KINO Raksti

Septiņarpus stāsti par mīlestību

15.02.2021

Mīlestības filmas kā žanrs pēdējo gadu pamatstraumes kino kvalitatīvajā daļā ir transformējies - tā varam secināt, redzot, ka šajā piecgadē daudz vairāk filmu veltīts homoseksuāliem mīlasstāstiem. Līdzās nepieciešamībai arī kinomākslā atspoguļot sabiedrības dažādību, jāatzīmē šīs tēmas dramaturģiskais un sižetiskais potenciāls, kas līdz šim maz izmantots. Arī te rodas gan izcili, gan mazāk veiksmīgi darbi, kas gan visi apliecina - mīlestības priekšā mēs visi esam vienādi.

Ik pa laikam uznāk vēlme iepriecināt sevi ar kādu filmu par mīlestību. Ne jau bieži, nē. Tikai reizēm – kad pārņem sajūta, ka romantiska mīlestība ir visnotaļ pārvērtēta parādība un visi cilvēki ir nolemti vientulībai un ciešanām. Kad apsīkušas iekšējās ticības rezerves mīlestības izšķirošajai nozīmei un mūžīgajai uzvarai. Der gan liktenīga drāma, gan romantiska komēdija, galvenais, lai rodas kaut kāds emocionāls aizkustinājums, kas spēj atjaunot šīs noplicinātās rezerves. Šādos brīžos allaž var palīdzēt jau visiem zināma klasika, sākot ar Audzinot mazulīti / Bringing up Baby (1938) un Džezā tikai meitenes / Some Like It Hot (1959) un beidzot ar Notinghilu / Notting Hill (1999) vai Lepnumu un aizspriedumiem / Pride & Prejudice (2005). Vai arī kaut kas no gluži personisko favorītu krājuma, kur smagajā galā ir Kaimiņiene / La femme d’à côté (1981), Ļaunums / Damage (1992) un Mana sirds / The Heart of Me (2002), bet vieglajā – Dārzs / Záhrada (1995), Zostēviņš / Father Goose (1964) un Es zinu, kurp dodos / I Know Where I’m Going! (1945). Taču pēdējā laikā, meklējot kaut ko jaunu, kas varētu atbilst līdzīgiem mīlestības filmas kritērijiem, nākas secināt, ka vismaz uz kvalitāti pretendējošā meinstrīma produkcijā šādu filmu ir ļoti maz.

Tas liek aizdomāties – iespējams, filmu veidotājiem „romantisms vulgaris” kaut kādā veidā kļuvis par banalitātes un sekluma apliecinājumu.

Šodien, šķiet, neviens vairs neuzdrošinātos filmēt Angļu pacientu / The English Patient (1996) tik nekautrīgi saldsērīgā „liktenīgās kaislības” izpildījumā, kā to 90. gadu vidū izdarīja Entonijs Mingela (nemaz nerunājot par balvu skaitu).

Protams, ir arī izņēmumi. Ir Aukstais karš / Cold War (2018), Lavingi / Loving (2016), Pasažieri / Passengers (2016), Ūdens forma / The Shape of Water (2017), ir dziedamie gabali La La Land: Kalifornijas sapņi / La La Land (2016) un Zvaigzne ir dzimusi / A Star Is Born (2018) un citi. Taču visās šajās filmās attiecības ir savā veidā disfunkcionālas vai arī kāds no galvenajiem varoņiem – cilvēciski nesimpātisks, un tas nekārdina skatīties atkārtoti. 2019. gadā es atradu tikai vienu plašai pieaugušo auditorijai domātu filmu angļu valodā, kas varētu kvalificēties liktenīgu vīrieša un sievietes kaislību kategorijā, – Sekas / The Aftermath (2019) –, un vienu filmu par laulības krīzi – Laulības stāsts / Marriage Story (2019).

Bet 2020. gads vairs vispār nepiedāvāja neko vērā ņemamu šajā žanrā, ja neskaita kārtējo Džeinas Ostinas Emmas ekranizāciju un Rebekas jauno izlaidumu, kas noteikti nav tās veiksmīgākās abu romānu versijas.
Taču teikt, ka pēdējos gados būtu trūcis filmu par mīlestību, nozīmētu melot. Tādas filmas ir, un dažas pat ļoti izcilas. Tikai tās vairs nav ar sievieti un vīrieti galvenajās lomās, bet vai nu ar divām sievietēm, vai diviem vīriešiem.

Agrāk ar homoseksuālas mīlestības tēmu saistītas filmas lielākoties bija margināla, īpašai auditorijai paredzēta kino kategorija ar atsevišķiem meinstrīma izņēmumiem – ja atceramies kaut vai Stīvena Frīrsa brīnišķīgās lentes Mana skaistā veļasmazgātava / My Beautiful Laundrette (1985) ar Danielu Deju-Lūisu un Saspicē ausis / Prick Up Your Ears (1987) ar Gariju Oldmenu, superpopulāro Kupraino kalnu / Brokeback Mountain (2005) vai varbūt ne tik labi zināmo Aptumsumu / Total Eclipse (1995) ar Leonardo di Kaprio un Deividu Tjūlisu. Šīs un arī citas filmas no marginālās kategorijas izcēla ne tikai budžeta apjoms, kinematogrāfiskas kvalitātes, bet arī to veidotāju atpazīstamība – gan režisoru, gan galveno lomu tēlotāju vārdi, iespējams, garantēja zināmu izpildījuma līmeni un nesa sev līdzi arī pietiekami lielu skatītāju auditoriju. Taču tie joprojām bija tikai izņēmumi. Turklāt, kā var redzēt kaut vai pēc augstāk minētajiem piemēriem, dominēja tieši vīriešu stāsti.

Taču kaut kad ap 21. gadsimta otrās desmitgades vidu viss mainījās, un filmas par homoseksuālu mīlestību meinstrīma filmu piedāvājumā pamazām nostājās līdzās heteroseksuālajiem stāstiem. Iespējams, pie vainas šādai pārbīdei bija vairāku konkrētu filmu ievērojamie panākumi – pirmkārt jau, Abdelatifa Kešiša Zils ir vissiltākā krāsa / La vie d’Adèle (2013), kas Kannu kinofestivālā ieguva Zelta palmas zaru un kļuva par tēmas aktualizācijas priekšvēstnesi. Tai sekoja mazliet pieradinātākās filmas Kerola / Carol (2015) un Sauc mani savā vārdā / Call Me By Your Name (2017), piedāvājot ļoti estetizētu retro vidi (50. gadi Ņujorkā un 80. gadi Itālijas ziemeļos), juteklisku spriedzi un dramatisku stāstu par “nepareizo” kaislību tajos laikos, kad šādas attiecības vēl skaitījās gana nosodāmas.

Kerola Keitas Blānšetas izpildījumā pierādīja, ka šāda kontroversāla loma ir ne vien interesants profesionāls izaicinājums, bet arī diezgan noderīgs (un balvas ģenerējošs) papildinājums slavenas aktrises biogrāfijā. Savukārt Sauc mani savā vārdā kļuva par karjeras tramplīnu aktierim Timotē Šalamē, līdz tam nevienam nezināmo jaunekli padarot par pirmā lieluma zvaigzni. Abas šīs filmas var uzskatīt par tendences nostiprinātājām, taču ilgāk pie tām nekavēsimies, jo Kerola mani atstāja gaužām vienaldzīgu, bet Lukas Gvadanjino siekalainās filmas popularitāte un panākumi vispār likās kaut kāds pārpratums (ieliekot jaunā puiša vietā jaunu meiteni, ap ko trinas vecāks vīrietis, var tikai iedomāties, kāda pārmetumu jūra par seksismu, meilgeizu un citiem grēkiem gāztos pār filmas autoru galvām).

Pēdējo trīs gadu laikā uz ekrāniem iznākusi vesela rinda meinstrīma filmu, kuru naratīva kodols ir homoseksuāla mīlestība vai kaislība, tās veidojuši atzīti režisori ar atzītu aktieru piedalīšanos.

Starp šīm filmām, atšķirībā no iepriekšējām desmitgadēm, dominē tieši sieviešu stāsti, tāpēc tiem arī būtu jāvelta galvenā uzmanība, mēģinot izprast šīs tendences popularitāti (šajā gadījumā tas ir būtiski arī neitralitātes un objektīvisma vārdā, jo vīriešu mīlestībai un jutekliskumam arvien ir iespēja neapzināti aizskart kādu erotisku stīgu heteroseksuāli orientētas sievietes prātā). Tāpēc nerunāsim par izcilo un aizkustinošo Paša dieva zemi / God’s Own Country (2017) , kur galvenajā lomā filmējies nu jau diezgan labi pazīstamais Džošs O’Konors, – tādu kā Kuprainā kalna skarbo versiju, bet ar laimīgām beigām. Pagaidām neapskatīsim arī Supernovu / Supernova (2020) ar Kolinu Fērtu un Stenliju Tuči, kas gan vēl nav iznākusi uz ekrāniem, bet jau treileris diezgan skaidri liecina par emocionāli nospriegotu mīlas stāstu, kas liks raudāt pat visnesatricināmākajam skatītājam.


Šī raksta fokusā ir septiņas filmas un viens treileris (filmai Topošā pasaule / The World to Come uz ekrāniem paredzēts iznākt tuvākajās nedēļās). Starp tām ir divas biogrāfiskas drāmas – Vita un Virdžīnija / Vita & Virginia (2018), par Virdžīnijas Vulfas un Vitas Sakvilas-Vestas romānu 20. gadu Anglijā (Virdžīnijas lomā filmējusies Elizabete Debicka, Vitas lomā – Džemma Artertone), un Amonīts / Ammonite (2020) par 19. gadsimta sākuma fosiliju pētnieci Mēriju Aningu un viņas kaislību pret jauniņo Šarloti Mērčisoni (Keitas Vinsletas un Sēršas Ronanas izpildījumā). Senāka vai nesenāka pagātne kā darbības laiks izvēlēta arī četrās citās filmās – 18. gadsimta beigas franču filmā Lēdijas portrets ugunī / Portrait de la jeune fille ne feu (2019), 19. gadsimta vidus amerikāņu drāmā Topošā pasaule / The World to Come (2020), kur mīlētāju lomās filmējušās Ketrīna Voterstone un Vanesa Kērbija; un 20. gadsimta vidus britu drāmās Izstāsti to bitēm / Tell it to the Bees (2018) ar Annu Pakvinu un Holideju Greindžeru, un Samerlenda / Summerland (2020) ar Džemmu Artertoni un Gugu Mbatu-Ro. Tikai divās filmās darbības laiks ir mūsdienas – gan drāmā Nepaklausība / Disobedience (2018), kas risinās noslēgtā ortodoksālu ebreju kopienā (ar Reičelu Vaisu un Reičelu Makadamsu galvenajās lomās), gan komēdijā Svētku sezona / Happiest Season (2020) ar amerikāņu zvaigznēm Kristenu Stjuarti un Makenziju Deivisu.

Skatoties šīs filmas, svarīgi likās nonākt pie atbildes uz diviem savstarpēji saistītiem jautājumiem –

1) kas noteicis šo filmu tapšanu šādā skaitā tieši tagad; un 2) vai šīs filmas, atmetot seksuālās orientācijas aspektu, darbojas vienkārši kā labas filmas un interesanti mīlestības stāsti?


Uz pirmo jautājumu, šķiet, atbilde nav tālu jāmeklē. Tēmas aktualizēšanu kino noteicis plašāks diskurss par atvērtāku un iekļaujošāku sabiedrību, kam būtu jārod atspoguļojums arī mākslās. Un, ja šī diskursa izvērsums konkrētās filmās gūst panākumus un popularitāti, tas rada modi un apzinātus vai neapzinātus epigoņus – tā savulaik Hovardendai / Howards End (1992) sekoja vesela rinda skumji skaistu stāstu iz 20. gadsimta sākuma Anglijas un Harija Potera milzu popularitāte izsauca filmu un seriālu birumu par pusaudžiem un maģiju. Vēl viens iemesls droši vien varētu būt arī aktrises (lielākoties heteroseksuālas), kuras, tiecoties pēc kredītpunktiem savās karjerās, vēlas demonstrēt ne tikai savu profesionālo varēšanu, bet arī atvērtību “netradicionālām” tēmām, un pieprasījums pēc šādām lomām rada piedāvājumu.


Vēl noteikti būtisks ir tēmas dramaturģiskais un sižetiskais potenciāls. Iespējams, tēma par heteroseksuālu “aizliegto kaislību”, kas visbiežāk saistīta ar laulības pārkāpšanu, kā dramaturģisks filmas sižeta centrālā dramatiskā izvērsuma paņēmiens ir pārekspluatēta un visiem apnikusi, tāpat kā romantiskā sižeta šabloni “sākotnēja abpusēja nepatika pāraug lielā patikā” vai “tikai tagad beidzot mani piemeklējusi apskaidrība, ka viņš/viņa ir īstais”. Sieviešu attiecības piedāvā citādas sižetiskās iespējas. Turklāt ievērosim, ka gandrīz visas šīs filmas vieno darbības laiks pagātnē – tad, kad šādas attiecības pat visnevainīgākajā formā bija nepieļaujamas un bieži arī krimināli sodāmas (filmā Nepaklausība pagātni aizstāj striktie jūdaisma likumi).

Mūžīga slepenība, ierobežojumi, grēkapziņa, diskriminācija, bailes no nosodījuma un vardarbības, izšķiršanās ļauties vai neļauties, ietekme uz līdzcilvēkiem utt. – tās visas ir dramatiskas detaļas,

kas šo aizliegto augli, iespējams, padara krāšņāku, salīdzinot vienkārši ar sava tuvākā vīra/sievas iekārošanu. Turklāt šos motīvus var diezgan droši aktualizēt visdažādākajās vietās un situācijās līdz pat 21. gadsimta sākumam (pie mums līdz pat šodienai), kamēr heteroseksuālas kaislības jau labu laiku ir daudz primitīvākas savā dramaturģiskajā uzstādījumā – nu, nepatīk viens, ej pie cita! Pagātnē šie stāsti nepieļauj nonākšanu pie laimīgām beigām, lai cik stipra arī būtu mīlestība. Ir jāatgriežas pie vīriem, līgavaiņiem vai jāturpina dzīve skumjā vientulībā. Tikai viena no šīm filmām – Samerlenda – izvēlas savām varonēm sniegt laimīgās beigas, kaut arī pēc daudziem atšķirtības un ciešanu pilniem gadiem.


Jāpiebilst, ka vīra tēla traktējums vairākās no apskatītajām filmām ir diezgan uzkrītoši neiejūtīgs, kaut liekas, ka šādā neparastā attiecību trīsstūrī arī vīra pārdzīvojums varētu būt diezgan interesanti risināms. Labi nolasāmais vēstījums „lai cik arī jauki būtu vīrieši, viņi nekad nespēs sievieti tik labi saprast emocionāli un izjust fiziski kā otra sieviete” liekas diezgan primitīvs. Gan labie, gan sliktie vīri šajās filmās būtībā darbojas kā traucējoši fona stafāži, kas parādās tikai tāpēc, ka to prasa vēsturiskās īstenības, laikmeta tradīciju vai nepieciešamā antagonista nosacījumi. Daudz godīgāk rīkojušās filmu Lēdijas portrets ugunī un Samerlenda autores, atsakoties no vīriešu klātbūtnes vispār. Režisores Selīnas Siamā filmā Eloīze ļaujas aizrautīgai dēkai ar Mariannu īsi pirms kāzām ar kādu mātes izvēlētu Milānas augstmani, bet Samerlendā Alises un Veras mīlas stāsts pārtrūkst brīdī, kad Vera izlemj par labu ģimenes dibināšanai, un atjaunojas pēc tam, kad viņas vīrs kritis karā.

Pievēršoties otram jautājumam, šķiet skaidrs, ka lielākā daļa no šeit minētajām filmām kaut kādā ziņā ir modes produkti, kas tapuši uz aktualitātes viļņa; tajos vēstījumam ir vairāk vai mazāk līdzvērtīga nozīme mākslinieciskajiem uzstādījumiem. Taču tas nebūt nenozīmē kvalitātes trūkumu. Manuprāt, tikai divas no šīm filmām droši var nosaukt par neveiksmēm. Viena no tām ir Vita un Virdžīnija, kas, lai arī veidota pēc reālām abu rakstnieču vēstulēm, tā arī nespēj pacelties pāri lētam un visai garlaicīgam “erotisko trīsu” romāniņam un abas savas varones pārvērš plakanos, viendimensionālos tēlos – “ļaunā pavedēja un pametēja” un “ģeniālā trakā”. Otra ir par romantisku komēdiju nosauktā Svētku sezona, kas pagājušajos Ziemassvētkos mēģināja aizpildīt diezgan populāro amerikāņu kino žanrisko nišu par disfunkcionālu ģimeni, kura sanāk kopā uz svētkiem un caur dramatiski komiskām peripetijām atjauno ticību ģimenes saišu spēkam.

Diemžēl Svētku sezonā komēdijas nav nemaz, bet ir pārāk daudz nepatīkamas drāmas. Turklāt tur nav arī romantikas, jo viena no pusēm mīlas pārī, par kuru skatītājam it kā būtu jātur īkšķi, ir manipulatīva, egomaniakāla, kompleksaina maita, kas pazemo un dziļi sāpina savu partneri. Ja tas būtu vīrietis, tad nebūtu nekādu šaubu, kur aizvedīs filmas tālākais sižets – ātrāk prom no šīm toksiskajām attiecībām uz kaut ko jaunu, skaistāku un cēlāku. Taču jebkurā gadījumā

filma ir apsveicams mēģinājums iet maksimālas liberalizācijas virzienā, pārkāpjot ierastos viendzimuma drāmas rāmjus un piedāvājot visplašākajai auditorijai domātu tradicionālo ģimenes romantisko komēdiju kvīriskā versijā.


Nākamās trīs filmas (lai gan šai kategorijai, šķiet, pieskaitāma arī ceturtā, Topošā pasaule) ir profesionāli teicami darbi ar interesantiem stāstiem, kas tomēr nespēj līdz galam pārkāpt tematikas diktētos ierobežojumus, diezgan shematisko sižetu un iekšējā konstrukta sajūtu. Taču populāru aktrišu dalība tieši šajās filmās liecina, ka kaut kādā ziņā tā ir visdrošākā izvēle – nekas pārāk eksperimentāls vai smagnējs, tāda mīlas drāma ar pikantu piesitienu. Un pikantais piesitiens ir tieši šajās filmās iekļautās seksuāli visai atklātās ainas, kas gan brīžiem liekas kā tāds obligātais ķeksītis vidējā skatītāja visai ierobežotajos priekšstatos par lesbiešu attiecībām, nevis būtisks, stāstu bagātinošs elements.

Šajā ziņā visvairāk grēko filma Amonīts, jo scenārija autors un režisors Frānsiss Lī Mērijas Aningas biogrāfiju veikli pielāgojis vienkāršotai, seksualizētai attiecību drāmai, bet nekādi nemēģina, piemēram, reabilitēt viņas nenovērtējamo ieguldījumu paleontoloģijas zinātnes attīstībā, būtībā turpinot to pašu nevērīgo patriarhālās sabiedrības attieksmi un ignoranci, ko Mērija piedzīvoja savas dzīves laikā. Par Aningas seksualitāti nekādu vēsturisku liecību nav, tāpēc, protams, katrs to var interpretēt pēc sava prāta, bet fakts, ka reālā Šarlote, tuva Aningas vēstuļu draudzene daudzu gadu garumā, bija par viņu 11 gadus vecāka, ir diezgan pārsteidzošs filmas skatījumā, kur šī situācija ir apvērsta – Mērijas tēlotāja Vinsleta ir 20 gadus vecāka par Šarlotes atveidotāju Ronanu.

Tomēr tieši Keitas Vinsletas skarbais, lakoniskais un reizē tik izteiksmīgais tēlojums, papildināts ar Dorsetas piekrastes ainavu raupjo skaistumu, filmu izglābj.


Savukārt Nepaklausība mēģina iet psihoanalītiskā virzienā, cenšoties izprast nesadziedējamas pagātnes traumas un frustrāciju, ko rada neiespējamība jūtas saskaņot ar savu ticību, audzināšanu un gadsimtiem senām tradīcijām. Abas varones – no stingrās ebreju kopienas aizbēgusī Ronita un dogmām pakļāvīgā Esti – būtībā ir dvēseliski salauztas jau sen, bet tikai vienai no viņām, šķiet, tiek dota atlabšanas iespēja. Arī viņu attiecības ir vairāk tādi izmisīgi sevis dziedināšanas meklējumi, nekā romantiskas jūtas. Jāpiebilst, ka filmā daudz interesantāks ir tieši fons – visi šie sensenie ortodoksālo jūdu rituāli un tradīcijas, kas, ja neattiecas uz tevi personiski, var likties gan eksotiski, gan ārkārtīgi spēcīgi. Bet visinteresantākais varonis filmā ir Esti vīrs Dovids, kurš izdzīvo pamatīgus emocionālus satricinājumus, taču spēj pārkāpt pāri savam aizvainojumam un sāpēm tīra cilvēciskuma vārdā.


Pilnīgs pretstats Dovidam ir Lidijas vīrs Roberts filmā Izstāsti to bitēm – rupjš, naida pilns, agresīvs tips, kas pametis sievu un dēlu bez pajumtes, dzīvo ar citu sievieti, bet vēl draud, piesaucot savas tiesības uz dēlu. Šīs filmas stāsts, kas norisinās 50. gadu sākumā kādā nelielā Skotijas miestā, iziet ārpus divu sieviešu (strādnieces Lidijas un dakteres Mārkemas) attiecību drāmas ietvara, smalki skarot plašāku tā laika sociālo problēmu loku – sievietes beztiesīgums likuma priekšā attiecībā uz savu bērnu aizbildniecību, nevēlamas starprasu attiecības, kaktu aborti, aizspriedumi un sociālās stigmas.


Divas pēdējās filmas – Lēdijas portrets ugunī un Samerlenda – jāizceļ kā patstāvīgi, pašpietiekami un dziļi izjusti darbi, kuru vērtējumā tematiskajai nišai nav lielas nozīmes.

Lēdijas portrets ugunī – stāsts par jaunas aristokrātes un viņas portretēšanai nolīgtas mākslinieces tuvību uz kādas vējainas Bretaņas salas – vienkārši ir kinematogrāfisks meistardarbs. Izmantojot maigus, bet rūpīgi pārdomātus vizuālos un dramaturģiskos risinājumus, filma satriec ar savu estētisko pilnību, dramatisko blīvumu un juteklisko piesātinātību, turklāt spēj pārliecināt, ka ārējo stāstu nes kāds pārlaicīgs, metaforisks visas sievišķās vēstures slānis. Nav nekāds pārsteigums, ka filma izpelnījās plašu atzinību arī bez slavenu aktrišu dalības.

Kadrs no filmas "Lēdijas portrets ugunī"


Savukārt Samerlenda ir dziļi cilvēciska un aizkustinoša retro-filma, kas veiksmīgi slēpj sevī stāstu par mīlestību mūža garumā, kaut žanriski redzam kaut ko pavisam citu – stāstu par skarbo un sevī noslēgušos Alisi, kas dzīvo Anglijas dienvidu piekrastē un nodarbojas ar optisku fenomenu pētniecību. Kad kara laikā viņai savā mājā nākas uzņemt no Londonas evakuēto zēnu Frenku, sabrūk Alises stingri nocietinātā pasaule, ļaujot viņai pamazām atgūt prieku par pasauli un cilvēkiem. Liekas, šī ir vienīgā filma starp šajā rakstā apskatītajām, kas tiešām ir par mīlestību šī vārda viscēlākajā nozīmē.

Lielākais pluss par labu šādu filmu daudzumam un līdz ar to lielākām pamanāmības iespējām ir visaptveroši pozitīvs, toleranci sekmējošs vēstījuma elements,

ko šajā gadījumā var droši saukt par adžendu, “labo vēsti” vai ko tamlīdzīgu. Šie stāsti liek skaidri saprast, ka mīlestības priekšā mēs visi esam vienādi, un padomāt par to, cik ļoti laimējies tiem, kas drīkst būt tie, kas viņi ir, un mīlēt tos, ko vēlas. Jo homofobija jau nekur nav pazudusi, pietiek vien paklausīties vietējo “tradicionālo ģimenes vērtību” aizstāvju runas, lai iegrimtu bezcerības akacī, aptverot apkārtējās sabiedrības tumsonības un naida patieso līmeni.

Taču diemžēl tieši tie, kam visvairāk vajadzētu šīs filmas noskatīties, lai sāktu apšaubīt savu pirmatnējo uzskatu nemaldīgo pareizību, to nekad nedarīs. Un diez vai var gaidīt tik brīnumainas sabiedrības pārvērtības, kādas piedzīvo Svētku sezonas varonis Teds, vienas nakts laikā no superkonservatīva politiķa un ģimenes tēva, kuru paralizējis šoks par mīļotās meitas homoseksuālo orientāciju, pārtopot viscaur pieņemošā un mīlošā papucī…

Kadrs no filmas "Lēdijas portrets ugunī"

Foto - no publicitātes materiāliem

Komentāri

Interesents
16.02.202112:02

Ļoti prasītos autores definīciju meinstrīmam.

Autore
18.02.202120:38

Nav nekādas striktas definīcijas. Vienkārši filmas, kas nonāk kinoteātru ikdienas repertuārā, TV filmu kanālos un populārākajās straumēšanas platformās.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan