Par 2022. gada “sauso atlikumu” un dažām vērtīgām filmām platformā „Netflix” šobrīd un Latvijas kinoteātros drīzumā.
Lai nemulsina draiskais virsraksts – neaicināšu uz radikālām akcijām, bet gan mēģināšu noformulēt, kāpēc arvien kritiskāka kļūst mana attieksme pret dažādiem sarakstiem, kam jāatspoguļo noteikta laika perioda (teiksim, gada) līderi, pirmrindnieki, izcilnieki. Gadu mija, no kuras īpaši tālu vēl neesam tikuši, bija impulss ģenerēt dažnedažādas labāko filmu izlases dažādās valstīs un valodās; topus ģenerēja mani kolēģi – teorētiķi un filmu apskatnieki. Jo vairāk tajos iedziļinājos, jo pārliecinošāk mazinājās vēlme radīt vēl vienu filmu “izlasīti”. Tā izpaliks.
Un tomēr gada sākums ir neizbēgami saistīts ar dažādiem īpašo filmu sarakstiem – nomināciju listēm un balvu saņēmējiem. Pilnās burās ir Amerikas kinobalvu sezona, kas jau tradicionāli iegūst globālu rezonansi. 11. janvārī jau pasniegtas savulaik ietekmīgās balvas Golden Globe / Zelta globusi, ko piešķir Holivudā akreditētā ārzemju prese, 25. janvārī tiks nosauktas Amerikas Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijas, tad atliek vairs tikai Oskaru piešķiršana 12. martā, un gadam varēs pavilkt svītru, lai sāktu visu no jauna – iegrieztu Eiropas un pasaules festivālu riņķadanci, filmu un lobistu cīņu par iekļūšanu svarīgāko festivālu programmās, uzvarētāju noteikšanu… un tad jau atkal būs klāt arī ASV kinobalvu sezona. Te lieliski iederas dialogs no jaukā britu komiskā skeča, ko Rietumeiropā joprojām mīl skatīties gadumijā, – filmiņas Dinner for One (1963), kur varoņi, demences skarta dāma un viņas uzticamais, pamazām arvien vairāk reibstošais sulainis, pulcina uz vakariņām neesošus viesus: „The same procedure as last year, Miss Sophie? – The same procedure as every year, James!” Tātad – tā pati procedūra, kas citus gadus, draugi!
Novirzoties no kursa: Spīlbergs un Makdona
Un tomēr milzīgajā filmu straumē, kas gāžas pāri mūsu galvām, ir nepieciešami kādi pieturas punkti, uzvarētāji un līderi, tādi vai citādi atzītāko filmu saraksti. Kā pie šīm filmām tikt un kur tās skatīties? Lai gan Kino Rakstu redakcija rosināja koncentrēties uz plaši pieejamās straumēšanas platformas Netflix aktuālāko un vērtīgāko piedāvājumu, atļaušos vispirms novirzīties no nospraustā kursa, mēģinot tvert nedaudz plašāk.
Nesenie Golden Globe, kas mēģina atjēgties no reputācijas krīzes un atjaunot balvas prestižu, kā divas gada nozīmīgākās filmas identificēja Stīvena Spīlberga Fabelmenus / The Fabelmans (Latvijas kinoteātros – no 31. janvāra) un Martina Makdonas Inišerinas vellatas / The Banshees of Inisherin (Latvijā – no 27. janvāra); tās tika atzītas par labākajām filmām attiecīgi drāmas un mūzikla / komēdijas kategorijā.
Spīlberga pamatīgā autobiogrāfiskā, mazliet sentimentālā filma, kas stāsta par režisora pusaudža gadiem, arī par viņa apsēstību ar kino jau no agras bērnības, ir būtisks darbs. Tas ir ļoti personisks, atklāts, arī skaudrs, jo piedāvā varoņa vecāku komplicēto attiecību uzšķērdumu. Filmā ir arī tematiski pārsteigumi – mobings, antisemītisms, kura skarbajām izpausmēm tiek pakļauts Sems Fabelmens (Spīlberga alter ego), arī niansēti iezīmētā mātes un tēva nemīlestības drāma, bet pāri visam – talantīga jauna cilvēka aizraušanās ar kino.
Spīlberga nozīme amerikāņu kino ainavā ir milzīga jau kopš 20.gs. 70. gadiem. Uzņemt filmu par savu bērnību var tikai vienu reizi, un Spīlbergs to ir izdarījis, sasniedzot radošo briedumu – laikā, kad aiz muguras ir viss, par ko jebkurš režisors uzdrošinātos tikai sapņot. Spīlbergam ir 76 gadi, un šī būs viņa balvu sezona. Domājams, Spīlberga filma ir arī pārliecinošākā pretendente uz ASV Kinoakadēmijas nozīmīgākajiem Oskariem, savukārt Berlīnes kinofestivāls, kas notiks šā gada februārī, piešķirs Spīlbergam balvu par mūža ieguldījumu.
Arī īru dramaturga un režisora Martina Makdonas absurda drāma Inišerinas vellatas / The Banshees of Inisherin, kas Golden Globe tika ietilpināta mūzikla / komēdijas kategorijā, noteikti tiks pie kāda no Oskariem; visdrīzāk par scenāriju. Filma, kuras darbība norisinās 20. gs. 20. gados nomaļā Īrijas ciematā, stāsta centrā liekot divu nobriedušu vīriešu attiecības (lomās – Kolins Farels un Bredans Glīsons), sāka savu pasaules ceļu Venēcijas kinofestivālā. Kā zināms no pieredzes, pēc Venēcijā gūtas atzinības vai publicitātes dažas filmas nonāk arī nozīmīgāko ASV kinobalvu sarakstos, un šis ir arī Makdonas filmas gadījums.
Un kas tad vērtīgs ir pieejams Netflix? Precīzāk, vai šajā platformā ir atrodamas filmas, kas „attiecas uz procesu”? Filmas, kas būtu saņēmušas īpašas balvas un atzinību, nokļuvušas topiņos?
Protams, Netflix nav nekāda intelektuālo bagātību krātuve – audiovizuālas izklaides te ir daudz vairāk nekā jēgpilnu darbu. Šī platforma lieliski spēj veicināt skatītāja primitivizēšanos, jo kādēļ gan spriegas dienas izskaņā būtu jāizvēlas mokošs art house vai kāda režisora radikāli sevis meklējumi ar kino medija palīdzību, ja turpat līdzās tik daudz komfortablas skatāmvielas? Piemēram, Instagram estētikā radīts produkts – dekoratīvs, infantils un tik mīlīgs seriāls Emīlija Parīzē… Un citi.
Bardo
Turpat līdzās gan ir arī filma Bardo / Bardo: False Chronicle of a Handful of Truths – sarežģīts, pamatīgs, ambiciozs darbs, kas arī savas gaitas sāka nesenajā Venēcijas kinofestivālā septembrī (atšķirībā no Makdonas darba, šī filma gan līdz Golden Globe uzvarētāju listēm nenonāca). Pasaulslavenais meksikāņu režisors Alehandro Injaritu, ironiskā Birdman (2014) un smagnējā, bet Oskaru saņēmušā The Revenant (2015) režisors, ir atgriezies pēc pauzes ar darbu, kādus parasti veido atzīti meistari, kuri nonākuši radošā krīzē. Filmas nosaukumā minētais jēdziens ir Tibetas budismā pieņemts apzīmējums, kas raksturo dvēseles stāvokli starp nāvi un atdzimšanu. Tas ir arī atslēgas vārds, lai izskaidrotu filmas Bardo oneirisko, plūstošo, pat sirreālo formu.
Bardo centrālais varonis ir meksikāņu žurnālists, dokumentālo filmu autors, kurš gatavojas saņemt vērtīgu balvu Amerikā. Ceļš uz balvas saņemšanu pārvēršas sarežģītā introspekcijā, ceļojumā pagātnē – gan privātajā pieredzē, gan Meksikas un ASV politikā un vēsturē. Injaritu filmu raksturo formveides vieglums, kāds savulaik piemita ģeniālajam Federiko Fellīni, īpaši viņa filmā 8 1/2 (1963). Starp abām filmām var atrast līdzības – pamatā tā ir virtuozitāte, ar kādu savulaik Fellīni un tagad Injaritu pārvietojas starp realitātes, sapņu, vīziju un murgu dimensijām, brīvi kāpjot pāri laika un telpas vienotības ierobežojumiem.
Pārsteidzošas un metaforiskas ir epizodes, kurās dzimst filmas galvenā varoņa un viņa sievas dēls, bērniņš, kurš izvēlas tomēr paslēpties un atgriezties mātes ķermenī. Filmu raksturo virtuoza vizuālā valoda un plūstošs kameras darbs (operators – slavenais Dariuss Hondži (Darius Khjondji). Režisors visā filmas gaitā pārliecinoši izmanto garus sekošanas kadrus, veidojot epizodes, kuru ietvarā viņš spēj pārslēgt realitātes dimensijas (piemēram, epizode, kuru sākotnēji skatām kā vēsturisku liecību, tiek pārvērsta par skatu filmēšanas laukumā.)
Neliels Bardo “klupšanas akmens” ir pamatīgā hronometrāža (2 h 39 min), pēc pirmizrādes Venēcijā Injaritu filmu esot īsinājis. Golden Globe vērtētājiem acīmredzot Bardo šķitis par sarežģītu, redzēs, kā filmai klāsies Oskaru nominācijās. Tomēr ir vērts izkāpt no Netflix komforta (draziņu) zonas un ļauties Bardo – sarežģītam autorkino darbam ar skaidri nolasāmām atsaucēm uz Eiropas kino modernisma periodu –, jo nekas no iepriekšminētā nemazina Bardo kā uzmanības vērta autorkino darba nozīmi.
Baltais troksnis
Pagaidām ASV kino balvu listēs neparādās arī vēl viena atzīta režisora – Noa Baumbaha filma Baltais troksnis / White Noise, kas tāpat pirmoreiz parādījās skatītājiem Venēcijas festivālā pērnajā septembrī. Galvenajās lomās – universitātes pasniedzējs, Hitlera personības pētnieks Džeks un viņa sieva Babete – populārie amerikāņu aktieri Adams Draivers un Grēta Gerviga. Režisora Baumbaha un aktiera Draivera iepriekšējā sadarbība bija veiksmīgā The Marriage Story (2019), kura atnesa arī Oskara nominācijas; White Noise (tās pamatā Dona DeLillo tāda paša nosaukuma romāns) visdrīzāk arīdzan bija iecerēta kā “prestižs projekts” ar balvu potenciālu. Filmas centrā ideāla universitātes profesora ģimene, varoņu dzīve ir amerikāniski lieliska (ja neskaita profesora laulātās draudzenes depresīvās dīvainības un atvašu niķošanos), taču tad notiek ķīmiska katastrofa. Pilsētas iedzīvotāji ir spiesti evakuēties – uz brīdi.
Pēc filmas pirmizrādes Venēcijā gadījās lasīt ļoti atturīgas recenzijas, tālab ilgi kavējos, pirms to skatījos Netflix. Tomēr White Noise nav tik viennozīmīgi vērtējama. Jā, filmas veidotājiem, iespējams, var pārmest īpatnēju humora izjūtas trūkumu, piemēram, ironizējot par Amerikas izglītības sistēmas absurdu un elitāro universitāšu kursu tematiku (Draivera varonis eksaltēti lasa kursu par Hitleru, viņa kolēģis – kursu par Elvisu Presliju un popkultūras specifiku).
Tomēr, par spīti apšaubāmiem jokiem un ne īpaši veikliem dramaturģiskiem risinājumiem, White Noise rada arī pārdomas par to, cik ātri cilvēks spēj aprast ar ekstrēmu situāciju un ar jaunu sparu ieslīgst patērnieciskā ikdienā. Baumbaha filmā amerikāņu ģimenes ikdienas harmoniju simbolizē milzīgs supermārkets, uz kuru ģimene dodas pirms un arī pēc katastrofas, jo kas gan var būt nomierinošāks par lielveikalu! The New York Times kritiķis A. O. Skots (A. O. Scott) tomēr uzskata, ka White Noise ir gan aktuāls, gan biedējošs darbs, „tieši tāpēc, ka tas ir pilnīgi amerikānisks, jo ataino īpaši amerikānisku nejūtīgumu”. Lai tā būtu, tomēr filma, kas, domājams, mērķēja uz lielo kinobalvu sezonu, pagaidām cerības nav piepildījusi.
Rietumu frontē bez pārmaiņām
Tomēr platformā Netflix var noskatīties filmu, kura skaudri un griezīgi rezonē ar aktuālo tematiku – karš, kas plosās Eiropā. Tā ir Vācijā veidotā filma Rietumu frontē bez pārmaiņām / All Quiet on the Western Front. Karš gan te ir cits – Pirmais pasaules karš, filmas pamatā klasiskais Ēriha Marijas Remarka romāns, kurš ekranizēts jau vairākkārt (1930. gadā ASV, 1979. gadā Lielbritānijā/ASV). Sastopoties ar literatūras ekranizāciju, vienmēr radīsies diskusijas par adaptācijas niansēm – piemēram, The New York Times kritiķis Bens Kēningsbergs raksta, ka vācu filma atpaliek no 1930. gada amerikāņu režisora Ljūisa Mailstona (Lewis Milestone) veidotās ekranizācijas un pašmērķīgi tiecas satriekt ar nežēlīgu brutalitāti. Šoreiz nediskutēsim par niansēm, arī par to, vai Remarka romāna subjektīvo vēstījumu, tulkojot filmā, vajadzēja papildināt ar epizodēm no “varas gaiteņiem”, kuros vairāki Vācijas politiķi meklē iespēju pielikt punktu asiņainajam karam. Zīmīga, kaut ekrāna laika ziņā neliela loma filmā ir populārajam vācu aktierim Danielam Brīlam – viņš atveido vācu politiķi Matiasu Ercbegeru (Matthias Erzberger), kurš vadīja Vācijas sarunas ar sabiedrotajiem un parakstīja dokumentu par uguns izbeigšanu 1918. gada 11. novembrī.
Neskatoties uz diskusijām par niansēm, vācu režisora Edvarda Bergera pamatīgā (2 h 28 min) filma satricina gan ar vērienīgi, detalizēti veidotām un šokējošām Pirmā pasaules kara kauju ainām, gan ar stindzinošo aktualitāti. Filmas galvenais varonis septiņpadsmit gadu vecumā kā jūsmīgs, patriotisks jauns (vēl nepilngadīgs) cilvēks, viltojot vecāku parakstu, iestājas armijā kopā ar tikpat jauniem un jūsmīgiem klasesbiedriem (galvenajā – Paula lomā – jauns un jaudīgs austriešu aktieris Fēlikss Kammerers). Viņa tālākais ceļš ir kara ārprāta pieredze, kļūstot par skrūvīti un upuri vēstures griežos, arī politisko un militāro ambīciju spēlēs.
Filma jau ir pamatoti un pelnīti saņēmusi Eiropas Oskarus – Eiropas Kinoakadēmijas balvas par labāko grimu un labākajiem specefektiem. All Quiet on the Western Front ir Vācijas pieteikums ASV Oskariem, tā ka, domājams, tā arī parādīsies nomināciju izlasē. Vērts pievērst uzmanību filmas oriģinālajam skaņu celiņam, ko veidojis Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann).
Ko vēl no gada ievērotākajām filmām meklēt Netflix? Ipašas eksotikas cienītāji var mēģināt pieveikt arī Indijas ekstravaganci – filmu RRR, kas bija nominēta Golden Globe labākās ārzemju filmas kategorijā un tiek uzskatīta par visu laiku dārgāko Indijas filmu. Jāatzīstas – es nespēju un kapitulēju. Par citām Golden Globe “topiņā” nominētajām, apbalvotajām filmām pagaidām nerakstīšu, jo tās neietilpst raksta fokusā. Proti, (pagaidām?) nav pieejamas Netflix.
