KINO Raksti

Diženums, dubļi un uzvara. Aleksejs Balabanovs

20.05.2016

Pirms trim gadiem no dzīves aizgāja krievu (ne Krievijas, bet tieši krievu) režisors Aleksejs Balabanovs. Šodien, tāpat kā vienmēr, ir vērts atcerēties viņa atklāto, patiesīgo daiļradi, un tieši tāpēc arī radusies ideja augšāmcelt Alekseja Oktjabrinoviča kinematogrāfisko garu septiņu filmu retrospektīvā kinoteātrī „Kino Bize” no 20. maija līdz 1. jūlijam (uz pirmo seansu biļešu gan vairs nav, tāpēc nozīmēts papildseanss otrdien, 24. maijā). Raksta autors Artūrs Zavgorodnijs ir arī retrospektīvas programmas sastādītājs.

Tumsā skatītājs filmas skatās kolektīvi, bet domā, ka noslēpumi tiek izstāstīti katram individuāli. Tur arī slēpjas kino maģija.

Režisors Aleksejs Balabanovs

Alekseja Balabanova filmas, neraugoties uz ārējo vienkāršību un vizuālo neizsmalcinātību, sevī slēpj drosmes un varonības ideālus. Viņa kinematogrāfiskās pasaules un personāži parāda gara nabadzību, iekāri un negodu, kam pretī stājas romantiskie, taisnīgie un godprātīgie varoņi.
Balabanova bezbailīgie tēli ir salīdzināmi ar staļinisko atriebes raksturu. Nabadzīgā, nožēlojamā valstī var zagt, nogalināt, izturēties bezgodīgi un vienkārši nekaunīgi. Bet uz kara takas pret neģēlīgo mazākumu, kas valda pār kritušo vairākumu, nostājas cerību eņģelis. Tomēr tas ir eņģelis bez reliģioza un mākslinieciska patosa, viņš iemieso sevī „labo ar dūrēm” un nepagriezīs vis sitienam otru vaigu, bet gan noraus galvu bezkaunīgam ienaidniekam.
Taisnais Balabanova varonis nes gaismu, ievedot kārtību. Citiem vārdiem sakot, Balabanova kino ir pārvērties starojošā enerģijā, kam piemīt metafiziska jēga. Viņa filmās netiek atklāta ideja, bet mēs to jūtam caur darbojošos personu skatieniem, runu un kustībām. Aleksejs Balabanovs liek sajūsmināties un mulst, apraudāties un smaidīt, izjust lepnumu un riebumu. Kamera Balabanova rokās ir salīdzināta ar pistoli jukušā rokās, autors ir arī saukts par “kravu 200 režisora krēslā”, savukārt citi apgalvojuši, ka, skatoties filmu Brālis 2, skatītājs ņem rokās ieroci un vajadzētu gan padomāt, vai tas patiesi ir tas, ko publika vēlas.

Kadrs no filmas "Brālis 2"

Cilvēka psiholoģija

Notika šausmīgais Padomju Savienības krahs. 1997. gadā skatītāji ieraudzīja filmu Brālis / Брат; tolaik 90. gadu jaunatne pieauga, skatoties Terminatoru, kritizējot un nomelnojot neseno pagātni. Krievijai bija nospļauties par pašmāju kino, bet jaunā Krievijas kinematogrāfiskā kultūra pasauli tā arī neieraudzīja. Krievijas kino institūcijas atradās visdziļākajā nokautā. Aleksejs Balabanovs kļuva par pirmo režisoru, kas no art-house pievērsies tautas filmām. Tā teikt, kino bez pārmērībām un jūsmas.

Bojeviku parādīja Kannu programmā Īpašais skatiens / Un certain regard (šajā pašā kategorijā savulaik rādīja arī Laimīgās dienas / Счастливые дни (1991)). Balabanovs Rietumiem attēloja tābrīža Krieviju – netīrību, nabagus, bezpajumtniekus, prostitūtas un filozofiskas pasaciņas par dzīvi, kādas rodas sociāli zemākajos slāņos. Atbilde nāca nevīžīgā Daņilas Bagrova veidolā. Mums tiek uzburts nekrietnas un mežonīgas valsts tēls, un Daņilas tēlā mēs meklējam izeju no šīm šausmām.

Eiropas autorkino pārstāvji (piemēram, Mihaels Haneke un Matjē Kasovics) apgalvo, ka ļaudis ķepurojas infantilajā masu kultūrā un vardarbību pieņem kā šovu. Šajā sakarā – aizdomājieties par Kventina Tarantino filmām.

Brālis (un tā turpinājums), bez šaubām, ir uzskatāms par galveno dramatisko bojeviku “mežonīgajos deviņdesmitajos” un arī par galveno Alekseja Balabanova kinolenti. Brālis caursita sienu. Tieši šī filma vēl ilgi nāks prātā kā pirmā uzreiz pēc režisora vārda pieminēšanas. Brālis režisoru padarīja pazīstamu plašai publikai, lai gan filmas iznākšanas brīdī kinoaprindās viņu drīzāk uzskatīja par art-house autoru.

Kadrs no filmas "Brālis"

Pirmā filma sanāca visnotaļ amatieriska, pavisam bez budžeta. Kā teicis Balabanovs, toreiz neesot bijis naudas intelektuālam kino, tāpēc viņš izdomājis iedzīvināt stāstu par bandītiem – moderni tas bija. Jāatzīst, tāds paziņojums liek mazliet uztraukties, jo rodas priekšstats, ka stāsts var likties vardarbīgs, skaļš un diezgan asiņains, vai arī sājš un garlaicīgs. Tādi divi pretpoli. Tajā pašā laikā Brālis un Brālis 2 (otrā filma ir ambiciozāka, bet, liekas, ne tik drosmīga) ilustrē nevis pašu vardarbību, bet gan to, kā tā mijiedarbojas ar cilvēku. Kino, teikšu tieši, ir nesatricināms, bet ar smīnu.

Publikas atzinība, ko ieguva šī kinolente, no vienas puses, režisoram atvēra daudzas durvis, no otras, kā tas bieži mēdz būt, kļuva par birku, no viņa sāka gaidīt līdzīgus darbus.

Brālis - tas ir stāsts par cilvēku, kas pieredzējis karu un šajā karā kļuvis citāds. Vēlāk režisors vēlreiz atgriezās pie Čečenijas kampaņas tēmas 2002. gada darbā Karš / Война.

Galvenais varonis Daņila Bagrovs ir smaidīgs puisis raupjā, apdilušā džemperī; viņš pavisam skaidri zina “kur ir patiesība”, un spriež taisnu tiesu, jo nav neviena cita, kam to darīt. Personāžs – puišeļa un vīrieša hibrīds – skatītājam uzreiz kļuva par savējo, un tas, bez šaubām, ir gan autora, gan galvenās lomas izpildītāja Sergeja Bodrova-jaunākā nopelns.
Piekritīsiet - sprādzieni un ugunsgrēki kino izskatās pievilcīgi, bet tos vizualizēt ir vieglāk nekā noziedznieka psiholoģisko stāvokli. Kāds teiks, ka Brālis ir šovinista un killera apoloģija, taču būtiski, ka režisoram izdodas pievērst skatītāja uzmanību vardarbībai, ko ļaudis sastop ik dienas; cilvēciskā seja ir galvenais Balabanova instruments.

Te būtu īsti vietā uzreiz pieminēt citu filmu, kas arī iekļauta retrospekcijas programmā – Par kropļiem un cilvēkiem / Про уродов и людей (1998). Režisors rūpīgi lasa sejas, ar kurām skatītājam norit dialogs. Dialoga objekts ir personāžu raksturi un viņu vaibstu sarežģītība. Visās Alekseja Balabanova filmās tiek risināts jautājums, kā viena cilvēka balss spēj izcelties no cilvēku masas haosa.

Kadrs no filmas "Par kropļiem un cilvēkiem"

Nihilisms un ideoloģiskais duelis

Visa Alekseja Balabanova daiļrade ir cilvēka traģēdija – cilvēka, kas pārdzīvo ļaunumu ciešanu pilnā pasaulē. Džordžam Orvelam ir 1984, savukārt Aleksejam Balabanovam – Krava 200 / Груз 200 (2007), krava, kuru mēs, cilvēki, turpinām nest. Bez šaubām, filma pretendē būt tā laika sociālais šķērsgriezums. Bet tikai simbolisks, ne reāls. Krava 200 ir dzīves metafora.
“Alekseja Balabanova vienpadsmitā filma”, kā skan tās sauklis,vispirms tika demonstrēta festivālā Kinotaurs, kur tā saskaldīja kinosabiedrību. Kritiķi to nosauca par “visspilgtāko” festivāla filmu, žūrija vienkārši palaida garām. Arī publika reaģēja neviennozīmīgi, par ko nav jābrīnās, jo filmā parādītais stāsts diez vai var izraisīt citas sajūtas kā vien riebumu. Un tomēr apvainot režisoru samākslotā stāstā un tīšā černuhā būtu grūti, jo notikumi atainoti ārkārtīgi ticami.
Filma no morāles viedokļa ir izteikti daudznozīmīga. Tā perioda Padomju Savienības paaudze bija jauna, taču, kā atzinies pats režisors, “kopumā cilvēki juta, ka drīz viss sabruks”. Šādu norietu viņš arī pārnes uz ekrāna – valsts un tautas garīgā sairuma laiku. Sižets sanācis skarbs, taču arī tas laiks bija, ir un, liekas, vienmēr paliks drūms.

Kadrs no filmas "Krava 200"

Un, lūk, ja filma Brālis ir modernisms, tad Krava 200 – postmodernisms. Pirmajā autors tiecas nevis vienkārši aprakstīt realitāti, bet gan to modelēt, vēloties stimulēt apzinīgas rīcības attīstību – kā individuālā, tā kolektīvā līmenī. Nāk prātā divas formulas: Sokrāta “Zināšanas ir tikumība” un Bēkona “Zināšanas ir spēks”. Labā un saprāta izpratne sastāda modernisma etosa monolītu. Savukārt postmodernisma jēga ir ironija un centieni sadalīt sastāvdaļās to, kas izskatījies vienots veselums, impozants un autentisks. Postmodernismā pasaule ir nosacīta. Citiem vārdiem – realitāte ir neskaitāmas realitātes.

Filma pēc savas būtības nav par Krieviju vai par Padomju Savienību (vai, iespējams, ir arī, bet ne tikai par to), bet gan par cilvēka baismīgāko pusi. Vai mēs kopš tiem laikiem esam kļuvuši mazāk nežēlīgi?

Skatītājam vajadzīgs pamats zem kājām un dzīves izpratne, lai spētu domāt kā autors. Te arī tie strīdi rodas. Ir nepieciešams distancēties no politikas, lai spētu koncentrēties uz ekrānā notiekošo, nevis uz vēsturi vai realitāti. Un tomēr skatītājs to visu elpo, dzīvo tajā un smok. Tiesa, lai kaut ko kritizētu, ir svarīgi iedot vēlamo, pat tikumisko patiesības modeli. Citādi autorfilma sanāk pavirša un maldinoša, kas politiskās sistēmas nelabvēļiem dod iemeslu piesegt personisko pārliecību.
Krava 200 neattēlo dižas valsts laikmetu. Krava 200 ir talantīga un ļoti nopietna kinolente-pārbaudījums, bet tā nav nekas vairāk, kā tikai fotogrāfija, aiz kuras robežām atrodas bezgalīga likteņu jūra. Un jebkurš mākslas darbs sniedz laika, personāžu un raksturu kopumu. Laba filma, briesmīgi smaga, protams, bet tieši tāpēc arī laba.

Par kino un karu

Balabanova filma Karš – vienkāršāku nosaukumu neizdomāt. Viss, ko autors uzņēmis, ir kino par karu un par kino. To, ko pieņemts saukt par karu – sīvas cīņas un gūstekņus, helikopteru uzbrukumus, artilērijas apšaudes un pārgalvīgu terorismu – Balabanovs attēlojis tikai Karā. Tomēr arī karš bija Ivana (Aleksejs Čadovs), ne vairs karavīra, bet gan ierindas pilsoņa, verga vai noziedznieka, privātā darīšana. Tas vis nav nekāds Brālis 3. Čadova varonis atklāj režisora galvā izveidojušos izpratni par karu – vietu, kur nepieciešams izdzīvot. Starp citu, gluži kā sadzīvē. Šķiet, autoram neeksistē laika dalījums “pirms kara” un “pēc”.
Alekseja Balabanova filmās neeksistē arī sprediķošana. Viņš vienkārši pārzina kino vareno spēku, ļaujas šim valdzinājumam un gandrīz ikkatrā savā filmā par to atgādina – patiesība bez jelkādas moralizēšanas. Piemēram, arī filmā Par kropļiem un cilvēkiem autors parāda, ka kino dzimst no šausmu gara un no ļaužu nešķīstās dzīves, kropļojot kā pavedinātājus, tā pavestos. Pat pats režisors diez vai būtu spējīgs paskaidrot filmu simboliskumu: Balabanovs to atklāja un veiksmīgi izmantoja.

Kadrs no filmas "Karš"

Balabanova kino pat ir pat grūti ar kaut ko salīdzināt. Par kropļiem un cilvēkiem uzņemta XX gadsimta sākuma fotogrāfiju manierē. Drāmā Man nesāp / Мне не больно (2006) sanācis lielisks melanholisks stāsts. Abas filmas Brālis savstarpēji atšķiras viena no otras gan atmosfēriski, gan satura ziņā: pirmā daļa sanākusi romantiskāka, dullāka un naivāka, kamēr otra – tīri komerciāls un raupjš bojeviks. Viņa vēlīnās filmas – kā Krava 200 – ir pārlieku pesimistiskas un neatstāj vietu cerībām. Tāds, lūk, pretrunīgs, bet meistarīgs autors.

Skumju laiks nav pagājis

Cilvēkiem no malas Brālis ir Balabanova radošās darbības kvintesence, taču tā bija autora trešā filma. Par kinolenti Laimīgās dienas dzedri un skaidri izsacījies kritiķis Deniss Gorelovs:

“Tās ne velna nevienam nebija vajadzīgas, izņemot Pēterburgas ļaudis un viņiem pietuvinātus estētus.”

Daļēji tā tas patiešām bija. Agrīnie Alekseja Oktabrinoviča art-house darbi kolektīvajā apziņā pievienojās tikai vēlāk.
Laimīgās dienas balstās Semjuela Beketa romānā un filmētas Alekseja Germana vadībā. Sižets ir sirreāls un absurds, tāpēc vispirms tas piesaistīja tieši kritiķu uzmanību. Filmas varonis ir cilvēks bez vārda un bez dzīvesvietas. Vienīgais, kas viņam pieder, - nedaudz naudas, galošas un cepure, kuru viņš nekad nenoņem. Šī filma kļuva, varētu teikt, par pirmo lielo Balabanova un Viktora Suhorukova kopdarbu – Suhorukovs vēlāk piedalījās abās Brāļa daļās. Viņš, tāpat kā Sergejs Makoveckis, filmām piešķir “balabanovisku garu”.

Kadrs no filmas "Laimīgās dienas"

Suhorukovs ir stāstījis, kā režisors filmēšanas laikā viņam licis uzvilkt par pusizmēru mazākus apavus: “Filmējām ziemā kapos, kājas man bija atsalušas. Teicu viņam: “Man salst kājas...” Bet viņš: “Nekas, nekas, pacieties...” Pēc tam izrādījās, ka tas viss bija tā ieplānots. Viņam vajadzēja, lai skatītājs manās acīs nolasītu mokas.”
Pašam Aleksejam Balabanovam piemīt kā bērnišķība, tā veselīgs cinisms, kā ietiepība, tā naivums, bet vienaldzīgs gan viņš nekad nav bijis.

