KINO Raksti

Cirka demistifikācija

25.09.2016

27. septembrī sākas biļešu iepriekšpārdošana uz Rīgas Starptautisko kino festivālu (RigaIFF), kas sāksies 13. oktobrī, savukārt līdz 27. septembrim vēl var iegādāties divu veidu abonementus uz festivāla seansiem. Pēdējais brīdis sākt veidot savu izlasi, ko šajā festivālā skatīties, tāpēc Kino Raksti pamazām sāk iepazīstināt ar filmām, kas iekļautas festivāla programmā. Par konkursa skatei atlasīto, cirka pasaulei veltīto filmu “Izrāžu izrāde / The Show of Shows” (ar grupas “Sigur Rós” speciāli komponētu mūziku) raksta Māra Pāvula, vienīgā profesionālā cirka mākslas teorētiķe Latvijā.

1929. gadā Holivudas kinostudija Warner Bros. laida klajā savu piekto krāsaino filmu Izrāžu izrāde / The Show of Shows. Vai precīzāk – plānoti krāsainu, jo daļa filmas tomēr tika uzņemta melnbalta. Filma, kas drīzāk atgādina kabarē izrādi ar dejām, akrobātiskiem trikiem un citiem tajā laikā populāriem izklaides žanriem, deva iespēju uzstāties tā laika lielākajām mēmā kino zvaigznēm – kopumā ap 100 šajā kino kompānijā strādājošo aktieru. Zīmīgi, ka jau drīz – ar Lielās depresijas atnākšanu un skaņu filmu uzvaras gājienu –, daudzi no šiem aktieriem pazuda no kino ekrāniem.

Holivudas Izrāžu izrāde, neapšaubāmi, iedvesmojusi islandiešu režisoru Benediktu Erligsonu, kurš, apvienojot Lielbritānijas Nacionālā izklaides biznesa arhīva (Britain’s National Fairground Archive) materiālus un grupas Sigur Rós speciāli komponēto mūziku, radījis tāda paša nosaukuma dokumentālo filmu –

savdabīgu melnbalti krāsainu versiju par aizgājušā cirka un kabarē laikmeta spozmi, realitāti un par tās nu jau aizmirstajiem varoņiem.

Filma Izrāžu izrāde / The Show of Shows iekļauta Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursa programmā, vairāk informācijas ŠEIT.

Cirks, pirmkārt, ir ķermeniska, neverbāla mākslas forma vai industrija – kā nu kuram labpatīk uzskatīt. Tā īpašā spēja uzrunāt skatītāju slēpjas ķermeņa valodā jeb mūsu smadzenēs esošajos „visio motored” neironos, kas uz mūsu vēroto aktivitāti reaģē identiski, it kā mēs paši to darītu. Tieši tas mums ļauj tik personiski izdzīvot bailes, pārsteigumu, šausmas, satraukumu un galu galā justies kā šī dīvainā rituāla sastāvdaļai.

Tāpēc ir tikai godīgi, ka šī dokumentālā filma, kas tapusi, pateicoties islandiešu režisora drosmei un iespējai apgūt vēl nepublicētus mājas un amatieru videomateriālus, nemēģina stāstīt stāstu vai meklēt jēgu, bet gremdē mūs atmosfērā, kurā haotiski un tomēr asociatīvi saistīti tēli plūst mūsu apziņā kā ritmiski viļņi.

Ķermeņi runā paši par sevi, Sigur Rós mūzikas pavadījumā atmosfēru izjūtam, nevis filmu analizējot savā prātā, bet gan sajūtot kaut kur vēdera rajonā.

Tomēr nevar arī noliegt, ka režisors acīmredzami arhīva materiālus izmantojis ar dziļu izpratni un bijību, un, pārvēršot tos par ritmisku un baudāmu asociāciju virkni, viņam izdevies neuzkrītoši pastāstīt arī pašam savu, dziļāku stāstu.

Cirks ir mistificēta pasaule, par kuru pēdējā gadsimta laikā uzņemtas gandrīz 100 filmas, sākot ar klasikas pērlēm – leģendārā Čārlija Čaplina Cirks / Circus (1928), Federiko Fellīni Ceļš / La Strada (1954), Volta Disneja Dambo / Dumbo (1941) – līdz romantiskām mūsdienu drāmām ar nostalģiju par cirka spozmi – piemēram, Rošdī Zema Šokolāde / Chocolat (2016) un Frensisa Lorensa Ūdens ziloņiem / Water for Elephants (2011); šajā simtniekā ir arī lērums šausmu filmu un salīdzinoši mazāk, tomēr roku pirkstiem nesaskaitāmas dokumentālās filmas.

Džuljeta Mazīna (Dželsomīna) Federiko Fellīni filmā "Ceļš / La Strada" (1954)

Gadsimtiem ilgi cirks bija ļoti noslēgta kopiena, kurā valda tradīcijas un dinastijas – fascinējoša, bet ārēji nepieejama; ārpasaules attieksme pret cirku un tajā strādājošajiem vienmēr bijusi neviennozīmīga. Loģiski spriežot, cirka mākslinieku spējas kriminālā vai kara kontekstā varētu būt ārkārtīgi efektīvas, tādējādi bijība un pat bailes no šiem pārcilvēkiem ir tikai loģiska reakcija.

Lai gan aizbēgšana no mājām un pievēršanās cirkam gan literatūrā, gan kino ir nereti romantizēts stāsts, tas nav tas, ko vidusšķiras ģimenes novēlētu savām atvasēm.

Neviens cits, izņemot pašus māksliniekus, nekad nezinās, cik šajā romantikā patiesības un cik skarbuma ir realitātē, tomēr jāatzīst, ka filma Izrāžu izrāde, pateicoties tieši mākslinieku pašu uzņemtajiem kadriem, ļauj vismaz pieskarties šai realitātei un mazliet demistificēt šā ceļojošā izklaides biznesa aizkulises un cilvēkus.

Filmas prologs lēni un pamazām ieved ceļojošu cirku ikdienas un ģimenes dzīvē – ar aizkustinošiem kadriem par sagurušu vīru, kurš ar grima palīdzību kļūst par priecīgu klaunu, mātēm, kuras šajā savdabīgajā pasaulē audzina savus bērnus, puišeļu ķircināšanos un jauniešu koķetēriju, cilvēciskojot šos skatuves pārcilvēkus un briesmoņus. Seko gatavošanās izrādei, ikdienišķā telts celšana, nepacietīgi skatītāju pūļi pie ieejas un beidzot arī filmas īstais sākums, ko meistarīgi iezīmē muzikāla kulminācija, un subtitros lasām, kā ceremonijas vadītājs (cirka pasaulē – „the ring master”) piesaka izrādi ar vārdiem: “Ladies and Gentlemen. We introduce to you: The show of shows!!” (Dāmas un kungi. Iepazīstieties: izrāžu izrāde!)

Šajā filmā daudz kas paliek aiz kadra, daudz jautājumu paliek neatbildēti vai drīzāk netiek uzdoti. Šī nav filma par cirka vēsturi.

Šī vispār nav filma “par”. Es drīzāk teiktu, ka šī ir adatiņa, ar ko pārdurt mistifikācijas burbuli, ielūkoties milzu industrijas pēdējā simtgadē,

izjust elpas aizraušanos, kad cilvēku izšauj no lielgabala, drausmas, kad tēvs žonglē ar savu bērnu uz debesskrāpja malas vai māte-nažu metēja par savu asistenti izvēlējusies savu apmēram piecgadīgo meitu. Pateicoties mūzikai, kas nemanāmi, bet pārliecinoši sabiezina emocionālo toni, skatītājā pamazām mostas arī mazais soģis: “Kā tā drīkst?!”, īpaši redzot boksējamies mazuļus, kas vēl knapi turas kājās, vai lauvu, kas jāj uz zirga muguras (to skatoties, tik žēl abu dzīvnieku, jo var tikai iedomāties, cik tie abi ir pārbijušies), kadrus no rodeo cīņām un brīžiem ne īpaši laipnu dzīvnieku dresētāju izturēšanos. Un, kad ekrānā parādās milzu pūļi, kuri uzgavilē visām šīm darbībām, gribot negribot tas liek aizdomāties ne tikai par to, kāpēc mākslinieki ir gatavi iet tik tālu, bet arī par to, kāds nezvērs mūsos dzīvo, ka mēs alkstam uz to skatīties?

Lai arī atkarībā no noskaņojuma un skatīšanās apstākļiem es pati droši vien šo filmu kādudien varētu noturēt par pārāk garu un varbūt mazliet vienmuļu Sigur Rós skaņdarba videoklipu par cirka tēmu, tomēr

tieši tāpēc iesaku filmu Izrāžu izrāde noskatīties kinoteātrī, kur izolēšanās no pasaules ļaus to redzēt kā ļoti godīgu, netiesājošu un intriģējošu skatu uz mistisko cirka pasauli, kabarē un karnevālu kultūru.

Un ļoti iespējams, ka daudzi tajā saskatīs nevis stāstu par cirka māksliniekiem, bet par pagājušā gadsimta sabiedrību, ētikas normām un cilvēku izsalkumu pēc adrenalīna, virtuozitātes, šausmām un šokējošā.
Man, laikmetīgā cirka entuziastei, kurai tradicionālais cirks bieži šķiet svešāda un mazāk interesanta pasaule, izdevās atrast cirka šarmu arī šajā pasaulē, kur svin neiedomājamu brīvību, pārsteidzošu izdomu, patiesu tuvību un solidaritāti.

Viss par biļetēm, abonementiem un citādu iekļūšanu Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (RigaIFF) – ŠEIT

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al