Tieši pirms trim gadiem, 2014. gada 23. aprīlī, savas pēdējās filmas uzņemšanas laikā Libērijā ar malārijas drudzi nomira izcilais austriešu dokumentālists Mihaels Glavogers. Ar šo filmu, kuru pabeidza Glavogera montāžas režisore Monika Villi, 27. aprīlī tiek atklāts Pasaules filmu festivāls kinoteātrī “Kino Bize”.
“Kad viņš to ieraudzīja, tas bija tāds pats. Tomēr citāds. Viss ir katru reizi citāds. / Then when he saw it, it was just like that. Yet different. Everything is always different.”
Ieraksts Mihaela Glavogera Facebook lapā.
Bez nosaukuma / Untitled – grūti iedomāties, kā vēl precīzāk nodēvēt šo projektu – dienasgrāmatu, vērojumu, ceļojuma piezīmes, veltījumu, nekrologu. Un grūti pateikt, kurš tieši ir filmas autors – filmas, kurai materiālus uzņēma izcilais austriešu režisors Mihaels Glavogers (1959-2014), bet tos jau pēc viņa nāves montēja Monika Villi. Glavogers, kuru pazīstam pēc dokumentālajiem “grāvējiem” Megacities (1998), Workingman’s Death (2005) un Whore’s Glory (2011), mazāk pēc viņa spēlfilmām, piemēram, Slumming (2006), savā pēdējā filmā atklājies daudz vairāk, nekā iepriekš, radot nepārvaramu sajūtu, ka šos apcerīgos realitātes gleznojumus viņš veicis, kā jūtot likteņa scenāriju, kā cenšoties paspēt dalīties ar skatītāju savās pārdomās par lielajiem dzīves jautājumiem.
Ceļojuma laikā Glavogers rakstīja blogu, papildinot to ar fotouzņēmumiem no filmēšanas vietām. Bloga ieraksti, rakstīti trešajā personā, līdzinājās nelielām esejām un vēstīja par dziļām ilgām pēc anonimitātes un iespējas kļūt nepamanāmam. Ceļojums kā bēgšana. Austriešu aktieris Kristofs Grismans pat izteicies, ka svešatne ir Glavogera narkotika.
Filma bez tēmas un bez gala
2013. gada decembrī Glavogers aizsāka savu pasaules apceļojumu, kam bija jāturpinās veselu gadu un jākļūst par konceptuālāko un formas ziņā izaicinošāko viņa projektu, the ultimate film – no viedokļiem brīvu un no robežām brīvu filmu bez runājošajām galvām, paskaidrojošiem kadriem, teksta un sižeta līnijām.
Vienā no filmas pirmajām epizodēm, pēc kadriem ar trauksmainiem un teju grafiskiem putnu lidojumiem, uz īsu brīdi kadrā redzama noplukusi ēka ar uzrakstu Hotel Eden uz jumta. Uzreiz pēc tam – saulaina, akmeņaina pludmale, meitenes uz galvām nes lielus grozus, un fonā vienīgo reizi visas filmas laikā dzirdam režisora balsi: „Visbrīnišķīgākā filma, kādu varu iedomāties, būtu tāda, kas nekad nebeidzas. Kā brauciens preču vagonā, pasaulei ņirbot gar acīm. Šī ideja mani pavadījusi visu radošo mūžu, šī vēlme radīt filmu, kam nav gala. Manu nākamo projektu sauc Bez nosaukuma, un tā ir dokumentālā filma par neko – tai nav tēmas. Tas ir mans ekstrēmākais projekts par pārvietošanos un ceļojumiem.”
Režisora plānam nebija skaidras struktūras – viņš vēlējās gadu ceļot, uzņemot jebko, kas liktos interesants. Jau agrāk viņš rakstījis, ka kādreiz dosies gadu ilgā pasaules ceļojumā, atvedot mājās filmu, un šī iecere balstījās citu filmēšanu laikā piedzīvotajā – kad uzmanību piesaista kas cits, nesaistīts ar konkrēto projektu, un nav bijusi iespēja šo saistošo materiālu uzfilmēt un iekļaut filmā. “Šai filmai nebūs koncepcijas, ne arī iepriekšizdomāta plāna. Nepiesaistīts kam konkrēti, es varu filmēt visu un jebko. Un nevaru pat iedomāties, ar kādu materiālu atgriezīšos mājās”.
Tomēr jau četrus mēnešus vēlāk, 2014. gada aprīļa vidū, kad apceļoti bija Balkāni, Itālija, Ziemeļāfrika un Āfrikas rietumi, Glavogeru uzveica malārija smagā formā, un viņa ceļojums turpinājās jau citā dimensijā. The New York Times rakstīja: „Šķiet maz ticams, ka kādam citam režisoram būs kaut mazākā nojausma, kā pabeigt pēdējo Glavogera projektu.”
Ietekmēt realitāti, lai to parādītu
Tomēr četru mēnešu un 19 dienu laikā safilmētā materiāla izrādījās pietiekami, lai Glavogera līdzgaitniece un filmas montāžas režisore Monika Villi divu gadu laikā pabeigtu iesākto projektu.
Tāpēc Bez nosaukuma vienlaikus ir un nav Glavogera filma.
Monika Villi ir pazīstama austriešu montāžas režisore, kas darbojusies pie vairākām izcilām Mihaela Hanekes filmām (starp tām Klavierskolotāja / The Piano Teacher (2001), Jautrās spēles / Funny Games (2007), Baltā lenta / Das weiße Band (2009) un Mīlestība / Amour (2012)) un izcilākajām Glavogera dokumentālajām filmām. Jaunās filmas pirmizrādē šāgada Berlinālē Villi ļoti labprāt pieņēma zāles sajūsmas apliecinājumus, neslēpjoties aiz komandas mugurām, un, šķiet, redz šo kā savu projektu, kā veltījumu.
Villi ieviestās izmaiņas kontrastē ar iepriekš redzētajām Glavogera filmām, lielākoties tieši tāpēc, ka nolemts izmantot filmā iepriekšminētos režisora bloga ierakstus, ko lasa aktrise Fiona Šova. Lasījums skan eleganti, dziedoši, nākas sev atgādināt, ka dzirdam nevis īpaši filmai rakstītu tekstu, bet režisora pārdomas, kuras raisījušās, klejojot pa dažādiem pasaules vai arī savas dvēseles nostūriem. Mūzika un lasījums piešķir lieku naratīvo slāni filmai, kuras režisora iecere bija diametrāli pretēja – atbrīvoties no ārējiem virzītājspēkiem un viedokļiem. Mulsinošs ir arī filmas apskaņojums, bieži izmantots apcerīgs motīvs, tomēr arī skaņu celiņu un vispār sadarbību ar komponistu Volfgangu Mitereru kā filmas ieguvumu īpaši izceļ Monika Villi.
Neraugoties uz šiem neobligātajiem uzslāņojumiem, operators (Atila Boa, viņš arī filmas scenārija līdzautors) un režisors tandēmā ir radījuši īpaši spēcīgu filmas materiālu, kas spēj palikt rezistents pret vēlākām stilistiskām manipulācijām.
Dubultā autorība filmā Bez nosaukuma, līdzīgi kā dažādos citos gadījumos, kad slavenu režisoru nepabeigtie darbi vai tikai ieceres nokļuvuši citu, arī ne mazāk pazīstamu kino veidotāju rīcībā, ir nemainīgi sarežģīta koncepcija, kas neizbēgami ietekmē galarezultātu. Piemēram, kāda būtu bijusi Stīvena Spīlberga filma Mākslīgais intelekts / A.I. Artificial Intelligence (2001), ja to īstenotu ieceres un scenārija autors Stenlijs Kubriks (1928-1999)?
Interesanti, ka brīdī, kad Glavogers bija izlēmis ļauties eksperimentam, un filmēt dzīvi, tajā maksimāli neiejaucoties, viņa līdzgaitnieki darīja visu, lai rekonstruētu režisora agrāk izmantotos paņēmienus.
Šeit gan jāmin, ka Glavogeram nebija nekādu ilūziju par ideāli neitrālas dokumentālās filmas iespējamību.
2010. gadā, viesojoties Skotijas dokumentālā kino institūtā, Glavogers īpaši uzsver – gadoties saņemt pārmetumus par to, ka viņa dokumentālās filmas nemaz nav dokumentālas. Viņš norāda, ka Megacities un citas viņa dokumentālās filmas ir diametrāli pretējas virzienam “direct cinema”, jo nav iedomājama situācija, kurā būtu iespējams fiksēt realitāti, tajā neiejaucoties – ja nu vienīgi varbūt futbola spēles vai kara gadījumā. Režisors saka – viņa filmas ir par skatīšanos, par realitāti, bet tās nekad neizliekas, ka pastāv jelkāda veida privāta realitāte, kurā iespējams iekļūt ar kinokameru, to neizmainot un nepārveidojot. “Tādēļ, pirmais, ko daru, – es ietekmēju realitāti, lai to parādītu.”
Glavogers veidoja ciešas attiecības ar savu filmu varoņiem – maksāja tiem par parādīšanos kadrā, pestīja no cietuma un pirka tiem narkotikas. Viņš neslēpa no medijiem faktu, ka dažreiz maksā cilvēkiem par iespēju tos filmēt, tomēr vispirmām kārtām režisors centās ar tiem iepazīties, satuvināties, vairākkārtīgi ciemojoties un vispirms ierodoties bez kameras. Glavogers pat kļuva par krusttēvu kādas filmā Whore’s Glory redzamas prostitūtas bērnam.
Mirkļa vērtība
Ietekmīgais audivizuālās kultūras izdevums Sight and Sound nodēvējis Mihaelu Glavogeru par izcilāko un poētiskāko no naksnīgo pilsētu portretētājiem. Un patiesi, Glavogera “iejaukšanās realitātē, lai parādītu realitāti” panāk apbrīnojamu ticamības un klātesamības efektu. Režisors bieži runājis par savu redzējumu kino un par veidiem, kā to panākt, īpaši daudz reflektējot par skatītāja un filmas attiecībām, par to, kā viņš vēlētos, lai šīs filmas tiktu uztvertas.
“Es vēlos sniegt no konkrētas tēmas un paviršiem spriedumiem atbrīvotu ieskatu pasaulē, ļaujoties plūsmai un kā vienīgo orientieri izvēloties katra paša ziņkāri un intuīciju.“ Mirkļa vērtība, mirkļa sajūtas. Vai tas būtu priecīgs, tikko piedzimis kazlēns izgāztuves vidū, kura māte turpat blakus ēd saimnieka atnestās sapelējušās apelsīnu mizas; vai meitenes, kuras nakts tirgus vidū ierīkojušas apmetni, kaislīgi dejo etniskas klubu mūzikas ritmos, vienlaikus ēdot no alumīnija bļodām un izaicinoši lūkojoties tieši kamerā; vai sešgadnieki, kas kā mazas vaboles nakts melnumā bezbailīgi stumj lielas ūdens kannas uz pašdarinātiem skrituļdēļiem turpat blakus motociklu straumei.
Nakts ainavās Glavogera filmās mostas dzīvība, pilsētas pulsācija ir jūtama katrā kadrā, košās krāsas un gaismas, enerģija ir pilnīgā pretstatā remdenās dienas gaismas atkailinātajai ainavai. Atsevišķas epizodes – smilšu sijāšana pie upes un akmeņu skaldīšana ciematā – atsauc atmiņā Workingman’s Death (2005), kas zināmā mērā jau atradās vērojuma teritorijā vairāk, nekā rūpīgi konstruētā, satricinošā Megacities (1998).
Jau tuvu filmas izskaņai redzama epizode, filmēta nelielā Libērijas pilsētiņā Hārperā. Rīta saules stari caur okeāna piekrastes dūmaku, smejoši bērni, kādreizējo greznību, bet ne majestātiskumu zaudējušas ēkas, palmas un neparasts miers. Hārperā tapušais bloga ieraksts nes teju vai pareģojuma raksturu, vēstot par šo nekurienes pilsētiņu kā, iespējams, vispiemērotāko vietu, kur noslēpties no pasaules nogurušam cilvēkam, kur iekļauties, vēl vairāk – kļūt neredzamam un netapt vairs atrastam.
Tieši šeit, Hārperā, 54 gadu vecumā aprāvās Mihaela Glavogera dzīves gaitas – pēc tam, kad vietējie ārsti pieļāva liktenīgo kļūdu, malārijas drudža novārdzinātā režisora slimības simptomus noturot par tīfu. Filmas izskaņā kadru rotā liels starptitrs “Ēdenes džungļi, elles dārzi”, sasaucoties ar sākumā redzēto Hotel Eden. Uzraksts, kas paliek atmiņā, radot lielāku emocionālo nospiedumu, nekā Untitled jeb Bez nosaukuma. Glavogera pēdējā filma kļūst par mistēriju, par viņa ideālo filmu, kurai nekad nepienāk gals.
Viss par Pasaules filmu festivālu – ŠEIT.
