KINO Raksti

Riga IFF. Nacionālā īsfilmu programma

23.10.2020

Īsfilmu programmu izvērtēšanu nereti pavada sajūta – vienā sarakstā piedāvātās filmas ir tik spilgtas un atšķirīgas, ka tās ir pat grūti skatīt vienkopus. Tomēr tieši tas, ka programma apvieno formās un žanros dažādus kinodarbus, ļauj piedzīvot krasi atšķirīgu un piesātinātu kino pieredzi, neskatoties uz filmu īsumu. Turklāt programmas eklektiskā iedaba neļaus atslābt un rosinās domāt arī pēc skrējiena cauri šim sarakstam – deviņām interesi rosinošām Nacionālā īsfilmu konkursa filmām.

Gulbju jaunava (2020), Kārlis Vītols

Režisora Kārļa Vītola īsfilma Gulbju jaunava veidota pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem ar tādu pašu nosaukumu (1936). Iespējams šī saistība starp filmu un latviešu literatūras pasaku meistaru nav nejauša, jo pagājušajā gadā ne pārāk skaļi tika atzīmēta K. Skalbes simtčetrdesmitgade. Vienlaikus gan jāteic, ka Skalbes piesaukšana šīs filmas kontekstā ir pat sekundāra, jo tās autors, pārvaldīdams režijas, scenārija, animācijas un mākslas aspektus, pirmavotu ietērpis citās – mītiskās drānās.

Kārļa Skalbes tekstā sākotnēji tiek iezīmēta un personificēta ikviena gulbju jaunava, bet atsevišķi izcelta tieši trešā, kurai pasakas autors piedēvē īpašu skatienu (“Trešai acis bija zaļas kā ledi.”). Savukārt īsfilma sākotnēji dibina pavisam citus noteikumus – proti, gulbju jaunavas, gluži kā sirēnas sengrieķu mitoloģijā, sākumā ir divas (Homēra Odisejā arī minētas divas), taču tūlīt pēc tam parādās arī trešā. Turklāt šāda pasakas varoņu interpretācija pavisam noteikti ir iespējama, jo nereti citos aprakstos sirēnas tiek identificētas daļēji putna veidolā. Kārļa Vītola animācijas īsfilmā visas trīs gulbja jaunavas ir vizuāli līdzīgas (lai neteiktu, ka pat vienādas), un tas jau atkal asociatīvi noved pie mitoloģiskajiem tēliem.

Atsauce uz mīta pasauli filmas autoram nav gluži svešs izteiksmes līdzeklis – atcerēsimies, ka 2016. gadā tapusi īsfilma Mīnotaurs, kas togad tika apbalvota 21. Rīgas starptautiskajā filmu festivālā 2ANNAS un saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kategorijās Labākā animācijas filma un Labākais animācijas mākslinieks. Turklāt arī šī filma tapusi sadarbībā ar mūzikas autoru Jēkabu Nīmani, un tas nav mazsvarīgs pieturpunkts Kārļa Vītola filmrades mākslinieciskajā kartē, jo mūzikai arī šajā animācijas īsfilmā ir būtiska nozīme. Tieši tā rada filmas lēni slīdošo un brīžiem uzsvērto uzskaņojumu, kurā sajaucas ūdens pakšķi un lietus rībināšana, veidojot bagātīgu skaņas pasauli, vienlaikus filmas tēliem nepasakot ne vārda.

Divas strīpiņas (2020), Alise Zariņa

Negribētos tā vienkārši teikt, ka režisores Alises Zariņas filma Divas strīpiņas izgaismo “neērto jautājumu” par atteikšanos no neplānotas grūtniecības jeb abortu. Šķiet, pats uzstādījums, ka divpadsmit ļoti personiskus un neizsakāmi sāpīgus (pat nežēlīgus) sieviešu stāstus par abortu iemieso aktieri – vīrieši, patiesībā uzdod retorisku jautājumu skatītājiem: vai tagad tos ir “ērtāk” uzklausīt, dzirdēt, saprast un par tiem runāt? Kur (un vai) sākas šī jautājuma “ērtums”?

Dzimtes izspēle, caur kuru skatītājs ir spiests rast atbildes uz šiem sarežģītajiem jautājumiem, nav gluži vienīgā šīs filmas un tajā atspoguļotās problēmas atslēga. Patiesībā šie stāsti reprezentē diskursu, kurā tiek tiešā veidā runāts par aborta izdarīšanu, sabiedrības nosodījumu, līdzcilvēku nesapratni un galu galā izvairīšanos par to runāt arī pēc tam. Filmā uzskatāmi izskan dažādas valodiskas formas, kādās par to tiek runāts. Un šķiet, tās kulminē brīdī, kad vienas sievietes pieredzē, kuru izdzīvo Gatis Maliks, tiek stāstīts par situāciju ar slimnīcā izsniegto čeku. Konkrētās sievietes draugs čekā ierauga vārdu salikumu “medicīniska operācija”, nevis “aborts”, un netic, ka aborts ir noticis. Acīmredzot jau pats jēdziens ir tik pieblīvēts aizspriedumiem, priekšspriedumiem un to negatīvajām noteiksmēm, ka “medicīniska operācija” nespēj izteikt šīs norises sabiedrisko (ne)izpratni.

Jāpiebilst, ka filmā ir kāda nianse, kas nešķiet gluži skaidri formulēta. Attēls iekrāsots gaišā, pat sniegbaltā krāsā, tā vedinot domāt par nepārprotamu ideju, kas režisori pamudinājusi pieņemt šādu māksliniecisku lēmumu. Taču skaidru atbildi par sterili gaišā attēla izvēli man neizdodas rast, turklāt filmas kontekstā atsakos pieņemt banālus šī paņēmiena skaidrojumus.

Klusā daba (2020), Anna Ansone

Režisores Annas Ansones filma Klusā daba uzņemta uz 35mm kinolentas, kas tai, protams, piešķir īpašu krāsu un attēla graudainumu. Turklāt šim stāstam attēls pārklāj sapņainu dūmaku un tēlainību, ko reizē varētu asociēt ar atmiņu un to, ko un kā mēs spējam atminēties. Tas visnotaļ ir krāsās un skaņās, pat garšās un smaržās piesātināts stāsts, kur galvenā varone Elīna (lomā Elīna Vaska) izdzīvo savas atmiņas.

Filmā gan nav ietvertas klasiskas atmiņu sekvences, ar to domājot montāžas vietas, kas īpaši izceltu kādu pagātnes pieredzi. Varētu pat teikt, ka stāsts paradoksālā kārtā ir lineārs, taču vienlaikus tieši attēls, tā kadrējums un citi mākslinieciski aspekti (piemēram, lēna un pat meditatīva kameras kustība, kas lēni tuvojas galvenajai varonei, vai māja, tās iekārtojums un vizuālā pievilcība) nemanot ievelk skatītāju filmas telpā, kur laiks un atmiņas sajaucas un veido tagadni. Īpaši šo transcendentālo filmas izteiksmi pasvītro potenciālie mājas pircēji, kas to uzlūko kā bezpersonisku objektu bez atmiņas.

Vēl vairāk atmiņas klātesamību pasvītro aizgājušās vecmāmiņas (Dace Everss) parādīšanās, kas gluži vai iemieso te-būšanas simultānās attiecības ar pagātni. Annas Ansones filma tik īsā formātā tomēr spēj runāt par “acīmredzamo-neredzamo” vieglā un vienlaikus ikvienam no skatītājiem dziļi personiskā veidā.

Uz sliekšņa (2020), Kārlis Bergs

Režisors Kārlis Bergs dokumentālo īsfilmu Uz sliekšņa veidojis Amerikā, kur divas trešdaļas ASV bišu katru gadu tiek nogādātas Kalifornijā, lai apputeksnētu mandeļu dārzus. Stāsta centrā ir bišu tirdzniecības aģents Džo Perijs, un režisors spējis parādīt metaforiskas saites starp bišu un cilvēku dzīvi, darbu, paradumiem un nāvi. Piemēram, gluži tāpat kā bišu strops, kura iemītnieki visu mūžu strādājuši un uzkrājuši gana daudz medus, arī Džo dzīvestelpa ir piestumta ar “darba materiālu”; dažkārt šķiet, ka filmas varonim nav vietas paša mājā.

Tomēr neraugoties uz šīs filmas māksliniecisko izteiksmi, tā mazliet lika vilties. Vilšanos sagādāja fakts, ka filma, kas it kā piesaka tēmu par bišu masveida ekspluatāciju īpašos pasaules klimata krīzes apstākļos, nespēj izvērst refleksiju par šīs problēmas nopietnību un ekoloģisko katastrofu, ko šādi apstākļi var nest nākotnē. Faktiski vajadzību pēc tik liela bišu kvantuma režisors paskaidro tikai filmas beigu titros, un tas, no vienas puses, pēkšņi ļauj aptvert šīs filmas vēstījuma vērtību, bet no otras puses – ieraudzīt tās trūkumus. Rezultātā šķiet, ka filma palaidusi garām iespēju izgaismot svarīgas ekoloģijas problēmas, ko izraisa pesticīdi un citas ķīmiskas vielas, kas masveidā tiek lietotas lauksaimniecībā un katrā ziņā ir viens no bišu izmiršanas cēloņiem.

Tepat vēl jāpiebilst, ka šīs filmas kopējais noskaņojums, proti, bišu izmiršanas problēma perifērijā un Džo Perija aiziešana no darba, atstāj skatītāju ar domu, ka nekas vairs nav glābjams. Vai nākotne vispār ir iespējama?

Pēdējā maltīte (2020), Mārcis Lācis

“Jūs man jautāsiet, ko darīt? Es jums atbildēšu – ceturtais saraksts! Balsojiet par mums. Un atcerieties, ar mums jūs vienmēr būsiet paēduši!” lauzītā latviešu valodā skatītāju televizora priekšā uzrunā kāds priekšvēlēšanu aģitators / ierēdnis, kurš absurdi pazūd tajā pašā ēdnīcā, kur televizora ekrānā izskan viņa uzsaukums. Dīvainā kārtā šī Mārča Lāča īsfilma divos kadros liek tajā saskatīt 2020. gada notikumu atlūzas.

Izmantojot melnās komēdijas un absurda elementus, režisors spēlējas ar dažādām kultūratsaucēm, kas tā vai citādi veido savādu tīklojumu.

Piemēram, ierēdnis, kas bezkaislīgi norij pasniegto zupu, neviļus liek atsaukt atmiņā melnā humora lielmeistaru Monty Python 1983. gada filmu Dzīves jēga / The Meaning of Life, kur kāds restorāna apmeklētājs, nespēdams apmierināt ēšanas apetīti, turpat arī pārsprāgst. Lācis gan neiet tik tālu groteskas virzienā, varbūt tāpēc, ka šī īsfilma atsauc atmiņā vēl kādu kino meistaru – absurda lietpratēja Roja Andersona ietekme Mārča Lāča īsfilmā Pēdējā maltīte ir vērojama vairākos aspektus un jo īpaši filmas pirmajā kadrā. Attēlam sākotnēji piemīt zilganpelēks bālums, un Ivara Krasta atveidotais oficiants neliek manīt nekādas izmaiņas akmenscietajā sejā. Vienīgi Andersonam netipiskā un visnotaļ aktīvā kameras kustība, kas pārāk neļaujas izvērstiem kopplāniem, Lāča filmā ļauj varoņiem arī pietuvoties, vienlaikus atklājot to atsvešinātību un situācijas absurdo noteiksmi.

Jāatzīst – pārskatot filmu vairākkārt, sabiezē sajūta, ka tā varētu arī iztikt bez otrās daļas jeb kadra. Pirmais ir smalki nostrādāts, attēla pelēcīgums izceļ grafiskas izteiksmes, piemēram, pannu saķepušās ēdienu paliekas, kas vairs nav nomazgājamas. Arī aktieru sniegums, jau minētā kameras kustība un, protams, arī montāžas risinājums – visam ir atvēlēta sava vieta un laiks filmas hronoloģijā. Savukārt otrs filmas kadrs ir vairāk komentējošs – respektīvi, brīdī, kad oficiants ar pārsistu galvu kliedz Andra Keiša policistam sejā vārdus no dziesmas Mēs pārtiekam viens no otra, ir saprotams, ka filmā izspēlētais absurds iegūst konkrētus korelācijas punktus mūsu kultūrtelpā.

Kad tu uz mani skaties (2020), Matīss Kaža

Kad Matīss Kaža īsi pirms pandēmijas sākuma viesojās interneta raidījumā Mans draugs – kino cilvēks, viņš sacīja, ka Dāvis Sīmanis šo darbu raksturojis kā “Latvijas kino vidi atmaskojošu īsfilmu”. Filma veidota, ieturot mockumentary filmu žanra (dažkārt to dēvē par docucomedy) raksturīgo noteiksmi un stilistiku, proti, inscenējumu reprezentējot un piedāvājot kā dokumentālu notikumu. Bez ironijas un absurda tādā brīdī neiztikt, vēl jo vairāk tāpēc, ka filmā patiešām seko mēģinājums Latvijas kinotelpas ietvaros, Matīsa Kažas vārdiem runājot, “uzfilmēt to, kas nemaz neeksistē”.

Filma caurmērā komentē Latvijas kinovidē notiekošās norises ar savādu, eksistenciāli uzlādētu prieku un skumjām par sevi pašu, it kā mazliet pat izbaudot nolemtību. Īpaši to varēja novērtēt brīdī, kad tiek meklēts režisors, kas varētu pabeigt filmu. Katrs no režisoriem pa vienam dodas telpā, lai vērtējošo komisiju pārliecinātu par savu atbilstību projektam. Un tas vienlaikus ir tik skumji un asprātīgi, jo nereti tieši ar filmā reprezentētajām frāzēm režisori un to radošās grupas patiešām aizstāv savus reālos filmu pieteikumus konkursa projektu prezentācijās.

Absurds un pašironija ir galvenās vielas šīs filmas ķīmiskajā sastāvā, un es ticu, ka tas ir visveiksmīgākais veids, kā nenopietni runāt par nopietno.

Diemžēl raksta sagatavošanas laikā vēl nebija iespējams noskatīties vēl trīs noteikti pārsteidzošas filmas Rīgas starptautiskā kinofestivāla Nacionālajā īsfilmu programmā, bet autoru vārdi liek cerēt, ka tās neļaus vilties, – animācijas filmas Goda sardze (2020, Edmunds Jansons) un Trubā (2020, Jurģis Krāsons), spēles īsfilma Pikniks dzelzceļa malā (2020, Pēteris Ķimelis).

SHORT RIGA Nacionālo īsfilmu konkursa programma 24. oktobrī, 16:00 Splendid Palace Lielajā zālē un online.rigaiff.lv

Foto - no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan