KINO Raksti

Riga IFF. Jo dziļāk „Mežā”, jo…

15.10.2021
 Riga IFF. Jo dziļāk „Mežā”, jo…

Mēdz teikt – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Taču Lienas Šmukstes filmas "Mežs:Лес" (2021) gadījumā ir tā – jo dziļāk mežā, jo tālāk no meža. Vai varbūt tuvāk tam?

Mežs pārvietojas no reālas vietas uz emocionālu telpu un atpakaļ, bet Mežs – no virtuālās vides sadrumstalotības uz lielo ekrānu. Pārcelšanās jēdziens ir klāt dažādos filmas līmeņos, un ātri top skaidrs, ka šis krimiķis nemaz nav krimiķis.

Izlasot anotāciju, rodas iespaids, ka Mežs ir tā sauktā „atrasto materiālu” (found footage) filma – no pazudušās meitenes un izmeklētāja telefoniem sastādīta puzle. Kriminālfilma kas kriminālfilma. Iespējams, šīs gaidas uz kaut ko realitātei pietuvinātu rada nu jau izveidojies pieradums pie t. s. ekrānfilmām, kuru darbība norisinās tikai ierīču ekrānos, – piemēram, Meklēšana / Searching (2018) vai Viesis / Host (2020). Liekas, Meža koncepts tam precīzi atbilst – ir izmeklētājs, kurš ierunā savu audio dienasgrāmatu, ir pazudušās Annas telefons ar viņas soctīklu profiliem un pašas filmētajiem video, ir ierakstītās tuvinieku un paziņu liecības. Tomēr, stāstam arvien attālinoties no realitātes, zūd arī iespaids, ka uzņemtajiem video ir jelkāda saistība ar faktiem vai fizisko plakni. Tikai audio ieraksti strikti paliek šeit, klātienē, kur dzīvojusi Anna.

Kad Henrijs Dženkinss 2006. gadā ievadā savai grāmatai Convergence Culture pussmejoties vīpsnā par to, ka “tagad” nav iespējams nopirkt parastu telefonu, kas nebūtu “elektronisks Šveices armijas nazītis”[1], viņš droši vien pat nenojauš, kā paša aprakstītā mediju un radošo izpausmju saplūšana manifestēsies pēc vēl 15 gadiem – ka šajā elektroniskajā Šveices nazītī ietilps ne vien kamera, bet arī kinoekrāns. 2016. gadā Frančesko Kaseti runā par kino “pārcelšanos” (relocation) uz citiem medijiem, mazākiem ekrāniem un gaišākām telpām[2], principā vārds vārdā uzminot mūsu šībrīža pandēmijas kino pieredzes – vai to imitācijas. Vēl šogad Ļevs Manovičs vērš uzmanību uz neiedomājamajiem kino apjomiem, kas atrodami internetā, un īpaši norāda uz to, ka ar vārdu “kino” viņš šoreiz apzīmē ne tikai filmas, bet gan video vispār.[3]

Un es šo tekstu rakstu dienā, kad, reaģējot uz jaunākajiem ierobežojumiem kultūras nozarē un vispārējo epidemioloģisko situāciju, esmu iemainījusi savas Riga IFF klātienes biļetes pret tiešsaistes seansiem. Tātad es pārcelšu savu kino pieredzi uz portatīvā datora ekrānu (vai, ja paveiksies, kādu baltu sienu un projektoru), lai neatteiktos no tās pavisam. Līdzīgi, kā mēs visi darām jau pusotru gadu.

Mežs, kas dienasgaismu ieraudzīja šāgada 1. februārī, iet vēl soli tālāk – vai atpakaļ, ja uzskatām, ka kinoekrāns ir sākums,

tā pieredze, kas jāimitē. Meža pirmsākumi ir tur, kur parasti rodamas tikai mārketinga kampaņas un papildmateriāli, – Instagramā. Ar regulāriem intervāliem producentu kompānija Katlz.Riga šogad savā kanālā publicēja katru nākamo, vidēji trīs minūtes garo sēriju stāstā par pazudušo meiteni Annu. Un tagad, vairākus mēnešus vēlāk, šie mazie klipiņi ir salīmēti 70 minūtes garā pilnmetrāžas filmā un piedzīvos savu “patieso” pirmizrādi uz lielā ekrāna. “Patieso” lieku pēdiņās, jo šis ir gadījums, kad mazā ekrāna saturs ir pielāgots lielajam, nevis otrādi. Un tā vien šķiet, ka šoreiz pieredzē tiek kaut kas zaudēts, filmu skatoties tur, kur kino it kā taču būtu jāskatās – uz liela ekrāna un vienā gabalā. Lai gan kolāža, kas iekļauta Riga IFF piedāvājumā, ir nenoliedzami interesants tehnisks piedzīvojums, gandrīz vai žēl, ka redzēju tieši to, nevis pa vienai ķēru instagramseriāla sērijas.

Darba moments - Liena Šmukste un Andris Keišs

Pilnmetrāžas filmas vērtēšana – arī neapzinātā, ar ko mēs nodarbojamies pat tad, kad nav par to jāuzraksta raksts, – automātiski iekļauj tādus iepriekš noteiktus likumus, kuri neattiecas uz seriāliem. Mēs esam pieraduši pie zināmām naratīva struktūrām un pasniegšanas formām, kas raksturīgas tieši filmām, līdz ar to stilistiski atšķirīgi kolāžas elementi duras acīs un varbūt pat zaudē savu potenciālo iedarbību. Piemēram, videoinstalācijai pielīdzināmais fragments Labāk būt balodim nekā cilvēkam, kas pats par sevi ir absolūti brīnišķīgs, filmas kontekstā šķiet viegli mulsinošs (lai gan uzreiz pēc tā seko paskaidrojums). Nemaz nerunājot par to, ka nepārtrauktā plūsmā uzkrītošāki kļūst elementi, kas sērijveida uztveres saraustījumā, iespējams, neliktu aizķerties. Piemēram, klišejas (protams, pazudušajai meitenei ir astma! Kā gan citādi paaugstināt likmes?) vai ritma nekonsekvence (izmeklētājs sajūt pazudušajā sev radniecīgu dvēseli, ja nemaldos, jau pirmajās desmit minūtēs… – mēs to varbūt nepamanītu, ja tas notiktu, teiksim, trešajā sērijā, kura iznāktu pēc desmit dienām). Serialitāte arī dod ilgāku laiku sagremošanai un pierašanai. Apmēram pusi filmas laika es mēģināju saprast, kas tieši ir izmantotie videomateriāli – kurš telefons tos filmējis un kāpēc –, tā neatļaujot sev pilnībā iegrimt Meža piedāvātajā pasaulē, kurā atbildēm uz šiem jautājumiem nemaz nav nozīmes.

Atsaucē uz filozofu Bērkliju filma rotaļājas ar ideju, ka cilvēks vai objekts pastāv tikai tad, ja kāds to uztver (perceive). Līdzīgi arī kino pieredze var eksistēt ārpus autentiskās telpas, tātad aptumšotas kinozāles, taču tai ir vajadzīgs adekvāts uztvērējs – kāds, kas atpazīst jaunajā formā kinopieredzi.[4] Ar Meža uztvērēju (t. i., skatītāju) tiek noslēgta vienošanās. Viņam ir jāspēj pieņemt filmas uzstādītos noteikumus, kas pamatā balstās tajā, ka iepriekšminētais Kaseti pārcelšanās jeb relokācijas jēdziens ir attiecināms uz dažādiem filmas elementiem. Stāsts, kas Poļinas Borodinas lugā oriģināli norisinās Krasnojarskā, fiziski un tehniski ir pārcelts uz Latviju un Lietuvu, kur aktieri paši sevi filmējuši, un pēc tam kino ģeogrāfijā atkal pārnests atpakaļ uz Krasnojarsku. Ekrāns pieprasa, lai mēs vienlaikus atpazītu un izliktos nepazīstam Rīgas ielas vai starp krievu valodu iesprukušās frāzes latviešu un lietuviešu valodās. Tāpat kā mums jāatpazīst un jāpieņem kinopieredzes izkāpšana ārpus ierastās vides, mums ir arī jāatpazīst un jāpieņem apziņa, ka mums tiek melots par pieredzes autentiskumu.

Šajos melos neslēpjas nekas ļaunprātīgs.

Sevišķi tādēļ, ka Meža gadījumā nav skaidrs, kas un par ko tieši melo – vai instagramseriāls izliekas par pilnmetrāžas filmu, vai arī kinofilma izliekas par virtuālās vides objektu. Latvijas kontekstā par šādiem robežgadījumiem, kino izkāpšanu ārpus ierastā formāta, Kino Rakstos jau ieminējusies Elīna Reitere. Viņa norāda, ka šis ne vien nav Latvijā pirmais instagramseriāls (pirmais bija Fasāde 2020. gada vidū), bet arī nav vienīgais darbs, kas šāgada Riga IFF programmā pieprasa no skatītāja ļaušanos robežu nojaukšanai (spilgtākie piemēri ir ceļojums pa RIBOCA izstādi viss reizē zied (Elīnas Reiteres recenzija ŠEIT) un operfilma Baņuta (Oresta Silabrieža recenzija ŠEIT)). Māksla arvien biežāk ar mums slēdz vienošanos par „citiem noteikumiem” – kas varbūt ir tie paši noteikumi, tikai citā kastītē.

Runāt par starpdisciplinaritāti nu jau šķiet gandrīz vai vecmodīgi, jo mediju vide kļūst tik homogēna, ka liekas – tajā drīz vairs nebūs disciplīnu, starp kurām būt. Tā ir ārpusdisciplinaritāte, konverģence, kurā instagrams nostājas blakus kino ekrānam, nekļūdams ar to salīdzināms, – viens pastāv kā otrs, un otrs kā pirmais. Un šajā jaunajā pasaulē tāds Mežs spēj pastāvēt gan kā trīsminūšu fragmenti sociālajā tīklā, gan kā pilnmetrāžas filma uz kinofestivāla ekrāna.

Atsauces:

1. Jenkins, Henry. Convergence Culture: Where Old and New Media Collide. New York: New York University Press, 2006, 5 
2. Casetti, Francesco. The Relocation of Cinema. In: Shane Denson, Julia Leyda (Hg.). Post-Cinema. Theorizing 21st- Century Film. Falmer: REFRAME Books 2016, S. 569–615. DOI: https://doi.org/10.25969/mediarep/13469 
3. Манович, Лев. YouTube и теория кино. Искусство кино, ВЫПУСК 5/6, 2021, 3-4 
4. Casetti, Francesco. The Relocation of Cinema. In: Shane Denson, Julia Leyda (Hg.). Post-Cinema. Theorizing 21st- Century Film. Falmer: REFRAME Books 2016, S. 573. DOI: https://doi.org/10.25969/mediarep/13469 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija