“Mēnessgaisma / Moonlight” (2016, rež. Berijs Dženkinss) ir viens no šīs balvu sezonas pārsteigumiem. Filma nominēta “Oskara” balvai astoņās kategorijās, tostarp kā gada labākā filma, un šo balvu arī saņēmusi; 2017. gada sākumā jau ieguvusi „Zelta globusu” kā gada labākā filma. Kaut arī šīs balvas reizēm vairāk ilustrē filmas mārketinga potenciālu, nevis kinematogrāfisko kvalitāti, ir īpaši jāizceļ fakts, ka tieši “Mēnessgaisma” sasniegusi tāda līmeņa popularitāti.
Neatkarīga filma par šobrīd ļoti jūtīgu tēmu, ar ļoti mazu budžetu (filmas budžets ir 5 miljoni dolāru, salīdzinājumam – La La Land tapa par 30 miljoniem) un aktieriem, kuri nav tik pazīstami kā jau minētās La La Land sejas, – visi šie faktori un vēl daudzi neminēti iemeslu atgādina, ka šīs filmas uzvaras gājiens ir neparasts un nebūt ne pašsaprotams.
Filma ir veidota no trim daļām, katra no tām pievēršas dažādām galvenā varoņa dzīves fāzēm, tāpēc, ieturot stilu, arī recenziju sadalu trīs nodaļās.
I. Gatavoties
Mēnessgaisma ir viens no galvenajiem pārsteigumiem šajā sezonā – filma, kas šķietami iznākusi no nekurienes un tiek uzskatīta par La La Land galveno konkurentu cīņā par gada labākās filmas Oskaru.
Diemžēl šis ir tas periods gadā, kad filmas, šķiet, tiek uztvertas cita citas kontekstā, tā vietā, lai apskatītu katru filmu pašu par sevi.
Tiek salīdzināti filmu plusi un mīnusi, recenzijas, kino pasaulē radītā burzma, peļņa un rezonanse, lai dažādos portālos, draugu grupās, lielākos un mazākos kolektīvos spriestu, kuras nu ir tās filmas, kas šajā gadā varētu saņemt Oskarus svarīgākajās kategorijās. Tātad Mēnessgaismas salīdzinājumi ar La La Land ir neizbēgami, un par šo diemžēl nākas dzirdēt, lasīt un uzzināt, vēl pirms redzēta pati filma.
Taču arī šim mākonim ir konkrēta zelta maliņa – pat katram kaktu analītiķim skaidrs, ka bez Oskaru un visu pārējo balvu saceltās jezgas Mēnessgaisma nekad nebūtu nonākusi uz Rīgas kinoekrāniem tik savlaicīgi; labākajā gadījumā tā tiktu izrādīta pēc gadiem pieciem-desmit kādā retrospektīvas programmā. Kaut vai tikai tāpēc, ka izvēle rādīt šķietami tik specifisku stāstu par kāda melnādaina vīrieša uzaugšanu Maiami, kur valda narkotikas un ģimene kā institūcija nefunkcionē, būtu pārāk liela laimes spēle, lai kaut viens uz peļņu vērsts uzņēmums ko šādu uzdrošinātos demonstrēt. Turklāt viena no filmas tēmām ir seksualitāte, un Šaironu, filmas galveno varoni, sievietes noteikti neinteresē.
II. Redzēt
Mēnessgaisma ir stāsts par melnādainu vīrieti, vārdā Šairons, trīs dažādos viņa dzīves posmos. Pirmās divas daļas ir ļoti konkrēti bāzētas Maiami vidē, savukārt trešā daļēji notiek Atlantā, Džordžijas štata lielākajā pilsētā.
Kad mēs pirmo reizi sastopamies ar Šaironu, viņš ir mazs zēns, kurš slēpjas graustā no citiem puikām – tie viņam dzinušies pakaļ, lai pazemotu. Viņu šeit atrod Huans, vietējais narkotiku tirgonis, un šis pazudušais, nerunīgais, acīmredzami pārbijies zēns Huana sirdī uzjundī kādas iepriekš viņam pašam nezināmas jūtas. Viņš, pats īsti to neplānojot, kļūst par surogāttēvu Šaironam, savukārt viņa draudzene Terēza (kuru, starp citu, tēlo izcilā mūziķe Žanele Monē) – par rūpīgāku mammu nekā Šairona īstā māte Pola, sieviete, kura vairāk laika pavada, lietojot narkotikas, nevis kopā ar savu dēlu. Tēva, protams, nav, un pavisam ironiskā un smeldzīgā kārtā izrādās, ka Pola savas narkotikas pērk no neviena cita, kā tā paša Huana – ironija, ko Šairons, neskatoties uz saviem gadiem un bērna naivumu, pārāk labi saprot. Šaironu apsmej un pazemo visi viņa vienaudži, izņemot Kevinu – zēnu, kurš vienīgais pret Šaironu izturas labi un saprotoši. Šairons bērnībā ir stipri izolēts, apjucis un nepieņemts, un tas atstāj paliekošas sekas arī tālākajās stāsta nodaļās.
Otrā nodaļa šajā stāstā pievēršas Šaironam aptuveni vidusskolas pirmajos gados, viņš ir paaudzies, taču tikpat, vienkārši sakot, jocīgs un atšķirīgs no apkārtējiem, un apsmiešana ne tikai turpinās, bet pat pieņēmusies spēkā – nu Šaironu arī nopietni iekausta tikai tāpēc, ka viņš citiem liekas atšķirīgs. Tāpat arī izolācija un nesaprašanās ar ģimeni nav nekur pazudusi, gluži otrādi – pieņēmusies spēkā.
Trešajā nodaļā mēs sastopamies ar pieaugušo Šaironu – vīrieti spēka gados. Viņš zaudējis savu bērnišķīgo nevainību un ievainojamību, un nu slēpjas aiz milzīgas muskuļu kaudzes, tā vismaz ārēji kļūstot par diezgan stereotipisku tēlu – melnādainais vīrietis, kurš saistījies ar narkotikām.
Ja tā izstāsta filmas notikumu ķēdīti, izklausās, ka šī ir kārtējā filma par skumjo dzīvi un bērnību nabadzīgos rajonos, kur izplatītas narkotikas, tātad arī noziedzība. Taču tā īsti nav taisnība, vai arī tā nav visa taisnība.
Mēnessgaisma ir neticami, neaizmirstami smalks konkrētas vietas, telpas un laika portretējums, kas tomēr pārkāpj savas demogrāfiskās grupas un konkrētās laiktelpas robežas, spējot uzrunāt arī tos, kam ar šādu dzīvi nekad nav bijis sakara. Filmas elegantais operatora darbs, pārliecinošie aktieri, krāsas, mūzika, dabiskā vide un montāža pārceļ ļoti konkrēto kāda zēna pieaugšanas stāstu uz universālāku plakni, arī Rīgas zēniem un meitenēm ļaujot rast kopēju valodu ar filmu un ar Šaironu. Tādējādi Mēnessgaisma lauž stereotipu par to, kā jātaisa filmas par dzīves skartiem cilvēkiem, kuri izvēles trūkuma dēļ spiesti saistīties ar narkotikām.
III. Saprast
Otrās nodaļas noslēgumā man palika slikti – pakrūtē izveidojās tāds kā kamols, kas neatlaida vēl ilgi pēc filmas; savukārt pēc trešās nodaļas noslēguma acīs nemitīgi bija tāda kā neizraudātu asaru sajūta, no kuras bija grūti tikt vaļā. Vēl arī ļoti gribējās iedzert, lai mazliet atlaistu, un, par laimi, kinoteātra bārs vēl bija vaļā. Interesantā kārtā pirmā reakcija uz šo filmu tātad bija tīri fiziska, un to varētu raksturot kā nepārprotamu ķermenisku šoku no redzētā. Tomēr tas ir šoks visnotaļ pozitīvā ziņā – pārdzīvojums, kas liek izlīst no mentālās komforta zonas, lai paskatītos uz pasauli plašāk.
No otras puses, iespējams, ka šī ķermeniskā reakcija uz Mēnessgaismu nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā to, cik apzināti filma mēģina radīt fizisku iespaidu, fizisku komunikāciju ar skatītāju, kurš tiek ievilkts filmā gan caur kameras leņķiem, gan caur krāsām un skaņām. Piemēram, brīži, kad jauno Šaironu filmas pirmajā daļā izsmej vienaudži, ir skatāmi no zemāka skatpunkta, jo kamera kļūst par Šairona acīm, un viņš fiziski atrodas zemāk par pārējiem. Savukārt filmas trešās daļas ainā, kas ievada kulmināciju, kamera sāk griezties ap vienu no tēliem, tādējādi arī skatītājam liekot just to satraukumu, apmulsumu un viegli reibstošās galvas sajūtu, kas pārņem visus iesaistītos.
Viens no Mēnessgaismas lielākajiem sasniegumiem šķiet tas, ka ir skaidrs – katrs šajā filmā var saskatīt ko savu, atrast to savu šķautni, kas viņu visvairāk uzrunā, tādējādi pārvēršot šo šķietami marginālo dzīvesstāstu interesantu daudz plašākām sabiedrības grupām (par to liecina arī straujais filmas popularitātes pieaugums un rezonanses vilnis).
Īpaši jāizceļ tas, ka Mēnessgaisma ir neticami aktuāla filma, kas vienlaikus nenogrimst aktuālās problēmās un šī brīža situācijas analīzē, bet tomēr skatās uz lielo bildi, ko nodrošina filmas dalījums trīs nodaļās, tātad arī trīs laika posmos. Pirmās divas nodaļas notiek nedefinētā laikposmā, kura kodus es personīgi nespēju uztvert, tomēr tās spēj uzrunāt jebkurā gadījumā, jo pieskaras tādām vispārējām tēmām kā pieaugšana, kas, atļaušos apgalvot, teju nekad nav viegla un bez problēmām.
Trešo nodaļu īpaši paspilgtina sajūta, ka tā šķiet kā radīta 2016.-2017. gadam.
Šairons ir pieaudzis un uzaudzējis sev fizisku barjeru pret apkārtējo pasauli, kas pret viņu nekad iepriekš nav bijusi jauka, – viņš nu slēpjas aiz muskuļu kalna, kas viņu šķietami pasargā. Taču te ir jaušams šī laikmeta gars, kas pieļauj, ka arī vīrieši beidzot drīkst raudāt un būt vāji, drīkst atklāti runāt par savām jūtām pret citiem vīriešiem. Muskuļainais narkotirgonis Šairons, kura tēls uzkrītoši demonstrē dažādus stereotipus, tos vienlaikus veiksmīgi dekonstruē, attālinoties no tradicionālā hipermaskulīnā melnādainā vīrieša tēla, tā vietā piedāvājot pilnīgi apmulsušu, pārsteidzoši sirdsšķīstu un tīru varoni, kurš nevar vairs tikt raksturots vienā vārdā. Mēnessgaismas personāži visi kā viens nevar tikt raksturoti vienā vai divos vārdos, režisoram un visai filmas komandai ir izdevies radīt pārsteidzošus, dzīvus tēlus, kuri nepakļaujas vieglām, stereotipiskām definīcijām, arī tādējādi atgādinot, ka mēs beidzot dzīvojam laikmetā, kad cilvēki ir kas vairāk par plakaniem simboliem.
Atgriežoties pie sākumā paustās nožēlas par to, ka diemžēl filmas Mēnessgaisma un La La Land tiek nemitīgi salīdzinātas, ar vēl lielāku nožēlu jāsaka – Mēnessgaisma šajā duelī ir pārliecinoši spēcīgāka. La La Land ir ļoti laba filma ar milzu sirdi, kas rada pārliecinoši labu sajūtu un atstāj iedvesmojošu pēcgaršu, un tas nebūt nav mazs sasniegums. Taču Mēnessgaisma ir kā vaļēja brūce, filma, kas ārkārtīgi skaistā, elpu aizraujošā kinematogrāfiskā valodā pauž dzīvesstāstus, kas iepriekš tik maz redzēti uz lielā ekrāna. Mēnessgaisma ir neuzbāzīgi politiska, pārliecinoši anti-diskriminējoša, pārsteidzoši atsvaidzinoša un neticami skaista filma, kas skatītājam palien zem ādas un tur arī paliek, liekot pasauli vēl vairākas dienas pēc filmas noskatīšanās uztvert krietni sensitīvāk, nekā parasti, un maigi atgādinot, ka jebkura cilvēka dzīvesstāsts ir daudz sarežģītāks, nekā no pirmā acumirkļa varētu domāt.
Un vēl – atļaušos apgalvot, ka Mēnessgaisma nu ir viena no tām laikmetu definējošajām filmām, ko pēc gadiem analizē kā laika liecību. Uz šī fona Oskaru jezga liekas neticami mazsvarīga, jo Mēnessgaisma jebkurā gadījumā ir jau uzvarējusi saceltās rezonanses un atstātā efekta dēļ. Bet es nu skaidri zinu, par ko turēšu īkšķus.
