LKA Rīgas Kino muzejā atvērta mini-izstāde “Marija Leiko. Neliekulīgā morāle”, kas veltīta Latvijā dzimušās Eiropas aktrises, kino ekspresionisma laikmeta aktīvas dalībnieces 130. jubilejai. Šajā kontekstā Kino Raksti publicē kinozinātnieces Anitas Uzulnieces pētījumu, kas tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Katru reizi, kad gadās būt klāt kādas restaurētas filmas pirmizrādē, īpaši, ja tā ir kaut kur beidzot atrasta mēmās filmas kopija, domāju – kāpēc gan kādreiz nevarētu atrast, restaurēt un parādīt Hansa Kobes filmu Žurkas / Die Ratten (1921), kurā vienu no savām būtiskākajām ekspresionisma laika lomām nospēlēja mūsu teātra un kino zvaigzne Marija Leiko, - tā tak ir daudz labāka!
Kad pavasarī radās iespēja vēlreiz atgriezties pie mākslinieces likteņa un daiļrades līkloču pētīšanas, pirmā doma bija beidzot doties šīs kopijas meklējumos. Kaut šis ir viņas jubilejas gads (Marijai Leiko – 130!), realitātē gan nekur tālu neesmu tikusi, taču pa gaisu pienākusi ziņa, ka Amsterdamas arhīvā filmas kopija varētu būt – ir cerības to dabūt uz Rīgu un parādīt. Bet pētījums izvērtās virzienā „mākslinieks un ideoloģija”, domājot, vai starp personības daiļradi un viņas likteni pastāv sakarība, gan balstoties Vācijas arhīvos atrastajos materiālos par Mariju Leiko, viņas kolēģiem un vidi, gan savā pieredzē un tajā, kas šodien ir gaisā – notiek pasaulē.
Ārzemju imperiālisma aģenti
„Spēlēt – dzīvot!” - tā teikusi latviešu aktrise Marija Leiko (14.08.1887. - 03.02.1938.), un par to liecina visa viņas kaismīgā, pārbaudījumu, ciešanu un arī prieka pilnā dzīve. „Aktrises dzīve ir smaga. Bet toties kāds prieks – stāvēt uz skatuves, spēlēt – dzīvot!” Ne tikai uz skatuves, arī filmās māksliniece izdzīvojusi daudzus traģiskus likteņus.
Līdz šim, atzīmējot aktrises 75 un 100 gadu jubilejas, tika izvairīgi rakstīts par to, ka pirmais latviešu sievietes tēls, Blaumaņa Kristīne, izrādījās viņai arī pēdējais un liktenīgs – Marija Leiko 1936. gadā, idealizējot Padomju Savienību, palika Maskavā un pievienojās latviešu teātrim Skatuve, lai atveidotu tieši šo cietējas lomu, pat aizbrauca ar izrādi Ugunī grūtās viesizrādēs uz Baškīriju. Šodien, pieminot vienu no nedaudzajām pasaules slavu guvušajām latviešu aktrisēm viņas 130. dzimšanas dienā, jau zināms, ka 1937. gadā Leiko tika apcietināta kopā ar citiem Skatuves dalībniekiem. Viņas Maskavas dzīvoklī NKVD darbinieki ieradās 15. decembrī, inkriminējot aktrisei piederību „latviešu kontrrevolucionārai nacionālistiskai fašistiskai organizācijai” („Zu viel des Guten!”, izsauktos vācieši), un 1938. gada 3. februārī netālu no Maskavas, NKVD slepenajā šaušanas poligonā Butovā, visi „Skatuves lietā” apcietinātie nošauti. Tāds laiks – ja jau pat Gustavs Klucis (1995-1938), kurš savos avangardiskās formās veidotajos mākslas darbos slavinājis un propagandējis padomju režīmu, tiek sodīts ar nāvi par „buržuāzisko nacionālismu”...
Gunas Zeltiņas un šo rindu autores grāmatā par Mariju Leiko (1989) un pat V. Codes rakstā Marija Leiko – aktrise leģenda 1990. gada 8. decembra laikrakstā Cīņa vēl publicēta leģenda, ka aktrise pakārusies Butirku cietuma kamerā savā zīda zeķē, figurē arī 1959. gada Maskavas apgabala kara tribunāla ziņojums Latvijas PSR Teātra biedrībai, ka Marija Leiko pēc nāves reabilitēta. Tikai Maskavas latviešu teātra Skatuve 75 gadu jubilejai veltītajā rakstā 1994. gada 4. novembra Dienā Vidvuds Štrauss detalizēti atspoguļo Maskavas arhīvos izpētīto Skatuves likteni. 1937. gads, staļinisma represijas, avīžu virsraksti Iznīcināt ārzemju spiegus! un absurdie apzīmējumi, kādus tolaik veltīja biedrībai Prometejs un Skatuvei – „latviešu emigrantu pretpadomju teroristiska organizācija” un „ārzemju imperiālisma aģenti”, moku kambaros izspiestā „atzīšanās”par darbību latviešu nacionālistiskajā spiegošanas un terora organizācijā... Režisors Aleksejs Fedorčenko atspoguļo Skatuves sodīšanu savā filmā Revolūcijas enģeļi / Ангелы революции (2014), viņš iecerējis arī uzņemt filmu par Mariju Leiko (aktrise Jūlija Auga no viņa filmas Svīres / Овсянки (2010) pat ir vizuāli līdzīga mūsu Marijai).
Un vissvaigākā informācija – pie mājas, kur Maskavā dzīvoja Marija Leiko, pielikta piemiņas plāksne (vairāk lasiet ŠEIT, turpat arī sasniedzama Borisa Milovzorova grāmata par Mariju Leiko).
Kreisuma sēkla apziņā
Kad savulaik Potsdamas Kinomuzejā redzēju latvietes Marijas Leiko vārdu pie māksliniekiem, kas pametuši Hitlera Vāciju, jutu lepnumu, bet viņa bija neapmierināta arī ar to, kas notika Latvijā. Ticība kreisajām idejām, sociālisma un pat komunisma iespējamībai liek Marijai pamest Latviju tad, kad te Ulmaņa diktatūras laikā aizliedz Austras Ozoliņas-Krauzes un Marijas Leiko kopīgi sarakstītās lugas Marija Vaļevska iestudējumu Nacionālajā teātrī, un pievienoties Maskavā teātrim Skatuve, kas noved pie tāda dzīves nobeiguma.
Atklāju, ka Leiko savulaik ļoti pārdzīvojusi Sarkandaugavas revolucionāro jauniešu vadoņa Friča Gaiļa (1911-1933) traģisko nāvi (viņš izmetās pa 4. stāva logu no mājas Alberta ielā 13, kur atradās Iekšlietu ministrijas Politpārvalde, tāpēc šī Eizenšteina jūgenda iela padomju laikā saucās Friča Gaiļa vārdā). Acīmredzot jaunībā Marijas apziņā iekritusi kreisuma sēkla (sociāldemokrātu mītiņi Grīziņkalnā, revolucionāras dzejas lasījumi, sarkana karoga šūšana) – ne velti viņas dzīvesbiedram un meitas Noras tēvam Jānim (Johanam) Gūteram kopā ar Rūdolfu Bērziņu vajadzēja vairākkārt bēgt no Rīgas, viņam sekoja arī Marija Leiko (Vācijā un Rietumos vispār Leiko un Gūters tika uztverti kā krievi – tolaik taču Latvija bija cariskās Krievijas sastāvā). 1905. gada revolūcijas atblāzma, Marksa Kapitāls un Ļevs Trockis Vīnē... Zīmīgi, kā aktrisei šis politiskais un krieviskais loks saslēdzās – 1937. gada 11. februārī Puškina nāves 100. gadadienas vakarā, kura uzvedumu Maskavā iestudēja režisors Osvalds Glāznieks, Leiko lasīja dzejoļus Piemineklis un Čaadajevam.
Jāatzīstas, ka vēlme izprast šo ideoloģisko orientāciju uz sociāldemokrātiju guvu no Roalda Dobrovenska romāna Rainis un viņa brāļi (kur ne tikai Stučka izrādās labākais draugs, bet pat Vladimira Uļjanova (Ļeņina) izglītība tiek aplūkota paralēli). Nākamo dzejnieku gan ne cietums, ne trimda nenoveda nāvē, paldies Dievam.
Bet man šīs kreisums kā iestāšanās pret netaisnību, sociālo nevienlīdzību, cilvēka cieņas pazemošanu saslēdzās ar pašas Marijas Leiko dzīvi, uzskatiem un likteni.
Varone revolūcijas virpulī
Radās vēlme izpētīt arī to, vai Marijas Leiko atveidoto tēlu raksturi un viņu piedzīvotais, arī aktrises spēles stils un ekspresija kaut kādā ziņā ne tikai atspoguļoja viņas uzskatus un pārliecību, bet pat noveda pie tāda dzīves iznākuma... Progresīvais un avangardiskais parasti bija kreiss, teātrī tas izpaudās tiešāk – divdesmito gadu sākumā aktrise piedalījās vācu politiskā teātra spilgtākā pārstāvja, koncepta Volksbühne / Tautas skatuve kultivētāja Ervina Piskatora izrādēs, īpaši nozīmīga bija draudzība ar diplomāti Austru Ozoliņu-Krauzi, ar kuru kopā uzrakstīta luga Marija Vaļevska. Izrāde par Napoleona sakāvi un polietes lomu viņa dzīvē (1934. gadā, kad politikā atdzimst „cēzarisma idejas” un reihstāgā sāk uzstāties Hitlers!) – kļuva par kases grāvēju, gan atbalsojot skatītāju interesei par vēsturiskām personībām, gan demonstrējot „karstu revolucionāru apakšstrāvojumu”, kā rakstīja Jānis Grots laikrakstā Sociāldemokrāts 1934. gada 26. janvārī.
Iespējams, ka nozīmīga bijusi arī tikšanās Parīzē ar Romēnu Rolānu, kura drāmā Mīlas un nāves spēle Leiko spēlējusi Sofiju, – ja jau reiz Nacionālais teātris, aizliedzot Mariju Vaļevsku, inkriminēja aktrisei piedalīšanos Parīzes ielu demonstrācijā kopā ar rakstnieku. Arī Heinriha Manna Legro kundze, kas esot veltīta skaistajai latvietei Marijai Leiko (vēl viena leģenda, kurai gan pagaidām nav izdevies rast apstiprinājumu no Mannu pētniekiem) taču ir par sievieti, kas tiek ierauta revolūcijas virpulī un kļūst par varoni. Aktrise šo lomu spēlējusi gan Vācijā (Oktobra revolūcijas gadā (1917) Minhenes Kamerteātrī, kur šodien strādā Gundars Āboliņš), gan Rīgā (1920. un 1922. gadā Nacionālajā teātrī).
Manai iecerei liesmu uzpūta arī režisores Māras Ķimeles vecmāmiņas Annas / Asjas Lāces biogrāfija, kas vēlreiz tiek izvētīta Kristas Burānes dokumentālajā filmā Māra, atgādinot gan to, ka Bernhardam Reiham piedāvāja atteikties no kreisi noskaņotās dzīves biedrenes Asjas, gan to, ka Staļina prēmijas laureāts Bertolds Brehts aicināja Reihu pie sevis, bet Reihs atteicies. Nemaz nerunājot par filozofu Valteru Benjaminu, kurš atbrauca uz Maskavu, Asjas Lāces savaldzināts (skat. viņa Maskavas dienasgrāmatu!), un palika kreisi noskaņots līdz sava mūža beigām.
Ideoloģija un māksla, iestāšanās par sociālu taisnīgumu un humānismu ne ar tiešu politisku darbību, bet caur savu mākslu, caur savām lomām, caur to interpretāciju – tā būtu tēma, ko vērts dziļāk pētīt. Arī šodien, kad latviski iznākusi Renē Ležēna grāmata Robērs Šūmanis, Eiropas tēvs (1886-1963). Politika kā svētuma ceļš.
Ekspresionisma aizrautība
Prieks un gandarījums, ka turpinās Marijas Leiko dzimtas, tātad sociālo sakņu pētījumi – Leiko un Gūtera dzīves vietas un ceļus tiecies izzināt Jurijs Perevosčikovs, apkopojot to savas grāmatas Era A.T. 3. nodaļā, mākslas zinātniece Edvarda Šmite un vēsturniece Zinta Valdmane pētījušas Leiko / Linku / Lēderu dzimtu un tās ģeogrāfiju Āgenskalnā. Pētījumi vaiņagojušies, pirmkārt, ar prezentāciju Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas muzejā, zem 1931. gadā Beļcovas gleznota Marijas Leiko portreta, un otrkārt – Kalnciema kvartālā zem brīnišķīgas, melnbaltas Leiko fotogrāfijas (palienētas no Nacionālā teātra direktora kabineta) ciklā Pārdaugava stāsta, atgādinot arī Daiņa Īvāna 1983. gadā veidoto raidījumu Mans atmiņu dārzs ar Lidiju Pupuri kā Leiko un Zigurdu Neimani kā Reinhardu.
Vēl joprojām nav izdevies atrast Marijas Leiko mazmeitas Noras pēdas – ne Gruzijā, ne Krievijā (Leiko meita Nora mira dzemdībās, un tieši pēc šī trieciena, atgriežoties no bērēm Gruzijā, aktrise izšķīrās par palikšanu Maskavā); meklējam filmas, par kurām tikai lasīts vai redzēti to fragmenti. Līdz šim Latvijā, Vispasaules latviešu kinematogrāfistu salidojumā 1990. gadā, rādīta Jāņa Gūtera filma Pie Ridesheimas pils stāv liepa (1927), kurā Leiko jau spēlē viena varoņa, kāda studenta, māti – rezignētu augstākās sabiedrības dāmu ar labu sirdi. Nozīmīgākās kinolomas viņai bijušas 20. gadu sākumā, no kurām vienu (Torgus, 1921), pateicoties Gētes institūtam un Inter Nationes, varējām 1995. gadā parādīt arī Rīgā. Ir cerības no Amsterdamas kinoarhīva dabūt tā paša laika un režisora Hansa Kobes filmu Žurkas / Die Ratten (1921, pēc Gerharda Hauptmaņa lugas).
Ne tikai teātrī, bet arī filmā Marijas Leiko auglīgākais periods bija ekspresionisma laikā.
Mēģināšu caur būtiskākajiem tēliem un ekspresionisma raksturojumu pierādīt savas aizdomas par ideoloģiskās pārliecības un daiļrades sakritību, respektīvi, rast tām pamatojumu. Protams, nevienos laikos aktieris pats nav varējis izvēlēties sev lomu, taču ielikt tajā savu attieksmi, pārliecību – kas gan to var liegt! Kur nu vēl tik dedzīgai un aizrautīgai aktrisei un personai kā Marijai Leiko.
Modernās aktiermākslas augstumos
Režisoru Fridrihu Vilhelmu Mūrnavu Pauls Vegeners sauc par kinomākslas Reinhardu, viņš jau sen pieskaitīts pie vācu mēmās filmas zvaigznāja. Mūrnava filma Sātans / Satanas (1919, Victoria-Film) ar Marijas Leiko dalību ir ekspresionisma priekšvēstnese, tā tapusi pēc Roberta Vīnes scenārija (tā laika afišā: „Manuskripts, visu laiku spēcīgākais”). Filmas operators ir slavenais Karls Freinds (bijis arī pie divu citu Leiko filmu kameras – Torgus un Tumsības bērni), mākslinieks – Ernsts Šterns (no Reinharda skatuvēm). Jāpiebilst – tāpat kā Marija Leiko, un gandrīz vienmēr to kino afišās un programmās rakstīja klāt; vēl tikai dažus gadus agrāk teātra aktieriem bija aizliegts filmēties, bet pirmās desmitgades mijā Deutsches Theater / Vācu teātris jau bija marka!
Filma Sātans sagatavoja augsni ekspresionisma esencei, šodien klasikai – piemēram, Mūrnava filmai Dr. Kaligari kabinets (1920), kur, tāpat kā Sātanā, spēlē Konrāds Feidts; tā sasaucas arī ar citu klasikas darbu, Deivida Vorka Grifita Neiecietību / Intolerance (1916) – gan bez tā milzīgā vēriena (Grifita filmā epizodes aptver 2000 gadus), taču ar savām trim daļām, kuru darbība notiek dažādos laikos. Konrāda Feidta atveidotais sātans (ar dažādām sejām) ir visu trīs daļu caurviju tēls, Marija Leiko spēlē filmas trešajā daļā, kur jau pūš revolūcijas vēji. Te darbojas revolucionārs Valdemārs Grodskis, kuram aizrautībā seko jaunais dzejnieks Hanss Konrāds („Tagad nav laiks dzejošanai un sapņošanai; tagad ir jārīkojas!”). Nokļuvis 1918. gada revolūcijas epicentrā, Hanss īsteno savus ideālus – sapni par komunismu – un kļūst par... diktatoru. Vara, asinis, brāļu naids, par upuri krīt pat dzejnieka-diktatora vecāki. Hansa slepenā iemīļotā Irēne (Leiko) dzīvo mazā piepilsētas mājiņā un nezina, ka viņu skauj diktatora rokas. Kad pretsparu dod kontrrevolūcija, Irēne piedāvā sevi kā atriebēju (būdama pils pārvaldnieka meita, viņa zina slepenās ejas) un ir gatava nogalināt asinssuni diktatoru, taču šis plāns tiek atmaskots, un nu viņa naktī stāv pretī ienīstajam diktatoram – savam mīļākajam. Grodskis (Feidts) čukst: „Vai nu viņa mirst, vai tava vara beidzas.” Diktators Hanss noliek Irēni pie sienas un vājprātā murmina: „Sātans, sātans...” Sātans pazūd tumsā, mūžīgs...
Revolūcijas mutulis gan filmā esot pasniegts diezgan bērnišķīgi un iespaidu vēl bojājuši garie titri sliktā vācu valodā,
par kuriem gan Roberts Vīne nākamajā Filmkurier numurā rakstījis, ka tie esot vārds vārdā norakstīti no Bībeles. Tādi, lūk, laikmeta un ekspresionisma griežu paradoksi un pazīmes.
Filmas kopija nav saglabājusies (kaut kur esot atrasta filmas 1. daļa). Šeit tik gari pārstāstu zudībā gājušas filmas 3. daļas samežģīto libretu, kas droši vien izspēlēts gana patētiski, tikai tāpēc, ka esmu pārsteigta par tā sakritību ar realitāti, ko aktrise piedzīvoja pēc 20 gadiem. Leiko savā pēdējā lomā kā Blaumaņa Kristīne gan tikai „noliek savas vieglās dienas”, mīlot plenci Edgaru, un viņas Kristīne saka: „...nesīsim tad arī kopā to krustu, kas mums abiem tiks uzlikts”, bet īsti Sātana garā rīkojas padomju vara, kurai ticot, lomas atveidotāja palika šajā valstī...
Arī vācu kritika uzsvēra, ka „agrīnās Mūrnava filmas Sātans interesantākā daļa ir trešā, jo aplūko laikmetīgu un aktuālu tēmu, atspoguļojot Mūrnava attieksmi pret revolucionāro musināšanu, kas toreiz pārņēma visu Vāciju un kuras dēļ gan kreisie, gan labējie ekstrēmisti apdraudēja jauno republiku.” Pirmajā izteikti ekspresionistiskajā filmā tā laika kritika augstu vērtēja arī Leiko spēli:
„tikai brīnumskaistā (bildschoene) Marija Leiko un maigā, brīnišķīgā tīrībā starojošā Margita Barnau (spēlē Lukrēciju Bordžiju – A.U.) bija modernās aktiermākslas augstumos.”
Par to, ka gan revolūcija, gan sātans tajos gados bija, tā sakot, ejoša tēma, liecina vēl kāda sakritība - 1920. gadā Dānijā tapusi Karla Teodora Dreiera filma Lapas no Sātana grāmatas / Blade af Satans bog, monumentāls darbs četrās epizodēs par to, kā Sātans mēģina iegūt Dieva labvēlību. Filmas darbība ved caur cilvēces un Jēzus ciešanām, spāņu inkvizīcijai, franču revolūcijai un 1918. gada krievu-somu karam. Varētu pat runāt par Mūrnava ietekmi, bet dāņu kinozinātnieki apgalvo, ka Dreiers esot sācis darbu pie savas filmas jau 1918. gadā.
Nenaturālistiska māksla
Pie režisora Hansa Kristiana Kobes Marija Leiko spēlējusi trīs filmās: Vājprātīgās laime / Das Glueck der Irren (1920), Žurkas / Die Ratten (1921) un Torgus / Verlogene Moral, Brandherd (1921/22). Filmas Torgus scenāriju pēc kādas islandiešu noveles motīviem bija rakstījis viens no tā laika labākajiem scenāristiem Karls Meijers, un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tieši uz viņu varēja pilnībā attiecināt jēdzienu „ekspresionisms”. „Īsos teikumos, kur nav neviena lieka vārda, viņš raksturo darbību, noskaņu, scenāriju. Viņš reizēm sabiezina tēlojumu līdz diviem, pat vienam vārdam. Bieži uzdod jautājumus, caur kuriem virza režisoru un aktierus uz lielāku precizitāti, spilgtāku izpausmi nekā ar plašiem un detalizētiem norādījumiem.” (Filmkurier, 31.01.1920). Pat meistars Fridrihs Vilhelms Mūrnavs, ar kuru kopā Meijers uzņēmis septiņas filmas, „esot vairāk vai mazāk ļāvies Karla Meijera saraustītajam, aprautajam stilam”, domāja ievērojamā kinovēsturniece Lotte Eisnere.
Torgus iznākšanas laikā filma tika uztverta pretrunīgi – sākot no pārmetumiem infantilismā līdz apsveikumiem par jaunu mēģinājumu radīt nenaturālistisku mākslu.
Tā bija vēl viena Meijera variācija par kaislīgas mīlestības neiespējamību, tikai filmā Genuine (1920) tā attēlota visradikālāk (varones galvenais dzinējspēks ir neremdināmas alkas, kas noved greizsirdīgo Floriānu pie vardarbības), bet Torgus varoņu jūtas un attiecības pakļautas stingrai sociālai hierarhijai, ko diktē ciema agrārā sabiedrība (ne velti viens no nosaukuma variantiem bija Liekulīgā morāle). Pat ja personu raksturi varētu likties vienkāršoti (stiprie un bagātie ir ļauni un nepielūdzami, vājie un nabadzīgie – pilnīgi bezpalīdzīgi), filmā tie tomēr ir reljefi kā seni kokgriezumi. Marijas Leiko atveidotā varone, kalpone Anna, gaida bērnu no muižnieces Turidas brāļadēla Džona. Meiteni aizsūta dzemdēt citur, turklāt bērnu viņai atņem, bet Džonam liek precēties ar bagātā aizbildņa meitu. Zaudējusi visu, Anna mirst. Torgus, kurš jau sen mīlējis Annu, atstiepj viņas zārku uz Džona lepnajām kāzām, kur, uzzinājis par tantes mahinācijām, Džons viņu nožņaudz. Kur vēl trakāka melodrāma!
Tomēr, kā atzīmē tālaika kritiķis Villijs Hāss, tikai ar tādu izkāpinājumu un attiecību ekstraktu varēja parādīt valdošo aprindu totālo patvaļu un pakļautās šķiras bezpalīdzību. Par Mariju Leiko kalpones Annas lomā: „Ar reducētiem aktieriskiem līdzekļiem viņai izdevās atturīgā tēlojumā pārliecinoši atveidot daudzcietušu cilvēku, izvairoties no saldas sentimentalitātes.” (Der Kinemathograph, 1921).
Berlīniešu traģikomēdija
Vājo, apspiesto un pazemoto sieviešu tēlu galeriju Marija Leiko turpināja filmā Žurkas (pēc Gerharta Hauptmaņa tāda paša nosaukuma lugas, kas iestudēta arī Rīgas Latviešu teātrī 1911. gadā), tur viņa spēlēja kalponi Paulīni un aktrises partneris bija slavenais vācu aktieris Emīls Janingss. Iemesls, kāpēc Hansa Kobes filma Žurkas nav atrodama Emīla Janingsa filmogrāfijā, varētu būt tas, ka sākotnēji šī loma bija paredzēta Verneram Krausam. Toties uz vāka kinozinātnieka Mihaela Šaudiga grāmatai Gerharta Hauptmaņa traģikomēdija „Žurkas” un tās adatāpcija kino, radio un televīzijai ir tieši kadrs ar Mariju Leiko un Lūciju Hēflihu no mēmās filmas Žurkas.
Tā laika kritika, kaut vairāk nodarbojās ar literārā pirmavota un tā ekranizācijas salīdzināšanu (kā bieži notiek vēl šodien – A.U.), tomēr uztvēra to jau stipri brīvāk un daži pat ar sajūsmu: „Beidzot filmai atdots tas, kas ir filmas, un teātrim atstāts savs.” (Aros, 1921, 8. lpp.). Pieteikta kā „lielfilma”, tā izdevusies kaut kur pa vidu starp „tikumu filmu” un „kriminālfilmu”, kurā scenārists Juliuss Šternheims saglabājis Hauptmaņa fabulu, tikai dramatiskais fināls vizualizēts, lai padarītu to vēl kriminālāku. Kalpone Paulīne gaida bērnu no vīrieša, kas viņu pametis. Sākotnēji viņa gribējusi atrast nelieti, lai atriebtos, un tad beigt dzīvi pašnāvībā. Paulīne uztic savas bēdas puliera Jona sievai (filmā Lūcija Hefliha, Latviešu teātrī – Jūlija Skaidrīte), un tā piedāvā slepenu darījumu – pārdot bērnu viņai, jo pašas bērns pēc dzemdībām miris. Kad Paulīnē vēlāk pamostas mātes jūtas, viņa grib bērnu atgūt, bet Jona sieva atsakās to atdot. Jona sievasbrālim Bruno (Janingss) – brutālam puisim, kas dzīvojas pa bēniņiem un noņemas ar žurku slazdiem –, tiek dots uzdevums nogalināt Paulīni, lai viņa vairs nevarētu pretendēt uz savu bērnu. Šis akts tad arī spilgi noslēdz traģēdiju. Arī citā, 1955. gada ekranizācijā (režisors Roberts Sjodmaks) tas tāpat vizualizēts. Žurkas kā baiss simbols šeit vedina atcerēties Mūrnava filmu Nosferatu, kur šausmas tiek radītas ar atmosfēru, tuvplāniem, no kuģa tilpnēm un Nosferatu zārkiem ārā lienošām žurkām...
Marija Leiko filmā radījusi patiesi dramatisku tēlu – sākumā viņas kalpone šķiet trausla un bezpalīdzīga, bet, iepazinusi mātes jūtas, iegūst enerģiju un spēku, ar kādu pauž aizvainotas jūtas un savu pašlepnumu. Nojaušot Bruno patiesos nolūkus, viņa pretojoties iekož tam rokā.
Ar tumši iekrāsotajiem aktrišu acu lokiem, epizožu izkārtojumu un aktieru tēlojumu, ar apļveida satumsuma iezīmētajām pārejām no viena kadra otrā, ar priekšpilsētas ieliņu labirintiem (kino priekšrocība, salīdzinot ar lugu) un sīkpilsoņu dzīvokļu interjeriem filma Žurkas var godam pārstāvēt kino ekspresionisma klasiku un vienlīdz labi sniegt ieskatu psiholoģiskā aktieru spēles veidā. Ar nosaukumu Lielpilsētas žurkas filmu 1929. gadā tikusi demonstrēta arī Rīgā, un tagad jau diezgan ticams, ka pie pazudušajām filmām pieskaitītās Žurkas vēlreiz atgriezīsies Rīgā nākamajā gadā, Rīgas Kino muzeja rīkotajā lektorijā.
Tieksmei pētīt mākslinieka radošā darba dziļāko saistību ar viņa dzīvi, varbūt pat likteni, ir tikai kā maisam atrauts gals vaļā, priekšā vēl plašs darba lauks – nav nemaz jāgaida apaļas jubilejas.