Vispār ļoti līdzīgs saviem kinematogrāfiskajiem tēliem - vientuļš, noslēgts un emocionāli skops.

Režisora retrospekciju papildina vēl divas citas drāmas – Par kropļiem un cilvēkiem un Man nesāp. Par kropļiem un cilvēkiem ir stilizēta kinolente, kas attēlo cilvēciskā kroplīguma galējības – fiziskā un morālā kroplīguma, un pēdējais, protams, ir vēl jo baisāks. Fotogrāfam Johanam pieder studija, un tās pagrabtelpā tiek uzņemtas pornogrāfiskas fotogrāfijas. Galvenā loma – Sergejam Makoveckim, kurš par darbu pie Johana lomas stāstījis: “Izlasīju scenāriju un viņam (Balabanovam) teicu, ka neko nesaprotu. Balabanovs atbildēja – Labi, parunāsim vēlāk... Parunājām, un sāku saprast vēl mazāk.” Makovecka personāžs nav ļaunuma iemiesojums. Johans dara savu darbu aizrautīgi, bet galu galā pats kļūst par upuri.
Šajās filmās skatītāju dezorientē, atslēdzot no lineārās, holivudiskās sekvences, kur sods un atalgojums ir atkarīgi no galvenā varoņa (protagonista), un ļaundari (antagonisti) saņem pelnītās ciešanas.

Kadrs no filmas "Man nesāp"

Kāds īsti ir Aleksejs Balabanovs?

Režisors kino izmanto kā instrumentu gan plašu, gan personīgu tēmu apspriešanai. Brālis ir stāsts par attiecībām starp cilvēkiem, Par kropļiem un cilvēkiem - par sociālajām normām. Balabanovs nekautrējas. Viņš runā ar boļševistisku tiešumu, kas biedē un atsvaidzina.

Neraugoties uz savu pirmo filmu savdabību, Aleksejs Oktjabrinovičs ir sacījis, ka “vajag, lai filmu skatās, un marginālais kino jau sen ir miris”.

Katru viņa nākamo darinājumu pa vairākiem lāgiem skatījās visa pasaule. Kāpēc? Politiskā un sabiedriskā nevienprātība, eskeipisms un cenzūras neesamība. Kaut gan, taisnību sakot, ar to vien paskaidrojumam nepietiks. Apstulbināja robežu neesamība starp publiku un personāžiem uz ekrāna, starp reālu pilsētu un pilsētu uz ekrāna. Visas viņa filmas runā par nāvējošo pārmaiņu laikiem. Alekseja Balabanova kulta filmās, kas uzjunda te mīlestību, te naidu, visbūtiskākais ir priekšstats par to, ka dzīve ir bezcerīgs draņķis, kas nevienu neapbalvos par godīgumu. Ir jācīnās par tikumību un taisnīgumu, bet par grēkiem nebūt ne vienmēr sodīs, un – kurš nelietīgāks, tas arī stiprāks. Bet tajā pašā laikā cerība vienmēr paliek un neticamais mēdz notikt. Nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem tiek parādīts, ka cīnīties ir jēga, taču beigu beigās cilvēku tik un tā gaida nāve.

No krievu valodas tulkojusi Zane Volkinšteine

Informācija par Alekseja Balabanova retrospektīvu kinoteātrī Kino Bize - ŠEIT.

Ināras Kolmanes un Arvja Kolmaņa pēdējā intervija ar režisoru Alekseju Balabanovu (1959-2013) - žurnālā Kino Raksti Nr. 2 / 2013.

Raksta foto: kadrs no filmas "Brālis 2"

Komentāri

Dmitry Rancev
20.05.201619:44

Manuprat, retrospēktivā trukst vienas no spilgtakajiem Balabanova stila izpausmes un esences, ka arī vispar ļoti stipras un apburošas filmas "Кочегар"


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan