KINO Raksti

„Amēlija”. Pieredzes etimoloģija

07.11.2021
„Amēlija”. Pieredzes etimoloģija

„Amēlija / Amélie" (2001) man ir kaut kas vairāk nekā filma – par neatņemamu manas personības sastāvdaļu tā veidojusies jau ilgu laiku pirms brīža, kad filmu noskatījos un ieguvu tiesības līdzīgi citiem teikt – tas ir kā „Amēlijā”! Tā raksta Pauls Kazāks, kurš visus savus 18 gadus uzticīgi nodzīvojis Latvijā un tagad ar nepacietību gaida, kad pabeigs vidusskolu un varēs pievērsties kino studijām kaut kur Eiropā – konkrētāk, scenārista amata apgūšanai (cerams, šādu iespēju dos starptautiskā bakalaurāta programmas diploms). Brīvajā laikā Pauls raksta, zīmē, muzicē un skatās tik daudz filmu, ka būtu jāsāk uztraukties, vai tas negatīvi neietekmē viņa mācības.

Žana Pjēra Ženē Amēlija / Amélie (2001) ir filma, pēc kuras noskatīšanās kādu laiku negribas ar nevienu runāt, labāk vēl kaut uz mirkli pabūt pasaulē, kurā pastāv mīlestība no pirmā acu uzmetiena un ļaužu idiosinkrāzija ir pašsaprotama un pat dara tos simpātiskus. Šādas pārliecības varā es pametu kinoteātri Splendid Palace tajā vasaras vakarā, kad tika demonstrēta Amēlijas atjaunotā versija, atzīmējot filmas 20 gadu jubileju kinozālē, kas apaugusi kārtām skatītāju paaudžu sajūsmas.

Taisnību sakot, būtu bijis ar mieru palikt sēdēt vēl ilgāk un zāli pamest tikai tad, kad kinoteātra darbinieki mani patiešām dzītu prom. Tad es atlikušo nakti būtu pavadījis, klaiņojot pa Vecrīgas rosīgajām ieliņām un nolūkojoties, kā ļaudis izbauda darba nedēļas noslēguma vakaru, ļaujoties dzīves mazajiem prieciņiem. Sabiedrība acīmredzot ir noilgojusies pēc kopā būšanas un cilvēku tuvības siltuma, un tieši tās ir vērtības, kas cienītas franču režisora Žana Pjēra Ženē romantiskajā komēdijā par naivu un izteikti jūtīgu meiteni, vārdā Amēlija (viņas lomā it kā bez piepūles iejūtas aktrise Odrija Tatū). Cenšoties remdēt vientulību un tukšuma sajūtu, ko radījusi mātes bojāeja, kad Amēlija vēl bija pavisam jauna, un jau tā visai saltā tēva noslēgšanās sevī, meitene palīdz apkārtējiem cilvēkiem dažnedažādos, amizanti specifiskos veidos – piemēram, atdodot zēnam, kurš nu jau kļuvis par vectēvu, skārda kārbu ar piemiņlietu kolekciju (vēl puikas gados vīrs bija to noslēpis aiz kādas flīzes vannas istabas sienā – dzīvoklī, kur tagad mitinās filmas galvenā varone).

Daudz vairāk sižeta nianšu neatklāšu, un ne tāpēc, ka negribētu sagandēt kādam pirmās skatīšanās pārsteigumu (neuzskatu, ka Amēlija kādam šādā veidā var tikt diži sabojāta). Gribu ātrāk pievērsties savai paša pieredzei ar šo „filmu” (pēdiņu lietojumu sapratīsiet, iepazīstoties ar turpmāko esejas saturu). Ja jūs interesē Amēlijas satura atstāsts un/vai recenzija, lai izlemtu, vai vērts filmai veltīt 122 minūtes sava laika, tad gan labāk nelasiet, ko par to domā puisis, par kura gaumi jums nav ne mazākās nojausmas. Ko var zināt, varbūt esmu viens no tiem, kam Tumšais bruņinieks atgriežas / The Dark Knight Rises (2012) ir mīļākā no Kristofera Nolana Betmena triloģijas.

Un tātad. Manā dzīvē Amēlija ir kas vairāk nekā filma vien. Tā ir kā raksturlielums, ar ko iespējams aprakstīt konkrētas situācijas, skaņas, vietas, sajūtas un cilvēkus (un, piemēram, par godu šai filmai vārds Amēlija piešķirts manai tuvai radiniecei). Šo fenomenu tad arī centīšos atspoguļot turpmākajās rindkopās, klusi cerot, ka mana pieredze jums liks aizdomāties un pasmaidīt par tām pieredzēm – filmām vai grāmatām, mūziku vai personām –, kas ietekmējušas jūsu pasaules uztveres izveidi. (Ātri vēl piebildīšu – ja neesat filmu redzējuši, palūdziet man DVD, kas šobrīd gan atrodas pie drauga (esmu kategoriski pret filmu nelegālu skatīšanos!), un atļaujieties to mazo prieciņu, kas ir Amēlija.)

Manā dzīvē stāsts par Amēliju sākās jau sen, lai gan filmu pirmoreiz noskatījos tikai apmēram pirms gada.

Atceros – dažu labu ainu noķēru bērnībā, kad vecāki skatījās iepriekšminēto DVD, un nekādi nespēju izprast, kā filma, kurā lielāko spriedzi raisa jautājums, vai meitene spēs pārkāpt savam pārliecības trūkumam un atzīties puisim mīlestībā, likusi mammai un tētim izbrīvēt vakaru, lai ērti iekārtotos gultā un veselas 7320 sekundes no vietas pavadītu, kā hipnotizētiem veroties ekrānā. Gadu gaitā, nejauši redzot pa epizodei un dzirdot pa kādai atsaucei („Tas ir kā Amēlijā!”), jau biju paguvis no šiem pavedieniem sev galvā uzpīt filmu, kuru mani vecāki likās tik ļoti iecienījuši.

Iztēlē radīto naratīvu vēlāk ieskaņoja tās vienreizēji savdabīgais un fantastiski pacilājošais, franču izcelsmes komponista Jana Tīrsena radītais skaņu celiņš – kad mana klavierskolotāja piedāvāja apgūt filmā atkārtoti dzirdamo kompozīciju Comptine d`un autre ete, es, būdams liels kinomūzikas cienītājs, piekritu nevilcinoties. Tā nu, nekad vēl Amēliju nenoskatījies, es katru dienu vingrinājos spēlēt šo dziesmu. Ar katru reizi, kad piesēdos pie taustiņinstrumenta, paša radītā un ap noslēpumaino filmu apvītā mitoloģija turpināja plaukt un ziedēt.

Drīz vien Amēlijas skaņu celiņa albums kļuva par vienu no iecienītākajiem manā Spotify kolekcijā. Tādā veidā Jana Tīrsena mūzika man ieskaņojusi neskaitāmas pasakainas pastaigas un padarījusi neaizmirstamus daudzus garus braucienus, noskatoties mainīgajā, taču mūžīgi brīnišķīgajā ainavā aiz loga (skaņdarbi I've Never Been There un A quai it visu dara desmitkārt skaistāku).

Mūzika iedarbīgi pastiprina gan filmas varoņu skumjas mīlas likstās, gan svētlaimi brīžos, kad viss brīnumainā kārtā izdodas (par spīti skumjām); mūzika liek pamanīt, kā tauriņu spārnu krāsas akcentē vasaras zaļo ainavu un kā koku lapas spožajā  saules gaismā mirguļo un spīguļo līdzīgi visdārgākajai kristāla lustrai. Albumu klausos gandrīz jau pārāk bieži – ja redzat mani laiski soļojam ar austiņām ausīs, manā galvā, visticamāk, skan Amēlija. (Taisnību sakot, ir ļoti iespējams, ka Amēlija manā galvā skan arī tad, ja pastaigājos bez austiņām).

Kā jau minēju, filmu pirmoreiz redzēju tikai salīdzinoši nesen, un pirms skatīšanās spriedu – iespējams, mana ķieģeli pa ķieģelim uzcītīgi mūrētā Amēlijas mitoloģija neizturēs patiesības spiedienu un sabruks, zaudējot savu nenoteiktību un kļūstot par tikai kārtējo filmu. Neviens mākslas darbs galu galā nevar sacensties ar pieredzi, kuru kā pērli esi veidojis, pamazām  noklājot smilšu graudiņu ar perlamutru, – tas ir process, kas norisinās gadiem ilgi. Tā vien likās – gaidas un cerības nekādi nebūs iespējams apmierināt. Varbūt lai tā arī paliek? Varbūt saudzēt savas jūtas un noslēgties sevī (kā to filmā izdarīja Amēlijas tēvs), lai neielaistu neko tādu, kas varētu eksponēt manas iekšējās pasaules nepilnības?

Apbrīnojamā kārtā pēc filmas noskatīšanās fenomens, ko saucu par Amēliju, tikai pieņēmās spēkā. Gadu gaitā savirknētās iespaidu un gaidu krelles nepārtrūka, kad ieguvu savas tiesības izmantot frāzi „Tas ir kā Amēlijā!” (Starp citu, aizvadītajā vasaras brīvlaikā kāds augļu veikaliņš ieliņas galā Spānijas Kalpē, kur pavadīju nedēļu, sauļojoties un baudot citus dzīves mazos prieciņus, bija „kā Amēlijā”.)

Žana Pjēra Ženē filma ne tikai papildināja manu Amēlijas tēlu ar rindu vizuālu asociāciju, bet arī pamanījās rezonēt dziļi emocionālā līmenī. Skatoties ainu, kurā Amēlija birdina asaru lāses kūkas mīklā, iztēlojoties Nino, puisi, kam nav bijusi spējīga atklāt savas jūtas ceļā uz veikaliņu pēc miltiem, lai „Amēlijas kundze” varētu izcept „savu slaveno kūku” (neņemiet ļaunā, ja kādu remarku pārfrazēju (jo filma man ir diezgan saplūdusi ar iztēlē radīto), un pie viena piedodiet arī izteikti garo teikumu (man gluži vienkārši ir sakrājies daudz sakāmā, to noteikti jau esat pamanījuši) – cik iekavās jau esmu sevi ierakstījis? (nezinu, vai iekavu lietojums vairs atbilst jebkādiem interpunkcijas likumiem, bet man tas šķiet pārāk uzjautrinoši, lai apstātos (šeit derētu kāds joks par Pirmsākumu / Inception (2010), Nolanu galu galā jau pamanījos pieminēt)), tomēr jūsu labad sākšu teikumu no gala (šoreiz bez liekvārdības (es apsolu))).

Tātad – skatoties ainu, kurā Amēlija birdina asaru lāses kūkas mīklā un domā par Nino, es katru ik reizi tieku aizkustināts līdz asarām (šo rakstot, noprotu, ka pietiek, ja ainu tikai iztēlojos). Varoņu jūtas liekas tik patiesas, tik pazīstamas. Esmu arī lējis asaras, klausoties filmas skaņu celiņu un sapņojot par cilvēku, ar kuru varētu dalīties nevainojamajā mirklī – viena austiņa būtu man, otra viņai, vai varbūt mums pietiktu vienam ar otru, bet to es nekad neuzzināšu, jo, atšķirībā no Amēlijas, nebiju spējīgs rīkoties – darīt savas jūtas zināmas  šim cilvēkam (tad nu gan atzīšanās mīlestībā!)…

Tā arī es raksturotu filmu kopskatā, proti - kā patiesu un savā ziņā pat bezkaunīgu. Amēlijai, tāpat kā filmas protagonistei ar tādu pašu vārdu, ir sava taisnības izjūta, par ko tā gatava pastāvēt pat tad, ja nonāk pretrunā ar virkni žanra tradīciju. Stāsta informācijas amplitūda ir neierobežota – Amēlijai nav, ko slēpt, un mēs uzzinām par katru vissīkāko dīvainību, kas rotā filmas raibo personāžu.

Filmas veidotāji nav baidījušies lenti izpušķot ar plašu atsauču klāstu uz dažādiem zīmīgiem notikumiem Francijas un pasaules kultūras telpā, kas gan, bez šaubām, būs sveši lielai auditorijas daļai (piemēram, es pirmajā skatīšanās reizē neuztvēru atsauces uz Dostojevska romānu Idiots). Filma nekaunas arī par savu izteiksmīgo montāžas lietojumu un drosmīgajām kameras kustībām – šie elementi, tāpat kā filmas kolorīts (uzzināju, ka tas aizgūts no brazīliešu gleznotāja Huareza Mačado) un specefektu lietojums, padara spilgtāku filmas fantastisko vidi, kas radīta kā pretstats franču reālismam. Amēlijas Parīze ir sakopta (šim faktoram kinematogrāfisti pievērsuši īpašu uzmanību, pirms filmēšanas dažkārt rīkojot izdarīgas talkas), un tajā tā vien gribas apmaldīties un iemīlēties.

Kā jau droši vien esmu licis noprast, Amēlija man ir kaut kas vairāk nekā filma – tā ir neatņemama manas personības sastāvdaļa. Dažkārt šķiet – viņa pati nav visai mierā ar šo faktu, jo nepārtraukti laužas ārā. Cilvēki, vietas un skaņas man apkārt nereti ir „kā Amēlijā”; kādu laiku (lai gan visai neilgi) pat mans matu sakārtojums bija „kā Amēlijā” (un – nē, es nerunāju par Nino vai kāda cita vīriešu kārtas varoņa frizūru. Jā, tas, ko jūs šobrīd iztēlojaties, tiešām notika, tomēr uz bildēm pat neceriet, tās šeit netiks iekļautas, un es nevienam tās netaisos sūtīt.)

Radoši un nepārprotami efektīgi izmantojot visus kinomākslai raksturīgos izteiksmes līdzekļus – no savdabīgas mizanscēnas (raksturojot šo filmu, nevar iztikt bez vārda „savdabīgs”) līdz neatkārtojamam skaņu celiņam, no uzkrītošas montāžas līdz asprātīga i stāstniecībai –, Amēlija ir cēlusies augstāk par filmas formu; to ir vērts ne tikai redzēt, bet arī saprast, sajust un saklausīt. Spītīgi nostādot sevi pret žanra konvencijām, filma iekarojusi statusu kā pieredze, kurai nav līdzīgas.

Vai šis ir gana labs pēdējais teikums? Vai ar to būšu apkopojis savas domas par Amēliju? Kā lai kaut ko secinu par pieredzi, kas aizvien turpina iespaidot to, kā uzlūkoju pasauli sev apkārt?

Ja reiz tik tālu esat izlasījuši, jums noteikti ir laba iztēle, taču patiesībā bez tās var iztikt. Galu galā dzīvi, kurā filmas spēj neatgriezeniski pozitīvi iespaidot kāda (mūsu) pasaules uztveri, nav nepieciešamības iztēloties – te jau tā ir.

Komentāri

Laila
14.06.202221:41

Paldies! Re kā, arī kāds cits prot izteikt manu personīgo filmas uztveri.Nejauši, pavisam nejauši, atradu šo recenziju.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan