KINO Raksti

Viktors Freibergs. Kinomāna slimības vēsture

13.10.2019

„Varbūt nav vērts mocīties, ņemties un nīkuļot pie ārstiem, bet vienkārši izbaudīt to, cik vēl atlicis. Un varbūt atlicis nemaz nav tik maz, to man nepateiks neviens, kaut arī zinātu. Varbūt man vispār nekas nekaiš un visi tie tumori, MTS suspecta, ekstirpācija un citi latīniskie un no angļu valodas tik eleganti pārņemtie vārdi nemaz neattiecas uz mani, jo es taču varu paiet, varu domāt, dzert vīnu ar draugiem, ēst lazaņju un arī lasīt lekcijas studentiem...”
Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros atvēršanas svētkus piedzīvos kinozinātnieka un arī Kino Rakstu autora Viktora Freiberga ļoti personiskā un ļoti kinematogrāfiskā grāmata „Kinomāna slimības vēsture”. Ieskatam – grāmatas fragments.

Foto: Ansis Starks

Ceļojums uz Mēnesi, bet ne kā Meljesa filmā

Baltā tērpta sieviete man puskailam liek iegulties kulbā, kas līdzīga baltam zārkam, iestumj rokā kaut kādu klizmai līdzīgu gumijas pūsli un skarbā balsī uzkliedz: „To piespiediet, ja tur iekšā kļūs slikti!” (Bet es negribu tur iekšā, jo nav ne jausmas, kas tur īsti notiks, neviens man arī nepasaka, kas šajā ceļojumā būs jāpārdzīvo.) Un tad vēl niknāk noburkšķ: „Bet nav ko lieki spaidīt!”

Uznāk šausmīgas dusmas – kaut tu pati visu dienu tai kastē gulētu! – bet teikt jau nedrīkst neko; mēs slimnīcā zaudējam tik daudz no sevis, kaut arī tur esam tāpēc, lai meklētu palīdzību. Ne prātā nenāk saukt palīgā nevienu, kaut vai mirtu, bet īsti jau neviens nezinām, kad aizmiegam, kad zaudējam samaņu vai arī kad mirstam. Diez vai iedomājams vientuļāks brīdis nekā tas, kad dzīve kā putns paceļas no tavas rokas kā Spogulī un viss beidzas, bet varbūt arī tikai sākas... tas gan laikam ir vājš mierinājums. Kaut pietiktu apņēmības ticēt, ka tur, otrā pusē kaut kas ir, bet, lai ticētu, gribu zināt, tieši kas. Kā Maika Lī filmā Kailais saka Džonijs: „Nezinu, kā tu, bet es iepriekšējā dzīvē biju miris.” Tas pats varbūt būs arī nākamajā, kuras vienkārši nekad nebūs.

Lēnām ieslīdu ar visu savu gumijas signalizācijas aprīkojumu raķetei līdzīgā aparātā, kas ir tik mazs, ka bail vērt acis vaļā, kaut ik pa brīdim šausmīgi to gribas izdarīt. Tāpat kā pirms gadiem, kad nāves bailēs soļoju pāri Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko un ar katru soli likās, ka zaudēju svaru un vējš kā sakaltušu lapu pārpūtīs mani pāri zemajām margām, tomēr – lai cik paniskas manas bailes no augstuma, vilinājums pieiet pie tilta malas un paraudzīties lejup bija gandrīz nepārvarams.

Kad nu jau laikam esmu pilnībā ievietots šai aparātā, kas tik daudz ko uzzinās par manām iekšām (bet, paldies dievam, ne par manām bailēm), tad sākas atrakcijas parka izklaides. Baltais, metāliskais zārks, kurā guļu, sāk kratīties, un ik pa laikam pēc īsa klusuma brīža atskan griezīgas, sirēnai līdzīgas skaņas – tik spalgi trokšņi, ka bail, vai nejauši to pūsli nepiespiedīšu... Tad klusums, atkal spalga gārgšana, gaudošana, visa tā gudrā ietaise kratās un dreb, laika izjūtas nekādas, liekas, ka te arī pavadīšu savu atlikušo mūžu. Man uz galvas uzmauktajās austiņās neviens nekādas komandas nedod, lai gan baltā sieviete to solīja. Jūtos pamests un bezpalīdzīgs, visu aizmirsts – iedomājos, ka tur laukā vairs neviena nav, visi sen devušies mājās, bet es te dīdos un dīdos... Bet tad atceros, ka man netika aizliegts domāt, un sāku meklēt asociācijas (lekcijās tās saucam par intertekstuālām atsaucēm, bet šajā bezpersoniskajā kastē tāds apzīmējums liekas nepiedodami perverss). Vienu mirkli agresīvās skaņas pēkšņi iegūst līdzību ar Bergmana filmas Mīklaini kā spogulī noslēguma epizodi, kad pēc Kārinas ierodas helikopters ar mediķiem, lai aizvestu viņu uz psihiatrisko slimnīcu. Bergmana filmās atrasties reizēm nemaz nav tik ļauni, ja vien tā nav Kliedzieni un čuksti – tajā ir tik daudz sāpju un moku, kas nebeidzas arī pēc nāves, tā nu nemaz nav perspektīva, pēc kuras es ilgotos. Tad Bergmana filma beidzas, īss klusuma brīdis, bet jūtu, ka arī turpmāk nekāda vieglā dzīve nebūs. Ieskanas it kā tālas bāku sirēnas – nu esam Antonioni Sarkanajā tuksnesī, un liekas, ka miglā, kas sabiezē un noslēpj ap Moniku Viti stāvošos draugus un paziņas, pazūd un izbalē arī manas bailes. Tās pašas filmas, kas skatoties sagādā ciešanas, tagad pēkšņi rada atvieglojuma sajūtu.

Bet pēc laika viss apklust, jūtu, ka slīdu laukā no sava moku kambara, ausīs džinkst, kājas nez kāpēc ļogās, bet beidzot atkal varu uzvilkt drēbes. Neatskatīdamies pat dusmās, steigšus soļoju pa aleju uz vārtiem, uznāk panika, ka tie arī aizvērsies un laukā netikšu, bet tad tomēr brīvība. Niknums, atvieglojums, pa ceļam jānopērk kāds viskijs, un tad uz mājām...

Pēkšņi uz kādu brīdi pārņem krampjaina apņemšanās – nekad un nemūžam te vairs neatgriezīšos, lai notiek kas notikdams; varbūt nav vērts mocīties, ņemties un nīkuļot pie ārstiem, bet vienkārši izbaudīt to, cik vēl atlicis. Un varbūt atlicis nemaz nav tik maz, to man nepateiks neviens, kaut arī zinātu. Varbūt man vispār nekas nekaiš un visi tie tumori, MTS suspecta, ekstirpācija un citi latīniskie un no angļu valodas tik eleganti pārņemtie vārdi nemaz neattiecas uz mani, jo es taču varu paiet, varu domāt, dzert vīnu ar draugiem, ēst lazaņju un arī lasīt lekcijas studentiem.

Kā tai anekdotē, kur pacients aiziet pie ārsta un vaicā: „Dakter, vai es dzīvošu?”, un ārsts viņam atjautā: „Bet kāda tam jēga?”

Pieņemt tādu lēmumu ir vieglāk par vieglu, bet, lai to īstenotu, vajag vairāk drosmes, nekā man jebkad bijusi, un jāprot klusēt, nevienam neko nestāstīt, paturēt savas sāpes un bezspēka mirkļus pie sevis. Tas man ne visai labi sanāk, tāpēc nāksies vien dzīvot tālāk. Īpaši tādēļ, ka viens elles loks jau gandrīz noiets, vai tad nākamais nebūs vieglāk pārvarams?

Šos tekstus drukājot, atkal ir sajūta kā balonam, no kura izlaists gaiss; nekas cits neatliek kā atgulties un atpūsties, bet laikam arī piemiegu, jo redzu sapni.

Esmu beidzot Anglijā pie saviem draugiem, ar kuriem jau tik sen neesmu ticies. Viņi gan izskatās pavisam ne tādi, kā īstenībā, bet saka – mēs zinām, kāpēc tu mums nerakstīji un kas ar tevi ir noticis. Sākumā tas šķiet dīvaini, bet tad iedomājos, ka cilvēki zina dažādi – ne tikai no pateiktā vien, reizēm vienkārši zina. Mēs dodamies uz viņu māju, kas ir sena būve un atrodas netālu no Oksfordas, bet arī tur viss izskatās ne tuvu kā dzīvē. Labirintam līdzīgā dārza vietā kaut kādi milzīgi plašumi, nav sarkanā kastaņkoka, kas pavasaros vienmēr bija pilns ziedu, nav mājas ar dakstiņu jumtu un nelielajiem logiem, toties tālumā redzama ēka, kas nez kāpēc atgādina krematoriju no Juraja Herca filmas Kremētājs. Es kādam saku, ka viss te vairs nav kā agrāk, un tad šķietami pamostos, jo pie sevis nodomāju – cik skaists sapnis! Tomēr izrādās, ka jau esmu citā sapnī, un, lai gan tas viss mazliet līdzinās Bunjuelam, nākamais sapnis ir parasts un banāls – līst lietus, man kaut kur jātiek, kavēju, visādi šķēršļi neļauj tikt, kur man vajag, un tad, par laimi, pamostos pa īstam.

Naktis, kad izdodas nogulēt vismaz vairākas stundas pēc kārtas, ir īsti svētlaimes brīži, toties, kad uznāk bezmiegs, tad skaties, kā pamazām kļūst aizvien gaišāks, līdz gandrīz jau iemiedz, putnu trallināšanā klausoties... bet tad zvana modinātājs. Vēl minūte, un nervi ir kā savilkta dūre; kas to zina, kāpēc. Bezcerība, mokoša apziņa, ka visa diena vēl priekšā, ka dievs vien zina, kas notiks; muļķīgi neirotiskā noskaņa un nelabuma sajūta pazūd tikai pēc kafijas un zanaksa, bet reizēm ne uz ilgu laiku. Ja palaimējas, tad diena aizrit bez sajūtas, ka jādodas uz kādu šausmīgi svarīgu eksāmenu, ko nekad mūžā nespēšu nokārtot.

Atmiņas ir līdzīgas sapņiem – tas, ko šķietami skaidri atceramies, visbiežāk ir sajaukts ar iztēli. Tieši šādas atmiņas man vienmēr patikušas – nevis pats notikums, bet tas, kā tas saglabājies atmiņā. Reiz dažu gadu vecumā, kad dzīvojām Madonā, naktī pamodos, un joprojām vēl skaidri atceros, ka uz viena krēsla uzkārtā mammas jaka sadevās rokās (kaut gan roku jau nebija, tikai piedurknes, bet nezinu, kā to citādāk pateikt) ar tēva žaketi, kas bija uzmesta uz blakus krēsla. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ šī vīzija, bet varbūt atmiņa, saglabājusies uz visiem laikiem. Atceros pat to, ka bija vasaras nakts, pa logu iespīdēja mēness, man kļuva bail, bet nevienu nemodināju, – laikam bērnībā savas mokas spēju vieglāk paturēt pie sevis, nevis tūdaļ kādam izstāstīt.

Savulaik Bergmans rakstīja par sākuma ainu filmā Fanija un Aleksandrs – nāve, kas parādās istabā, un skulptūra, kas atdzīvojas, kamēr viņš kā mazs zēns paslēpies zem galda, ir nevis izdomājums, bet viņa bērnības atmiņas. Neesmu jau nekāds Bergmans, bet kas var liegt piesaukt dižo meistaru savās iedomātajās dienasgrāmatās?

Tā visa šī teksta jēga kļūst par ko vairāk, nekā parastas dienasgrāmatas ieraksti, no kuriem nevienam, mani ieskaitot, nav nekāda labuma.

Citkārt gājām skatīties ugunsgrēku – pāris ielas no mūsu mājām pakalnā dega kāds nams, tam no skursteņa naksnīgajās debesīs dzirksteļodamas šāvās liesmas, un šobrīd man nav ne mazākās nojausmas, vai tas bija kāds sapnis bērnībā, vai patiešām tā viss arī notika. Kā Tilda Svintone saka filmā Kontroles robežas – es bieži atceros kādu ainu, istaba ir smilšu pilna, tad tai izlido cauri putns, ar spārnu aizķerdams smiltis, bet man nav ne mazākās apjēgas, vai tas bijis sapnis, vai epizode no filmas. Savulaik Tarkovskis par Spoguli sacījis – tā ir filma par to, kā viņš gribētu atcerēties, paturēt atmiņā tajā atainotos notikumus, nevis par to, kā tie notika patiesībā.

Kā es braucu uz Gaiļezeru konsultēties

Kaut iestāde, kurp devos saulainajā piektdienas rītā, diez vai kādam izraisa patīkamas ceļojuma trīsas, mani bija pārņēmusi pilnīga vienaldzība – jāizpilda pienākums (tikai nezinu, pret ko), nekādu emociju. Kad ierados pie nosauktā kabineta durvīm, kur man bija jātiekas ar dakteri (saukšu viņu par K, jo asociācijas ar Kafku vēlāk būs noderīgas), sapratu, ka te reiz jau pirms kādiem četriem gadiem esmu bijis. Parādījās arī mans toreizējais konsultants, kurš bija sakliedzis uz mani, ka neapjēdzu sava stāvokļa kritiskumu – man nekas nepalīdzēšot, sākšoties sāpes, tad viņi mani starošot, un vispār es neizārstēšoties, ja nepārstāšot daudz strādāt... un tā tālāk. Bet arī šīs atmiņas manu vienaldzību neizkliedēja, it kā tas viss nenotiktu ar mani.

Tā nu es sēžu un gaidu K, bet viņš kavējas. Pa gaiteni šurpu turpu steidzas personāls, atskan frāze „...tur viss jātīra no iekšas, nekas cits neatliek...”, runa droši vien par operāciju. Linolejs ir nobružāts, jo daudzi, kas te ierodas, pārvietojas ar grūtībām; te nav laimīgu cilvēku, tikai cietēji un vienaldzīgie, tādi kā es. Tad ierodas neparasts trio – divi nepārprotami ir apsargi, bet trešais roku dzelžos; skaidrs, no kurienes nabags atvests. Roku dzelži gan viņam tiek noņemti, atvestais pacients sēž sakņupis un arī kaut ko gaida. Kāda māsiņa atved un nosēdina man blakus vecu sievieti, kura tik tikko var paiet ar spieķīti, viņai trūkst elpas, palaikam vecā kundze sāk gārgt un man no sirds kļūst viņas žēl. Izskatās, ka viņa jūtas pamesta, droši vien arī radinieku vai nu nav, vai tie jau sen no viņas novērsušies, jo sieviete pateicībā, ka nonākusi pie īstā kabineta, ar asarām acīs sāk bučot māsiņai rokas. „Vai jūs mani pēc tam novedīsiet lejā un izsauksiet taksi, lai tieku mājās?” Bet māsiņa ir laimīga, ka nu var atkal būt brīva, un nosaka: „Jums daktera K māsiņa palīdzēs atrast izeju!” – un prom ir.

Mēs abi sēžam pie vienām durvīm un mazliet parunājamies, vecā sieviņa esot visu slimnīcu izstaigājusi, jo taksists viņu aizvedis uz nepareizo korpusu. Mēģinu viņu mierināt banālām frāzēm („Bet nu jau esat pie īstā kabineta, un ārsts arī drīz būs!” – kaut gan nemaz neesmu par to pārliecināts). Tomēr tad K ierodas un pēc brīža izsauc mani, lai gan esmu gatavs nabaga būtni palaist pirmo.

Kabinetā viss notiek tieši tā, kā biju iztēlojies. Dakteris runā ar kādu pa telefonu, tikmēr māsiņa apvaicājas, vai viņš esot no datora programmas izgājis. Tad abi sāk apspriest kādu pacientu, kam steidzīgi vajagot taisīt sonogrāfiju, bet es sēžu kā absurdā komēdijā, sagatavojis savu mapīti ar visādiem izrakstiem.

Gandrīz liekas, ka esmu neredzams, bet šī sajūta mani nepārņem pirmo reizi, sāku jau pierast.

Beidzot K pievēršas man, mēģinu pēc iespējas lakoniskāk izskaidrot savas ierašanās iemeslus, tikai pa to laiku durvīs parādījusies vecā kundze, elš un gārdz, sirds žņaudzas, to klausoties, bet māsiņa kļūst nikna – kundze taču jau te esot bijusi, visu laiku nākot! Rodas vēlēšanās piecelties un aiziet, tomēr dakteris atkal pievēršas man. Mēģinu viņam pastumt priekšā šādus tādus viņa kolēģu rakstītus slēdzienus, viņš glāžainām acīm tos aplūko, bet, tā kā ir piektdiena, droši vien jau sajūt grilētas gaļas smaržu savā dārzā un sapņo par aukstu baltvīnu vai alu.

 Man šķiet, K jūtas nelaimīgs, jo beidzot pamanījis, ka man to papīru ir visai daudz, droši vien domā, kā pēc iespējas drīzāk tikt no manis vaļā. Tad kaut ko raksta kartiņā, man nav ne jausmas, ko – varbūt iepirkumu sarakstu grila vakaram. Es tomēr apvaicājos, kā tad ar to otru „tumoru” īsti ir, vai tur nevajag kaut ko pasākt. Nu viņš gandrīz līksmā balsī iesaucas – tās taču jums ir metastāzes! Vajagot taisīt pēc kāda laika analīzes – ja būšot sliktākas, tad esot jātaisa ķīmija. Vārdu „ķīmija” viņš nez kāpēc atkārto divreiz. Tas man ir kas jauns, līdz šim šāds piedāvājums vēl netika minēts, un tad es pats sāku domāt, kā ātrāk tikt prom, man te ir apnicis un nāk smiekli, jo situācija ir pārāk absurda. Mēs abi pieceļamies, K sejā ir atvieglojums, un tad viņš atceras, ka jāpiebilst kaut kas uzmundrinošs. „Būs jau labi,” viņš līksmi nosaka, un tas viņam sanāk tik dabiski – viens pacients šodien jau prom.

Zudušais laiks

„Lasi tikai to, kas pasvītrots ar sarkanu zīmuli!” – kā sauklis skan frāze jau daudzkārt minētajā Spogulī. Ir tik nožēlojami kaut kādu pienākumu dēļ šķiest laiku sliktām grāmatām vai filmām – pēc tām paliek mokoša tukšuma sajūta, kas kaitina ar katru dienu vairāk. Šis laikam būs ar banālām frāzēm piebārstīts teksts – dīvaini, bet, kad atgriežas dzīvnieciskas bailes, valoda kļūst bezspēcīga, tās aprakstot. Šis jūnijs būs neaizmirstams – sutīgu tveici nomaina vēja brāzmas, kas no grila ezera krastā gaisā uzrauj pelnu vērpetes, debesis kļūst tieši tik drūmas, cik noskaņojums, un viss atkal turpinās, nekas nav beidzies. Vakars ir kā pacients, kas guļ anestēzijas miegā, acu priekšā atkal skalpeļi un ārsta seja, kas krēslainajā kabinetā paziņo savu spriedumu – tam nākas ticēt, bet aiz loga šalc vējš kā Antonioni filmās.

Par laimi, diena ir vējaina un lietaina, it kā kāds negaidīti būtu izslēdzis apkuri, un ainava abpus ceļam ir drīzāk nevis drūma, bet mistiska. Kaut kas tomēr ārpus redzamā ir tāds, ko nav iespējams apjēgt, atkal kāds neredzams svešinieks ir tepat kaut kur līdzās, un atliek vien cerēt, ka tam nav nekāda sakara ar Septīto zīmogu. Bail atskatīties, lai neieraudzītu kādu tumšu stāvu, kas neatlaidīgi man seko. Filmas palīdz tikai vakarā, bet pa dienu aizvien biežāk uzpeld bērnības atmiņu fragmenti – reiz gājām cauri mežam, laikam uz kādu ezeru makšķerēt, es biju mazliet noklīdis sāņus un pēkšņi acu priekšā ieraudzīju no zemes izlīdušas nesprāguša lādiņa spurslas. Ziņkāre ir spēcīgāka nekā bailes, šausmīgi gribējās pieiet klāt metāliskajai sēnei, bet, par laimi, ap to jau bija novilkta aukla – te kāds jau bijis.

Ir tik daudz veidu, kā nāve ar vieglu pieskārienu paslīd garām. Nāksies tai paslīdēt arī šoreiz, nav ne mazākā iemesla domāt, ka viss tik vienkārši un absurdi beigsies.

Un atkal ir vasara Madonā, saujā stingri turēdami naudu, mēs dodamies no dzeltenīgā nama pagalma caur dzelteno akāciju gaiteni un tālāk lejup pa ielu pēc saldējuma. Akācijas toreiz likās milzīgas un tāpat arī dārzs, kaut īsti neatceros, kas tur auga, izņemot puķes. No akāciju pākstīm var pagatavot svilpītes, bet pašas pākstis garšoja mazliet pēc zirņiem, tās mēs neēdām; vajadzēja tikai nokost no pāksts kādu trešdaļu, atvērt to un izbakstīt laukā mazās, zaļās sēkliņas. Turpat pie mājas auga arī lauztās sirdis un kurpītes, kuras likās neparasti dīvaini ziedi, bet mums bija aizliegts tos aiztikt – tie ir miniatūri Latvijas baltie oleandri, skaisti, bet indīgi. Smaržoja pujenes, mazliet salkani, smagās galvas viegli līgojās vējā, balto rožu krūmi pilni nelielu ziedu, un šis neaizmirstamais aromāts vilina joprojām. Tad skatienam paveras noblietētā iela un saldējuma būdiņa pie autoostas. Katrreiz pārņēma neliels satraukums, jo dažkārt saldējums netika laikā atvests, un tā bija ciešanu pilna diena, vismaz pirmspusdiena. No lodziņa uzvēdī saldējuma kārdinošā smarža, vienā stūrī saliktas vafeļu krūzītes, pārdevēja baltā uzsvārcī uzliek vafeli uz svariem, ar kausiņam līdzīgu karoti paņem saldējumu un liek baltās, aukstās bumbiņas krūzītē, ar karoti mazliet piespiežot; kraukšķīgā skaņa ir kā mūzika mazam bērnam. Tad ejam atpakaļ uz mājām, ēzdami lēnām, lai paildzinātu laimīgos mirkļus.

Viss pagaist, atkal skatos uz pirkstiem, tie viegli trīc; lai ko mēģinu domāt, atkal šī sasodītā vīzija, kurā redzu sevi uz operāciju galda, taču drīz vien, par laimi, iztēlotās mokas izzūd. Šīs iespaidu un atmiņu drumslas atsauc atmiņā Bērnisas Rūbensas romānu Piecu gadu spriedums – tur kādai sievietei, no darba aizejot, kolēģi uzdāvina dienasgrāmatu, kas saplānota piecu gadu ierakstiem. Šo dāvanu viņa saņem tieši tādā brīdī, kad nolēmusi doties mājās un darīt sev galu, bet dienasgrāmata uzrodas kā spriedums dzīvot. Vienīgā atšķirība, ka man savējo dienasgrāmatu nav īpaši grūti aizpildīt.

Atkal sēžu krēslainā kabinetā pie ārsta, kurš runā ar mani un rūpīgi apskata visu manu medicīnisko foliantu. Viņa stingrā pārliecība, ka „tas ir jāņem laukā”, mani šausmina, bet viņa humora izjūta un lietišķums nomierina. Laikam tāpēc to visu uzklausu nesatricināmi mierīgi, pat ar atvieglojumu, jo beidzot zinu, ka nedrīkst gaidīt vēl vienu pusgadu, kurš būtu aizritējis bailēs un iztēles radītos pieņēmumos – ja nu vienu brīdi viss jau būs par vēlu, ja nu gada drūmākajā mēnesī novembrī aizeju pie ārstiem un viņi tikai noplāta rokas: vairs nevaram jums līdzēt, cienītais, vajadzēja nākt agrāk...

Grāmata pieejama tirdzniecībā no 21. oktobra izdevēja Aminori salonā Kr. Valdemāra ielā 69 un grāmatnīcās.

Nosaukums: Kinomāna slimības vēsture
Autors: Viktors Freibergs
Gads: 2019
Izdevējs: Aminori, 120 lpp.

Fotosesija: Ansis Starks

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan