Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF, 17.10. – 27.10.) ir izsludinājis pilnu programmu un seansu plānu, pēdējais laiks sākt plānot katram savu festivāla kalendāru. Piecas filmas savā izlasē Kino Rakstu lasītājiem piedāvā rakstnieks un pieredzējis kinoskatītājs Pauls Bankovskis.
Dubultā dzīve / Doubles vies / Non-Fiction
Šo komēdijdrāmu, kuras angļu valodas versijai dots nosaukums Non-Fiction (tad jau latviešu valodā būtu jāizlīdzas ar garo un neveiklo apzīmējumu Dokumentālā proza) izraudzījos, ja tā var sacīt, profesionāla kretīnisma dēļ. Kārtējais mēģinājums uzņemt filmu par rakstnieku un viņa attiecībām ar izdevēju šoreiz, pārmaiņas pēc, sanācis viegls, izklaidējošs un ļoti… francisks, lai ko tas arī nozīmētu.
Tas gan nenozīmē, ka vieglas un izklaidējošas būtu filmā raitā ritmā skartās tēmas, kas šobrīd aktuālas grāmatniecībā, literatūrā un vispār pasaulē – drukāto grāmatu liktenis digitālajā laikmetā, lasīšanas ieradumu izmaiņas un pāri visam – iztēles un dokumentalitātes jeb autobiogrāfisku motīvu attiecības daiļliteratūrā. Lai gan viens no pieteiktajiem filmas žanriem ir komēdija, tās lieliskos varoņus (vienā no lomām – Žiljeta Binoša) pavada nenovēršamu un draudīgu pārmaiņu vai pat beigu sākuma priekšnojautas. Un iznākums, kā jau komēdijā, nekad nav gluži tāds, kā gaidīts.
Animus Animalis (Stāsts par cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām)
/ Animus Animalis (Istorija apie žmones, žvėris ir daiktus)
Arī šīs filmas izvēli noteica ne tik daudz interese par kinematogrāfu, cik personīgi motīvi. Dabas norises un jo īpaši dzīvnieku pasaulē notiekošais ir mana aizraušanās kopš bērnības. Mazotnē sapņoju kļūt vai nu par mežsargu vai vismaz mežkopi, bet jau apzinīgākā vecumā pat apsvēru domu pievērsties medniecībai. Nekas no šiem nodomiem gan neīstenojās, tomēr vilinājums ir saglabājies.
Šajā gadījumā papildu arguments bija fakts, ka tā ir lietuviešu filma, un, kā nācies novērot līdz šim, Lietuvā vēl aizvien spēcīgi dzīvās katoļu tradīcijas mākslā bieži vien atstāj visai negaidītas un pārsteidzošas pēdas. Cik nu bija iespējams spriest pēc treilera, izņēmumam nevajadzēja būt arī šai filmai, jo tika solīta medību un nogalinātu dzīvnieku tēmas sastapšanās ar baznīcas ritos balstītu pasauluzskatu. Taču pārsteidzoša šī kombinācija droši vien šķiet vienīgi man kā ateistiski protestantiskā vidē augušam skatītājam. Filmā redzams, ka šur tur katoļu baznīcā vēl aizvien tiek svinēta Svētā Humberta jeb visu mednieku aizbildņa diena, bet mirušo vai nogalināto dzīvnieku izraisītajām pārdomām 21. gadsimtā tiek atrastas arvien jaunas formas un meklēti arvien jauni iemesli.
Parazīts / Gisaengschung / Parasite
Arī dienvidkorejiešu filmas Parazīts izvēli mudināja nevis tai apvijusies slava pēc galvenās godalgas saņemšanas pēdējā Kannu kinofestivālā, bet gan privāti apsvērumi – vispirms jau mana gadu desmitos mērāmā ziņkāre par Āzijas kino notiekošo. Amerikāņu kino bieži vien mēdz izklaidēt ar savu iepriekšparedzamību; Eiropas filmas – ar noteiktās robežās liktu radošumu, bet Āzijā tapušais mēdz pārsteigt ar negaidītu loģiku un šķietami neatļautiem spēles paņēmieniem. Pēdējais šāds pārsteigums bija arī Kannu festivālā godalgotā japāņu režisora Kore-edas Hirokadzu filma Zaglēni [Kino Rakstos par filmu Zaglēni rakstīja Dace Čaure. – Red.].
Spriežot pēc aprakstiem, Parazīts turpina stāstveides tradīciju, ko filmā Golfa nūja / 3-Iron (2004) tika izmantojis korejiešu režisors Kim Ki Duks, arī nīderlandietis Alekss van Varmerdams filmā Borgman (2013) un krievu režisors Andrejs Zvjagincevs filmā Elena (2011).
Kļūstot vecākam, šķiet, ka vajadzētu mazināties gan ideālismam, gan visādām ilūzijām, tomēr, kā esmu novērojis, ar mani gluži tā nav. Var jau būt, ka apkārt virmojošo ziņu vai uz savas ādas labi sajūtamo klimata pārmaiņu iespaidā esmu sācis ievērojami kritiskāk raudzīties arī pats uz savu tradicionālista, gaļēdāja, polietilēna maisiņu lietotāja un kapitālista dzīvesziņu. Manā kabatā diendienā ir kaut kur Āzijā grūti izturamos darba apstākļos izgatavots viedtālrunis, un ikdienā par tā izcelsmi nemēdzu lauzīt galvu. Taču kolīdz par to sāku domāt, uzmācas nemiers un kārdinājums ar saviem aprobežotajiem spēkiem mēģināt pasauli darīt kaut par mazu tiesu labāku.
Geparda dzimšana / Die Geburt des Leoparden
Arī mūsu pašu studijas Mistrus Media kopproducētā Geparda dzimšana ir filma par rakstnieku, literatūrzinātnieku un – Lampedūzas salas princi Džuzepi Mariju Fabricio Salvatori Stefāno Vitorio Tomazi jeb vienkārši Džuzepi Tomazi di Lampedūzu (1896-1957), viņa dzīves laikā tā arī neizdotā romāna Gepards autoru. 1932. gadā no Sicīlijas aristokrātu dzimtas nākušais Džuzepe Rīgā, tagadējās Gogoļa ielas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīcā, salaulājās ar psihoanalīzes studenti, vācbaltiešu augstmaņu dzimtas atvasi Aleksandru Alisi fon Volfu jeb Lisiju. Tā sākās Džuzepes Latvijas gaitas, par kurām vēlāk varēja sacīt, ka “tas bija laimīgākais laiks viņu dzīvē”. Tomēr laime nebija ilga, jo jau pēc gada Lisija apmetās uz dzīvi Latvijā, bet Džuzepe pārsvarā uzturejās Lampedūzu dzimtas īpašumā Palermo. Kā jau minēju, izdošanu un pat savdabīgu kulta auru romāns Gepards iemantoja vien pēc Džuzepes nāves un Lukīno Viskonti filmas Il Gattopardo (1963) nonākšanas uz ekrāniem.
Geparda dzimšanu var uzlūkot kā konvencionālu, biogrāfiskās dokumentalitātes žanra tradīcijās balstītu kino, tomēr filmas atstātā pēcgarša šādus ierobežojumus ievērojami pārsniedz. Skatītājiem Latvijā, protams, saistošas būs Džuzepes attiecības ar tuvām un konkrētām ģeogrāfiskajām vietām, ar Stāmerienu. Taču es filmā uzgāju arī ļoti personīgus un sāpīgi emocionālus motīvus – piemēram, šausmas, kas mani pārņēma brīdī, kad vecāki man nezināmu iemeslu dēļ bija iegādājušies “jūrnieka” uzvalciņu.
Džona F. Donovana dzīve un nāve / The Death and Life of John F. Donovan
2018, Xavier Dolan, 123’
Kanādiešu režijas brīnumbērna Ksavjē Dolana darbiem un gaitām ar interesi sekoju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – mūsdienās tas iespējams sociālajos tīklos, nav nepieciešama pat rakstītu vēstuļu apmaiņa. Es biju sajūsmā par viņa debijas filmu Es nogalināju savu māti / I Killed My Mother (2009) un vēl lielākā apbrīnā par Māmiņu / Mommy (2014). Lai gan pērnā gada Toronto kinofestivālā pirmizrādīto Džona F. Donovana dzīve un nāve, kas galvenokārt tiek minēta kā pirmais Dolana darbs angļu valodā, kritiķi nopēluši kā pretenciozu un remdenu, es to tomēr gaidīju ar nepacietību. Iespējams, tādējādi mēģinādams pārliecināties par dažkārt sludināto patiesību, ka talantīga cilvēka neveiksmes ir daudz interesantākas par netalantīga cilvēka veiksmēm.
Jaunajā filmā Dolans turpina pētīt jau agrāk apgūtas tēmas – mātes un dēla attiecības, seksualitāti, taču tām pievienojusies interese par slavu un baumu preses lomu slavenību likteņos. Pašam nu jau esot slavenībai, Dolanam ir izdevies filmas veidošanā iesaistīt ne vienu vien zvaigzni – Kītu Heringtonu, Natāliju Portmani, Sūzanu Sarandonu u.c. Šī noteikti nebūs mana mīļākā Dolana filma (tāpat kā Toms fermā / Tom at the Farm, 2013), tomēr noskatīties to uzlūkoju par pienākumu un noskatīšanos nekādā ziņā nenožēloju – drīzāk uzskatīju to par patīkamu pienākumu, jo man tas kļūs par iemeslu gaidīt nākamo Dolana darbu, bet viņam – mēģināt no jauna pārsteigt tādus izlepušus skatītājus kā es.
Geparda dzimšana – 19. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Parazīts – 19. oktobrī 21:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Animus Animalis – 24. oktobrī 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Džona F. Donovana dzīve un nāve – 24. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Dubultā dzīve – 26. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē