Cilvēks, kas ir visu pateicis un parādījis. Astoņdesmit divus gadus vecs, apsveicami un apskaužami labā veselības un prāta možumā – savas spīdošās kinokarjeras izskaņā Vudijs Allens varētu droši atļauties jebkādu trakulīgu izlēcienu. Tomēr nē. Ar filmu „Brīnumu rats / Wonder wheel” joprojām aktīvi strādājošais sava autorkino ķīlnieks pusaudža stūrgalvībā lec iekšā sen izsmeltā intelektuālas dramēdijas upē.
Pensijas atvaļinājuma vietā viņš varētu kļūt par pieprasītāko psihoanalītiķi vai triku meistaru kādā ceļojošajā cirkā. Varbūt viņam vajadzētu savā īpašumā iegādāties kādu pamestu ēku un nodibināt mazu privātu teātri, kur uzvest vienīgi savas lugas, – panākumi un pārpilnas zāles būtu garantētas. Vai varbūt uzdāvināt ņujorkiešiem un pilsētas viesiem iespēju klausīties New Orleans Jazz Band ar savu piedalīšanos Carlyle viesnīcā krietni biežāk, nekā tikai pārtraukumos starp filmēšanām?
Pusgadsimta laikā ap piecdesmit režisētu filmu – vērīgs skatītājs, šķiet, pazīst Allena personas būtību no matu galiem līdz papēžiem. Viņa alter ego ceļo no filmas uz filmu, iemiesojas arvien jaunos aktieros un didaktiski tieši runā ar mums caur bieži vien pasīva ekrāna plakni.
Vecais Vudijs 21. gadsimtā
Nekādā gadījumā nenoliedzot režisora nozīmi pasaules kino vēsturē, tomēr jāsaka – Vudijs Allens, kura daiļradē bijuši dažādi radošie posmi, savā 21. gadsimta versijā uzstājas pavisam citā mākslinieciskajā kvalitātē. Jaunās tūkstošgades ieskaņu iezīmēja viņa pievēršanās darbībai Eiropā, kur uzticamā un hrestomātiskā Vudija personāža – Ņujorkas – pilsētvidi nomainīja ne mazāk poētiska Londona, Barselona, Parīze vai Roma. Drīz pēc publikas un kritiķu atzītajām filmām Match Point (2005), Vicky Cristina Barcelona (2008), Midnight in Paris (2011) režisors turpināja ar artificiālu retro vilni (Magic in the Moonlight, 2014; Cafe Society, 2016) un kamertipa raksturspēlēm (Blue Jasmine,2013; Irrational Man, 2015). Rezultātā veselai plejādei Holivudas aktieru tika nodrošinātas dramaturģiski izteiksmīgas lomas ar teju garantētu balvu klāstu.
Allens un viņa aktrises... Sākumā par savu filmu mūzām viņš izvēlējās jau gatavas aktiermākslas personības (Diāna Kītone, Mia Ferova), vēlāk izskoloja Skārletu Johansoni.
Pēdējā laikā viņš strādā ar jaunām-skaistām-daudzsološām – Kristenas Stjuartas, Bleikas Laivlijas, Emmas Stounas tipāžiem –, tad pēkšņi uzraksta graujoši traģikomisku Jasmīnes lomu Keitai Blanšetai, kura nekavējoties iegūst vēl vienu galveno zelta statueti.
Režisora pēdējo gadu darba režīms atstāj iespaidu, it kā aktieri uz viņa lomām stātos rindā, jo izmisīgi vēlas paspēt, kamēr maestro vēl ir pie pults. Varbūt Allens vairs nemaz negrib uzņemt filmas, bet gluži vienkārši nespēj atteikt daiļā dzimuma pārstāvēm? Varbūt tas turpināsies, kamēr šīs radošā pieprasījuma-piedāvājuma likums turpinās strādāt, un
Holivudā nepaliks vairs nevienas Allena nenofilmētas lielās aktrises vai uzlecošās zvaigznes.
Fakts paliek fakts – piemēram, 2018. gada filmai (un kāda starpība, kāds būs tās nosaukums), ir jau pieteikta dziedātāj-aktrise Selēna Gomesa. Kāds parocīgs scenārijs vienmēr būs pie rokas, precīzāk, taps gatavs ātrāk par pankūkām, jo mīkla jau tā pati – paša autora dzēlīgā erudīcija un intelektuālas atsauces ar kripatiņu apsēstības, filozofijas un nervu sabrukuma.
Eksperts – karikatūrists
Vudija Allena 2017. gada kinopiedzīvojuma nosaukums ir Brīnumu rats / Wonder wheel, darbība risinās 50. gadu Ņujorkā, Koniailendas pludmales atrakciju parkā.
Šoreiz ekrāns pieder žilbinošajai Keitai Vinsletai. Savas 40. dzimšanas dienas priekšvakarā viņas tēlotā Džinija ir nodzīvojusi teatrāli dramatisku dzīvi. Savas vainas dēļ kādreiz zaudējusi mīlestību un karjeru, neizdevusies aktrise smok šķietamā mietpilsoniskā sirdsmierā – apkalpo galdiņus jūras velšu restorānā, cenšas audzināt nepaklausīgu dēlu-dedzinātāju un turēt tālāk no pudeles vīru, karuseļa operatoru Hamptiju (Džeimss Beluši). Kā no zila gaisa abu ikdienā ielaužas Hamptija meita Karolīna (Džuno Templa), kas bēguļo no gangsteriem, bet pieticīgs dzīves vērotājs (nākotnē, protams, dramaturgs), pludmales glābējs Mikijs (Džastins Timberleiks) kļūst par mīlas četrstūra vaininieku.
Kādēļ? Šis jautājums neliek mieru līdz filmas otrajai pusei, kad aiz garlaicības sāc iztēloties, cik lapas bija nepieciešamas, lai tajās ietilptu visu varoņu replikas. Agrāk tā bija Allena filmu izšķiroša firmas zīme, kas turēja skatītāja smadzenes tonusā, bet tagad ir nobālējusi un zaudējusi gan asumu, gan intelektuālu spraigumu.
Tātad, kādēļ? Varbūt, lai pataisītu vēl saldāku Timberleika zilacaino smukulīti ar pārmērīgu tonālā iedeguma krēma virskārtu un tā piesaistītu filmai jaunāku auditoriju? Lai skatītājs neapmaldītos (Alena-prāt “sarežģītā”) vēstījuma struktūrā, savu stāstnieka balsi režisors ziedo Timberleika narācijai gan tieši, gan aizkadrā - katrs sīkums un Mikija sirdsdzīves šaubu brīdis tiek paskaidrots tracinoši smalki. Ar dažām veiksmīgām lomām karjeras sākumā Timberleiks ir pierādījis, ka nav nejaušs mūziķa-aktiera gadījums kino industrijā, arī komiķa talants viņam piemīt, taču šajā filmā līdz īstas komēdijas efektam viņa aizrautīgā dzīves personāžu vērošana īsti nenoved, un tā arī paliek neskaidrs, kāda bija sākotnējā iecere.
Ar Brīnumu ratu uz lielā komercekrāna atgriežas 90. gadu komēdiju seja – raksturlomu meistars Džeimss Beluši. Par to Allenam jāpateicas. Ārēji raupjais, bet sirdī trauslais Hamptija varonis Beluši izpildījumā ir savā vietā un aktiera nobriedušā vecuma īstajā brīdī. Bet centrā, protams, aktrise. Keita Vinsleta gandrīz nekad nešauj greizi ar lomu izvēli, arī Džinija ir nopietna pretenzija uz Oskaru. Neizdevusies aktrise pusmūža krīzē – tā ir apskaužama dramatiska tipāža loma, ko ikvienai veiksmīgai aktrisei kārojas dabūt tikpat stipri, kā varbūt vienīgi Jūlijas jaunkundzes lomu. Protams, tas nav nekāds aktiermākslas Everests un pat neapzināts vilinājums ieslīgt bezgaumīgās klišejās var būt pārāk liels, tomēr šajā gadījumā nedz Allena, nedz Vinsletas profesionālisms to nepieļauj.
