Visu decembri interneta festivāls ArteKino.com piedāvā iespēju tiešsaistē bez maksas noskatīties jaunas un ievērības cienīgas art-house pilnmetrāžas filmas, ko veidojuši jauni režisori no dažādām Eiropas valstīm. Portāls "Kino Raksti" jau otro gadu ir festivāla "ArteKino.com" sadarbības partneris Latvijā.
Festivāls ArteKino.com notiek jau trešo gadu, un tā misija ir stiprināt Eiropas neatkarīgo kino, sevišķu uzmanību pievēršot jaunajiem režisoriem un viņu mākslinieciskajiem vingrinājumiem. Lai arī tās ir filmas, kas tikušas izrādītas prestižos kinofestivālos un ir kritiķu pamanītas, mākslas kino debitanti bieži saskaras ar grūtībām atrast vairāk skatītāju, un ArteKino tieši šādu iespēju nodrošina.
Vientulība Cīrihē
Diezgan atsvešinātu pasaules modeli piedāvā šveiciešu režisora Sirila Šoiblina (Cyril Schäublin) debijas pilnmetrāžas spēlfilma Tie, kam ir labi / Dene wos guet geit (2017). Filmas darbība risinās Cīrihē vai drīzāk antiutopiskā versijā par Cīrihi, kurā patiesi cilvēciskas attiecības ir nomācis kapitālisms, kas iesakņojies ikkatrā ikdienišķā sarunā, liekot nenogurdināmi apspriest interneta pieejamību, veselības apdrošināšanas cenas un neizdevīgus līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem.
Jauna sieviete, vārdā Alise (Sarah Stauffer), ir televeikala operatore, kas pārdod mobilo internetu. Darbs viņai ļauj ievākt personisku informāciju par saviem klientiem, un Alise to izmanto, lai nodarbotos ar krāpniecību: viņa zvana vientuļām vecmāmiņām un uzdodas par viņu mazmeitu, kura nonākusi nelaimē un tāpēc lūdz lielu naudas summu. Šādā veidā Alise drīz vien kļūst bagāta, bet arī policija ir viņai uz pēdām.
Sižets izklausās trillera cienīgs, tomēr jābrīdina, ka tā tas netiek risināts. Filmas temps ir demonstratīvi lēns, notikumi tiek klāstīti gandrīz slinki, pat filmas kulminācijas brīdis tiek nepielūdzami risināts kopplāna skatā.Tas ir apzināts protests no filmas veidotāju puses – mēģinājums radīt filmu, kas neder vieglai, komerciālai patērēšanai un ir pretstatāma vērtībām, ko kritizējamā sistēma pārstāv. Tomēr šis sabiedrības portrets ir veidots gana saistoši, lai neliktu skatītājam justies apmānītam vai personiski apvainotam.
Filmas vizualitāte ir apzināti neveikla, taču risinājums ir konceptuāls. Klamzīgās kompozīcijas, kas varoņus portretē no it kā neveiksmīgiem rakursiem, atgādina videonovērošanas kameru estētiku.
Savienojumā ar dialogiem, kuros ir vairāk ciparu nekā vārdu (jo varoņi neirotiski dalās ar savām parolēm, PIN kodiem un dažādiem numuriem) izspēlētas bažas par privātumu, kas mūsdienās kļuvis neiespējams. Kadrā bieži tiek izceltas arhitektūras detaļas, cilvēks starp tām rādīts kā automatizēts elements, kā sistēmas sastāvdaļa. Laimīgā kārtā režisors tēmu uztver gana pašironiski un netiecas par to moralizēt. Jā, ekrānā redzamā Cīrihe ir robotizēta un viegli absurda, tomēr tā kļuvusi par mūsdienu cilvēka dabisko vidi un, visticamāk, izejas no tās nav.
Varbūt vienīgi vajag biežāk atbildēt vecvecāku zvaniem, lai viņi izšķirošā brīdī spētu atpazīt savu mazbērnu balsi.
Pieticīgais finansējums filmas veidotājus mudinājis ļauties eksperimentiem un radīt hipsterīgi dumpiniecisku darbu. Varbūt filma neko vairāk arī nepiedāvā, tomēr ir veselīgi un mazliet šausminoši sevī paklausīties no malas – cik absurdas izrādās mūsu sarunas, kad tās negaidīti izdzirdam filmā.
Dejo kā nāra
Daudz empātiskāku un emocionāli piepildītāku mūsdienu sabiedrības portretējumu var ieraudzīt austriešu režisores Katarīnas Mukšteinas (Katharina Mückstein) drāmā L’animale (2018), kas pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā.
Filmas sākumā ieraugām vairākus motokrosistus, kuri izskatās vienādi, jo tērpti pilnā aizsargekipējumā. Tikai nākamajos kadros skatītājs uzzina, ka šajā sportistu kompānijā ir arī meitene – tā ir filmas galvenā varone Mati, kuru atveido jaunā aktrise Sofija Štokingere (Sophie Stockinger). Režisore lomu rakstījusi tieši viņai, turpinot sadarbību, kas sākusies pirms pieciem gadiem, kad meitene tēloja galveno lomu Mukšteinas debijas filmā.
Astoņpadsmit gadus vecā Mati par saviem draugiem izvēlējusies puišus, kuri mazpilsētā nodarbojas ar huligānismu un meiteņu pazemošanu. Mati, kura pati sevi prezentē puiciskā veidā, šajā kompānijā ir iejutusies un labprāt piedalās viņu organizētajās akcijās. Tomēr draudzība kļūst sarežģīta, kad meiteni sāk iekārot viens no grupas biedriem, savukārt pašai Mati iepatīkas puišu nīstā Karla (Julia Franz Richter). Par filmas galveno interesi kļūst Mati seksuālās identitātes meklējumi.
Mukšteina filmu veidojusi kā praktiskās dzimtes studijas, ietverot detalizētu vērojumu par sieviešu-vīriešu stingri nodalīto pasauli, kur gan pieaugušie, gan jaunieši spēlē pēc dzimtes binārajiem noteikumiem.
Interesanti, ka emancipācijas dilemmu piedzīvo ne vien Mati, bet arī viņas tēvs, kaut viens par otra problēmām viņi nenojauš. Abiem jāizvēlas, vai turpināt dzīvot pēc sabiedrības noteiktā scenārija, vai arī atrast sevī drosmi un doties neatkarīgu ceļu. Meitenei šī izvēle ir vieglāka, jo viņa tikai gatavojas uzsākt patstāvīgu dzīvi, kamēr tēvs ap savu noslēpumu ir uzbūvējis māju un izveidojis ģimeni.
Filmu caurauž dzīvnieku motīvs (tas ietverts arī nosaukumā, atsaucoties uz itāļu dziedātāja Franko Batiato dziesmu), kas realizē argumentu par seksualitāti kā dabisku parādību, nevis kultūras uzslāņojumu.
Šī analoģija atgādina vēl kādu nesen tapušu pieaugšanas stāstu – franču filmu Jēls / Raw (2016), kuras galvenā varone, tāpat kā Mati, tikko pabeigusi vidusskolu un arī vēlas kļūt par vetārsti. Abas meitenes tiek rādītas pārejas brīdī starp bērnību un pieaugšanu, kur svarīga ir sevis kā seksuālas būtnes apzināšanās. Tomēr filmā Jēls metafora par iekšējo dzīvnieku, kas mitinās katrā no mums, tiek hiperbolizēta kā mežonīgs un neapturams instinkts, kas pamazām varoni noved līdz kanibālismam, bet L’animale netiecas kļūt ekstrēma un to drīzāk interpretē kā intuīciju, kuru nevar un nedrīkst apmānīt.
Režisores atbildību pret tēmu var sevišķi izjust abu meiteņu attiecību atainojumā, kuru viņa tiecas atbrīvot no kino klišejām un veidot pēc iespējas autentiskāku. Īpaši gribas izcelt vienu no aizkustinošākajām epizodēm, kurā Klāra aicina Mati dejot kā nārām un Mati ļauj Klārai izlaist savus matus, kurus līdz šim nēsājusi ciešā copē. Pirmo reizi ieraugām, kā Mati atbrīvojas no spiediena sevi prezentēt sievišķīgi vai vīrišķīgi, lai iekļautos kādā sociālā lomā; viņas tikai dejo un dejo kā androgīni pasaku tēli, kurus neskar apkārtējo nosodījums.
Jaunas, homoseksuālas sievietes tēla reprezentācija kino ir salīdzinoši jauna parādība, ko šogad, iespējams, visskaļāk pārstāvējusi Holivudas filma Kameronas Postas nepareizā audzināšana / The Miseducation of Cameron Post (2018). Redzot uz ekrāna parādāmies šo naratīvu, bieži jājautā, vai tēma netiek izmantota komerciāliem nolūkiem. Kā runāt par seksualitāti, to neekspluatējot? Mukšteinas patieso interesi apliecina tas, cik sarežģīta, dzīva un līdz galam nedefinējama ir galvenā varone Mati un cik atvērtu nobeigumu režisore piešķir viņas pieaugšanas stāstam.
Neiespējamas izvēles priekšā
Annes Zoras Berahedas (Anne Zohra Berached) drāma 24 nedēļas / 24 Wochen (2016) pirms diviem gadiem nokļuva Berlināles konkursa programmā un izraisīja diskusijas kā filma, kas atklāti skar kādu tabu tēmu – sievietes izvēli veikt vēlo abortu, uzzinot, ka viņas bērnam būs Dauna sindroms. Statistika liecina, ka 90% sieviešu, kuras nonākušas šādā situācijā, tomēr nolemj grūtniecību neturpināt, taču sabiedrībā par to tiek runāts izvairīgi. Tā ir smaga morāla un ētiska dilemma, kuras priekšā ir arī filmas galvenā varone Astrīda (Julia Jentsch).
Viņa ir sabiedrībā atzīta komiķe, kura kopā ar savu dzīvesbiedru Marku (Bjarne Mädel) audzina brīnišķīgi atjautīgu deviņus gadus vecu meitiņu, vārdā Nele (Emilia Pieske), un gaida otro bērnu. Pēc tam, kad ārsti brīdinājuši par augļa patoloģiju, vecāki problēmu pieņem un turpina gaidības. Markus par izvēli kļūst aizvien pārliecinātāks, taču Astrīdas šaubas pieaug. Arī prognozes kļūst sarežģītākas, jo izrādās, ka bērnam ir arī slima sirds. Sieviete saprot, ka jautājums ir ne vien par to, kā labāk būtu vēl nedzimušajam mazulim, bet arī par to, ko tas nozīmētu viņai pašai. Vai nevēlēšanās upurēt visu savu turpmāko dzīvi ir egoisms, no kura jākaunas? Kuram no vecākiem ir tiesības izdarīt šo izvēli? Un kā vispār pieņemt lēmumu, kad jebkurš iznākums nozīmē milzīgu emocionālu pārdzīvojumu, kas atstās nospiedumu uz visu dzīvi?
Režisore, reizē arī filmas scenārija autore, tēmu risina ar lielu sirsnību un sapratni, veiksmīgi izvairoties no sensācijas radīšanas vai jebkādām didaktiskām norādēm. Filma balstās delikātā reālismā, un rodas iespaids, ka režisore precīzi kontrolē filmas tempu un zina, kurā mirklī aizkavēties, piemēram, pie tuvplāna ar zāļu ievadīšanu sistēmā, un kurā brīdī tas ir lieki, ļaujot skatītājam perfekti iedomāties galvenās varones izjūtu progresiju.
Berlīnes kinofestivāla konferencē Beraheda skaidroja, ka reālismu panākusi dažādiem līdzekļiem. Pirmkārt, viņa pavadījusi garas stundas sarunās ar cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši šādu pieredzi, un šīs sarunas arī bijušas par pamatu scenārijam. Otrkārt, režisore aktieriem ļāvusi improvizēt ainas un centusies izvairīties no mēģinājumiem, kuros mehāniski tiek atkārtoti žesti un intonācijas. Visbeidzot, smalku īstenības ilūziju palīdz radīt arī tas, ka filmā redzamais medicīniskais personāls ir nevis aktieri, bet gan īsti ārsti.
Pastāv populārs uzskats, ka komēdija patiesībā ir traģēdija, kam iestājies noilgums.
Kontrasts starp Astrīdas privāto un publisko dzīvi ir milzīgs, un tas tikai parāda, ka komiķu dzīvē nebūt nav vairāk iemeslu jautrībai, varbūt tieši otrādi – tie ir cilvēki, kas sevišķi jūtīgi uztver dažādus pārbaudījumus, bet vēlāk par tiem iemācās pasmieties, tā atbrīvojoties no emocionālā sloga. Varbūt komēdija būs veids, kā Astrīda tiks galā ar notikušo, taču šajā filmā smiekliem vietas nav.
Vīrs, kam patika skumt
Grieķu spēlfilma Līdzjūtība pasaules pirmizrādi piedzīvoja Sandensas kinofestivālā un plašāku ievērību ieguva, pateicoties tās scenārista Eftima Filipu (Eftymis Filippou) vārdam – viņš ilgstoši sadarbojies ar pašlaik pasaulē pazīstamāko grieķu jaunā kino pārstāvi Jorgu Lantimu (Yorgos Lanthimos). Filma Līdzjūtība / Pity (2018) un tās režisors Babis Makridis spītīgi turpina tā sauktā grieķu savādā viļņa tradīciju, kas festivālu vidē figurē jau gandrīz desmit gadus un savulaik pieteica Grieķiju kā savdabīga kino ražošanas valsti – pēc tam, kad publiku pārsteidza Lantima un Filipu veidotā filma Acuzobs / Kynodontas (2009), bet tai sekoja virkne filmu līdzīgā stilistikā. Kamēr Lantims izveidojis starptautisku karjeru, saglabājot īpatnējo režijas rokrakstu, arī mazāk zināmi režisori turpina strādāt šajā estētikā, ko raksturo pasīva aktierspēle, neveikli dialogi un absurds sižets, kas izgaismo cilvēku tā dīvainībās.
Makrida Līdzjūtība pilnībā atbilst šim aprakstam. Filmas centrā ir kāds vārdā nenosaukts advokāts (Yannis Drakopoulos), kurš dienas pavada, skumstot par savu sievu (Evi Saoulidou) – viņa pēc kāda neatklāta nelaimes gadījuma atrodas komā.
Kad pretēji ārstu prognozēm un paša vīrieša gaidām sieva tomēr izveseļojas, viņš jūtas drīzāk vīlies, nekā atvieglots, jo pēkšņi ir zaudējis privilēģiju spēlēt sērojošu upuri, kurš pelna apkārtējo līdzjūtību.
Kaimiņiene no rītiem vairs nenes apelsīnu kēksu, bet ķīmiskās tīrītavas darbinieks nesteidzas uzvalku izmazgāt ātrāk un lētāk nekā citiem...
Varētu teikt, ka advokāta tēls ir ironiska variācija par grieķu traģisko varoni, kurš, tā vietā, lai stātos pretī liktenīgiem šķēršļiem, savas nelaimes izvēlas pats, jo mūsdienu pasaule izrādījusies pārāk trula, komfortabla un nepietiekami traģiska. Rodas sajūta, ka fiktīvais varonis būtu pierunājis filmas veidotājus padarīt viņu par tās protagonistu, lai saņemtu līdzjūtības un empātijas apliecinājumus no skatītājiem. Šī metaspēle izvēršas tādā kā pētījumā par skumju reprezentāciju mākslā. Draugiem advokāts stāsta par kādu filmu, kas viņam likusi raudāt, un sūdzas par to, cik mākslīga izskatās raudāšana uz ekrāna, bet pašam tā kļūst par iemīļotu nodarbi.
Rūpīgi manipulatīvā advokāta performance tomēr neapmuļķo skatītāju, un ironiskā kārtā filma ar nosaukumu Līdzjūtība panāk pretēju efektu – tā vietā, lai baidītos par galvenā varoņa likteni, jāsāk baidīties par sevi, jo vīrietis taču ir pilnīgs sociopāts! Filma tiek pieteikta kā melnā komēdija, taču lai žanra apzīmējums nemulsina – tā virzās pa tik tumšu trajektoriju, ka izraisa nevis smieklus, bet drīzāk nervozu, neveiklu ķiķināšanu.
Tos, kuri jau ir pazīstami ar grieķu jaunās paaudzes režisoriem, Līdzjūtība sevišķi nepārsteigs, varbūt vien apliecinās jau pazīstamo estētiku izteiksmīgā minimālismā. Savukārt skatītāji, kam šī ir pirmā sastapšanās ar jauno grieķu kino, var būt priecīgi, jo aiz šīs filmas slēpjas vesela (un ļoti dīvaina) pasaule, ko jaunatklāt. Diemžēl izplatīšanas tiesību ierobežojumu dēļ šī filma festivāla ArteKino ietvaros nav pieejama Latvijas teritorijā, toties visas pārējās iespējams noskatīties līdz 31. decembrim.
