Aktrises Marijas Leiko (1887–1938) liktenis, kas izrādās iedvesmojis vairākus jaunus mākslas darbus, ir arī pierādījums tam, ka vēsture nav sastindzis ledājs. Gadsimtu seni notikumi pat vēl šodien var iegūt jaunas krāsas un arī jaunus faktoloģiskus papildinājumus.
Berlīnes starptautiskā kinofestivāla Foruma programmā 18. februārī pasaules pirmizrādi piedzīvos Dāvja Sīmaņa spēlfilma Marijas klusums; tās titulvarone ir aktrise Marija Leiko (1887–1938), kas kopš 1908. gada savu karjeru tika veidojusi vācu teātrī, vēlāk arī kino. Tikmēr 3. februārī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī skatuves dzīvi jau sākusi Lauras Grozas režisētā izrāde “Skatuve” ugunī – par Maskavas Latviešu teātra darbinieku likteni padomju Krievijā Staļina terora laikā, kad kopā ar teātra trupu bojā gāja arī Leiko. Kino Raksti izmantoja šo iemeslu aktualizēt Marijas Leiko kinokarjeras pētniecību, cerot, ka kinoarhīvu un muzeju krājumu digitalizācija, kuras rezultātā ir atvieglota pieejamība dažādiem vēstures dokumentiem, spēs sniegt jaunas atbildes par Leiko atstātajām pēdām Vācijas un pasaules kino vēsturē.
Šī raksta autors Armīns Jēgers (Armin Jäger) ir vācu kino vēsturnieks, kurš īpaši iedziļinājies 20. gadsimta sākuma kinovēsturē, Viņa raksti par dažādiem kino vēstures jautājumiem regulāri publicēti izdevniecību Reclam un Edition. Text und Kritik rakstu krājumos, šobrīd Armīns pēta vācu kinodarbinieku sadarbību ar nacistisko režīmu un gatavo izdošanai grāmatu par Vācijas 30. gadu kino. Raksta sagatavošanā viņš pavadījis ilgas stundas arhīvos, fondos un bibliotēkās, pat identificējis kādu līdz šim nezināmu Marijas Leiko kinodarbu; pētniecības rezultātā Leiko saglabājušos filmu sarakstu ir izdevies pagarināt no sešām līdz desmit.
Latvijā savulaik Marijas Leiko dzīvi pētījušas teātra zinātniece Guna Zeltiņa un kinozinātniece Anita Uzulniece, 1989. gadā iznāca viņu abu sarakstīta grāmata Marija Leiko, uzdodot līdz galam neatbildētu jautājumu – vai Leiko zvaigzne iemirdzējās pie kino debesīm? Šodien varam jautāt – vai jaunatklājumi palīdz uz šo jautājumu atbildēt? Un vai „kinozvaigznes” statusam vispār bija kāda nozīme Marijas dzīvē?
Kino karjeras sākums (1917–1923)
„Skatoties uz aktieru sniegumu, var atrast norādes uz to, ka Osvalda spēja strādāt ar aktieriem ir kļuvusi koncentrētāka. (..) Jāmin divi jaunatklājumi: Elze Heimsa[1] un Marija Leiko (..). Marija Leiko tajās dažās epizodēs, kurās viņa atveido prostitūtas grimšanu bezdibenī, atstāj ļoti cilvēcīgu un aizkustinošu iespaidu. (..) Lūdzu šīs abas sejas tik ātri neaizmirst! Vācu kinematogrāfam lielizmēra mākslinieces var lieti noderēt.“
Kura aktrise gan nepriecātos par tādu recenziju laikrakstā Filmkurier, vienā no sava laika ievērojamākajiem Vācijas filmu nozares medijiem? Iespējams, ka Marija Leiko ne. Jo šī recenzija ir rakstīta nevis viņas kino karjeras sākumā, bet gan tās noslēgumā – 1928. gada decembrī, kad tā sauktais „jaunatklājums” jau desmit gadus bija nostabilizējusies kinoaktrise.
Laikposmā no 1917. gada decembra līdz 1923. gada janvārim Leiko piedalījās vairāk nekā trīsdesmit filmās, tātad vidēji sešas filmas gadā; īpaši aktīvi viņa filmējusies pēc 1920. gada septembra[2]. 1924. gada augustā un 1925. gada janvārī iznāca vēl pa vienai filmai ar Marijas Leiko dalību; 1928. gadā sekoja trīs viņas pēdējie kinodarbi.
Kad slavenais kinokritiķis Hanss Felds (1902–1992) rakstīja augstākminētos teikumus, viņš pats bija tikai divdesmit sešus gadus vecs, tātad aktrises kinokarjeras aktīvākajā periodā vēl bija pusaudzis. Bet mēs tāpat varam uzdot jautājumu – vai Marija Leiko patiesi bija kinozvaigzne, ja piecus gadus pēc viņas kinoslavas zenīta beigām pat kinožurnālists to vairs neatceras?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāieskicē tālaika apstākļi. Ap 1920. gadu Vācijā tika saražots neiedomājams filmu apjoms – fakts, ka līdz 1921. gadam Vācijā pastāvēja filmu importa aizliegums, turklāt ekonomiku karsēja ļoti strauja un aizvien pieaugoša inflācija, padarīja kinoražošanu par laimes spēli, kurā daudzi gribēja izmēģināt veiksmi. Darbietilpīga filma, kurai vienlaikus tomēr bija ļoti zemas ražošanas izmaksas, varēja izrādīties arī veiksmīga eksporta prece, kas spēja ienest tik ļoti vērtīgo ārzemju valūtu, un šis apstāklis pievilināja visāda veida producentus. Kinokompānijas nāca un gāja, tāpat kā šo kompāniju radītās zvaigznes; filmām bija ļoti īss mūžs. Tajā laikā filmas un veselus seriālus kino iznomā labprāt pārdeva uzreiz uz visu sezonu, tāpēc, lai nodrošinātu kinoteātru plānojumu, producenti ražoja uzreiz vairākas filmas ar vienu un to pašu zvaigzni galvenajā lomā.
Marijas Leiko kinokarjera ir jāskata šīs intensīvās kinodzīves kontekstā – tikai 1921. gadā vien pirmizrādi piedzīvoja deviņas (!) filmas ar viņas piedalīšanos.
Sabiezinot krāsas, to varētu formulēt šādi – ikviens, kurš tajā laikā bija daudzmaz veiksmīgs uz vācu teātra skatuves dēļiem un pārāk neklīrējās, nonāca kinokameras priekšā. Marijai Leiko šādu iespēju pavēra nepieciešamība aizstāt saslimušu kolēģi – 1918. gadā saslima kinoproducēšanas firmas Luna-Film kinozvaigzne Lilija Flora[3], un tas radīja nopietnas problēmas ļoti noslogotajā filmēšanas plānojumā, tāpēc filmu nozares profesionālā žurnāla Lichtbildbühne 46. numurā studija paziņoja, ka iecerētā Floras filmu sērija tiek pārvērsta Leiko-Floras filmu sērijā. Marija Leiko Berlīnē, vācu kino galvaspilsētā, bija ieradusies 1917. gadā (par to plašāk lasāms Gunas Zeltiņas un Anitas Uzulnieces grāmatā – red. piezīme), bija filmējusies savās pirmajās filmās un ar tām pārliecinājusi Luna-Film producentus.
Tikmēr Marijas Leiko vīrs Johanness (Jānis) Gūters (1882–1962), kurš režisēja aktrises debijas filmu Dimantu ziedojums / Diamantenstiftung (1917, nav saglabājusies), kala ambiciozākus plānus. Žurnāla Der Film 1919. gada 18. numurā mēs uzzinām, ka Leiko ir uzteikusi nesen noslēgto līgumu ar Luna-Film, lai kļūtu par Gūtera tikko nodibinātās filmu ražošanas kompānijas Centaur zvaigzni. Gūters gribēja uzņemt tikai „pirmās klases mākslinieciski augstvērtīgas kino drāmas” (citāts no Centaur reklāmas žurnālā Der Film, Nr. 36 / 1919), un pazudušo filmu recenzijas presē patiesi ļauj nojaust, ka režisors vēlējies veidot sarežģītus, neparastus kinodarbus; recenzijās bieži minēti viņa filmu simboliskie elementi, pasaku un balāžu ietekme. Kā finansiālu atsvaru šādu mākslinieciski augstvērtīgu filmu veidošanai bija plānots ražot arī uz tirgus prasībām vairāk orientētus komercproduktus. Bija paredzēts, ka Centaur producēto filmu režisors būs Gūters pats, bet par firmas direktoru kļūs Hanss Kobe[4], radošais direktors būs rakstnieks, Augusta Strindberga draugs Ādolfs Pauls (Adolf Paul, 1863–1943), bet ambiciozais kino arhitekts Roberts Nepahs (Robert Neppach, 1890–1939) darbotos kā firmas mākslinieciskais konsultants un mākslinieks. Divus kinoscenārijus Centaur piegādās Karls Maiers (Carl Mayer, 1894–1944) un Hanss Janovics (Hans Janowitz, 1890–1954), kuri tobrīd paralēli sacerēja scenāriju vācu ekspresionisma visslavenākajai filmai Doktora Kaligari kabinets / Das Cabinet des Dr. Caligari (1920, režisors Roberts Vīne).
Marija Leiko nofilmējās sešās no septiņām Centaur producētajām filmām. Interesanti, ka viņa nepiedalījās tikai Augusta Strindberga lugas Biedri ekranizācijā Kameraden (režisors Johanness Gūters); šai filmai bija izdevies piesaistīt Strindberga bijušo sievu, slaveno aktrisi Harietu Bossi (Harriet Bosse, 1878–1961). Vismaz no šodienas pozīcijām skatoties, ir jo īpaši žēl, ka Leiko nenofilmējās Biedru ekranizācijā, jo Eduards Javics savā nelielajā 1919. gada aprakstā, kas veltīts Marijai Leiko, tieši uzsver, ka viņa ir viena no vislabākajām Strindberga lomu iemiesotājām vācu teātrī (Der Film, Nr. 36 / 1919).
Tomēr izskatās, ka Centaur firmas darbinieki savā starpā drīz vien sastrīdējušies, jo žurnāla Der Film jau tā paša gada 44. numurā paziņo – studija mierīgi uztver faktu, ka Ādolfs Pauls viņus iesūdzējis tiesā. Savukārt Der Film 1920. gada 8. numurā uzzinām, ka Pauls visas tiesības uz lugas Biedri ekranizāciju piesavinājies sev. Centaur savas filmas iznomāja no 1919. gada jūlija līdz 1921. gada martam, tad šīs firmas darbība beidzās. Iespējams, mēs nekļūdītos, apgalvojot, ka studijas filmas nerada plašu publikas atsaucību; vismaz Gūters 1926. gada 13. februāra intervijā laikrakstam Filmkurier izsakās visai rezignēti:
„Tīri mākslinieciskas filmas jau nemaz nav iespējams veidot. (..) Filmai vispirms ir jābūt labam biznesa darījumam. (..)
Ja es vēlos realizēt savas mākslinieciskās ambīcijas, tad drīzāk uzrakstu kādu grāmatu vai arī inscenēju kādu teātra izrādi.”
Marijas Leiko kinokarjeru gan Gūtera studijas liktenis neietekmēja – viņa turpināja filmēties slavenu un ne tik slavenu kinoproducēšanas firmu darbos. Te būtiski pieminēt Frīdriha Vilhelma Mūrnava 1919. gada filmu Sātans / Satan – simbolisku stāstu, kurā Leiko nofilmējās tautas atbrīvotājas lomā; no filmas saglabājies tikai trīs minūšu fragments, kas šobrīd atrodas Madridē, bet raksta autoram nav bijusi iespēja to noskatīties. Taču par Marijas Leiko darbu šajā filmā, kas savā struktūrā atgādina Deivida Vorka Grifita Neiecietību / Intolerance (1916), liecina šī atsauksme tālaika kino presē: “Tikai gleznieciski skaistā Marija Leiko un liegi smaržojošā, brīnišķīgu nevainību izstarojošā Birgita Barnaja (Birgit Barnay), kas gan abas šajā filmā darbojas tikai nelielās epizodiskās lomās, strādā laikmetīgās aktiermākslas līmenī.” (Filmkurier, Nr. 26 / 1920, citēts no Anitas Uzulnieces publikācijas (2024)[5]).
Amizanti atcerēties, ka Sātans ir vēl tikai otrā no Murnava filmām – līdz pasaules slavai, ko viņam atnesa Nosferatu, bija jāpagaida vēl sešas filmas un viens (!) gads.
Tikai maza daļa
Kā vērtēt Leiko karjeru līdz 1923. gadam? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāņem vērā, ka ļoti liela daļa šajā laikposmā radīto kino darbu ir gājuši bojā. Tikai piecas no Leiko agrīnā kino perioda filmām ir saglabājušās daudzmaz pieņemamā stāvoklī, tikai četras no tām ir pieejamas pētniekiem. Tāpēc pie ikkatra sprieduma ir jāatceras, ka saglabātais kinomateriāls mums demonstrē tikai pavisam mazu daļu no Marijas Leiko aktierdarba uz ekrāna. Turklāt te būtisku lomu spēlē arī nejaušība, par ko pārliecināties varēja arī šī teksta autors. Kad sazinājos ar Eye Film Instituut Amsterdamā, man paziņoja, ka viņu kolekcijā ir vēl vienas pagaidām neidentificētas Leiko filmas fragments. Orientēšanās Leiko filmu recenzijās man ļāva it viegli šajā nezināmajā fragmentā atpazīt filmu Vājprātīgās laime / Das Glück des Irren (1919, režisors Johanness Gūters) un tādējādi izcelt saules gaismā vēl vienu Centaur filmu – tas tagad ir visagrākais Marijas Leiko ekrāna darbs, kas kļuvis pieejams pētniekiem.
Filmas Vājprātīgās laime recenzija, kas publicēta Der Film 1919. gada 50. numurā, sākas ar entuziastisku rindkopu: „Marija Leiko spēlē Mariju. (..) Nekādu ārēju kino žestu! Nekādu kustību, kas būtu tā izskaitļotas, lai iedarbotos uz skatītāju!” Rindkopas fokuss ir nozīmīgs, jo, salīdzinot ar tā laika amerikāņu kino, vācu filmas mulsina ar plašiem žestiem un aktierspēli, kas importēta no teātra. Mūsdienu skatītājs 1919. gada recenzenta iespaidu gan nevar apstiprināt, drīzāk rodas iespaids, ka filmas sākumā Leiko nevajadzīgi nervozi kustas telpā, lauza rokas, pāriet no viena pārspīlēta žesta citā. Arī gaišais grims nenāk viņai par labu. Taču, lasot tālaika recenzijas, ir jāpatur prātā arī nedrošības faktors – filmu producēšanas kompānijas tolaik bieži vien kino presi uztvēra kā savas reklāmas nodaļas filiāli un varēja ietekmēt recenzentu viedokļus, jo izvietoja šajos žurnālos un avīzēs savas reklāmas.
Marijai Leiko filmas Vājprātīgās laime uzņemšanas laikā ir jau 32 gadi, bet tas, jo īpaši mēmā kino periodā, bija ļoti vēls laiks karjeras uzsākšanai. Uz to savā grāmatā norāda arī Guna Zeltiņa un Anita Uzulniece: „Toreizējās kinotehnikas nepilnīgās attīstības dēļ (mazjūtīgā filmlente prasīja spilgtu pretgaismu un izteikti kontrastainu grimu) aktieri, bet it sevišķi aktrises filmā izskatījās daudz vecākas par saviem gadiem. (..) Tādēļ uzmanības centrā izvirzījās cits, no Marijas Leiko atšķirīgs sievietes tips – uz ekrāna labi izskatījās sejas ar klasiskiem, vēl labāk – ar sīkiem sejas pantiem, kas nemet ēnu.”[6]
Līdzīgu iemeslu dēļ divus mēnešus vēlāk, kad žurnālā Filmkurier tiek recenzēta Gūtera filma Die Augen im Walde (Centaur Film, 1919), recenzents pārmet aktieru atlasei, ka princeses lomai būtu bijis jāizvēlas sieviete ar maigākiem sejas vaibstiem, bet “Leiko kundzei gan daži vaibsti ir pārāk asi.”
Filmas Vājprātīgās laime scenārijam trūkst konsekvences, tam piemīt blokveida dramaturģija, Gūtera režija ir savam laikam tipiska – pilnīgi nemanāma. Šī filma drīzāk ierindojama kompānijas Centaur konvencionāli veidoto filmu grupā. Vai Marijas Leiko sniegumu tajā var vērtēt kā reprezentatīvu visām viņas pirmajām filmām, kas uzņemtas no 1918. gada līdz 1920. gadam?
Radikāli atšķirīgu iespaidu rada Hansa Kobes režisētais kinodarbs Liekulīgā morāle / Verlogene Moral (1921), pazīstams arī ar nosaukumu Torgus (Karla Maiera scenārijs), – šai filmai ir ierādīta goda vieta vācu kino vēsturē, un par to pateicību pelnījusi Lote Eisnere[7], kura filmu piemin savā standartdarbā par vācu ekspresionisma kino Dēmoniskais ekrāns / Die Dämonische Leinwand (1952).
Varētu teikt, visa Leiko šodienas slava balstās šajā filmā; tas ir viens no vissarežģītākajiem Centaur ražojumiem, tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka filma pagaidām nav digitāli pieejama.
Atkāpe uz plašāku kopplānu un priekšvēsturi – ja runājam par vācu mēmo kino 20. gados, tas diemžēl vienmēr tiek saistīts tikai ar vācu ekspresionisma jēdzienu, kuru spilgti apliecina Dr. Kaligari kabinets un tā scenogrāfijas slava. Rezultātā visas filmas, kuras uzrādīja kaut jel kādas atmosfēriskuma un draudu pazīmes, tika apzīmētas kā ekspresionistisks kino, kaut šo filmu saistība ar vācu romantiku bija daudz izteiktāka. Patiesībā ir gandrīz tikai viena filma, kura gan savā vizualitātē, gan scenārijā ir patiesi ekspresionistisks darbs, – No rīta līdz pusnaktij / Von morgens bis mitternachts (1920, rež. Karlheinz Martin) –, scenogrāfiju tai radīja jau minētais Roberts Nepahs, atrodot laiku starp saviem pienākumiem Centaur-Film. Taču, tā kā šo filmu, tāpat kā citas Kaligari sekotājas, publika uzņēma daudz vēsāk, Nepahs turpmāk veidoja funkcionālāku filmu scenogrāfiju.
Šādas tendences rezultātu var redzēt filmā Liekulīgā morāle, kur filmas arhitektūra veidota reālistiskā manierē, taču vienlaikus tā ir atsvešināta, izmantojot štriha elementus; īpaši ekspresīvi veidota zārcinieka mājas kāpņu telpa, apgleznojot kāpnes un sienas. Leģendai līdzīgo stāstu režisors vēsta, sabiezinot atmosfēru, un arī Marija Leiko demonstrē uzskatāmu attīstību savā kinoaktrises paņēmienu spektrā. Hanss Kobe aktierus vada koncentrētiem, stilizētiem žestiem, un tas nāk par labu Marijai Leiko, kura arī šajā filmā atveido postā nonākušu māti. Tas aktrisei sniedz iespēju vēlreiz demonstrēt savu talantu izmisuma ainās, kas viņai jau lieliski izdevās filmā Das Glück des Irren. Arī Filmkurier recenzijas norāda uz to, ka jo īpaši šāda veida epizodēs Leiko ir nepārspējama. Viņas aktierspēli filmā Liekulīgā morāle recenzenti apzīmē kā pilnasinīgu un unikālu, šāds vērtējums sasaucas arī ar citām viņas kinodarbam veltītām recenzijām 1921. gadā. (skat. arī atsauksmi izdevumā Der Kinemathograph, kas citēta Anitas Uzulnieces 2017. gada Kino Rakstu publikācijā Marija Leiko. Spēlēt – dzīvot!)
Gerharda Hauptmana lugas Žurkas ekranizācijā (1921) Leiko atkal tēlo māti-cietēju; ar šo lomu viņa tiek galā vienlīdz suverēni, šoreiz gan darbojoties ne tik pasīvi un vairāk izejot uz konfrontāciju. Tas aktrisei ļauj demonstrēt arī plašāku aktierisko spēju arsenālu. Diemžēl Hauptmana lugas haotiskais vēstījums par samainītiem bērniem tagad uztverams vēl jo samudžinātāk, jo digitalizētajai Žurku versijai, kas atrodas Amsterdamā, gandrīz nav saglabājusies filmas pirmā daļa.
No ceturtās nopietnās Leiko filmas Tumsības bērni / Kinder der Finsternis (1921, rež. E. A. Dupont) saglabājusies tikai pirmā daļa, kuras nosaukums ir Vīrs no Neapoles / Der Mann aus Neapel), bet tajā Leiko parādās tikai fonā. Filmas otrā daļa, kur viņai ir lielāks ekrāna laiks, saglabājusies tikai fragmentāri. Diezgan muļķīgais, ar kolportāžu saistītais filmas sižets nav īpašas pieminēšanas vērts, izņemot daudzos filmējumus Itālijā. Taču šo filmu ar starptitriem krievu valodā var noskatīties tiešsaistē Vācijas Bundesarhīva digitālajā lasītavā.
Šķiet, ka Marija Leiko laika gaitā aizvien labāk apguvusi kino kā medija nosacījumus un prasības, ko tas izvirza aktieriem. Tāpēc ļoti žēl, ka pārējās filmās, kas saglabājušās līdz mūsdienām, viņa neatveido galvenās lomas, kā tas ir filmā Vājprātīgās laime. Tuvākajā nākotnē šo balto plankumu priekšstatos par Mariju Leiko varētu aizpildīt filma Elenas Larsenas upuris / Das Opfer der Ellen Larsen (1921), kad tā tiks digitalizēta. Pagaidām jāpaļaujas uz Gunas Zeltiņas un Anitas Uzulnieces viedokli par šo filmu – viņām pirms trīsdesmit gadiem bija iespējams to noskatīties, taču tagad kopijas sliktā stāvokļa dēļ šo rindu autoram tas vairs nebija iespējams.
Pētnieces raksta: „Mēmās filmas spēks un vājums – aktīva pārdzīvojuma ārējā izpausme – te, šķiet, uzplaucis viskrāšņāk. Straujas, ekstātiskas aktieru kustības un elsošana, roku lauzīšana, atkrišana krēslā, raudāšana, spilvenu murcīšana, acu spēle, (..), krišana ģībonī u.t.t., u. tml. Arī Marija Leiko pilnībā apguvusi stereotipisko paņēmienu arsenālu. (..) Gandarījumam par iespēju redzēt Mariju Leiko uz kustīgas filmlentes piejaucās arī vilšanās. Aktrises dabiskie dotumi, izteiksmīgā āriene, inteliģence un aktieriskā skola šoreiz tikusi izmantota vienpusīgi, attīstot eksaltēto spēles manieri, kas atbilst stereotipiskam priekšstatam par salondrāmu mēmajā filmā.”[8]
Kinozvaigznes statuss
Tiktāl par filmām. Bet kā tad bija ar Marijas Leiko kinozvaigznes statusu? Šī raksta autors pavadījis daudzas stundas, izšķirstot Vācu Kinematēkas (Berlīnē) un Vācu Kino muzeja (Frankfurtē) žurnālu un avīžu arhīvus (kas gan nekādā ziņā nav pilnīgi), taču viņam ir gadījies ieraudzīt tikai dažus Illustrierte Film-Kurier izdevumus, uz kuru vāka attēlota Marija Leiko. Pat vienkārši raksti par Leiko ir liels retums – 1919. gadā Film und Brettl publicē jaunpienācējas portretu, 1920. gadā Fricis Olimskis par viņu raksta plašāk avīzē Berliner Börsen-Zeitung, 1924. gadā ir neliels portretraksts žurnālā Filmkurier.
Lilly Flohr un Ria Jede, Fern Andra un Erna Morsena, Esther Cardena un Carola Toelle, Hella Moja un Alice Hechy – visas šīs sievietes, kas bija vācu kino zvaigznes ap 1920. gadu, bet šodienas skatītājam vairs neko neizsaka un pat kino eksperti ne vienmēr būs redzējuši viņu darbus, tālaika presē ir plašāk aprakstītas, nekā Marija Leiko.
Jāatzīmē, ka Marija Leiko nebija visslavenākā latviete, kas darbojās tā laika vācu kino industrijā, – viņu aizēno Lia Mara (1893–1969), kura, lai arī šodien tāpat aizmirsta, skatās uz mums no vairāku izdevumu titullapām.
Kā to izskaidrot? Leiko bija zināma kā nopietna, salīdzinoši nefotogēniska teātra aktrise un, par spīti galvenajām lomām nelielā laika periodā, viņa mazāk bija kinozvaigzne, vairāk – raksturlomu aktrise. Un noteikti ne tāda, kas par visām varītēm mēģinātu nokļūt priekšplānā.
„Neparasti bikla būtne, pavisam vienkārši ģērbta, pat gandrīz pilsoniski vienkārša, viņas sejas vaibstus raksturo zināms sagurums. Šai būtnei nepiemīt ne mazākā temperamenta deva. Viņa runā klusā balsī bez nosakāma tembra,” – tā Mariju Leiko savā 1920. gada publikācijā apraksta Fricis Olimskis. Viņš visaugstākajos toņos slavē viņas spēju dziļi iemiesot savu mākslinieka būtību, taču kinozvaigzni aprakstītu citādāk.
Šķiet, ka Leiko arī pati sevi uztvēra kā nopietnu aktrisi, viņu nesaistīja glamūra virspusējība.
Kad vācu kinoindustrija pēc inflācijas pierimšanas 1923. gada beigās sāka samazināt ražošanas apjomus un attiecīgi samazinājās arī iespējas eksperimentēt, Leiko bija viens no pirmajiem šo apstākļu upuriem. Viņa reti bija piedalījusies kādās lielāka formāta filmās, kurām būtu bijusi pievērsta plaša sabiedrības uzmanība; vienīgais izņēmums tā arī palika filma Kvanona no Okaderas / Die Kwannon von Okadera (1920, rež. Carl Froelich, filma nav saglabājusies) – Ludviga Volfa avīzē turpinājumos publicētā romāna ekranizācija Decla studijas paspārnē.
Marijas Leiko annus mirabilis tātad ir 1921. gads; seko 1922/23 gada filmēšanās mazās producēšanas kompānijās, kas nozīmēja nevis brīvu telpu pie mākslinieciskiem eksperimentiem, bet gan otršķirīgas lomas piecās otrās klases filmās, kuru recenzijās izdevumā Filmkurier aizvien pieņēmās spēkā kritika Marijas Leiko aktierspēlei. Leiko, kura tobrīd vairs netēloja galvenās lomas un tuvojās četrdesmit gadu vecumam, 1924. gada rakstā Filmkurier izsaka ilgas atveidot mātes lomu.
Šādu lomu viņa saņem trīs gadus vēlāk, filmā Pie Rīdesheimas pils stāv liepa / Am Rüdesheimer Schloß steht eine Linde, 1928, rež. Johannes Gūters), kurā Leiko atveido galvenā varoņa māti, turpinot to darīt stilizētas mātes-cietējas modusā, kā to jau bija iemēģinājusi divdesmito gadu sākumā. Arī šo filmu var noskatīties Vācijas Bundesarhīvā tiešsaistē ŠEIT.
Šajā pašā gadā mēs atgriežamies pie raksta sākumā minētās filmas Sarkanā luktura ieliņa / Die Rothausgasse, rež. Richard Oswald), kas bija Leiko kinokarjeras noslēgums, nevis sākums. Tieši kontrasts starp Mariju Leiko, kura, neskatoties uz slavējošo recenziju, savu novecojušās prostitūtas lomu mazliet pārspēlē, un jauno Grētu Mosheimu[9], kura kinoekrāna aktierspēles paņēmienus pārvalda daudz drošāk un nepiespiestāk, vēlreiz norāda uz to, ka Marija Leiko 20. gadu beigās uzskatāmi piederēja citai, jau aizgājušai ērai. Kino vēsturē viņa drīzāk paliks kā raksturlomu aktrise, nevis glamūrīga zvaigznīte, taču, pateicoties dalībai filmā Liekulīgā morāle, Marija Leiko sev publiku atradīs tik ilgi, cik vien ilgi cilvēki vispār interesēsies par kino vēsturi.
Pagaidām vispilnīgākā Marijas Leiko filmogrāfija atrodama Vācu Kino institūta portālā filmportal.de ŠEIT, ar piebildi, ka tajā vēl nav iekļauta filma Liebe kann man nicht kaufen (rež. Bruno Lange, 1922).
Marijas Leiko saglabājušos filmu saraksts, kopijas atrašanās vieta un stāvoklis:
Brüder von Zaarden (1918) – saglabājušies 200 m fragmenti uz nitrofilmas, Amsterdam Eye Film Instituut.
Das Glück der Irren (1919) – senākā pilnībā saglabājusies Marijas Leiko filma. Digitalizējis Amsterdam Eye Film Instituut.
Lola Montez, 2. daļa (1919) – atrodas Vācijas Valsts arhīvā, taču kopija ir pārāk bojāta un tāpēc nav pieejama.
Satanas (1919, rež. F.W. Murnau) – 3 minūšu fragments atrodas Filmoteca Espanola Madridē.
Verlogene Moral / Torgus / Brandherd (1921) – filmas analogā kopija atrodas Vācijas Valsts arhīvā, Vācu Kino institūtā, arī arhīvos Briselē, Parīzē un Kopenhāgenā. Nav digitalizēta.
Das Opfer der Ellen Larsen (1921) – viena filmas kopija atrodas Gosfiļmofond arhīvā Krievijā; to kopiju, kas pieder Fridriha Murnava fondam, bija iecerēts digitalizēt 2020. gadā, taču tas vēl joprojām nav izdarīts, tāpēc filma šobrīd nav pieejama.
Ratten (1921) – digitalizēta filmas kopija, taču bez pirmās daļas, atrodas Amsterdam Eye Film Instituut. Filmas analogās kopijas pilnā versija atrodas Vācijas Valsts arhīvā, nav digitalizēta.
Kinder der Finsternis (1921), Teil 1, Der Mann aus Neapel, Teil 2 Kämpfende Welten – pirmā daļa digitāli pieejama ŠEIT.
Liebe kann man nicht kaufen (rež. Bruno Lange, 1922) – Vācijas Valsts arhīvā atrodas filmas divas pirmās daļas, kas ir arī digitalizētas. Šī filma līdz šim nekad nav bijusi minēta Leiko filmogrāfijā; tā tika atrasta, strādājot pie šī raksta.
Am Rüdesheimer Schloß steht eine Linde (1927) – pieejama tiešsaistē ŠEIT.
No vācu valodas tulkojusi un komentējusi Elīna Reitere.
