KINO Raksti

Kāpēc “Seržantam Lapiņam” nav sava kulta?

26.06.2021
Kāpēc “Seržantam Lapiņam” nav sava kulta?

Ar filmu „Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010) režisors Gatis Šmits skatītājiem pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal lika runāt labu par Latvijas kino. Šī varēja kļūt par vienu no retajām kulta filmām Latvijā. Kāpēc nekļuva?

Rakstu šo tekstu dienā, kad Rīgā ir +33 grādi, un cenšos saprast, kā tas atbilst gaidāmā teksta noskaņai. Varētu domāt, ka šajos apstākļos efektīvāk būtu rakstīt par, teiksim, Jevgeņija Paškēviča filmu Ko zina klusā Gerda (2020) vai Vasilija Masa Zirnekli (1992), kurš gan tiek vēlāk pieminēts, taču šīs apceres fokusā ir ar iepriekšminētajām šķietami nesaistīta filma – Gata Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010). Tomēr, manuprāt, arī Lapiņā ir savs delīrijs, pielīdzināms realitātes starpstāvoklim, kurā mēs visi šodien atrodamies. Pasaules neskaidrība, nobīde, nesalikšanās – tas, ko ar mums dara neiedomājamais karstums, ir tas, kā Lapiņš (lomā Andris Keišs) jūtas ikdienā. Viss it kā ir saprotams, taču ne līdz galam – pasaule un Lapiņa prāts darbojas dažādos ātrumos.

Mazliet kontekstam – 2010. gads ir laiks, kurā, varētu teikt, atmostas Latvijas kino. Iepriekš ir bijuši vairāki gadi, kurus skatītāji palaiduši garām, bet, sākot ar 2010. , ik gadu ir vismaz pa vienai filmai, ko ievēro un par ko runā. Seržants Lapiņš tāda ir pirmā kopš… es pat nezinu, Rīgas sargiem (2007) laikam.

Tolaik vēl valdīja uzskats, ka apzīmējums “latviešu filma” ir lamuvārds, ka no vietējiem jau neko labu nevar gaidīt.

Bet tad nāk Šmits ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem un pierāda mums, ka „nav jau nemaz tik traki!”. Mēs varam radīt kaut ko, kas vismaz daļai skeptiķu liek pārvērtēt savu skepsi pret latviešu kino un ļauj izskanēt iecienītajai (un arī 2021. gadā joprojām lietotajai) frāzei: “Latvijas līmenim nav slikti…” Izejot cauri desmit gadus seniem tvītiem, redzams, ka izplatītākā reakcija ir – beidzot! Beidzot latviešiem ir kāda patiešām smieklīga filma! (Nu, un dažiem tas šķiet “kārtējais murgs”, bet, kā zināms, dusmas un neapmierinātība ir tvitera lietošanas pamatnoteikums.)

Seržanta Lapiņa atgriešanās iesākas kā parasts stāsts, kas ieaijā skatītāju, liekot tam ik pa brīdim pasmīkņāt par kaut kādiem jociņiem, sekot varoņu attiecību pinekļiem un darīt visu citu, ko viņš no šādas pieredzes arī sagaida. Taču ar pirmo Lapiņa un dzīvokļa saimnieces Alises sarunu sākas pavisam cita filma. Vieglā situāciju komēdija pārvēršas drāmā – virspusē pārpratumi klājas cits virs cita, tā it kā padarot šo absurda teātri vēl smieklīgāku, bet galvenais varonis tikmēr grimst arvien dziļāk traģēdijā, zaudējot saikni ar realitāti. Apkārt viņam mutuļo svešas dzīves, un viņš tam visam pa vidu vairs nespēj noturēt galvu virs ūdens. Lapiņa tīrie nagi, ar kuriem sākas filma, kļūst arvien netīrāki. Mūžam aktuālā policijas neizdarība nostājas blakus visādiem pašlabuma meklētājiem, kaut kāda klistīra dzeršana – blakus neārstētam posttraumatiskā stresa sindromam. Kamēr galvenais varonis mēģina atrast tajā visā kādu pazīstamu elementu, pie kā pieturēties, lai nezaudētu prātu, skatītājam pazīstamo tajā nav grūti atrast pat 2021. gadā.

Tādi, lūk, lielie, cilvēku ikdienu ietekmējošie jautājumi apvienojumā ar sadzīviski pazīstamām ainiņām varētu diezgan ātri nolikt Lapiņu blakus padomju Latvijas kino tautas kanonam. Protams, statusu, kādā nonācis Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), sasniegt nebūtu iespējams nevienam citam, taču kultu ap sevi izveidot, kā liekas, nemaz nebūtu tik grūti. Tomēr kaut kā galu galā ir pietrūcis.

Nevar apgalvot, ka problēma ir tajā, ka filma ir pārāk jauna, jo, piemēram, Oskara Rupenheita Kriminālās ekselences fonds (KEF), kas uz ekrāniem iznāca 2018. gadā, ļoti strauji savāca plašu un uzticīgu fanu loku. Skatoties lielos vilcienos, līdzību netrūkst – ir galvenais varonis, kurš, kā saka, nokož vairāk nekā var sakošļāt (tikai KEFa Vilde to dara apzināti, bet Lapiņš tiek ierauts notikumu virpulī bez pašnoteikšanās iespējas), ir mūžīgi aktuāls humors, ir kolorīti personāži (KEFā kolorīta ir vairāk, taču Lapiņā labāk nostrādā pietuvinājums realitātei), ir negaidīta un vardarbīga kulminācija, kas bieži izrādās svarīgs āķis, ar ko aizķert skatītāja interesi un ietekmēt pēcfilmas sajūtu. Tad kur vaina?

Laikam jau – lai cik savādi tas arī liktos – patiesumā.  Seržants Lapiņš ir ļoti īsts, izcili apspēlē stereotipiskus, labi nolasāmus tēlus, bet nepadara tos pietiekami asus, lai tie nesaplūstu ar citiem ikdienas priekšstatiem. Arī tagad, par filmu rakstot, ir grūti tajā atgriezties, grūti veikt kaut kādus secinājumus – filma izrādās klātesoša tikai skatīšanās procesā. Kad tā beidzas, ir viegli piecelties un aiziet. Lai kaut kas radītu ap sevi kultu, tam jāpiemīt kādai ievelkošai (un paliekošai) īpašībai – tā var būt spēcīga stilistika (kā KEF gadījumā), pazīstami, bet pietiekami arhetipiski tēli, lai ar tiem varētu identificēties (Limuzīns), vai kaut kādas mākslinieciskas kvalitātes, šoka elementi, žanra pazīmes (tas viss atbilst ievadā minētajam Zirneklim – filmai, kas savu kulta potenciālu nav sasniegusi, manuprāt, tikai un vienīgi tādēļ, ka ir ļoti grūti pieejama.

Jo es nezinu, kā jebkurš andergraunda kinomīlis varētu palikt vienaldzīgs pret filmu, kurā jutekliski skaistā Aurēlija Anužīte pārguļ ar milzu zirnekli).

Un, protams, atsevišķa šķirne vēl ir tādas ārprāta manifestācijas kā Ceļojums uz Tukumu (1992) – ar to man pirmā saskare iznāca pusaudzes gados, kad to kā lielu brīnumu man rādīja Tukuma panki, kuru ikdienas estētika likās kā paņemta pa tiešo no filmas.

Var secināt, ka Seržants Lapiņš ir vienlaicīgi pārāk iekšējs un ārējs. Savā traģiskumā tas iekļūst mums zem ādas, bet runā par tik specifiskiem cilvēkiem un situācijām, ka mēs paši paliekam ārpusē. Nav nekā, ko aiznest sev līdzi. Nav piesaistes varoņiem, vietām, estētikai – prātā pa īstam paliek tikai Daudziņa varoņa dibenā ietriektais pūces formas svečturis. Viss cits ir noslīpēts tik daudz un tik veiksmīgi, ka nav vairs nevienas raupjas malas, aiz kā aizķerties.

Šīs raupjās malas, nepilnības, šī apziņa, ka tu skaties uz filmu, nevis uz realitāti, ir vēl viens elements, kas, manuprāt, jūtami atkārtojas lielā daļā pasaules kulta kino. Arī tās filmas, kas neietilpst B kategorijā vai nišā, ko sauc „so bad it’s good / tik slikti, ka ir labi”, un guvušas kritiķu atzinību, ir raupjas – dārgmetāli, kas izstatīti apskatei ar visu rūdu. Es šeit neapgalvoju, ka noslīpētas filmas ir sliktas, nē, es tikai norādu, ka tām ir cits mērķis un cits liktenis. Un Lapiņa atgriešanās ir slīpēta pamatīgi. Viss ir savās vietās – arī atvērtās beigas, par kurām pirms desmit gadiem pēc filmas pirmizrādes izskanēja visvairāk iebildumu. Tāpēc tu izej no kinoteātra (vai no portāla filmas.lv, vai televīzijas izvēlnes) izsmējies, mazliet sērīgs, bet bez kņudoņas pakrūtē, kas liktu ilgi domāt par redzēto vai aicinātu pie filmas atgriezties.

Neviens, protams, arī nevar sastādīt sarakstu ar lietām, kas kulta filmu par tādu padara. Un Latvijas kontekstā par šo fenomenu var runāt laikam tiešām tikai saistībā ar Limuzīnu

(vai Ceļojumu uz Tukumu varbūt vēl). Mēs tikai pēdējos gados palēnām kāpjam ārā no augšminētā uzskata, ka no latviešu kino neko labu nevar gaidīt. Kur lai sadīgst nezāles, ja pat dārza vēl nav? Skatoties uz pasaules kulta kino – pat kritiķu atzīto –, tajā ir manāma tāda nezālīga sajūta. Dzeloņi, uzdrošināšanās, neparasts skatījums un atrašanās it kā neīstajā vietā.

Kamēr vēl mūsu pašu dobes ir tikai veidošanas procesā, nekaunīgas nezāles tajās neieviesīsies, jo pēc tām vēl nav vajadzības. Vēlāk, kad būsim savā dārzā sajutušies pietiekami stabili, nāks – vai atradīsies – kaut kas izaicinošs un tieši īstajā mērā nepilnīgs, ko daļai nīst un daļai bezgalīgi iemīlēt. Atļaušos te tagad uz vietas izteikt pareģojumu – mēs to atradīsim deviņdesmitajos. Īsfilmā vai pilnmetrāžā, nezinu, bet tas noteikti jau ir tapis kaut kādos kino juku laikos, bezbudžeta apstākļos un pilnīgi bez jebkāda kauna. Lai kas tāds rastos šobrīd, ir vēl jāpagaida. Jāpagaida, līdz mēs nogursim no sava kino tīrības un kāds vienkārši ņems un uzceps tādu Zirnekli.

Un tomēr, pie Seržanta Lapiņa atgriežoties. Bārā Nurme uz plaukta pie sienas stāv tieši tāds pūces svečturis kā filmas noslēgumā, un man ļoti gribētos domāt, ka tas ir citāts, nevis sagadīšanās.  

Raksts tapis ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu veidotā projekta Jauno kritiķu meistardarbnīca ietvaros.

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija