KINO Raksti

“Elpa marmorā”. Bērni nav tēma

06.11.2018

Lietuviešu režisores Giedres Beinorjūtes debijas pilnmetrāžas spēlfilma “Elpa marmorā / Kvepavimas i marmura” īsā laikā Latvijā piedalās uzreiz divos festivālos – Riga IFF konkursa skatē un Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” programmā, jo šis Lietuvas un Latvijas kopražojums saņēmis nomināciju balvai par komponista Vestarda Šimkus radīto mūziku. Giedre Beinorjūte Rīgā viesojās oktobrī, un tad viņu uz sarunu aicināja kinorežisore Kristīne Želve.

Giedre Beinorjūte uz Riga IFF skatuves kopā ar filmas "Elpa marmorā" Latvijas puses producenti Inesi Boku-Grūbi. Foto: Andrejs Strokins

Giedre Beinorjūte (Giedrė Beinoriūtė, 1976) Rīgā bija ieradusies uz savas debijas pilnmetrāžas spēlfilmas Elpa marmorā pirmizrādi, kura notika Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF konkursa skatē. Filma ir kopražojums ar Latviju, tajā spēlē un lieliski lietuviski runā arī Guna Zariņa ( “Nē, es viņu nezināju pirms tam, vienkārši ierakstīju Google meklētājā best Latvian actors”, jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas skaidro režisore).

Elpa marmorā tapusi pēc lietuviešu rakstnieces Lauras Sintijas Čerņauskaites tāda paša nosaukuma romāna, kurš 2009. gadā atnesa viņai Eiropas Savienības Literatūras balvu. Jauna sieviete Izabele ar vīru un dēlu mīt mājā meža vidū, līdz kādu dienu viņu ģimenē ienāk puisēns no bērnu nama. No šī brīža viss mainās…

Kadrs no filmas "Elpa marmorā"

Es Giedres Beinorjūtes vārdu ielāgoju jau pirms gadiem pieciem, kad Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā noskatījos viņas dokumentālo filmu Sarunas par nopietnām tēmām / Pokalbiai rimtomis temomis (2012) – sarunas ar bērniem par dzīvi, par nāvi, par mīlestību, par visu. Nespēju noticēt, cik askētiski un reizē emocionāli, gudri un vizuāli pārliecinoši var uzfilmēt kaut ko tik nekinematogrāfisku kā sarunas – būtībā intervijas, un turklāt ar bērniem, bet režisorei bija izdevies šīs sarunas pacelt eksistenciāla vispārinājuma līmenī, ne tikai papriecāties par bērnu spontanitāti un tiešumu.

Patiesībā ar šīs filmas nospiedumu manā kino-emocionālajā atmiņā pietika, lai man gribētos satikt un intervēt Giedri.

Bet notika vēl, lūk, kas – gatavojoties  sarunai, pārlasu Giedres Beinorjūtes filmogrāfiju un ieraugu tur filmas nosaukumu My Lonely Friends / Manas vientuļās draudzenes. Tā ir viņas studiju gadu filma, un es skaidri zinu, ka šo filmu esmu redzējusi – studiju laikā, kaut kādos studentu festivālos... Es vairs skaidri neatceros, kas tur notika, es tikai zinu, ka arī šī filma ir atstājusi nospiedumu manā kino-emocionālajā atmiņā, līdzās Jāka Kilmi Külla tuli un vēl pāris talantīgām studentu filmām, kuru autoru vārdus esmu jau sen paspējusi aizmirst. Varbūt tie, kādreiz ieraudzīti pavisam citā kontekstā, atkal uznirs manā kino-emocionālajā atmiņā – tāpat kā Giedre Beinorjūte, nopietnā un talantīgā lietuviešu režisore.

Foto: Andrejs Strokins

Kristīne Želve: – Es gribētu, lai šī mūsu saruna nav tikai par tavu jaunāko filmu Elpa marmorā, bet plašāka, tāds kā tavs  portrets vai kaut kā tā…tāpēc sāksim ar sākumu – ar tavu sākumu.

Giedre Beinorjūte: - Par režisori es gribēju būt jau no bērnības. Bet – par teātra režisori. Nevis aktrisi, bet tieši režisori! Apmeklēju dramatiskos pulciņus, iestudēju tur mazas ludziņas… Tajā gadā, kad stājos augstskolā, teātra režijas kursu neuzņēma, tikai televīzijas režisorus, un es iestājos tur. Sākumā vēl spītīgi domāju, ka noteikti strādāšu teātrī, jo šī kursa beidzēji vēlāk strādāja gan televīzijā, gan kino, gan teātrī, bet mani pasniedzēji – un tie bija ievērojami kinorežisori – vienmēr jokoja: “Nu ko, joprojām par teātri sapņo? Nekas, nekas, mēs tevi pārvilināsim uz kino!” Un pārvilināja.

Kad sāc mācīties kino, saproti, kas tā ir par valodu, kā tas viss strādā. Protams, nebija tehnikas, nekā nebija, liela daļa mācīšanās notika uz papīra…

To savu kursa darbu Manas vientuļās draudzenes – to es uzskatu par savu pirmo darbu, kurā sapratu, ko nozīmē kino. Biju noskatījusies Trīra Šķeļot viļņus, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu, kameras darbs un viss pārējais, un man arī kaut kā tapa skaidrs, kas ir kino, – jo līdz tam mana domāšana bija teatrāla, teātra režisora domāšana. Pēc tam ar to bija cauri. Es gan uztaisīju vēlāk arī vienu teātra izrādi, bet jau biju iekšā kino, mani kaitināja, ka teātrī tu atnāc un katru reizi aktieri spēlē, kā vien grib, un tu neko nevari ietekmēt. Ka neko nav iespējams nofiksēt.

Giedre Beinorjūte un Kristīne Želve sarunā Riga IFF laikā. Foto: Andrejs Strokins

Un tavi meistari augstskolā bija…

Henriks Šabļevičus, Arūns Žebrūns, slavenais operators Jons Gricjus, režiju vēl pasniedza Vitauts Čibiras – ievērojams teātra režisors, kurš savā laikā taisīja ļoti krutas un slavenas izrādes, un tad vienā brīdī pēkšņi pārtrauca to darīt. Diemžēl viņi visi jau ir miruši. Un tagad es pati esmu pasniedzēja augstskolā, mācu jaunos kino studentus.

Kādas veidojās jūsu attiecības? Ietekmējies no viņiem, atdarināji, vai gluži otrādi – gribējās darīt ko pilnīgi citādāk?

Attiecības bija ļoti labas, bet lielāko ietekmi atstājušas tieši viņu personības. Kaut gan manās filmās tiek atrasts daudz kas – humors no Šabļeviča, bērni no Žebrūna... Žebrūnam bija vairākas ļoti labas filmas ar bērniem.

Giedre fotografē sevi un savu pasniedzēju Henriku Šabļeviču meistardarbnīcas laikā Nidā. Foto no personiskā arhīva

Redzi, viņiem jau nebija nekādas mācību metodikas, kino fakultāte bija radīta no nekā, lai nebūtu vairs jābrauc uz Maskavu studēt kino. Bet viņu stāsti, pieredze, personības – kā viņi domāja, kā pieņēma lēmumus –, tas uz mani noteikti atstāja lielu iespaidu.

Tu esi strādājusi kā asistente pie vēl citiem slaveniem režisoriem – pie Šarūna Barta un Arūna Mateļa. Reizēm saka – skola ir skola, bet īstā pieredze, īstās universitātes sākas tad, kad nokļūsti filmēšanas laukumā. Pastāsti, kāda bija tava pieredze?

Ļoti atšķirīgas pieredzes. Ar Mateli es strādāju pie viņa filmas par bērnu slimnīcu Pirms atgriešanās uz zemes / Prieš parskrendant į žemę (2006). Man bija pieredze ar bērniem, es strādāju bērnu uzticības tālruņa līnijā, domāju, ka tāpēc mani uzaicināja. Un tā pirmkārt bija nevis kino, bet dzīves pieredze. Strādājām kopā ar operatoru Audri Kemeži, ar kuru kopā pēc tam esmu uzņēmusi visas savas filmas – viņš diemžēl šogad nomira…Tieši mēs abi kopā pirmie ienācām slimnīcā, kur atradās ar vēzi slimie bērni, mans uzdevums bija iepazīties ar bērniem, ar viņu ģimenēm, – vienkārši braukt uz slimnīcu un runāties ar viņiem, un tad Arūns pamazām kaut ko atlasīja, domāja, ko filmēsim…

Kad filmas varoņi bija atlasīti, mans darbs beidzās.

Kas mani šajā pieredzē pārsteidza – es, protams, biju lasījusi filmas projektu, un filma beigās bija tieši tāda! Varbūt ar ļoti nelielām izmaiņām. Biju pārsteigta, kā režisors spēj uztaisīt tieši tādu filmu, kādu iecerējis. Viņš, protams, labi pazina to vidi, jo ar to slimību slimoja arī viņa meitiņa, un tomēr… tas bija pārsteidzoši un ļoti pamācoši.

Savukārt ar Šarūnu Bartu… Ja mēdz teikt, ka tu pēc skolas sola nonāc filmēšanas laukumā un tur viss ir pavisam citādāk, tad ar Bartu tas ir vēl pavisam citādāk, viņa filmēšanas laukums ir pavisam cits filmēšanas laukums. Es strādāju pie viņa filmas Septiņi neredzami cilvēki / Septyni nematomi žmonės (2005), braucām ekspedīcijā uz Krimu. Pati pēc tam uztaisīju dokumentālo filmu Vulkanovka (2005) – par to ciemu, kur Šarūns filmēja. Man tā bija pirmo reizi – vairākus mēnešus būt prom no mājām, dzīvot komūnā, mazliet kaut kas no realitātes šova bija visās tajās attiecībās… Barts strādā kā autors, tu nekad nezini, kad kas tiks filmēts, ražošanas sapulce var notikt desmitos vakarā un tādā garā… gaidi, gaidi, gaidi, dari visus darbus, ko vajag, – vispirms es taisīju ēst, pēc tam biju operatora asistente (starp citu, tas darbs man ļoti patika – padot objektīvus, mainīt filtrus), pēc tam biju klapīte, tad aktieru asistente…

To ir grūti iedomāties mūsdienu striktajā producēšanas sistēmā, kur ir tik un tik filmēšanas dienu, tāds un tāds resurss…

...tāpēc Barts pats arī producē. Pirms ekspedīcijas pats pērk kameras, sagatavo gaismas, autotransportu, sataisa kamervāģi, visu, ko vajadzēs, lai nekas nav jāīrē, lai viss ir savs, uz vietas. Lai jāpērk tikai filmlente. Vienu filmu viņš, piemēram, uzņēma savās lauku mājās, tur spēlēja viņa meita, sieva un bijusī draudzene. Un daži ciema iedzīvotāji. Viņš meklē veidus, lai varētu filmēt tā, kā viņam patīk. Mainās operatori, grupa – jauni cilvēki vienmēr grib ar viņu strādāt. Daudziem pietiek ar vienu reizi, kā man. Aizbrauc uz diviem mēnešiem, paliec uz pusgadu. Tā bija. Man bija jābrauc atpakaļ, jāpabeidz sava filma, bet vēl neesam beiguši ar Bartu, tātad es nevaru nekur braukt! “Tu runā, it kā būtu kādā sektā iestājusies,” mans draugs man pa telefonu toreiz teica: “Bet tu neesi sektā, tu vari braukt prom!” Es pārbraucu 1. septembrī, pārējie – pēc Jaunā gada.

Giedre un Audrjus Kemežis Krimā, strādājot pie Šarūna Barta filmas "Septiņi neredzami cilvēki". Foto no personiskā arhīva

Bet kaut ko no šīs pieredzes es arī pārņēmu savai filmai. Tagad ir pieņemts, ka viens cilvēks laukumā veic tikai vienu funkciju un ir ļoti pārsteigts, ja viņam palūdz izdarīt vēl ko citu. Man tas nav īsti saprotams, es savai grupai meklēju fleksiblus cilvēkus.

Es lasīju un tu arī minēji, ka sešus gadus strādāji bērnu uzticības telefona līnijā. Vai tas kaut kā veidojis, ietekmējis tavu filmu tēmu – bērni?

Nē, es bērnus nesauktu par „tēmu”. Man vienmēr ir bijis labs kontakts ar bērniem, man patīk teikt, ka jau no bērnības es labi saprotos ar bērniem. Caur bērniem mēs runājam par tēmām, kas ir svarīgas pieaugušajiem… vai jebkuram. Neredzu atšķirību. Pirms Sarunām par nopietnām tēmām es biju uzņēmusi īsfilmu Balkons, tur arī centrā bija bērni, pēc tam visiem jau bija skaidrs, – ahā, viņa taisa filmas par bērniem, labi, ka ne priekš bērniem!

(K.Ž. smejas) Vai tad “priekš bērniem” skaitās vēl pakāpi zemāk?

Nu, vienā tikšanās reizē mazpilsētā kāda skatītāja man uzdeva jautājumu: “Jūs visu laiku par bērniem, par bērniem, – vai tad nav vēlme pievērsties kam dziļākam?”
Bet Arūns Žebrūns, kuram arī daudzās filmās bija bērni, savulaik teica:

“Cilvēki domā, ja uz ekrāna ir bērns, tad bērniem arī jāskatās…nu, bet ja uz ekrāna ir zirgs, tad kam jāskatās? Zirgiem?”

Filmā Sarunas par nopietnām tēmām pierādījās mans skats uz bērnu kā uz personību. Ka nav mazu un lielu problēmu, bērnu un pieaugušo problēmu, ir visu mūsu kopīgās problēmas.

Giedre 2012. gadā, strādājot pie filmas "Sarunas par nopietnām tēmām"

Paskatoties uz mani no malas, laikam esmu tāda cīnītāja par bērnu tiesībām – man ir svarīgi, lai viņu problēmas tiktu izgaismotas, lai tās ņemtu vērā un tām pievērstu uzmanību. Šobrīd studēju doktorantūrā, un mana disertācijas tēma arī ir saistīta ar bērniem – Bērnu atveidojums Lietuvas kino.
Bet kinematogrāfijā bērni nav tēma. Tēma ir attiecības, tēma ir atbildība, tēma ir mīlestība. Bērni nav tēma.

Pēc tavas filmas Sarunas par nopietnām tēmām es biju pārsteigta, kā iespējams par tik nekinematogrāfisku lietu kā sarunas uztaisīt tik vizuālu filmu! Jo sarunas, pirmkārt, saistās ar interviju, runājošām galvām, televīziju. Otrs pārsteigums – filma ir ļoti sociāla, tā aizskar daudzas sociālas problēmas, un vienlaikus tā nav ne žurnālistika, ne publicistika, tā ir māksla, tas ir kino. Kā tu atradi šīs filmas valodu?

Šī filma arī ir saistīta ar grāmatu – lietuviešu rakstniece, var teikt, klasiķe, Vanda Juknaite izdeva tādu grāmatu, sarunas ar bērniem. Neatkarības sākumā, kad vēl nebija sociālo darbinieku, neviens pat īsti nezināja, kas tie tādi un ko dara, viņa kopā ar studentiem rīkoja nometnes ielu bērniem un bērniem invalīdiem, un aprakstīja savu pieredzi. Es autori pazīstu personīgi. Atceros, kā viņa man parādīja pirmo sarunu – tā bija ar meiteni, kurai abi vecāki bija uz nāves gultas, komā… Mani tā saruna ārkārtīgi uzrunāja, vēlāk to publicēja kādā kultūras avīzē, un man tas likās tik pareizi – pieaugušo avīzē, nevis kādos bērnu žurnālīšos ar maziem, smieklīgiem, bērnišķīgiem jautājumiņiem, ļoti nopietna saruna par dzīvi, par nāvi, par visu…

Filmas "Sarunas par nopietnām tēmām" uzņemšanas grupa

Bet tu jau nedomā par filmu pēc vienas sarunas. Tad es izlasīju visu grāmatu. Ļoti patika. Un jau tajā grāmatā varēja just, ka tā nav vienkārša publicistika, sarunās ar bērniem bija panākts eksistenciāls līmenis. Tolaik es biju iecerējusi rakstīt scenāriju spēlfilmai, balstoties uz Juknaites nometņu rīkošanas pieredzi, un iepīt pa vidu tādas dokumentālas sarunas… līdz beigās palika tikai dokumentālās sarunas. Es jau redzēju bērnu sejas, es daudz pētīju viņas grāmatu, – protams, tas ir citādāk, viņa atnāk ar bloknotu un zīmuli, mēs ar divām kamerām, skaņu… un tomēr, tieši šī grāmata apstiprināja, ka no tā var iznākt kas vairāk, nekā tikai publicistika. Mēs it kā tulkojām grāmatu kino valodā – lai gan bija pavisam citi bērni, citas tēmas, citi jautājumi. Tikšanās reizēs man ir jautājuši – vai tiešām arī citi bērni prot tāpat domāt, kā šie? It kā šie būtu kādi speciāli atlasītie, īpaši bērni, kas vienīgie spēj domāt…

Kadrs no filmas "Sarunas par nopietnām tēmām"

Cik no safilmētā materiāla iegāja filmā?

Sarunas ilga no 20 minūtēm līdz stundai. Filmas garums ir 65 minūtes. Vienpadsmit bērni. Uzfilmējām mazliet vairāk, kaut kas filmā neiegāja vispār. Un kaut kas cits, kas iepriekš nebija plānots, tas iegāja. No katra vidēji – sešas, septiņas, astoņas minūtes.

Mums arī ir laba filma par mūsdienu bērniem, Turpinājums. Tur gan parādās vēl arī bērnu vide, vecāki, apkārtējie…

Jā, es redzēju, man ļoti patika!
Es savā filmā gribēju koncentrēties tikai uz sarunu. Taisījām proves dažādās vietās, izmēģinājām dažādus fonus, mēģinājām filmēt uz ielas, bet tu saproti – ja ir intīmas tēmas, nu nevar tā, ka bērns skraida pa pagalmu, bet tu ar viņu sāc runāt par šķiršanos. Tāpat negribējām mājās, kur aiz muguras stāv vecāki, vai skolā… tā viss cits pēc cita atkrita, palika visiem līdzīgās baltās sienas, tīrā neitrālā telpa.

Parunāsim par tavu jaunāko filmu – Elpa marmorā. Sarunā ar skatītājiem pēc filmas seansa tu teici, ka ar vizualitāti eksperimentējāt uzņemšanas laikā. Vai es ko pārpratu?

Sākot filmēt, mums nebija nekādu vizuālo atsauču, tā sauktā moodboard. Operators Audris... es pastāstīšu, kāds bija Audris. Pēc Bartas filmas mēs četratā braucām uz to pašu ciemu Krimā filmēt dokumentālo filmu. Es pa ceļam viņam prasu: “ Nu, kā mēs filmēsim?” – jo mūs taču mācīja, ka viss iepriekš jāzina, jāizdomā, jābūt skaidrībai.
“Es nezinu,” viņš saka. “Ieslēgšu kameru, un tad redzēšu.”
Un es viņam uzticējos.
Mēs, protams, daudz runājām – ka es gribu faktūras, es gribu dabu, ka nebaidīsimies no krāsām, netaisīsim monohromu bildi…

Kadrs no filmas "Elpa marmorā"

Scenāriju pēc romāna tu pati rakstīji?

Jā, romāna autore man pateica: “Tu vari taisīt to filmu, ja man nekas nebūs jāraksta!”. Un mani tas ļoti apmierināja. Scenāriju viņai parādīju vienreiz, un nekādu pretenziju nebija ne pret dramaturģiju, ne aktieriem, viņa pateica tikai vienu, bet ļoti noderīgu piezīmi par beigām – jo filmā nav viss romāns, romānā ir arī  Izabeles bērnība un jaunība. Scenārijā no romāna paņēmu to, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu. Otrajā daļā ir vairākas manis izdomātas ainas, kādu nav romānā. Bet autore man ļoti uzticējās, un filma viņai patika.

Arī filmā Elpa marmorā var redzēt tavām filmām raksturīgo balansēšanu starp sociālo vēstījumu un māksliniecisku vizualitāti. Man atmiņā nāca mūsu žurnālistu šogad uzsāktā sociālā kampaņa “Sistēmas bērni”, kas runāja par visām tām problēmām ar kurām saskaras gan bērnu namos auguši bērni, gan ģimenes, kas tos adoptē…Filma, protams, ir pilnīgi citādāka, manas asociācijas. Kas tev pašai bija svarīgāk – sociālais vēstījums par “sistēmas bērniem”  vai Izabeles iekšējā pasaule?

Sākumā noteikti Izabeles pasaule. Tieši tā mani pievilka romānā – kā viņa domā, kā viņa pieņem lēmumus, viņas jūtu pasaule. Jā, es gribēju uztaisīt filmu, kurā ir daudz emociju, daudz jūtu, jo mēs, lietuvieši, esam ļoti noslēgti... (K.Ž. sāk smieties) …nu varbūt ne tā kā jūs… Bet jā, gribējās atbrīvotas jūtas un romānā tās bija, un man tas patika. Jā, romānā bija bērnu tēli, bet es sākumā tiešām nedomāju, ka tie ieņems tik svarīgu vietu, ka bērni filmā būs tikpat nozīmīgi kā pieaugušie. To es sapratu tad,

kad manu filmu skatījās jauni cilvēki, kuri identificējās ar puikām, tikai tad es sapratu, ka filmu var skatīties arī no bērna skata punkta, lai gan tā nebija domāts. Biju domājusi, ka tā būs filma par pieaugušajiem.

Un – lai cik sociāla nebūtu tēma, tev jārunā mākslas valodā, nevis pa tiešo. Citādi tā būs propaganda kaut kāda, bet man ir alerģija pret visām propagandām, Lietuvas vēsturiskajā  kino tās šobrīd ir par daudz… Lai gan filmas tēma man ir svarīga, ar katru reizi arvien svarīgāk man kļūst – “Par ko?”

Vai uzņemt pilnmetrāžas spēlfilmu pēc īsfilmām un dokumentālajām filmām bija Tavs sapnis vai mērķis? Vai tā bija cita pieredze nekā dokumentālajā kino?

Nezinu, vai īsti sapnis…gan jau pie jums ir līdzīgi – kamēr tu neesi uztaisījis pilnmetrāžas spēlfilmu, tu neskaities režisors. Kaut kā tā tiek uzskatīts… Ja tu taisi dokumentālo kino – labi, taisi, neviens tevi netraucēs, bet, lai tevi uzskatītu par par režisoru, vajag spēlfilmu. Laikam man tāda vēlme bija… bet uzreiz pēc skolas tas šķita nereāli, vajadzēja uzkrāt pieredzi, un tas ir normāli. Likās, ka gan jau, gan jau kaut kad uztaisīšu arī to pilnmetrāžu.

Otrā kursa studente Giedre filmēšanas praksē Latvijā. Foto no personiskā arhīva

Kā bija? Ļoti grūti. Ļoti, ļoti grūti, un beigās, kad vēl nomira mans operators… Nē, es nevaru tagad tā vienkārši pateikt: “Nu, re kā, uztaisīju pilnmetrāžu, un viss!”… Šobrīd man tā jau ir vairāk nekā filma. Daudz pārdzīvojumu... Tagad es labprāt atkal uztaisītu kādu nelielu dokumentālo filmu.

Man šķiet, ka spēlfilmā režisoram tomēr ir iespējams precīzāk realizēt savu ieceri, savu redzējumu…

Nezinu, man šķiet, ka tas tikai tā liekas. Visi tā runā, ka “spēlfilmā režisors ir dievs”, nē, režisors vienmēr ir dievs, bet ne vienmēr sanāk realizēt visu, kas un kā iecerēts. Man kino ir kino. Dokumentālo kino veidot ir kaut kā patīkamāk, lai gan man ļoti patīk strādāt ar aktieriem, arī ar grupu, mākslinieku… Varbūt kaut kad uzņemšu vēl kādu spēlfilmu, bet šobrīd nesteidzos, nav tā, ka – jā, jā, jau rakstu scenāriju, meklēju naudu!

Foto: Andrejs Strokins

Kas vispār šobrīd notiek Lietuvas kino, par kuru mēs diemžēl zinām nepiedodami maz?

Visi runā par kino atdzimšanu. Tam ir vairāki iemesli, viens no tiem – ne tik sen dibinātais Kino centrs (pirms tam Lietuvas kino nozare tika administrēta caur Kultūras ministriju. – K.Ž.). Rezultāts ir jūtams – ka ir atsevišķs budžets un pārvaldība. Nezinu, vai naudas ir vairāk, vai tas bija politisks lēmums, bet ir atbalsts jaunajiem režisoriem, ir daudz debijas filmu un tas, manuprāt, ir labi.

Ir arī daudz komerckino, lai nu kāds tas būtu – bet tās ir par pašu naudu filmētas filmas, pārsvarā komēdijas, kas sevi atpelna. Profesionāļi uz tām raugās skeptiski, bet cilvēki ir atsākuši skatīties lietuviešu kino, un arī tas ir labi. Vienīgi tāda problēma – produkcijas ir tik daudz, ka reizēm pietrūkst ekrānu un autorkino nevar konkurēt.

Arī dokumentālais kino mūsu kinoteātros iet labi – šogad divām dokumentālajām filmām bija pat lielāks apmeklējums nekā spēlfilmām!

Pirmā bija Arūna Mateļa Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule, bet otra – Mindauga Survilas Senais mežs. Filmas režisors ir biologs, tā ir novērojoša filma bez komentāriem, par mežu – par simtgadīgiem kokiem, par dzīvniekiem mežā… jau 60 000 skatītāju. Visi pārsteigti un priecīgi.

Nevaru tev neuzdot arī jautājumu, kurš šobrīd ir tik aktuāls – sieviete filmu nozarē. Kā tu jūties Lietuvas kino, kā juties kā studente un tagad kā režisore?

Būšu nemoderna – es labi jūtos, un jau kopš skolas. Esmu centusies atcerēties kādu negatīvu komentāru vai kaut ko, bet nevaru. Kursā bijām puse uz pusi, puiši un meitenes, visus kritizēja vienādi. Arī, kad sāku strādāt, nejutu nekādu citādu attieksmi – varbūt tāda bija, bet man nepieleca? Visi mani projektu saņēmuši atbalstu, nu, šis pēdējais tikai ar otro reizi. Ar kolēģiem vīriešiem saprotos labi, grupā visi mani klausa… Bet Lietuvā arī ir kustība, kas uzskata, ka pret sievietēm nav līdzvērtīga attieksme ne finansējuma sadalē, ne attieksmē. Un mums ir ne mazums režisoru sieviešu. Jā, spēles kino vēl pagaidām dominē vīrieši, bet situācija mainās. Mūsu prezidente ir sieviete. Mums vispār vienmēr ir bijusi spēcīga sieviešu līdztiesības kustība, jau kopš pirmās neatkarības laikiem, kopš 1918.gada ir bijis daudz aktīvu sieviešu, un man liekas, ka vairs nav šīs nelīdztiesības problēmas… Bet es zinu, ka manas jaunākās kolēģes domā citādi. Es visu laiku taisos ar viņām parunāt, lai saprastu, kur ir problēma. Varbūt es vienkārši neredzu.

Foto: Andrejs Strokins

Kāda tā ir – Lietuvas jaunā kinoveidotāju paaudze, tavi studenti un jaunie kolēģi?

Man viņi ļoti patīk! Viņiem ir sava paaudze, sava kopiena. Skolā mēs arī liekam uzsvaru uz to, lai veidotos jauno kopiena, lai viņi savstarpēji sadarbotos, lai strādā cits cita filmās. Ir daudz debiju, viņi nāk ar interesantām, mūsdienīgām tēmām, tādām, par kurām nerunā vecākā paaudze, un tās nav arī tikai filmas par mūsdienām – piemēram, drīz būs jauna režisora filma par holokaustu. Protams, tā ir konkurence, bet es ceru, ka visiem pietiks vietas. Vecākā paaudze jau reizēm jūtas tā – “Un kā tad mēs?” Bet es esmu pārliecināta, ka jāstrādā visām paaudzēm, tikai tad būs normāls, veselīgs kino process; nav labi, ja viena paaudze dominē. Ir jāfilmē visām, cits no cita ņem, ietekmējas, apmainās idejām, pieredzēm, –  tikai tā kino var notikt gaisa cirkulācija.

Filmas Elpa marmorā seanss Lielā Kristapa programmā - sestdien, 10. novembrī, kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē. Informācija un biļetes - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan