Ikvienas sabiedrības pašcieņas jautājums ir atbrīvoties no pārākuma sajūtas pār atšķirīgajiem „citiem”.
Iespējams, visatbilstošākais latviešu un igauņu kinematogrāfistu filmas Ziemassvētki džungļos nosaukums būtu Paulas ceļojums. Vēstījuma centrā ir možā un zinātkārā meitene Paula, kura kopā ar ģimeni nonāk kādā eksotiskā zemē, kur nepazīst Ziemassvētku svinības. Taču tās ir ļoti nepieciešamas, jo starp vecākiem valdošās nesaskaņas, pēc Paulas domām, varētu izlīdzināt kopīgi svinēti svētki. Lai atrastu svešajā vietā šamani, kurš spētu uzburt Ziemassvētkus un palīdzētu radīt svētku noskaņu, Paula kopā ar jauniegūto draugu Ahimu dodas meklējumos; tas reizē ir arī viņas pieredzes ceļojums, kura finālā izdodas piedzīvot laimīgu atrisinājumu ne tikai svētku dāvanu, bet arī atjaunotas ģimenes harmonijas veidolā.
Filmā izmantots labi pazīstamais brīnumu pasakas modelis, un pēc tā nosacījumiem centrālajam tēlam ir gan palīgi (līdzās Ahimam par tādu kļūst arī daži pieaugušie, it īpaši dabas aizstāvju grupā aktīvā Anna), gan pretinieki. Vēlamais rezultāts tiek panākts, parādot neatlaidību un izturību, un galu galā sasniedzot savu mērķi – telpas koordinātēs par tādu kļūst satikšanās ar vientuļo un noslēpumaino Ziemassvētku vecīša līdzinieku; attiecības ar viņu sākotnēji sagādā skarbu vilšanos, kas filmas finālā tomēr pārtop cilvēciskā atklāsmē. Prātā nāk ceļojuma motīvs Morisa Māterlinka lugā Zilais putns / L'Oiseau bleu (1908), Annas Brigaderes Sprīdītī (1903) un daudzos citos darbos; sekojot Paulas lomas tēlotājas Rebekas Šukstas dzīvajai reakcijai dažādās situācijās, filmas vēstījumu var uztvert kā pieaugšanas stāstu, kura gaitā tiek piedzīvoti nepatīkami pārsteigumi un iegūta sāpīga pieredze, bet saglabājas optimisms un cerība.
Tomēr filmas nosaukums nav Paulas ceļojums, bet gan Ziemassvētki džungļos, un šī semantika signalizē, ka kinoveidotāju priekšstatos joprojām aktuāls ir arī koloniāls skatījums.
Par šo rakstu es domāju paralēli diviem citiem intelektuāliem izaicinājumiem – pēcvārdam Edvarda Saīda grāmatas Orientālisms / Orientalism (1978) topošā tulkojuma izdevumam latviešu valodā un Nacionālās enciklopēdijas šķirklim par vācu rakstnieka Tomasa Manna romānu Budenbroki / Buddenbrooks (1901). Orientālisma jēdzienu Saīds aktualizēja un pēc tam detalizēti izstrādāja kā personisku reakciju uz palestīniešu un izraēliešu konfliktu vienā no tā saasinājuma brīžiem 20. gadsimta 60. gados. Viņš kategoriski noraidīja oficiālo vēstījumu par šo konfliktu, kas dominēja ASV publiskajā telpā, jo labi pazina arī šo norišu slēpto pusi, noklusētās palestīniešu balsis, kuru pieredze bija daļa no paša Saīda dzīves. Kad nepilnus divus gadu desmitus pēc Orientālisma publicēšanas zinātniekam tika diagnosticēta nopietna slimība, viņš uzsāka darbu pie savas autobiogrāfijas, iespaidu un uzskatu dokumentējuma, kas publicēts ar latviski grūti tulkojamo nosaukumu Out of Place (1999). Grāmata atklāj Saīda tobrīd īpaši dziļi izjusto nepieciešamību dalīties savās domās par cilvēkiem, kas ir svarīgi viņa dzīvē, un vidi, kas, tāpat kā daudzas citas vietas pasaulē, ilgstoši ir atradusies ārpus dominējošās Rietumu pasaules uzmanības loka un aprakstīta, balstoties iepriekšējos pieņēmumos jeb stereotipos; Saīda terminoloģijā – orientalizēta. Tā ir sāpīga pieredze, kuru noturīgi un dziļi izjutis arī Edvards Saīds pats, neraugoties uz veiksmīgo akadēmisko karjeru ASV.
Tuvošanās Rietumu pasaules vērtībām ir viens no tiem vektoriem, kam tiecas sekot arī mūsu sabiedrība. Tomēr postkoloniālajā kritikā pēdējos gados arvien vairāk pievērsta uzmanība tam, ka orientālisms lielā mērā ir arī fenomens, kas saistāms ar Rietumu skatījumu uz Centrālās un Austrumu Eiropas nācijām. Vēstures aspektā tas detalizēti iztirzāts Lerija Volfa grāmatā Iztēlojoties Austrumeiropu / Inventing Eastern Europe (1994), bet debates aktīvi turpinās arī mūsdienās.
Tāpat pavisam negaidīti ar šo tēmu saskāros minētajā Tomasa Manna romānā, kurā autors izseko kādai Lībekas tirgotāju dzimtai 19. gadsimta gaitā vairākās paaudzēs.
Viena no Budenbroku meitām apprecas ar satīriski tēloto mācītāju Zīvertu Tiburciju no citas Hanzas savienībā ietilpstošas pilsētas – Rīgas –, un tā, par spīti tirdznieciskajām saitēm ar Lībeku, romānā paliek eksotiska un noslēpumaina vieta.
Viena no dāvanām, ko mācītājs nozīmīgā svētku reizē no Rīgas atgādā saviem jaunajiem radiem uz Lībeku, ir iespaidīga izmēra pakaļkājās stāvoša brūna lāča izbāzenis ar atvērtu rīkli, jo tādi it bieži sastopami Krievijas nomalēs; šis izbāzenis, pārāk liels, lai iekļautos Budenbroku smalkajās istabās, tiek nostādīts nama vestibilā, kur ar vizītkaršu paplāti ķetnās sagaida smalkos viesus. Tomass Manns romānā Budenbroki ir arī spožs satīriķis, un konkrētais apraksts nenoliedzami izraisa smieklus, tomēr jāatzīst, ka Rīgas pieminējums romānā šādā kontekstā nav īpaši patīkams.
Līdzīgas sajūtas ir labi pazīstamas daudzu par pusperifērām un perifērām dēvētu sabiedrību pārstāvjiem – tiem, kuri ir visai attāli no pasaules ekonomikas un kultūras centriem un šo attālumu izjūt, neraugoties uz centieniem šādiem centriem tuvoties. Tas var izraisīt agresīvu un noraidošu reakciju, jo apziņa par nepietiekamo novērtējumu aktualizē kompensējošus mehānismus, nereti tiecoties pašiem rast iespēju iejusties centra pozīcijā pretstatā “citiem”. Šāda attieksme rada pārākuma sajūtu, kas ir nepamatota un, nenoliedzami, arī sāpīga un diskriminējoša.
Piemēram, 2010. gadā uzņemtā režisora Anda Miziša dokumentālā filma Jaguāra kakts vēsta par latviešu izcelsmes baptistu misionāru darbu Bolīvijā. No Brazīlijas pārcēlušies misionāri ir pievērsušies vietējās ajoru cilts indiāņu izglītošanai, soli pa solim tiecoties tuvināt civilizācijai šos cilvēkus, kuri līdz tam dzīvojuši pavisam atšķirīgos apstākļos. Viņu dabiskā dzīvesvieta ir mežs, un filmā daudzkārt misionāri viņus dēvē par mežoņiem, pievienojot arī virkni citu neglaimojošu apzīmējumu, tajā pašā laikā cenšoties pieradināt šos cilvēkus darbam un izmantot viņu darba rezultātus.
Filmas veidotāji ļauj šādiem un līdzīgiem viedokļiem izskanēt bez komentāra, bez cēloņu un seku analīzes; operatora kamera ilgstoši kavējas pie detaļām, kas padara indiāņus svešādus un atšķirīgus. Viena no atmiņā paliekošām filmas ainām ir tā, kurā kāds misionārs kaitina mazu pērtiķīti, un šī epizode nepārprotami sasaucas ar filmā pausto attieksmi pret indiāņiem. Savukārt kādā no filmas Ziemassvētki džungļos dialogiem tiek pārspriests, vai bērniem būs lemts satikties arī ar kanibālu ciltīm. Tā apzināti vai neapzināti tiek kultivēta pārākuma sajūta civilizācijas saskarsmē ar svešo un eksotisko pasauli, un šāda attieksme acīmredzot saglabā savu dzīvotspēju no mītiem par koloniālo Tobago līdz mūsdienu idejām, saskaņā ar kurām ērta un patīkama varētu būt “jaunlatviešu” kolonijas dibināšana Fidži salās, un šie priekšstati nepārprotami tiek uzturēti ar stereotipu starpniecību.
Filmā Ziemassvētki džungļos atpazīstamā un konkrētā Rīga ar tās baznīcu torņiem un Nacionālās bibliotēkas kontūrām, kas uzskatāmi signalizē par kristīgās pasaules un izglītības vērtībām, pretstatīta orientalizētajam eksotiskās zemes tēlam, kurā dominē haoss un nabadzība, satiksmes neorganizētība un neierasti dzīves apstākļi, nepieradināta ainava un ciltis, kas joprojām dzīvo šīs dabas vidū un, lai gan piesavinājušās dažus no civilizācijas ārējiem atribūtiem, aizvien vēl seko senajiem pagāniskajiem rituāliem. Neviens no šīs jaunatklātās zemes pieaugušajiem cilvēkiem neiegūst individuālu raksturu, personisku likteni, tie paliek kā ornamentālas figūras, kas pārstāv svešādu, nesaprotamu pasauli, atšķirīgu no Paulas ģimenes.
Viens no postkoloniālās kritikas svarīgākajiem jēdzieniem ir saistīts ar „vietu, no kuras es runāju” (locus of enunciation). Bez savu īpatnību apzināšanas, pētīšanas un izcēluma arī latviešu kultūras pastāvēšana zaudētu jēgu un nozīmi. Taču “vieta, no kuras es runāju” nozīmē vēl ko vairāk. Tā ir saistīta ar pasaules kopsakarību izpratni, tās patiesības atzīšanu, ka ikvienam cilvēkam un tautai ir sava vēsture, kultūra un balss, un mēs esam daļa no šī kopīgā tīklojuma. Lai sadzirdētu mūs, ir svarīgi arī mums sadzirdēt un novērtēt citus. Tieši tādēļ stereotipu pārvarēšana ir nozīmīga un nepieciešama daļa no dekoloniālās ekoloģijas procesa, kas ietver atbrīvošanos no aizspriedumiem par apkārtējo pasauli un pārākuma sajūtas pār atšķirīgajiem “citiem”. Tas ir ikvienas sabiedrības un kultūras pašcieņas jautājums. Varbūt šādas apziņas veidošana var tikt uzlūkota kā “eža kažociņa” sadedzināšanai līdzvērtīga, sāpīga, bet nepieciešama izaugsmes pieredze.