Varbūt Allens ir tas retais, ja ne vienīgais režisors, kurš mērķtiecīgi un ne visai glaimojoši drīkst izrīkoties ar Vinsletas dabīgo skaistumu – viņš beidzot ļāvis aktrisei nemaskēt savas mazliet paplūdušās ķermeņa kontūras. (Mazticamajā gadījumā, ja tas tomēr tā nebija domāts, filmas kostīmu mākslinieki gan būtu jāatlaiž). Vinsleta ir viena no nedaudzajām top līmeņa zvaigznēm, kas savā ikdienas humora izjūtā un nepiespiestajā uzvedībā ir pieradinājusi publiku pie tā, ka viņa nav un negrib būt ideāla vāka meitene.
Interesanti, ka, pat abstrahējoties no Holivudas standartiem (pie kuriem esam tik ļoti pieraduši, ka sagaidām arī tad, kad skatāmies filmas par pagātnes laiku), Vinsletas plastikas vērošana tomēr kļūst diezgan neērta – idealizētos kino skaistuma kanonos šis viņas ekrāna tēls īsti neiekļaujas un daudz vuāristiskas baudas nesagādā, taču lomas psihoemocionālo stāvokli palīdz vizualizēt par visiem simt procentiem.
Kādā no pēc-filmas intervijām aktrise atzīst, ka Alenam izdodas radīt pārsteidzoši dziļus sieviešu raksturus un viņš kaut kādā līmenī ir sieviete (“on some level a woman”). Protams, ja preparē sieviešu-vīriešu attiecību psiholoģiju tik ilgi, kā to dara Allens, uz mūža beigām nevar nekļūt par ekspertu. Tomēr kaut kādā mērā viņš ir eksperts – karikatūrists.
Leļļu teātris
Dramaturģiski Brīnumu rata melodrāma tiek sadalīta trīs daļās. Filmas pirmajā daļā mēs tiekam iepazīstināti ar personāžiem un vērojam romantisku attiecību veidošanos, otrajā daļā visu sarežģī klasiskā jaunākas sāncenses iesaistīšanās spēlē.
Kaislības sakarst proporcionāli Džinijas migrēnu sāpēm, līdz trešās daļas farsā tiek pēkšņi izspēlēts viens mēms dramatisks atrisinājums.
Pēc būtības tā ir mazās zāles izrāde četriem aktieriem, šis stāsts vairāk iederētos uz skatuves, nevis uz lielā ekrāna. Šo iespaidu vēl vairāk paspilgtina filmas interjeru samākslotā scenogrāfija un gaismu apzinātais nedabiskums, 50. gadu estētikas rotaļīgums, galu galā pašas darbības vides – spēļu un atrakciju parka – viltus atmosfēra, kur realitāti slēpj rozā brilles.
Nez kāpēc Vudijam Allenam neliek mieru Tenesija Viljamsa varoņu rēgi. Dramaturga slavenākās lugas motīvu aktualizācijai režisors pievēršas jau otro reizi, pārfrāzējot un samiksējot Ilgu tramvaja varoņu attiecības vienam ar otru un apkārtējo vidi. Jasmīnas stāstā tas nolasījās acīmredzami, bet Brīnumu ratā saslēdzas mazliet divdomīgas tēva un meitas attiecības, par ko abu aktieru saspēlē gan nekas neliecina, tikai neirotiskā pamāte izvirza ar faktiem nepamatotas apsūdzības. Jo tālāk attīstās sižets, jo vairāk Džinija grimst savā teatrālajā pagātnē. Turklāt Džuno Templas Karolīnai piemīt diezgan tieša vizuāla līdzība ar Blanšu, arī Beluši izskatās pēc novecojuša Stenlija komiskās versijas.
Brīnumu rats zvīguļo ar Vudijam Alenam neraksturīgu vizuālu izteiksmību. Te pat nav runa par atsevišķās viņa filmās jau redzēto cītīgi samāksloto retro-šarmu, bet par ko vairāk. Filmā ir īpatnēja, ar neapbruņotu aci pamanāma un noskaņu diktējoša gaismu struktūra. Aukstā lietus gaisma, siltā uguns gaisma, gan iekštelpās, gan ārpusē stipra un mākslīga, neloģiski ātri mainīga – tas izskatās pārdabiski dīvaini, bet skaisti.
Ienāk prātā, ka varētu kāds leļļu mākslinieks uztaisīt šo tēlu lelles, ielikt tās dzīvokļa scenogrāfijas kastītē ar krāsainiem gaismas filtriem apkārt, un ceļot pa pilsētu gadatirgiem. Tāda detaļa kā asas, kontrastainas, oreolam līdzīgas gaismas, kas no mugurpuses spīd cauri abu aktrišu izspūrušajiem (Vinsletas rudajiem un Templas blondajiem) matiem, pēkšņi daudz ko pasaka par režisora attieksmi pret savām varonēm. Sievietes kā eņģeļiem līdzīgas būtnes tajā pašā laikā uzspēlēti ķermeniski seksuālā veidolā vien atgādina, kur tas grēks aprakts.
Kādā no intervijām režisors reiz atzina, ka strādā ātri, jo netaisa daudz dublu – viņam esot izkliedētās uzmanības sindroms un trūkstot pacietības. Ja vajag nofilmēt vairākus cilvēkus pie galda, viņš liks kameru tā, lai visi uzreiz trāpītos kadrā. Tā pati kadra statika, pārsvarā vidēji plāni vai kopplāni, kas vērsti vien uz to, lai kadrā maksimāli ērti ierāmētu spēlējošu aktieri. Tāpēc nevajag gaidīt no Alena kādu pēkšņu kinolīdzekļu virtuozitāti – lai acs priecājas vien par atrakciju parka košumu un vecās Koniailendas promenādes dzīvīgumu.
Ejam „uz Allenu”
Vinsletas varone ir no dzīves pārgurusi neveiklā femme fatale, ar dēlu, kuram patīk dedzināt visu, kas pagadās, un skatīties filmas. Tā vien gaidi, kad galējā nervu sabrukumā brīdī viņa ņems un aizdedzinās šo cirku elles liesmās, bet uz šādu ārišķīgu un ekspresīvu soli Alens nav gatavs.
Labāk ir, ja pēc nežēlīgi gara un fanātiskā aktieriskā aizmirstībā nospēlēta monologa sievietes iekšējā pseido-traģēdija norimst, un viss beidzas tāpat un turpat, kur sācies. Mazā dzīvoklītī ar iztukšotu varones skatu uz atrakciju parku un brīnumu ratu, kas uz brīdi varbūt arī pacēla augšā, bet gribot negribot nogādāja turpat lejā.
Kinoskatītāji joprojām iet “uz Allenu”, jo viņa vārds savā ziņā līdzinās noteiktas kvalitātes garantijai. Un, pat ja tas tā vairs nav, dažādu iemeslu dēļ, galvenokārt aiz cieņas un pietātes, mēs sevi pārliecinām par pretējo.
Principā ir vienalga, par ko būs viņa filmas – ja arvien tajās būs iekļauts “Allena kino vērtību komplekts”, uz tām ies automātiski, ieraduma pēc.
Tiesa, ar laiku jaunākie eksemplāri kļūst vairāk par viesistabas kinovakaru fona pavadoņiem, nekā vērtīgām lielā ekrāna pieredzēm.
Arī šoreiz ne ar kādu brīnumeļļu Vudija Alena daiļrades karuseļa mehānismi saeļļoti netiek. Cilvēku attiecību panorāmas rats buksē, pa ceļam vairākkārt apstājas un ar grūtībām, tomēr veic pilnu apli, nesagādājot ne īpašu baudu, ne vilšanās. Garantēts ir vien tas, ka nākamgad mūs atkal aicinās izmēģināt laimi jau pie nākamās atrakcijas. Tomēr, ja jau Vudija Alena izpriecu parks ir skatītāja sirdij tik ļoti tuvs, varbūt vērts atgriezties autora seno atmiņu istabās – vecajā, labajā klasikā joprojām ir daudz vairāk, ko atrast...
