijas ( arī Lielais) teātris, Jusupovu savrupnams, Katrīnas un Aleksandra pils. Biežāk kadrā trāpa tie intīmākie nostūri, kas ierāmē ģimeniskus un intīmus pārdzīvojumus.
29. Pat tie, kam Pēterburgas interjeru arhitektoniskais spožums tīri gaumes ziņā ir svešs, to māksliniecisko un kultūrvēsturisko aspektu nevar neapbrīnot, tāpat kā nevar, kaut vai tikai uz mirkli, pakavēties nostalģijā pēc “Krievijas, ko mēs esam zaudējuši”.
30. Paviljonā speciāli uzbūvētais Maskavas Kremļa Uspenskas katedrāles interjers ir pēdējā laika Krievijas kino mērogā lielākais dekorāciju projekts. Nikolaja II kronēšana, ko filmā tik melodramatiski pārtrauc noraidītās Matildes ierašanās, ir attiecīgā kino žanra fantasmagoriskākā spekulācija.
31. Aleksejs Učiteļs intervijās bieži uzsver Matildes Kšesinskas vēsturiski nozīmīgo lomu – viņas personība esot ietekmējusi arīdzan to, kādā valstī filmas autori rezultātā ir nonākuši un dzīvo tagad. Personības loma vēstures ritējumā, protams, ir svēta lieta. Vienīgais, maz ticami, ka Ļeņins par savu pamatprofesiju varētu izvēlēties baletu – tā vietā, lai deklamētu revolucionārus lozungus no Matildes Kšesinskas ekspropriētās savrupmājas balkona...
32. Tā kā Nikolajs II bija kaislīgs jauno tehnoloģiju mīlētājs, par viņa ģimenes dzīvi pēcteči zina vairāk, pateicoties viņa aizrautībai ar fotogrāfiju un kino filmējumiem, un Matilde apspēlē šo biogrāfijas epizodi. Filmā Nikolajs rīko mājas kino seansu, un, šķiet, tikai tajā brīdī Larsa Eidingera varonis ir neviltoti laimīgs – brīdī, kad viņš griež aparāta rokturi un ir pasargāts no mātes, līgavas, mīļākās krustugunīm. Bet seanss ir ar pārsteigumu – viesi panikā, pasakai jābeidzas, sapņotājam jāatmostas no saldā sapņa un jāstājas pretī iepriekšnolemtam liktenim.
