Diez vai daudziem no mums ir pamatīga Indijas neatkarīgā kino skatīšanās pieredze. Latvijas Sabiedriskais medijs, izrādot šādu filmu, piedāvā iespēju ielūkoties citā pasaulē, kas šarmē ar vispārcilvēcisku pazīstamību un lokālām kultūras īpatnībām. Režisores Pajalas Kapadijas (Payal Kapadia) debijas pilnmetrāžas spēlfilma “Viss, ko mēs iedomājamies par gaismu / All We Imagine as Light” 2024. gadā tika novērtēta ar Grand Prix Kannu kinofestivālā un nu pārliecinoši gozējas desmitgades labāko filmu sarakstos, tomēr līdz Latvijas kinoskatītājam nonāk pirmoreiz.
Musonu lietusgāzes pārpludina Mumbaju un paralizē pilsētnieku ikdienas gaitas. Indijas rietumu metropole mūsu priekšā atklājas vien mūžīgā lietū un tumsā, kur tā piemirkusi mirdz neona uzrakstu, laternu un autobusa logu atspīdumos. Trim vienkāršām, strādājošām indietēm šī vieta kļuvusi par mājām tālu prom no mājām, un mēs viņu dzīvi pieredzam intīmās ikdienas vinjetēs. Medmāsa Praba (lomā Kani Kusruti) apskāvusi rīsu vārāmo katlu, ko no Vācijas atsūtījis atsvešinātais vīrs. Viņas jaunākā kolēģe un dzīvokļa biedre Anu (Divya Prabha) apvilkusi hidžābu, lai slepus satiktos ar musulmaņu draugu, pati būdama hinduiste. Bet slimnīcas pavāre Parvati (Chhaya Kadam) aptver, ka bez dokumentiem viņai šai pilsētā vairs nav vietas.
Režisores Pajalas Kapadijas rokrakstu kritiķi salīdzina ar Vona Karvaja juteklisko pilsētas melanholiju un Apičatponga Vīrasetakula meditatīvo poētismu. Starptautiskās starmešu gaismās režisore nonāca pirms pieciem gadiem, kad Kannās tika izrādīta un Zelta aci ieguva dokumentārā filma Nezināšanas nakts / A Night of Knowing Nothing (2021), kas vēstīja par Indijas studentu protestiem. Jau toreiz mediji jauno režisori raksturoja kā jūtīgu sava laikmeta vērotāju, kura demonstrē attēlus, kas dzimuši kaut kur starp atmiņu, sapni un nomodu.
Filmas Viss, ko mēs iedomājamies par gaismu sieviešu lēnā vīstīšanās caur nebeidzamu tumsu man atsauc atmiņā Mikaela Hērsa Nakts pasažierus / Les Passagers de la nuit (2022). Tomēr, lai arī Kapadijas balsij iespējams sameklēt šķietamus līdziniekus, tā ir pilnīgi savrupa. Viņas kinopasauli nevar reducēt ne uz sociālo reālismu, ne tīru poētismu. Tās ir filmas, kas atgādina dzejoļus – pilnus maiguma un savādas, cerīgas mīlestības pret pasauli –, kur svarīgākais nav sižets, bet atmiņu, tuvības un ilgošanās noskaņa, ko tās izsauc skatītājā.
Pilsētas vientulības simfonija
Mumbaja, Indijas apdzīvotākā pilsēta, kas pulcē vairāk nekā 15 miljonu iedzīvotāju, ir ne vien Bolivudas, bet arī Pajalas Kapadijas dzimtā vieta. Šis personiskais konteksts piešķir pilsētas atveidam filmā papildu svaru un sociālu asumu. Mūsu ekrānos Mumbaja parādās kā milzene, kas reizē pievelk un atgrūž, tie ir klaustrofobiski, anonīmi betona džungļi, kuru iemītnieki dažkārt pazūd bez pēdām. Tomēr iespaidīgas celtnes vai slavenus tūrisma objektus mums nerāda, tā vietā kamera seko varoņu ikdienas ceļojumiem starp liminālām telpām – neskaitāmos transporta līdzekļos, tirgus burzmā, slimnīcā, kur sievietes strādā. Blīvi saspiesti ķermeņi sastrēgumstundās, auksts slimnīcas un autobusa apgaismojums – šai vidē nav nekā personīga, kas sievietes piesaistītu kā piederīgas metropoles kartei. Pajumti sniedz vienīgi šaurais miteklis ar kaķi, kur atgriezties pēc garas dežūras, lai turpinātu mājas darbus, pārlaistu nakti un rīt visu sāktu no jauna. Mumbaja kļūst par psiholoģisku stāvokli – par nepiederības, ilgu un nepārtrauktas kustības telpu – savukārt Anu, Praba un Parvati kļūst cita citai par vienīgo drošo saskares punktu.
Filma Viss, ko mēs iedomājamies par gaismu ir veidota kā pilsētas simfonija, un filmai piemīt dokumentāra kvalitāte. Sākotnēji režisore intervējusi Mumbajas iedzīvotājus, dažas sarunas iekļaujot filmas ievada audioceliņā. Tikai pēc tam sarunās uzklausītie cilvēku dzīvesstāsti pārtapuši filmas sižetā. Kapadija dzēš robežas starp dokumentaritāti un fikciju, intervijā minot sev tuvas filmas, kur pilsētas realitāte ir būtisks virzītājspēks, – Šantalas Akermanes Ziņas no mājām / News from Home (1976), Edvarda Janga Taivānas stāsts / Taipei Story (1985) un Anjēzes Vardas Kleo no 5 līdz 7 / Cléo de 5 à 7 (1962).
Klaviermūzika kā ceļabiedrs
Filmu viscaur kā mierinošs ceļabiedrs pavada skaņdarbs Bezcerīgais klaidonis / The Hopeless Wanderer, šo klaviermūziku sarakstījusi etiopiešu komponiste Emahoja Cegē-Marjama Gebru, kas dzīvi vadījusi trimdā Jeruzalemē. Skaņdarbs rakstīts Etiopijas tautas mūzikai raksturīgā modalitātē, kas neļauj nosliekties ne uz skumjām, ne prieku, bet ietilpina konfliktējošas emocijas. Melodija klejo, met cilpas, atgriežas sākumpunktā, strauji uznirst līdz augšējiem reģistriem un atgriežas atpakaļ sevī. Tā čalo nepārtrauktā monologā un nemeklē ceļu uz kulmināciju. Nepabeigtas harmonijas nesniedz risinājumu, frāzes apraujas, līdz galam neizteiktas, un atstāj klausītāju starpstāvoklī – līdzīgā tam, kādā eksistē filmas varones.
Režisore Kapadija ar meistarību veido hipnotizējošu saspēli starp attēlu un skaņu. Kamēr varones savos maršrutos no pilsētas viena uz otru galu konsekventi pārvietojas pa horizontālu asi un kameras kustība horizontāli virzās te turp, te atpakaļ bez skaidri noteikta virziena, melodija tikpat impulsīvi un bezmērķīgi klaiņo pa klaviatūru visā tās garumā.
Šķiet, ka laiktelpa kļūst par galveno Kapadijas pētniecisko interesi. Filmā iestājas bergsoniskais laiks, kas mērāms nevis notikumos vai sižeta pavērsienos, bet pēc emociju intensitātes. Varones dzīvo pēc ilgošanās laika – lēna, staipīga un emocionāli ietilpīga ritma, ko vēl vairāk pastiprina nebeidzamais musonu lietus. Filmas uzbūve pakārtojas šai psiholoģiskajai laiktelpai, un Kapadija necenšas dramatizēt varoņu dzīves vai virzīt tās pretī ērtai kulminācijai, viņa vienkārši ļauj tām notikt. Sieviešu ikdiena netiek iespiesta sižetā, bet gan plešas no tā laukā – starp klusumu, pieskārieniem un visu nepateikto.
Pamošanās gaismā
Kad otrajā filmas pusē varones nonāk Ratnagiri piekrastes reģionā, lai palīdzētu Parvati pārvākties prom no Mumbajas, vides maiņa atklāj pilnīgi citu dimensiju un parāda, ka tumšā pilsētas dzīve nav vienīgā iespējamā šo sieviešu realitāte. Lielpilsētu nomaina lauku ciemats ar bezgalīgu okeānu; gaišāka krāsu palete, garāki kadri, mazāk montāžas griezienu. Un pilnīgi cits laiks – viena pēcpusdiena aizņem otro pusi filmas ekrānlaika, kamēr pilsētas ainas aptvēra vairākas dienas vai pat nedēļas.
Līdz tam abas medmāsas un pavāre netiek komponētas vienā kadrā – lai arī viņu ikdiena krustojas, katra tik un tā dzīvo savā privātajā pasaulē. Plašā piekrastes telpa dod iespēju sievietēm beidzot pa īstam satikties. Starp mantām viņas atrod stiprā alkohola pudeli, atšauj to vaļā un visbeidzot atļaujas uz mirkli novilkt apzinīgo pilsētas sieviešu maskas, reibumā dejodamas pie dziesmas: “Kas tā par savādu vietu, kur esmu nokļuvusi? Vai kāds mani paglābs?”. Atslābums un brīvība ieplūst viņu ķermeņos, piekrastes ciematiņš dod sievietēm atelpu – kaut vai uz vienu diennakti.
Kapadija stāsta, ka
filmas galvenā vēsts ir par nespēju ieraudzīt cerību, ja viss, ko tu pazīsti, ir tumsa.
Īsais ceļojums uz Ratnagiri sniedz cerību un ļauj no tumsas iznākt gaismā. Tomēr tas paliek skatītāja ziņā, kā šo pavērsienu interpretēt – vai ierašanās gaismā šīm sievietēm nozīmē īstu pamošanos vai arī vēl dziļāku iegrimšanu sapņu un iztēles pasaulē.
Dokumentārais darbs Nezināšanas nakts jau parādīja, ka sapņošanai Kapadijas filmās piemīt politiska dimensija. Gan personīgas, gan sabiedriskas pārmaiņas vispirms sākas ar spēju tās iztēloties. Kapadija dod saviem varoņiem nekritiski daudz laika sapņot un, kad ārējās pasaules apstākļi iesloga un ierobežo, iztēles telpa izplatās iekšup.
Interese par sapņu pasauli režisori pavada jau kopš bērnības – viņas tēvs bijis psihoanalītiķis un abi pavadījuši daudz laika, runājot par sapņiem. Kapadijas pieredzē sapņi ir tikpat svarīgi kā nomoda pieredze un nav no tās atdalāmi. Zīmīgi, ka filmā ārsts–pielūdzējs Prabai uzdāvina dzejoli ar vārdiem: “Mani sapņi ir veidoti no ikdienas lietām…”
Īstā Indijas realitāte
Latvijas skatītājam šī filma var kļūt par logu uz mazāk pazīstamu kultūru ar tās paražām, normām un loģiku. Īpaši negaidīti ir pieredzēt, kā senas tradīcijas Indijā turpina pastāvēt līdzās digitālajam laikmetam. Anu vecāki viņai izveidojuši “matrimonijas profilu” tinderim līdzīgā iepazīšanās platformā, kur joprojām vecāku ziņā paliek izvēlēties meitai derīgu precinieku.
Tikpat fascinējoši ir iepazīt reliģiju un kultūru sajaukumu, kāds izveidojies Arābijas jūras krastā. Atvērtība pret dažādo te mijas ar dziļu konservatīvismu, un šo spriedzi skatītājs var izdzīvot caur Anu slepenajām starpreliģiju attiecībām. Viņas mīlestība pret musulmaņu puisi pastāv pilsētā, kur šķietami iespējams viss, taču ģimenes robežas ir nemainīgi stingras.
Filmā galvenokārt dzirdama malajalu valoda. Mumbajā lielākā daļa iedzīvotāju publiski ir spiesti runāt hindi valodā, tāpēc varonēm sarunāšanās savā valodā kļūst par drošu, intīmu patvērumu. Kapadija valodu izmanto kā vēl vienu instrumentu, kas demonstrē atsvešinātību no vides, kurā varones uzturas.
Filmā izskan fakts, ka hindi vārds “kal” nozīmē gan vakardienu, gan rītdienu. Stāstā, kurā mums nav ļauts uzzināt, kas ar varonēm notika pirms tam un notiks pēc tam, šāds fakts iegūst simbolisku nozīmi. Kapadija ļauj mums piedzīvot laiku nevis kā lineāru virzību, bet kā nepārtrauktu pieredzi – pagātne un nākotne satiekas nepārejošā tagadnē. Kopā piedzīvojot šos mirkļus, skatītājs sievietes ierauga pa īstam. Mēdz sacīt, ka būt mīlētam nozīmē būt pamanītam. Kapadijas aicinājums cilvēkus pamanīt veidots ar neticamu maigumu.
Filma Viss, ko mēs iedomājamies par gaismu skatāma Latvijas Sabiedriskā medijia platformā REplay.lv līdz 23.06.2026. – ŠEIT.
