KINO Raksti

BEAST. Neviens negrib par to runāt

24.10.2018

Otrajā pastāvēšanas gadā “Riga IFF” programma “BEAST” pievēršas jaunākajam Slovēnijas kino. Septiņas dažādas filmas, septiņas dažādas dzīves. No skaudriem cilvēcības pētījumiem starptautiski atzītās spēlfilmās līdz eksperimentiem ar dokumentālā kino valodu un ieskatam vienā no slavenāko pasaules režisoru prātiem. Šis ir pulss, kas sitas pārliecināti.

Jau otro reizi Rīgas Starptautiskais kino festivāls vērš fokusētu uzmanību ne vien uz ziemeļvalstu kino, bet arī krāsu gammā visai līdzīgu teritoriju – Austrumeiropu. Tas šķiet kā loģisks festivāla papildinājums, ņemot vērā strīdīgās nostādnes par to, kurā Eiropas daļā tad mūsu valsts atrodas. Ierauti pa vidu starp šīm šķietami dažādajām pasaulēm, mēs spējam novērtēt gan ziemeļnieciskās cilvēcības, gan postsociālistiskā noskaņojuma smagnējumu.

Kadrs no filmas "Neatlaidība"

Šogad programmas fokusā ir Slovēnija, kuras kino industrija atrodas līdzīgā situācijā kā Latvijā – gan valsts finansējuma, gan uzņemto filmu daudzuma ziņā. Pārdzīvojuši neizbēgamo vēsturisko filmu un ekranizāciju bumu, slovēņi šobrīd rada cilvēcīgas drāmas, galvenokārt pievēršoties ģimenes attiecībām, margināļiem un vienmēr aktuālām sociālajām tēmām.

Slovēņu kino tā pa īstam sāk dzīvi 1948. gadā, kad pirmizrādi piedzīvo pirmā skaņu pilnmetrāžas filma Savā zemē / Na svoji zemlji (rež. France Štiglic).

Trīs gadus vēlāk Jože Gale ar ģimenes filmu Kekecs / Kekec (1951) nonāk Venēcijas kinofestivālā un iegūst Zelta lauvu jauniešu filmu kategorijā. Taču ātri vien pirmais kino veidošanas uzplūds rimstas. 20. gadsimta 60. gados Dienvidslāvijā rodas viens no daudzajiem Eiropas autorkino pārmaiņu viļņiem – tā saucamais melnais vilnis –, kas, atmetot līdzšinējo iejūtību, pievēršas cilvēka psihes drūmākajiem aspektiem un asi kritizē sociālismu. Kustībā piedalās arī slovēņu režisori, taču atzinību un vietu slavas alejā negūst. Varbūt labi, ka tā, jo septiņdesmitajos gados Dienvidslāvijas valdība nemierniekus pakļauj, filmas aizliedz, un vainīgajiem nākas pamest valsti.

Kadrs no filmas "Ģimene"

Apturētais entuziasms sāk atgriezties astoņdesmitajos, sagatavojot māksliniekus brīvības elpai, ko dod neatkarības iegūšana 1991. gadā. Darbos ienāk jaunas vēsmas. Lai arī centrālais objekts joprojām ir cilvēks un sociālās problēmas, žanru spektrs sāk paplašināties, radot arī skatītājam draudzīgāku materiālu. 2016. gadā Slovēnijā skatītākā filma kinoteātros bija mājražojums – komēdija Pr' Hostar (2016, rež. Luka Marčetič). Šeit var vilkt paralēles ar mūsu pašu statistiku, jo gan 2016., gan 2017. gadā skatītāko filmu desmitniekā noturējās pašmāju komēdija Svingeri (2016, rež. Andrejs Ēķis).

Tomēr programma BEAST neattēlo Slovēnijas kino ne vēsturiskā, ne izklaides kino gaismā. Tajā iekļautas filmas, kurās redzama gan piecdesmito gadu izslavētā intimitāte, gan melnā viļņa eksperimentālisms, gan mūžam aktuālās, gauži cilvēciskās problēmas. Filmas griež līdz kaulam, atļaujas būt nekomfortabli tiešas, tomēr zina, kurā brīdī atkāpties un ļaut skatītājam redzēto pārdomāt. Un nokostais kumoss it nemaz nav mazs. Tas atstāj mutē sāju garšu, liekot apdomāt to, ko mēs noklusējam. Par nezināmajiem stāstiem, kas rit aiz svešām sienām.

Kadrs no filmas "Neatlaidība"

Vistiešākajā veidā šai tēmai pievēršas Mihas Knifica filma Neatlaidība / Vztrajanje (2017) – inscenētu eseju kopums, kuru caurvij viena un tā pati frāze: "Neviens negrib par to runāt." Neviens negrib pieminēt nakti, kurā gandrīz nogalināja savu bērnu. Neviens negrib iztirzāt tuvinieka nāves izraisītās sāpes. Neviens negrib runāt par kļūdām, padošanos, nepatīkamām atklāsmēm, cietsirdību, apkaunojumu. Par dzīvi mainošiem brīžiem. Taču Neatlaidība uzdrošinās runāt tieši par to. Tas ir īsstāstu krājums, kurā darbojas savstarpēji nesaistīti varoņi, kas atceras savas dzīves pagrieziena punktus. Mirkļus, pēc kuriem nekas nekad vairs nebūs tāpat kā iepriekš.

Katrs no tiem varētu būt romāns, taču skatītājam tiek piešķirtas tikai dažas lapas, kurās rakstītais ir līdz mielēm pazīstams.

Filmā aplūkotās situācijas ir klišejiskas, dažas no tām pat robežojas ar sliktu gaumi. Taču tieši šīs nodrāztības dēļ vienas filmas gaitā – precīzi simts minūtēs – ir iespējams piedzīvot un pārdzīvot tik daudz. Mēs jau esam pazīstami ar "pirms". Mums tikai atliek saprast, kas ir "tagad" un "pēc".

Kadrs no filmas "Mīlestības vēsture"

Sižeta uzbūves grafikā Neatlaidības gadījumā apvilkta būtu vien pati smaile – pie kulminācijas. Savukārt programmas atklāšanas filmas Mīlestības vēsture / Zgodovina ljubezni (2018) grafiks būtu, iespējams, sašvīkāta spirāle – patiesība mūsu acu priekšā šķetinās, piedāvājot to pa gabaliņam vien. Turpinot grāmatas analoģiju, lapas tajā salīmētas greizi un ar noplēstiem lappušu numuriem. Turklāt nav īstas skaidrības, vai visas lapas vispār ir no vienas grāmatas. Zinot, ka arī viņas nesen bojā gājušajai mātei bija kāds neizstāstīts stāsts, septiņpadsmitgadīgā Iva aizver acis uz realitāti, jo tikai tā iespējams saskatīt kādu loģiku un mierinājumu šajā traģēdijā.
Mātes noslēpumam pa pēdām Iva ar brāli plūst cauri sirreālai naktij, kuras abstrakcijas attālināti atstāj iespaidu arī uz tēvu, kurš tagad ir atraitnis, un abu jauniešu mazāko māsu.

Lai arī nekas viņu pieredzētajā šķietami nav neiespējams, rīta mīklainajā apgaismojumā šis zaudējuma stāsts iegūst maģiskā reālisma piesitienu.

Kā norāda režisore Soņa Prosenca, kas pirms seansa sacīs ievadvārdus, viņa vēlējusies radīt starppasaulīgu atmosfēru, kurā valda nostaļģija un simbolisms. Ģimenes sāpes pārvēršas upē, sūcoties no ekrāna pa visām vīlēm, padarot smagnējas ne vien sēras, bet arī kinoteātra krēslus. Ar ūdeni viss sākās, un ar ūdeni viss beigsies. Pārvarējusi tā magnētisko spēku, Iva beidzot būs spējīga uzgriezt muguru savai cīņai ar ikdienišķību un uzelpot.

Kadrs no filmas "Mīlestības vēsture"

Maģiskais reālisms un mozaīkas stila kino valoda turpinās programmā iekļautajās dokumentālajās filmās. Slovēnijas un Vācijas kopprodukcija Zilais samts. Atskats / Ponovni pogled na Modri žamet (2016) ir sajūtu meditācija par radošumu. Režisors Pēters Brācs (Peter Braatz) pārskatījis ne vien savus, bet arī Deivida Linča arhīva materiālus no filmas Zilais samts / Blue Velvet (1986) uzņemšanas laukuma un salīmējis tos īsti linčiskā garā. Necenšoties skatītājam neko pārāk daudz paskaidrot, filma salasa dažādus aizkadra mirkļus, kategorizē tos nodaļās, kuru virsrakstus dizainējis Deivida Bovija albumu vāciņu autors Džonatans Bārnbruks (Jonathan Barnbrook), un spēlējas ar skatītāja ierasto priekšstatu par dokumentālo kino. Skaņu celiņi pārklājas nesaistītiem video materiāliem, pat necenšoties pieskaņoties redzamo cilvēku lūpu kustībām. Intervijas pievēršas mīlestībai uz meditāciju vai ceļojumiem pa Eiropu, nevis pašas filmas uzņemšanas procesam.

Tēmas lēkā, saplūst, šķeļas, bet kamera kā pielipusi paliek pie Deivida Linča sejas.

Nekādā citādā veidā runāt par Linča ģeniālo prātu nemaz arī nav iespējams, kā tikai saverot acumirkļus, vārdus un idejas virtenē un ļaujot tai ritēt caur pirkstiem. Bet, kamēr visa pasaule pavērtām mutēm klusē, pats Linčs saka: "Man nekad nav bijis tik jautri."

Kadrs no filmas "Zilais samts. Atskats"

Eksperimentēšana ar ierasto izpaužas arī Matjaža Ivanišina (Matjaž Ivanišin) filmā Vīru spēles / Playing Men (2017). Šajā pētījumā par vīrišķības un bērnišķības smalko robežu jūtama šķelmīga attieksme pret izpētes subjektiem – Vidusjūras reģiona vīriešiem, kas joprojām spēlē tradicionālas, pat arhaiskas spēles. Sekojot pa Itālijas ciemata ielām ripojošam siera ritulim vai Istras pussalā populārai, matemātiskai un ļoti skaļai žestikulēšanas spēlei, mūsu labestīgo smaidu pārtrauc lūzuma punkts tieši stundu garās filmas vidū. Režisors piedzīvo radošo krīzi. Skatītājs līdz ar viņu ir spiests uz brīdi ievilkt elpu, atjēgties un pievērsties citādai – daudz plašākai – spēles analīzei dzīves un personīgu sasniegumu kontekstā.

Savukārt, ja bail no eksperimentāliem domu lidojumiem, BEAST piedāvā arī ikdienišķāk uzbūvētu dokumentālo filmu, kurā nemaz nekā tik ikdienišķa nav.

Režisors Roks Bičeks (Rok Biček) 10 gadu garumā seko Matejam un viņa attiecībām ar abām savām ģimenēm attiecīga nosaukuma filmā – Ģimene / Družina (2017). Viena no tām ir Mateja asinsradinieki – ģimene ar īpašām vajadzībām, kurā pusaudzis nejūtas iederīgs savas "normālības" dēļ. Otra – bijusī draudzene ar viņu kopīgo meitu, no kuras viņš tiek šķirts savas "atšķirības" dēļ. Mateja vēlme izrauties no apburtā apļa nevienā brīdī netiek pārlieku uzsvērta, lai gan jūtama viņa dumpinieciskajos izlēcienos. Kad puiša vienīgais veids, kā rast savu vietu šajā pasaulē, - meita - tiek viņam atņemts, viņš par visām varītēm laužas atpakaļ viņas dzīvē. Caur Mateja pusaudža gadiem līdz patstāvīgas dzīves sākšanai filma uzbūvē sirsnīgu un saprotamu cilvēcības portretu, kas dod ieskatu sarežģītajā pieaugšanas procesā.

Kadrs no filmas "Ģimene"

Dzīve imitē mākslu. Šādas paralēles var vilkt starp Ģimenē piedzīvoto un dramatiskajiem sižeta pavērsieniem Slovēnijas šīgada Oskara pieteikumā Ivans / Ivan (2017). Grafiski attēlota bērna nākšana pasaulē – viens no it kā skaistākajiem notikumiem cilvēka dzīvē – uzsāk dramatisku notikumu ķēdi. Izmisušās mātes un mīļotās lomu izcili spēlē Berlīnes kinofestivāla daudzsološo aktieru Shooting Stars programmā līdz ar mūsu pašu Elīnu Vasku uzņemtā aktrise Maruša Majere. Viņas atveidotā Mara apgāž līdzšinējos slovēņu kino redzamos mātes attēlojuma standartus. Maigās, nesavtīgās būtnes vietā Ivans piedāvā apmātu, neloģisku, instinktu vadītu sievieti, kas mirkļa impulsā pieļauj kļūdas. Marai just līdzi nav viegli – viņa ir pārāk apmāta ar savu mīļoto vīrieti, viņa pieņem sliktus lēmumus un atjēdzas pārāk vēlu. Tomēr tieši tas viņu padara īstu.

Kadrs no filmas "Ivans"

Ikviens no šiem stāstiem savā kodolā glabā noslēpumu. Vai tās būtu nevienam neteiktās domas Neatlaidībā, vai radošās krīzes atstātās sekas Vīru spēlēs, vai pasaules pievērtās acis uz nelabvēlīgiem apstākļiem Ģimenē. Tie ir individuāli noslēpumi. Tādi, kas aptver ļoti nelielu cilvēku grupu. Taču Hannas Slakas uz patiesiem notikumiem balstītajā filmā Kalnracis / Rudar (2017) caur viena cilvēka cīņu dienasgaismu ierauga veselas valsts neizstāstītais stāsts.
Savā autobiogrāfijā Nekas / Nihče (2013), pēc kuras motīviem uzņemta šī filma, Mehmedalija Aličs apraksta, kā pamestas raktuvju šahtas apsekošana kļuva par šausminošu pārbaudījumu. Izsitoties cauri ne vien ejās sabūvētajām betona sienām, bet arī vietējo leģendu kalniem un valsts iestāžu liktajiem šķēršļiem, viņa acu priekšā pavērās skats uz 4000 pēc Otrā pasaules kara noslepkavotu cilvēku mirstīgajām atliekām.

Kadrs no filmas "Kalnracis"

Kā pateicību par milzīgo atklājumu viņš saņēma atlaišanu no darba un nicīgu attieksmi no līdzcilvēkiem. Tagad visi šahtā atrastie ir pārapbedīti pienācīgās kapsētās, taču atklāšanas brīdī – 2009. gadā – iestādes negribēja pat dzirdēt par šādu iespēju. Kalnracis seko Mehmedalijas stāstam, vairāk pievēršoties birokrātiskajiem, nevis fiziskajiem šķēršļiem, ar ko viņam nācās saskarties, un viņa traumatiskajai pagātnei Bosnijas genocīda laikā.

Neatkarīgi no filmas tipa ir skaidrs, ka slovēņu kino sevi piesaka skaļi un pašpārliecināti.

Dziļi personīgās dokumentālās filmas, kas, šķiet, ir izteikta Austrumeiropas raksturiezīme, un skaudrie cilvēcības pētījumi spēlfilmās, kurās jūtama ziemeļnieku ietekme, liecina, ka šis ir pulss, uz kura roku vēlams paturēt ilgāk.

Mīlestības vēsture (2018) - piektdien, 26.10. / 18:30 K.Suns (programmas atklāšana ar filmas veidotāju piedalīšanos)
Ivans (2017) - piektdien, 26.10. / 21:00 K.Suns
Vīru spēles (2017) - sestdien, 27.10. / 15:00 K.Suns
Kalnracis (2017) - sestdien, 27.10. / 16:30 K.Suns (ar filmas veidotāju piedalīšanos)
Neatlaidība (2017) - sestdien, 27.10. / 21:00 K.Suns
Ģimene (2017) - svētdien, 28.10. / 16:30 K.Suns
Zilais samts. Atskats (2016) - svētdien, 28.10. / 20:30 K.Suns (ar filmas veidotāju piedalīšanos)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al