Pirms Rīgas kultūras dzīve ieriņķos gadskārtējā rudens kultūrpasākumu maratonā, skatītāju iesildīšanai nav nekā labāka par skaudru dokumentālā kino programmu. Nacionālā Kino centra rīkotais 20. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kas risināsies no 7. līdz 11. septembrim, ar savu intriģējošo saukli „Ārpus laba un ļauna” solās atvest vasaras bezrūpībā atslābušo skatītāju atpakaļ realitātē.
No deviņām programmā iekļautajām filmām, kuru lokā ietilpst tik tematiski aktuāli vektori kā terorisms, cilvēktiesības un globalizācija, pavisam īpaša vieta tiek atvēlēta cilvēkam – īpatnim, personībai, kura liktenis un ikdiena ir pakļauti nemitīgai cīņai, vai nu tā būtu aktīva un tieša cīņa pret sabiedrības netaisnīgumu, vai arī cīņa ar sevi pašu.
Šajā rakstā gribu pievērst uzmanību trim spēcīgiem kinostāstiem, kurus nosacīti var apvienot zem viena saukļa - “Indivīds. Sabiedrība. Vientulība”.
Kaut arī šie jēdzieni ir bezgala plaši, visas šī trīsstūra šķautnes mūsdienu realitātē krustojas un pastāv viena otrai līdzās, pēdējā laikā vēl izteiktākās formās, nekā tas bijis agrāk. Dokumentālais kino ir viens no spēcīgākajiem medijiem, lai par šīm tēmām reflektētu un, sasniedzot potenciālo skatītāju, kas vienlaikus var būt arī izpētes objekts, mēģinātu ietekmēt viņa turpmāko skatu uz lietu kārtību.
Divas no apskatāmajām filmām: Dons Žuans / Don Juan (režisors Jeržijs Sladkovskis) un Gandrīz Svētais / Almost Holy (režisors Stīvs Hūvers) runā par spēcīgas gribas un īpatnēja rakstura apveltītiem varoņiem, kas ar savu esību un darbību cenšas pacelties pāri sabiedrības dogmatiskajai ierobežotībai. Trešā filma – Zviedru mīlas teorija / Swedish Theory of Love (režisors Ēriks Gandīni) ir formāli filigrāns mūsdienu progresējošās sabiedrības vientulības atspoguļojums, kur neatkarību alkstošs indivīds strauji zaudē savas identitātes iezīmes.
Aiz teātra maskas
Dokumentālā kino mērķis, tā idejiskais centrs vienmēr bijis, ir un būs cilvēks un viņa stāsts. Cilvēks var būt “mazs” vai “liels”, ekstraordinārs vai necils, bet vienmēr svarīgs un interesants izpētes objekts. Filmas Dons Žuans varonis ir 22 gadus jauns puisis-autists Oļegs, kuram, par spīti savai kaitei, jācenšas būt par normālu vīrieti, kas spētu apgādāt paša vientuļo māti un kādreiz kļūtu par potenciālas ģimenes galvu. Lai atrisinātu šo problēmu, māte Marina pēdējiem spēkiem izmēģina visu, tai skaitā netradicionālas metodes, liekot dēlam apmeklēt ekscentrisku psihoterapeiti un amatierteātra pulciņu ar cerību, ka iejušanās lomās palīdzēs puisim atvērties.
Pēc būtības Oļega situācija nav traģiska, vairāk viņa radinieku emocionāli pārspīlēta. Viņa autisms ir tikko manāms, un pasaulē ir tūkstošiem ģimeņu, kas cieš no šāda likteņa vēl sūrākos apstākļos. Taču poļu dokumentālā kino klasiķis un radošās dokumentālistikas (creative documentary) piekritējs Jeržijs Sladkovskis (Jerzy Sladkowski), kura filmogrāfija ir bagāta ar sociāli ievirzītām filmām par ģimenes konfliktiem (Vendeta / Vendetta – Blutrache in Albanien (1996); Zviedru tango / Swedish Tango (1999); Degvīna ražotne / Vodka Factory (2010)), kā galveno “aktieri” (tieši tā, spēles motīvs ir viens no filmas pamatelementiem) ir izvēlējies Oļegu, kurš apveltīts ar harizmu un cilvēcisku pievilcību.
Par savas režijas zelta trijstūri uzskatot stāstu, varoni un vēstījumu, Sladkovskis fokusējas uz puiša neordināro iekšējo pasauli un tās ārējām izpausmēm, nevis fiziskām kaitēm, līdztekus rosinot jautājumus par sabiedrības nerakstītajām prasībām un neordināra vai pat “lieka” cilvēka funkciju tajā.
Marinas mātišķais tēls tiek izmantots, lai paspilgtinātu stāsta emocionālo pusi un sakāpinātu dramatisko.
Vientuļās mātes asaras, paaudžu konflikti un Ņižņijnovgorodas urbānās ziemas ainavas aiz loga – viss šķiet redzēts un dzirdēts. Liekas, pati Marina līdz galam neuzticas kamerai, tāpēc brīžiem viņas uzvedībā var manīt uzspēlētus toņus un pārspīlējumu – it kā konflikts, kuram lielākoties nav pamata, tiek uzkurināts speciāli, lai operators to varētu piefiksēt. Teātri laiku pa laikam spēlē visi, pat režisors, pretenciozi izsaucot Oļegu kameras priekšā uz mulsinoši atklātu sarunu. Tomēr ar puisi Sladkovskim izdodas atrast pareizu komunikācijas veidu – likt viņam justies ērti kameras priekšā un uzticēties, neuzspiežot, klusi vērojot viņa uzvedību un momentā reaģējot uz tās izmaiņām.
Filmas darbība organizējas ap teātra terapiju – iejušanos lomās, skatuves runu, deju un ķermeņa plastiku. Oļega darbs rezultējas Moljēra komēdijas Dons Žuans uzvedumā, kurā viņš atveido galveno lomu un spēlē kopā ar jauno aktrisi Tatjanu.
Mēdz sacīt, ka dzīve ir labākais dramaturgs – mūsu acu priekšā risinās draudzības un mīlas stāsts, kuram ir izteikti spēlfilmas dramaturģijas vaibsti. Brīžiem šī situācija liekas speciāli sakonstruēta, bet atliek cerēt, ka viss noticis pa īstam, bez režisora iejaukšanās. Vai skatītājs ticēs laimīgām beigām, kurām ir grūti noticēt pat pašam Oļegam? Tomēr vēstījuma gaitā mums dod kripatiņu cerības, ka puiša dzīvē viss mainīsies uz labu.
Kino ne pārāk bieži runā par jauniem cilvēkiem, kas cieš no autisma, un par grūtībām, kas viņus sagaida, sastopoties ar tik sociāli ierastām lietām kā darbs un pāra meklējumi. Caur dziļi personisku raksturu un tā ietekmju izpēti, filmai Dons Žuans izdodas parādīt sabiedrisko caur individuālo, atvērt diskusiju par normālā / anormālā percepciju sabiedrībā.
Krokodila Genas varoņdarbi
Pavisam cita mēroga personāžu, mūsu laika varoni vārda tiešākajā nozīmē, var redzēt filmā Gandrīz svētais. Stāsts risinās ap harizmātiska un mērķtiecīga ukraiņu priestera Genādija Mohņenko misionāra darbu, kurā viņš glābj bērnus-bezpajumtniekus no ielas dzīves, narkotiku un alkoholisma posta. Ar dokumentālā kino valodas līdzekļu starpniecību viņa sociālais tēls un darbi tiek pasniegti teju supervaroņa cienīgā atspulgā.
Visupirms jāpievērš uzmanība jaunajam, bet jau atzinību guvušajam režisoram Stīvam Hūveram (Steve Hoover), kurš arī pats septembrī viesosies Rīgas forumā. Viņa debijas filma Asinsbrālis / Blood Brother (2013) par jauna amerikāņa brīvprātīgo misiju kādā Indijas bērnunamā, kur mīt HIV inficētie, ir ieguvusi vairākus prestižus apbalvojumus, tai skaitā Sandānsas festivālā.
Zīmīgi ir tas, ka debitanta kinoizteiksmes formai ir izdevies ieintriģēt amerikāņu dižgaru Terensu Maliku, kurš kļuva par filmas Gandrīz svētais izpildproducentu, savā ziņā pat krusttēvu – bez viņa ieteikumiem gala rezultāts varētu būt pavisam savādāks.
Skaņu celiņa autors Atikus Ross (Atticus Ross), kurš Holivudā pazīstams ar savām atmosfēriskajām kompozīcijām filmās Sociālais tīkls / Social Network (2010) un Pazudusī / Gone Girl (2014), ir vēl viens iemesls, kāpēc šī dokumentālā filma ar izteikti skarbām postpadomju reāliju un Austrumeiropas sociālās krīzes atspulgiem ir sanākusi tik estētiski kvalitatīva un formāli viengabalaina, ar rietumu neatkarīgā kino labāko tradīciju pēcgaršu.
Priesteris Genādijs mīl savu zemi, valsti un līdzcilvēkus, lai cik grūti tas arī būtu. Viņš ir intriģējoša un pretrunīga persona, kas sabiedrībā izraisa ne mazumu aizspriedumu. Harizmātisks, atlētisks vīrietis brieduma gados, ar militāra dienesta un ugunsdzēsēja pieredzi jaunībā, ieguvis mācītāja posteni, naktī nomaina savu garīdznieka sutanu uz melnu ādas jaku un izbraukā pilsētu, “nolaupot” paklīdušus bērnus, lai vēlāk savā sociālajā centrā Piligrims norādītu viņiem patieso dzīves ceļu. Tiesa, viņš iztiek bez reliģiskām spekulācijām un pamācībām, Genādija metodes ir tiešas, sadzīviskas, uz dzīves un darba likumiem orientētas.
Filmā izmantoti materiāli no Mohņenko personiskā arhīva 2000. gadu sākumā – laikā, kad viņa centrs iesāka savu darbību. Skatītājam nākas iziet cauri daudziem ārkārtīgi smagiem un sāpīgiem stāstiem, un tiem cauri mēs ejam kopā ar Genādiju, nespējot aptvert, cik lielu nastu savos plecos uzvēlis šis pašpasludinātais, “gandrīz svētais” varonis. Filmas veidotāji nelaiž garām iespēju parādīt viņu tieši šādā rakursā – piemēram, filozofiski un vizuāli iespaidīgā jūras aina, kurā uz industriāla dabas ainavas fona peld mācītājs, šķeļot bargus jūras viļņus.
Režisors kopā ar savu izpētes objektu ir pavadījis pietiekami daudz laika, lai uztvertu un parādītu viņa rakstura īpašības pēc iespējas pilnīgāk, caur detaļām.
Filmu caurvij atjautīgs un sentimentāls motīvs – Genādija personības un darbības salīdzinājums ar varoni no padomjlaiku multenēm par Čeburašku un krokodilu Genu.
Katrs var traktēt šī cilvēka pozīciju pēc saviem ieskatiem. Pēc būtības duālais personāžs Genādijs iemieso sevī gan rietumnieciskus, gan slāviskus vaibstus. Brīvi pārvaldot angļu valodu, savā runas un uzvedības manierē neapzināti (vai apzināti?) atdarinot amerikāņu blokbasteru varoņu uzvedību, viņš tic labākai nākotnei, par kādu ukraiņi vienmēr uzskatījuši piederību Eiropai, bet vienlaikus paliek uzticams tām labākajām cilvēciskajām tradīcijām, kas palikušas mantojumā no padomju laikiem.
Likteņa ironija, ka izteikti sociālu problemātiku risinošai filmai bija lemts beigties uz politiska minora nots – filmēšanas komandai gadījies būt Krimas referenduma notikumu epicentrā un uz savas ādas piedzīvot tābrīža noskaņojumu. Nofilmētie materiāli filmā netika iekļauti, toties Genādija spriedumi par karu un nākotni, līdzās atmosfēriskiem kameras filmējumiem (operators – Džons Poups / John Pope), atklāj vēl vienu sāpīgu, uz pārdomām rosinošu šīs dokumentālās filmas šķautni.
“Man nav vajadzīga atļauja darīt labas lietas!”- šī bezkompromisa frāze ir Genādija dzīves moto, kas mudina domāt, kāpēc katrs no mums nevarētu sekot šim bauslim savā ikdienā.
Vientulība kā nerakstīts likums
Patērētājsabiedrību kritizējošā itāļu-zviedru režisora Ērika Gandīni (Erik Gandini; filmas Gitmo (2006), Videocracy (2009)) filma Zviedru mīlas teorija no vienas puses demonstrē izteikti nacionālās zviedru sabiedrības galējības attiecībā uz norobežotu un strikti individuālu dzīves stilu. No otras puses – vispārina ideju par mūsdienu modernā cilvēka vientulību. Pēc sava vēstījuma specifikas filma ir ļoti intensīva, dinamiska, ar saistošiem hroniku un interviju iestarpinājumiem, neiztiek arī bez individuāliem stāstiem un ironiska naratora aizkadra balss – skatīšanās aizrauj un sagādā īstu baudu.
Komfortabla dzīve, progress un modernitāte, līdz galējībai novesta neatkarība ikdienā un nāve vientulībā, aiz sava tipveida dzīvokļa durvīm, kas šķir no ārpasaules un komunikācijas. Zviedrija ir spilgtākais stabilas rietumu „kapitālistiskās” valsts piemērs. Mērķis ir sasniegts, augsta dzīves līmeņa virsotne iekarota, tālāk seko prognozējams regress, kas skar galvenokārt vienkāršas morālās un starp-cilvēciskās vērtības. Nākotne, precīzāk, jau aktuāla tagadne ir spermas šļirces un apaugļošanas instrukcijas piegāde uz mājām. Cita galējība – reinkarnēto hipiju grupa, kas pametusi dzīvi pilsētā un slēpjas no cilvēku ignorances mežu dziļumos.
Iemesls, kāpēc par šo filmu ir interesanti reflektēt divu iepriekš aprakstīto dokumentālo darbu kontekstā, ir ģeogrāfiskās un sociālās vides pretstati. Dons Žuans un Gandrīz svētais ir ārzemju dokumentālistu skats uz Krievijas un Ukrainas telpu, kurai līdz Zviedrijas sociāli-ekonomiskās sistēmas sakārtotībai ir mērāms vēl garš ceļš. Austrumeiropā joprojām valda izdzīvošanas instinkti, tajā pašā laikā saglabājas nacionālā DNS iekodēti ģimenes, kopienas, biedrības elementi, lai cik grūti būtu ar tiem sadzīvot. To mums rāda pirmo divu filmu varoņu piemēri.
Kas ir mazākais no diviem ļaunumiem – globāla vientulība kā vispārpieņemtais sabiedrības modelis vai indivīda vientulība cīņā par labāku nākotni?
Gan autisma ierobežotais Oļegs, gan taisnības bruņinieks Genādijs tā vai citādi katrs savā individuālajā cīņas laukā ir vientuļnieki. Tāds ir arī uz Āfriku emigrējušais zviedru ārsts, kas sniedz palīdzību vietējiem un mēģina izdzīvot ar pamatlīdzekļiem. Lai cik pretrunīgi tas skan, viņš sev ir izvēlējies laimīgu dzīvi. Un laimīga dzīve, pēc Zviedru mīlestības teorijā minētā poļu sociologa Zigmunda Baumana definīcijas, ir cīņa ar problēmām un to pārvarēšana, nevis labiekārtota dzīve bez tām.
Mēs redzam Zviedriju kā klusu, teju ideālu vietu, brīvu no kara, bada un citām problēmām, bez riskiem dzīvot. Pretstatā tam mēs redzam asaras Genādija acīs, kad viņš ierauga sava smagā darba rezultātu – viena bērna izglābto un labiekārtoto dzīvi. Un mēs redzam Oļega apmierināto smaidu, kad viņam kaut uz mirkli izdodas pārvarēt savas komunikācijas problēmas.
Indivīds un sabiedrība – divi jēdzieni, kas nevar pastāvēt šķirti; divi mūžīgi pretnostatījumi, kas pārplūst viens otrā. “Es nezinu, kā tikt galā ar dzīves problēmām!”- sauc Oļegs. Vai tad kāds no mums to zina? Mēs darbojamies instinktīvi, un ik pa reizei mums palīdz kāds patiess dokumentāla kino stāsts.
