Svinot Baltijas ceļa vai jebkura cita vēsturiska notikuma atceri, ārkārtīgi iedarbīgs elements ir filma – vienlaikus dokumentāls un emocionāls vēstures atspulgs. Bet, lai filma spoguļotu daudzmaz korektu laikmeta ainu, tās radošajā komandā ļoti noderīgs ceļabiedrs ir vēsturnieks – cilvēks, kurš profesionāli trenēts “atrast nezināmo” un kritiski uztvert atrasto. Par zemūdens akmeņiem vēsturisku filmu veidošanā stāsta vairāku dokumentālo filmu scenāriju līdzautors, vēsturnieks Edgars Engīzers.
Šī raksta mērķis ir sniegt personiskā pieredzē balstītus novērojumus un pārdzīvojumus, strādājot pie dokumentālajām filmām Baltijas brīvības ceļš (2014, Latvija, režisors Askolds Saulītis), Atmodas antoloģija (2013, režisors Askolds Saulītis) un Ledo vaikai / Ledus bērni (2011, Lietuva, režisors Justinas Lingys), varbūt tādā veidā palīdzot vēsturisku filmu veidotājiem un skatītājiem labāk saprast, kādi riski sagaidāmi darbā ar vēstures dokumentiem un kā šie riski ietekmē to, ko galu galā redzam uz ekrāna. Autors lūdz atvainot par visbiežāk apzināto, bet vietumis, iespējams, arī neapzināto lēkāšanu kino terminoloģijā, kā arī dažkārt vienkāršoto skatījumu uz vēstures teorētiski filozofiskajām atziņām –
galu galā šis ir kino neprofesionāļa pārspriedums vēstures neprofesionāļiem.
Runājot par Atmodas laika vai jebkura cita perioda kinodokumentālistiku, ir jāatceras plašāks konteksts – vēsturiskā kino popularitāte un fakts, ka teju pēc katras šādas filmas iznākšanas vēsturnieki saķer galvas un ir spiesti nenoguruši skaidrot sabiedrībai – “Nu nē, ziniet, tā ir filmas autoru interpretācija, kam ar patieso notikumu gaitu ir tikai nosacīts sakars vai vēl sliktāk...”
Ņemot vērā arī to, ka audiovizuālā uztvere (un te nav runa tikai par kino) ir ārkārtīgi efektīva un audiovizuāli materiāli par pagātni veido sabiedrības vēsturisko apziņu, raksta mērķis ir pievērst uzmanību dažām atkārtotām kinoļaužu darbībām, kas izsauc minēto vēsturnieku sašutumu un kritikas plūdus. Ceru, ka šie novērojumi un pārspriedumi kādam nāks par labu, strādājot pie nākamajiem filmu projektiem vēsturiskajā žanrā, un ļaus izvairīties no manu cunftes brāļu patiesi pamatotajām dusmām par to, kā varbūt kādas filmas veidotāji ir aizslaucījuši „paši zināt, kur” daudzu gadu darbu sabiedrības izglītošanā par tādu vai citu pagātnes norišu jautājumu.
Kas ir vēsture?
Vēsture ir zinātne par pagātni. Precīzāk sakot – par cilvēkiem pagātnē. Un tās galvenais produkts, ja tā var izteikties, ir stāsts par šiem cilvēkiem pagātnē. Cilvēku no vēstures nevar izņemt, pagātni bez cilvēkiem pēta citas zinātnes – ģeoloģija, astronomija, bioloģija. Bet par cilvēkiem pagātnē stāstus veido ne tikai vēsturnieki, bet arī žurnālisti, politologi, sociologi, filozofi, rakstnieki un daudzi citi, kas sevi dēvē par vēstures entuziastiem. Ar ko tad atšķiras vēsturnieks no pārējiem iepriekš minētajiem?
Kopš 5. gadsimta priekš Kristus, kad dzīvoja un pagātni aprakstīja par vēstures tēvu dēvētais Hērodots, vēsture ir ārkārtīgi mainījusies. Senajā Grieķijā ar jēdzienu “vēsture” (historia) apzīmēja jebkādas zināšanas, kas iegūtas pētnieciskā ceļā, ne tikai runājot par cilvēku pagātni. Viduslaiku Anglijā vēsture kā vēstījums, stāsts par pagātni (history) nošķīrās no stāsta vispār (story), bet vācu, krievu vai franču valodā vēl aizvien gan stāstu, gan specifiski stāstu par pagātni apzīmē vienādi.
Un jāatzīst, ka vēsture ļoti ilgu laiku ir pastāvējusi kā literatūras paveids.
Tikai 19. gadsimta laikā vēsture arvien vairāk ieguva mums pazīstamas aprises, kur pagātnes pētīšana tiek balstīta zināmā metodoloģijā, un tika stingri norobežota no citiem pagātnes vēstījuma žanriem – izveidojās viedoklis, ka vēsture (atšķirībā no literatūras) ir jāraksta tā, „kā lietas notika”.
Neiegrimstot vēstures teorijā, tomēr jāmin, ka vēsture jeb izpratne par pagātnes pētīšanu ir mainīga un vienlaikus pastāv vairākas vēstures “skolas” – vienotas pieejas vēsturnieku grupas. Tiesa gan, visiem viņiem ir viena kopīga lieta – darbs ar vēstures avotiem. Un tas ir galvenais, kas atšķir vēsturnieku no citiem pagātnes stāstu stāstniekiem, – zināmā zinātniskā metodoloģijā balstīts darbs ar avotiem, kur neatņemama vieta ir arī šo avotu kritikai.
Vēsturnieks pirmkārt ir pētnieks, un tikai pēc tam – stāstnieks.
Ir jāatzīmē, ka vēsture, tai iegūstot arvien zinātniskākus vaibstus, nav zaudējusi arī savu māksliniecisko, radošo dabu. No pētniecības viedokļa es pat gribētu teikt, ka vēsture drīzāk pieder pie precīzajām zinātnēm – pētniecība balstās striktā avotu kritikā un interpretācija – zināmā metodoloģijā. Vienlaikus vēsturiskās izpētes rezultāts ir teksts, kas rodas autora radošas izpausmes rezultātā.
Ja mēs ieiesim jebkurā cik necik nopietnā grāmatnīcā, mēs tur atradīsim plauktu ar uzrakstu “vēsture”. Tomēr šajā plauktā izvietotās grāmatas visbiežāk atbildīs sākotnējai šī jēdziena izpratnei – stāsti (vēstījumi) par pagātni, ar ļoti atšķirīgu izpildījuma kvalitāti, metodoloģisko pieeju un, protams, izteiksmes veidu. Un liela daļa no šiem stāstiem būs ļoti tālu no vēstures zinātnes atziņām.
Nu tad – kā bija pa īstam?
19. gadsimtā vācu vēsturnieka Leopolda fon Rankes iespaidā vēsturnieki savu stāstu identificēja ar īstenību, patiesību, bet mūsdienās tie nevairās atzīt savu un vēstures zinātnes subjektīvismu. Lai vai cik ļoti censtos, pagātnes vērtējumu nav iespējams nošķirt no mūsdienu sabiedrības – gan vēsturnieks, gan viņa lasītājs ir mūsdienu sabiedrības elements (produkts). Tas nav nedz labi, nedz slikti – tā tas vienkārši ir. Katra paaudze raksta savu vēsturi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un ne vien katra paaudze, bet katra sabiedrība raugās uz pagātni caur citādāku prizmu. Ja kādam šķiet, ka padomju laika vēsturnieki ir bijuši aktīvi režīma ideoloģijas izplatītāji (kas atsevišķos gadījumos arī ir tiesa, bet citos pilnīgi neatbildīs realitātei), tad jāatgādina, ka mūsdienu lasītājam nepiemēroti un nepilnīgi liksies arī ulmaņlaiku vai cara laiku vēstures apcerējumi.
Mūsu skats uz pagātni ir balstīts nacionālā dimensijā un ir eirocentrisks, ja mēs runājam par plašākiem procesiem, bet tas nav vienīgais veids, kā raudzīties uz pagātnes norisēm.
Šobrīd arvien vairāk mūsu (vēsturiskajā) apziņā nostiprinās piederība Eiropai un demokrātiskai valsts iekārtai, līdz ar to arī šīs dimensijas ienāk vismaz politiskajā vēsturē.
Turklāt arī pati vēsture ir ārkārtīgi sazarota – tā nav tikai politiskā vēsture vai tā sauktā kings and queens history, ne arī tikai baznīcas un karu vēsture, tā ir arī atsevišķu sociālo grupu (mazā cilvēka) vēsture. Šobrīd mēs apzināmies, ka sabiedrība ir tik daudzšķautņaina un daudzveidīga, ka vienots, visiekļaujošs stāsts par šīs sabiedrības pagātni vienkārši nav iespējams.
Paralēli vēsturnieka subjektīvismam pastāv arī vēstures avotu subjektīvisms. Vēstures avotus rada cilvēki, tāpēc darbā ar tiem vēsturnieki uzdod virkni kritisku jautājumu – kas tas par avotu, kas ir viņa autors, kādam mērķim un kādos apstākļos avots tika radīts? Svarīgi ir saprast, cik uzticama ir informācija, kas slēpjas šajā avotā. Un šī avotu subjektivitātes apzināšanās līdztekus kritiskajai pieejai arī ir zināma vēsturnieku atšķirība no daudziem citiem stāstniekiem.
Vēsturē nekas nav melnbalts. Ir svarīgi apzināties, ka pagātne ir bijusi tikpat krāsaina, daudzveidīga un sarežģīta, kāda ir pašreizējā dzīve. Arī vēsturē vienmēr ir iespējams atrast laimīgus un nelaimīgus, nabagus un bagātus, drosmīgus un bailīgus cilvēkus. Un pat tad, ja lielākoties jau filmas tēmas izvēle nosaka, vai tas būs stāsts par varoņiem vai par upuriem, tomēr ir ārkārtīgi nozīmīgi censties parādīt šo daudzveidību.
Sevišķi pēdējos gados lielu uzmanību pievēršam propagandai, kas, bez šaubām, ietver arī tendenciozus vēstures izklāstus. (Jāpiebilst, ka propaganda visbiežāk tiek izmantota greizas tagadnes uztveres izveidē, un šajā procesā greizas vēsturiskās apziņas radīšanai ir daudz lielāka nozīme, nekā tas sākumā šķiet. Melnbalts skatījums uz pagātni, pagātnes norišu ētisks vai politisks vērtējums kategorijās „labs / slikts” un “savējo” pretnostatīšana “svešajiem” nekad neved pie pagātnes izpratnes padziļināšanās.)
Tomēr, veidojot dokumentālās filmas, mēs nereti izmantojam materiālus, kas tapuši propagandas vajadzībām, jo citu vienkārši nav. Brīžiem, skatoties mūsdienu vēsturisko (un arī dokumentālo) kino, nākas secināt, ka arī tur ir saskatāmas propagandas pazīmes, un daudzos gadījumos tās ir saistītas ar izmantoto materiālu atlases kritērijiem. Rodas jautājums – vai un kā dokumentālais materiāls var veidot, vai, tieši pretēji, kropļot skatītāja vēsturisko izpratni? Tomēr (nerunājot par gadījumiem, kad šis dokumentālais materiāls ir viltots) jāsaprot, ka ne jau dokumentālie kadri veido skatītāja izpratni, bet gan filmas stāsts, kurš tiek radīts ar šo kadru palīdzību.
Ar pagātnes garšas sajūtu
Raugoties no vēsturnieka perspektīvas, kino ir tikai viens veids, kā izstāstīt stāstu. Kino ir medijs, un vēsturnieka pieejai nevajadzētu atšķirties, strādājot pie kino vai pie grāmatas formāta. Lai arī esmu pārliecināts, ka pārējie filmas tapšanā iesaistītie uzskata – vēsturnieka misija ir palīdzēt viņiem padarīt viņu stāstu ticamāku, patiesāku.
Vēsturē var nošķirt zinātnisko, populāri-zinātnisko un populāro žanru – atsevišķus veidus, kādos pagātnes norises tiek pavēstītas mūsdienu lasītājam. Arī kino valodā par vēsturi var runāt ļoti dažādos veidos, un tā nav tikai dokumentālā kino valoda – arī spēlfilmas vai animācija var tikt izmantotas vēstures skaidrošanai. Tiesa, šajos gadījumos visbiežāk, veidojot vēsturisku stāstu, par pamatu tiek ņemts gatavs teksts, kura atbilstība un precizitāte ir atkarīga tikai un vienīgi no scenārija autora un tā, vai filmai būs vēsturiskais konsultants (un, ja tāds būs, vai viņa atbildība netiks aprobežota ar rekvizītu, grima un tērpu atbilstības izvērtēšanu). Jāatzīst arī, ka nereti par vēsturisku filmu pamatu tiek ņemts kāds vēsturisks romāns, kurā pagātnes norišu tēlojums visbiežāk ir neprecīzs. Vēl sliktāk, ja scenārija autora izpratne par pagātni ir balstīta patriotiskās vai nostaļģiskās emocijās, turklāt šādam autoram visbiežāk nav akadēmiskas vēstures izglītības pamatu un nereti diemžēl nav pat viduvējas izpratnes par pagātnes procesiem.
Tomēr, par laimi, sastopami arī gadījumi, kad vēsturiskais kino ir tik labs, ka pat vēsturniekiem nav daudz, ko iebilst tā veidotājiem. Tāpat kā ar vēsturiskajiem romāniem – ir ārkārtīgi labi, un ir dažādi.
Skaidrs ir viens – kino un audiovizuālais formāts kā tāds ir ļoti uzrunājošs un atstāj būtisku ietekmi uz sabiedrības vēsturisko apziņu. Tāpat skaidrs ir arī tas, ka kino, tāpat kā vēsturiskais romāns, pagātnes vēstījumu ietērpj tādā valodā, kas ir tālu no vēsturnieku akadēmiskajiem izteiksmes līdzekļiem, un, uzrunājot auditoriju caur emocijām, rada emocionālo saikni ar aplūkojamo pagātnes periodu, cilvēkiem vai notikumiem. Vārdu sakot – rada to, ko es sauktu par pagātnes garšas izjūtu un uzskatu pat par skatītājam svarīgāku, nekā precīzas zināšanas par attiecīgo vēstures periodu. Noķert laikmeta sajūtas – tas ir tas, ko kino formāts piedāvā daudz augstākā pakāpē, nekā jebkurš rakstītais vārds.
Atvērti pārsteigumiem
Runājot par dokumentālo kino, ir jānošķir filmas, kas jebkādā veidā cieši saskaras ar mūsdienu norisēm un “karsto ziņu tematiem”, no tām, kuru saturs balstās senā pagātnē un ir atklājams tikai caur dokumentiem (tostarp audiovizuāliem). Strādājot ar senāku materiālu, principā darbs neatšķiras no parasta vēsturnieka pētnieciskā darba – vienīgi avotu atlases kritērijos ir jāietilpina arī estētiskie un kvalitātes aspekti. Protams, strādājot pie dokumentālas filmas, ir svarīgi tas, kādi materiāli ir pieejami, lai arī lielās līnijās stāsta sižetiskā, saturiskā līnija tiek būvēta pirms audiovizuālā materiāla atlases.
Tomēr nevajadzētu pārspīlēt kinohroniku nozīmīgumu – ir labi, ja pieejami labas izšķirtspējas kadri stāsta vizualizācijai, bet visbiežāk ar to nebūs gana.
Dokumentālais kino, manuprāt, ir ārkārtīgi atkarīgs no filmas tapšanas laikā apzinātā materiāla, tādējādi šis kino veids ir daudz tuvāks klasiskai izpratnei par pagātnes pētniecību.
Strādājot pie dokumentālo filmu scenārijiem, vienmēr filmas satura pirmais uzmetums vai rāmis top kā klasisks historiogrāfisks pētījums ar pēc iespējas plašu literatūras bāzi. Tikai tad, ja saproti notikumu kopumā, ir iespējams vēlāk, strādājot pie materiālu atlases, nošķirt svarīgo no mazsvarīgā, kas kino formātā ir ārkārtīgi būtiski, jo vēstījuma apjomu ierobežo hronometrāžas minūtes. Vēsturiskā filmā nekad nebūs iespējams ielikt visu, kas šķiet svarīgs un pieminēšanas vērts, tādēļ arī ir jāmācās un jāpieņem, ka vienmēr kaut kas tiks atstāts aiz kadra. Tāpēc ļoti svarīgi, kāda ir sinerģija radošajā grupā – vai darbs pie filmas notiek kopīgi no paša sākuma, vai arī vēsturniekam tiek atrādīts tikai gala melnraksts, kurā tā īsti vairs nemaz nevar veikt nozīmīgus labojumus. Manā pieredzē dokumentālā filma ir ļoti radošs process, kurā ir jābūt atvērtam pārsteigumiem, ko sagādās darbs ar materiāliem, – tāpat kā pētnieciskajā darbā, kura sākumā tu nevari būt simtprocentīgi pārliecināts par to, kā izskatīsies gala rezultāts.
Un, protams, dokumentālā filma ir izpētes rezultāts – to nav iespējams veikt, sēžot mājās pie kafijas tases un ieskatoties kādā populārā interneta enciklopēdijā. Strādājot ar materiālu, ir jāiet uz arhīviem, ir jāiet uz muzejiem un vēstures avotu krātuvēm, un vēsturniekam, bez šaubām, šis izpētes darbs ir nesamērojami vieglāk veicams, nekā jebkuras citas nozares pārstāvim. (Lai gan jāpiebilst, ka nereti sastopami arī citās nozarēs izglītoti cilvēki, kuru iemaņas pagātnes pētīšanā ir ne sliktākas kā klasiskiem vēsturniekiem – šeit runa nevis par izglītību, bet pieeju.)
Ja nekā nav, jāmeklē vēl
Nereti tiek jautāts – ko darīt, ja arhīvā nav iespējams atrast materiālu, kas nepieciešams būtisku stāsta daļu vizualizācijai? Atbilde ir vienkārša – meklēt vēl. Vēsturnieka priekšrocība ir tā, ka, jau uzsākot darbu pie kādas tēmas, viņam ir aptuvena izpratne par to, kur varētu atrasties dažādi materiāli. Un šeit nav jāaprobežojas ar dokumentāliem kino kadriem – mūsdienu dokumentālajā kino tiek izmantotas ļoti dažādas tehnikas, ar kurām var parādīt to, ko nevar parādīt ar vecu filmu. Ir ļoti plašas iespējas izmantot fotomateriālu, tekstuālus vai grafiskus dokumentus, kas raksturo aplūkojamo laikmetu vai konkrēto norisi sabiedrībā, pat zināmas inscenējuma, animācijas un datorgrafikas metodes ļauj pavēstīt to, ko nepieciešamajā griezumā nerāda pieejamie dokumentālie kino kadri. Arī ekspertu intervijas ir lieliska iespēja, kā aizpildīt arhīva materiālu iztrūkumu, – iespēlējot šo pelēko zonu jautājumos.
Strādājot ar arhīva materiālu, protams, vienmēr jāatceras avotkritiskā pieeja. Daudzām dokumentālajām hronikām ir propagandiska ievirze, dažas pat klaji falsificētas ar dažādiem inscenējumiem – to visu var izmantot, tomēr izmantojamo materiālu īpatnības ir jāapzinās.
Pētot tēmas, kas saistītas ar padomju okupācijas laika vēsturi, ir jārēķinās ar to, ka materiālu par saulaino sociālisma celtniecību būs gana daudz, bet par sūro padomju realitāti – ļoti maz vai nemaz.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka tas, kas redzams dokumentālos kadros, var ļoti stipri atšķirties no realitātes. Lai nenokļūtu savu materiālu gūstā, ir svarīgi saprast, kas ir tavs veidojamais stāsts, un meklēt arī citas iespējas to pavēstīt. Nereti nāk talkā amatieru foto un video kadri, bet to meklēšana prasa laiku un piepūli, tas noteikti jāņem vērā. Ārkārtīgi daudz materiālu glabājas privātās kolekcijās vai vienkārši dzimtu arhīvos – tas ir liels izaicinājums, bet vienlaikus arī lieliska iespēja, kā rast materiālu situācijā, kad nekā nav, un lielākoties cilvēki ir atsaucīgi.
Viena svarīga lieta, kas jāatceras vienmēr – arī aiz dokumentālā hronikas kadra ir stāvējis operators, cilvēks ar saviem uzdevumiem, mērķiem un dzīves redzējumu. Tātad jāatceras, ka arī dokumentālās hronikas nav precīzs pagātnes attēlojums, tās ir to veidotāju – operatoru, režisoru veidots stāsts par viņu piedzīvoto tagadni. Ir ļoti liela atšķirība starp to, kas redzams amatieru filmētajā materiālā, un to, ko filmējuši profesionāļi, – ne tikai kvalitātē, bet arī saturā.
Maldīgs ir priekšstats, ka bilde pati par sevi attēlo absolūtu patiesību; protams, mums ir tendence ticēt tam, ko redzam, bet, veidojot vēsturisku kino, ir jāspēj pakāpties pāri šai ticamības ilūzijai. Var piemeklēt attēlu ļoti atšķirīgiem pagātnes vērtējumiem, tāpēc, tāpat kā strādājot ar tekstuāliem dokumentiem, ir ļoti būtiski redzēt un saprast pagātnes notikumu kopainu un likumsakarības.
Vēl daudz lielāks izaicinājums, nekā materiālu trūkums, ir autortiesības vai publicēšanas tiesības. Ir labi, ja par kāda atrasta materiāla izmantošanu var vienoties. Daudz skumīgāk ir tad, kad cilvēki, dažādu motivāciju vadīti, neatļauj izmantot sen arhīvā nodotus materiālus.
Jāatzīst, ka mums kā sabiedrībai kopumā nav skaidras izpratnes par valstiski nozīmīgu vēstures liecību izmantošanu kopējam labumam.
Atmodas laiks ir ārkārtīgi pateicīgs dokumentālā kino veidotājiem – ir ārkārtīgi plašs izmantojamo dokumentālo kadru klāsts gan kino, gan foto formātos. Tāpat ir daudz pieejamu cilvēku intervijām (tiesa gan, ar to jābūt uzmanīgam, lai nesanāk kā ar to Ļeņina baļķi, kurš stiepās garāks ar katru gadu, slavenajam subbotņikam attālinoties pagātnē). Turklāt līdztekus dokumentālo kadru nozīmei filmas veidošanā es gribētu izcelt arī dokumentālo mūziku, kas ir neatņemama laikmeta izjūtas uzburšanai, sevišķi runājot par laiku, kura laikabiedri vēl ir skatītāju rindās.
Runājošās galvas
Pat ja filmā nav plānots iekļaut ekspertu intervijas, ir lietderīgi pakonsultēties ar tēmas pārzinātājiem, jo katrs vēsturnieks savu pētniecību virza kādā šaurā nišā, kas lielākoties atrodas ārpus filmu veidotāju informatīvā lauka – vismaz līdz kādu sensacionālu atklājumu izdarīšanai. Ja filmai nepieciešamo materiālu ir gana daudz, tā visbiežāk ir estētiska filmas veidotāju izvēle – izmantot vai neizmantot filmā „runājošās galvas”. Autoriem būtu jāuzdod sev jautājums, vai tiešām šis eksperts ir nepieciešams filmā – t.i., kas ir tas, ko nevar parādīt ar citiem materiāliem un aizkadra balsi.
Skaidrs, ka pieprasījums pēc lēni runājošiem onkuļiem uz ekrāna nav pārāk liels, bet ir brīži, kad šāda atsauce uz autoritāti var būt noderīga.
Ja intervējamo vēsturnieku vai citu ekspertu izvēle var likties samērā vienkārša un balstās šo personu kompetencē attiecībā uz filmas tēmu, tad ar laikabiedriem, aculieciniekiem un notikumu dalībniekiem ir daudz sarežģītāk. Strādājot ar dzīviem vēstures avotiem, ir jāņem vērā cilvēku atmiņas specifika – tā ir ārkārtīgi selektīva, mēs atceramies labās lietas, bet ātri aizmirstam sliktās; nereti var būt tā, ka cilvēki atceras piedzīvojuši to, ko viņi nemaz nav piedzīvojuši, un viņi vienmēr paudīs nevis tiešu un precīzu notikuma gaitas izklāstu, bet savu emocionālo nospiedumu par šo notikumu. Tāpēc atmiņas par vienu un to pašu notikumu var būt diametrāli pretējas, savukārt, runājot par Atmodas laiku, – ir ļoti daudzas lietas, par kurām cilvēki izvairās runāt, ir fakti, ko aculiecinieki izdzēsuši no savām atmiņām, jo kolektīvā vēsturiskā atmiņa ir uzslāņojusies personīgajai.
Tajā pašā laikā dzīvi, zinoši, runāt spējīgi un griboši cilvēki ir zelta vērtē, jo var pavērt tādas pagātnes lappuses, kuras nav dokumentētas vispār. Nereti intervijās uzzinātais paver filmas autoriem pilnīgi jaunas sižetiskās līnijas, kas nav bijušas prātā, uzsākot darbu pie projekta, bet darba gaitā atklājas kā svarīgi pavedieni. Tas sevišķi attiecas uz laikmeta emocionālā fona atklāšanu.
Strādājot ar notikumu dalībniekiem un lieciniekiem, vienmēr jāpatur prātā tas, ka ikviens cilvēks konkrētā brīdī var atrasties tikai vienā vietā, tāpēc arī notikumos, kuros ņēmis aktīvu dalību, viņš tomēr būs redzējis tikai vienu puzles gabaliņu no viena redzesleņķa. Katrā ziņā ārkārtīgi liela uzmanība jāpievērš intervējamo atlasei, lai kopējais stāsts no viņu pienesuma iegūtu, nevis zaudētu. Piemēram, runājot par Atmodu, katrs cilvēks pat tās sākumu iezīmēs ar kādu citu notikumu – to, kas viņam personīgi, subjektīvi ir bijis nozīmīgākais šajā notikumu virknē, ko mēs pēc tam esam definējuši kā Atmodu. Tādēļ ir svarīgi akli neuzticēties filmas varoņiem, bet izritināt katru pavedienu caur vairākām intervijām un konfrontēt to ar rakstītajiem vēstures avotiem.
Filmas veidotāju atbildība ir nevis atkārtot kāda personāža teikto, bet radīt ticamu pagātnes norišu izklāstu, un vēsturnieka atbildība ir, lai šis izklāsts būtu balstīts uzticamos avotos.
Es nesaku „patiess” –absolūta patiesība lielākoties neeksistē –, bet lai šis stāsts būtu pamatotas interpretācijas rezultāts. Galvenais ir ļaut notikumu aculieciniekiem runāt. Jā, tur rodas stundām un diennaktīm garš materiāls, bet tā ir vēsture. Un ir svarīgi, lai pēc tam viss šis materiāls saglabātos vēsturei – vēlams, kādā publiski pieejamā vēstures avotu krātuvē.
Vēsturnieks filmēšanas laukumā
Latvija ir maza, un cilvēkresursu pieejamība ir būtiska arī vēsturisko filmu radīšanas procesos. Vēsturnieku Latvijā nav nemaz tik daudz, lai viņi spētu pētnieciskā līmenī aptvert pilnīgi visus jautājumus, ar kuriem var saskarties filmu veidotāji. Turklāt neviens vēsturnieks nav universālais kareivis un neviens nezina visu, tomēr – vēsturnieki ir profesionāli sagatavoti „atrast nezināmo”. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai pārējie filmas veidošanā iesaistītie to apzinātos un ļautu nepieciešamības gadījumā veikt pētniecisko darbu – atrast informāciju, kas nepieciešama –, vai, gluži otrādi, stingri pateikt – nav un nebūs. Reizēm tieši šī materiāla (un informācijas kopumā) neesamības apzināšanās ir daudz svarīgāka, lai novērstu dažādas spekulācijas, kas var aizvest filmu sazvērestības teoriju pavadā.
Turklāt ir viena lieta, kas daudziem var izskatīties pēc untuma, bet izriet no vēsturnieka (un jebkura cita okšķera) darba specifikas – neprognozējams, bet noteikti liels laikietilpīgums. Tajā brīdī, kad ir runa par vēsturiskās izpētes plānošanu (sevišķi, ja tiek plānots darbs arhīvos), neviens vēsturnieks precīzi nepateiks, cik daudz laika būs nepieciešams, lai atrastu nepieciešamo informāciju vai dokumentālo kadru.
Jāņem vērā, ka nonākšana filmas radošajā komandā vēsturniekam ir atrašanās ārpus komforta zonas – ārpus zinātniskās sabiedrības, ārpus sava arhīva vai muzeja, kurā ir iespēja meditatīvi komunicēt ar saviem arhīva materiāliem.
Vēsturnieks pēc dabas ir vienpatis – individuāls pētnieks, kurš, pat strādājot pie kolektīvām monogrāfijām, ir radis darboties viens pats, sagatavojot savu nodaļu, šķirkli vai rakstu. Savukārt filma top kolektīvā darbā visiem pie viena montāžas galda. Tāpēc pirmkārt vēsturniekam ir nepieciešamība likt pārējiem filmas veidotājiem noticēt savam darbam, kas arī iespējams tikai tad, ja filmu nozares profesionāļi ir pietiekami atvērti. Vispirms ir jāpārliecina kolēģi filmas radošajā grupā (viņi nav vēsturnieki, bet viņiem, kā ikvienam aktīvam sabiedrības loceklim, ir savs priekšstats par pagātni), un tad kopā ar viņiem jāizgudro veids, kā filmas stāstu padarīt saprotamu un baudāmu skatītājam.
Otrkārt, vēsturniekam darbs pie filmas ir nepieciešamība veidot savu pagātnes stāstu valodā, kuru viņš līdz šim nav mācījies, – caur kustīgajām bildītēm, kur liela loma ir ne vien saturiskajām, bet arī estētiskajām pieejamo audiovizuālo izteiksmes līdzekļu īpašībām. Treškārt, tas ir izaicinājums sava zinātniskā darba rezultātus ietērpt populārā izteiksmē, ņemot vērā, ka tie var atšķirties no sabiedrībā valdošās izpratnes un kolektīvās atmiņas.
Protams, vēsturnieks filmēšanas laukumā piespiež arī pārējos radošās komandas locekļus nedaudz pastiept sava komforta robežas un pieņemt kādu, kurš ir ārkārtīgi tāls no filmu nozares virtuves. Vēsturnieki ir apguvuši vienīgi akadēmisko rakstību – viņu teksti var būt stūraini un grūti ieliekami aizkadra balss aktiera mutē, vienlaikus viņi var būt ļoti piekasīgi šķietami maznozīmīgās niansēs, ko pamanītu tikai tādi paši vēsturnieki. (Runā, ka velns slēpjas detaļās, un arī vēsturiskajās filmās, ja vien tās nav no propagandas kino žanra, visbiežākais klupšanas akmens ir detaļas.)
Tomēr galu galā es ticu, ka vēsturnieks ir labs pienesums ikvienai vēsturiskas filmas veidotāju grupai – ne tikai kā runājošā galva vai scenārija recenzents.
Kopsavilkuma vietā
Manuprāt, tikai loģiski būtu, ja pie ikviena vēsturiskā žanra filmas projekta strādātu kāds profesionāls vēsturnieks, jo viņš ir profesionāli sagatavots darbam ar vēstures materiāliem. Īpaši, strādājot pie vēsturiskā žanra dokumentālajām filmām, tam būtu jābūt gandrīz obligātam nosacījumam, jo šeit pats filmas veidošanas process ir saistīts ar avotu pētniecību, tāpēc cilvēkam, kurš pazīstams ar avotu kritiku un vēstures pētniecības metodēm, ir daudz vieglāk izvēlēties no bagātīgā materiālu klāsta ne vien krāšņākos, bet arī mērķtiecīgākos – tādus materiālus, kas palīdzētu atklāt filmā aplūkojamos pagātnes procesus.
Protams, tas negarantē, ka filma netiks kritizēta par vēstures interpretācijām vai kādām audiovizuālām detaļām, bet vēsturnieka atbildība var ievērojami samazināt tādas kritikas apjomu un troksni.
Bez šaubām, ir lietderīgi, ja vēsturnieks aktīvi iesaistās darbā jau no paša pirmā filmas melnraksta veidošanas brīža, lai gan arī manā pieredzē ir gadījumi, kad, strādājot pie mazākiem projektiem, ir nācies pateikt – nē, tā nevar, tā nedrīkst rādīt mūsu pagātni, jo tas vienkārši neatbilst patiesībai! – bet jau uzņemto materiālu nevar izlabot.
Un noslēgumā viens ieteikums visiem dokumentālā kino veidotājiem – pirms ķerties pie stāsta veidošanas, arī pašam atrast laiku iepazīties ar vēsturnieku darbiem par šo tēmu un kaut virspusēji papētīt vēstures avotu kritikas pamatus. Pat tad, ja radošajā komandā vēsturnieks ir paredzēts, kopēja izpratne par darbu ievērojami atvieglos filmas tapšanas radošās mokas.
Jā, vēsture kino ekrānos ir ļoti uzrunājoša, tāpēc uz vēsturisko filmu veidotājiem gulstas ļoti liela daļa sabiedrības vēsturiskās atmiņas veidošanas nastas. Un, lai arī vēsturniekiem kino žanrs ir samērā mazpazīstams, tas ir pateicīgs pagātnes izskaidrošanai populārzinātniskā veidā. Tāpēc mani patiesi priecē fakts, ka arvien vairāk vēsturnieku iesaistās dažādu audiovizuālu stāstu veidošanā un kino ļaudis mūs arvien vairāk pieņem kā līdzvērtīgus kinostāsta tapšanā iesaistītus partnerus.
