Starptautiski kinofestivāli ir vērtīgi ne tikai tāpēc, ka sniedz iespēju noskatīties labas filmas, kas citādi līdz Latvijas ekrāniem varbūt nenonāktu, bet arī tāpēc, ka līdzi filmām atbrauc to autori, ar kuriem var parunāt un padomāt par kino. Visbiežāk citvalstu režisori Latvijā iegriežas pirmo un pēdējo reizi, bet ne zviedriete Moda Nīkandere – viņa mūsu valstī ir tikpat kā savējā, jo uzņēmusi jau divas dokumentālās filmas par Latvijas cilvēkiem. Ar Modu Nīkanderi sarunājas kinorežisore Kristīne Želve.
Kinofestivāla Riga IFF Ziemeļvalstu filmu programma Nordic Highlights tika atklāta ar vērienīgu dokumentālo filmu Pilsonis Šains / Citizen Schein, kuras nosaukums, protams, momentā rada asociācijas ar kino vēstures klasikas klasiku, Orsona Velsa filmu Pilsonis Keins / Citizen Kane. Rīgā uz filmas pirmizrādi bija ieradusies arī režisore Moda Nīkandere (Maud Nycander), kura latviešu skatītājiem nav gluži nepazīstama – Rīgā rādīta ne tikai viņas dokumentālā filma Palme (2012) par traģiski noslepkavoto Zviedrijas premjerministru, sociāldemokrātu Ūlofu Palmi (1927–1986), bet arī divas tieši Latvijā uzņemtas dokumentālās filmas. Nīkanderi ar Latviju saista pavisam īpašs pavediens – ilga un cieša draudzība ar fotogrāfi Intu Ruku, kura iedvesmojusi zviedru režisori uzņemt divas filmas ar latviešu varonēm.
Fotogrāfe no Rīgas / Fotografen från Riga (2009) stāsta par Intu Ruku, bet filmā Ceļa gals / Vägens Ände (2013) portretēta Daina Tavare, viena no Intas Rukas lauku ļaužu modelēm – vitāla, šerpa sieviete, kas viena pati dzīvo nomaļā lauku mājā bez elektrības un citām sadzīves ērtībām.
Nīkanderes jaunākā filma, dokumentālā pilnmetrāža Pilsonis Šains ir formā it kā tradicionāls, mānīgi vienkāršs, dramaturģiski grods darbs. Par tādu to padara visas filmas sastāvdaļas – fundamentālais ieguldījums izpētē, arhīva materiālu izkārtojums, kolorītais intervējamo personāžu pasjanss (filmā līdzās Līvai Ulmanei, Harietai Andersonei, Rojam Andersonam, Danielam Bergmanam atrasti un intervēti Šaina bērnības draugi un kaimiņi), profesionāli strukturēta dramaturģija gan scenārijā, gan montāžā, pārdomātais, niansētais vizuālais uzstādījums un it kā nemanāmā, delikātā, precīzā režija. Minēšu tikai vienu piemēru – filmas intervijas veidotas estētiski iekadrētā “runājošo galvu” stilistikā, bet, piemēram, Šaina pēdējo draudzeni mēs vispirms ieraugām istabā, kur viņa piekārto loga aizkarus, pagriezusies pret skatītāju ar muguru, tā provocējot mūsu ziņkārību un vēlmi ātrāk ieraudzīt to sievieti.
Tādu smalku nianšu filmā ir daudz, Nīkandere prot gan izstāstīt stāstu no A–Z, gan uzviļņot skatītāja emocijas.
Vēlāk sarunā viņa pasmiesies, ka tā ir “sieviešu režijas” priekšrocība, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Viņas filmas varonis šoreiz ir kolorīta, lai neteiktu – odioza personība, Zviedrijas Filmu institūta dibinātājs Harijs Šains (Harry Schein, 1924–2006), kurš Zviedrijā ieradies Otrā pasaules kara laikā, bēgot no nacisma ekspansijas un holokausta Austrijā. Viens pats ebreju pusaudzis sāk savu eksistenciālo cīņu par pieņemšanu un izdzīvošanu svešā valstī, nepazīstamā sabiedrībā, un viņa karjera sasniedz galvu reibinošus augstumus. Šains kļūst par ietekmīgu spēlētāju kino industrijā un politikā, apprec “skaistāko sievieti Zviedrijā” – kino zvaigzni Ingrīdu Tulinu –, viņa draugu lokā ir premjerministrs Ūlofs Palme, kinorežisors Ingmars Bergmans…bet visam, kā zinām, šai dzīvē ir sava cena, un panākumiem mēdz būt nopietnas blaknes.
Kristīne Želve: - Domāju, kā sākt mūsu sarunu – vai ar jūsu “Latvijas filmām”, vai jaunāko, Pilsoni Šainu... Varbūt sāksim ar jaunāko! Pastāstiet, kas jūs ieinteresēja Harija Šaina dzīvesstāstā!
Moda Nīkandere: - Manā paaudzē visi zināja šo stāstu – Harijs Šains Zviedrijā bija slavenība, par viņu rakstīja, viņu rādīja televīzijā…Viņš bija provokatīvs, kaut kādā ziņā “nezviedrisks” – Šains bija sociāldemokrāts, bet viņam piederēja milzu māja ar baseinu, sporta auto, pats vienmēr izmeklēti ģērbies... visas tās lietas, kurām nevajadzētu būt, ja esi īstens sociāldemokrāts. Viņam bija ļoti liela ietekme sabiedrībā, daudz draugu un tikpat daudz ienaidnieku.
Ideja par filmu radās Jannikei (Jannika Olunda / Jannike Åhlund, filmas līdzrežisore un scenāriste), viņa bija strādājusi Zviedrijas Filminstitūtā, Gēteborgas kinofestivālā, viņai bija ārkārtīgi plašas zināšanas par Zviedrijas filmu nozari, bet nebija kino veidošanas pieredzes. Tā šai ideja tiku piesaistīta es, bet vienmēr uzsveru, ka mēs visas – režisore, scenāriste, montāžas režisore – kopā radījām šo filmu. Protams, katrai no mums bija sava loma, bet šāda tipa filmās, kur ir ļoti plašs izpētes darbs, arhīvu meklēšana un atlase, reizēm ir grūti nošķirt līdzautoru funkcijas.
Izpētes darbs tiešām bija milzīgs, un tā lauvas tiesu neveicu es – tika meklēti un atrasti Šaina skolasbiedri, bērnības kaimiņi no Smolandes, jaunības draugi; cilvēki, kuri nekad nebija intervēti, nekad nebija runājuši par Hariju Šainu. Otrs svarīgs sagatavošanās darba virziens bija iegūt piekrišanu intervijai no slavenībām, kas nekad nepiekrīt runāt ar medijiem, piemēram, Ūlofa Palmes un Ingmara Bergmana dēliem.
Veidojot šo filmu, sapratām, cik ļoti tā ir arī par šodienu – viņš ieradās Zviedrijā kara laikā, viens pats, 14 gadu vecumā, nokļuva mazā ciematā un, paši saprotat, bija svešais, kuru uzlūko ar aizdomām un neuzticēšanos,
bet tad uzrāpās līdz augstākajai virsotnei Zviedrijas sabiedrībā. Šodien mēs piedzīvojam, ka vēsture atkārtojas, lai gan man liekas, šāds stāsts ir daudz neiespējamāks visiem tiem zēniem, kas šobrīd ierodas Zviedrijā no Afganistānas vai Sīrijas. Piebildīšu, ka Harijs Šains, lai gan bija ļoti publiska un tieša persona, savas dzīves laikā nemēdza publiski apspriest savu bēgļa stāstu un ebrejisko izcelsmi.
Biogrāfiska filma ir grūts žanrs, un ne tikai tādēļ, ka arhīvi ir ļoti dārgi, bet arī tādēļ, ka autoriem uz ekrāna jārada viss cilvēka mūžs, izvēloties, kuras epizodes izcelt, no kurām atteikties. Varbūt varat pastāstīt, kāda ir jūsu darba metode.
Vispirms ir jāizlasa viss atrodamais par šo cilvēku, tad jāapzina viss pieejamais vizuālais arhīvs. Harijs Šains bija atstājis plašu arhīvu – vēstules, pierakstus, pat rēķinus, mēs varējām uzzināt, kad viņš pirka pirmo biļeti ceļojumam uz Štatiem. Tas ne tikai atviegloja izpēti, bet arī deva mums pārliecību, ka Šains pats vēlējās, lai viņa dzīve tiktu izmantota kādā publiskā stāstā – citādi jau viss šis būtu iznīcināts…
Kad šis sagatavošanās darbiņš veikts, var ķerties pie intervijām. Kad veidoju filmu par Ūlofu Palmi, tas bija pilnīgi savādāk – tā bija slepkavība, neatrisināta slepkavība un liela drāma Zviedrijas valstij, bija viņa ģimene, neviens negribēja pateikt kaut ko pretrunīgu vai kritisku, brīžam izklausījās, ka Palmem nav bijis nevienas ēnas puses…
Harija Šaina gadījums bija pavisam citāds – viņš neslēpa savas vājības, viņam nebija bērnu, visi intervējamie spēja par viņu izteikties brīvi, bez aizturēm, arī par viņa pretrunīgajām pusēm. Interesants moments – daudzi intervējamie abās filmās bija vieni un tie paši, jo abi piederēja pie vien loka. Bet runāt par Šainu visiem bija daudz vieglāk. Toties bija mazāk filmēto arhīva materiālu ar Šainu, savukārt labā lieta – Šainam patika un padevās rakstīšana, viņš savas dzīves laikā sarakstīja vairākas grāmatas, tostarp arī savu autobiogrāfiju. Un bija savos tekstos bija ļoti atklāts, daudz atklātāks nekā intervijās.
Uzaicinājām aktieri, kurš aizkadrā runā Harija tekstus no viņa autobiogrāfijām un precīzi atdarina Šaina balsi, runas manieri un akcentu –
protams, skatītāji zina, ka tas nav viņš, bet viņiem rodas filmas varoņa klātbūtnes ilūzija. Parasti šādās filmās paņem neitrālu ierunātāju, bet man bija svarīgi uzsvērt to, ka Šains Zviedrijā bija ārpusnieks, arī precīzi atdarinot viņa akcentu…
Man, nezinot zviedru valodu, šī nianse, protams, paslīd garām.
Jā, bet mums tas bija svarīgi. Brīdī, kad atradām šo aizkadra ierunāšanas paņēmienu, piekļuvām savam varonim daudz tuvāk.
Nevaru nepajautāt par filmas nosaukumu – tas rada tiešu asociāciju ar filmu Pilsonis Keins.
Jā, protams, nosaukums ir izcils! Tas gan nav mūsu izdomāts, tā sauca kādu grāmatu par Hariju. Sazinājāmies ar autoru, un viņš atļāva mums to izmantot. Tas ir precīzs, galvenais – jēdzieniski precīzs, ne tikai fonētiski; abos stāstos var atrast paralēles.
Kurā brīdi jūs saprotat, ka filma ir piedzimusi? Ir režisori, kas apgalvo, ka redz filmu, jau pirms tā uzfilmēta, citiem filma dzimst montāžas telpā…
Montāžā. Protams, sākot darbu, vienmēr ir filmas ideja, bet dokumentālās filmas gadījumā jāseko arī tam, kurp ved materiāls. Un kur tad vēl tad materiāla atlases process, dramaturģijas veidošana – jāizvēlas galvenais konflikts, katrai ainai, kas iekļauta filmā, jāatklāj kas jauns par varoni, katrai ainai jāved uz nākamo… Arhīvu filmā daudz jādomā, kā parādīt to, kas nav uzfilmēts.
Varu padalīties saviem iespaidiem, skatoties jūsu filmas. Nereti pirmā sajūta, izdzirdot aizkadra balsi un ieraugot “runājošās galvas”, ir skepse, bet no tās nav vairs ne miņas filmas beigās, redzot, cik viss bijis pamatots, cik skaidri, fundamentāli un reizē emocionāli ticis izstāstīts stāsts. Vai jūs tomēr nodarbina kino valodas, formas, vizualitātes jautājumi, vai pazīstat režisora mokošo vēlmi “radīt kaut ko jaunu”?
Ziniet, reizēm es domāju, ka īsti nesaprotu, ko nozīmē “kaut kas jauns”. Biogrāfiskās filmās, arī dokumentālās filmās, man liekas, šodien ir tik maz no tā, ko mēs varam saukt par patiešām jaunu. Jauninājumi, kinovalodas maiņa nereti cieši saistās ar filmēšanas tehniku – kad ienāca DV kameras, visi skraidīja pakaļ saviem varoņiem ar rokas kameru, bet šajā gadījumā filmēšanas tehnika ļāva izmēģināt jaunas lietas, citu pieeju. Man filmā svarīgs ir labs kameras darbs, laba montāža, laba skaņa, labi izstāstīts un labi kopā salikts stāsts.
Vai jums ir īpaša interese par biogrāfijas žanru? Palme, Šains, savā ziņā arī Inta Ruka un Daina Tavare – lai gan viņu biogrāfijas, protams, turpinās...
Jebkurš darbs, kas saistīts ar cita cilvēka dzīvi, ar viņa personību, pieprasa autora identificēšanos ar savu varoni, jautājumu uzdošanu arī par sevi, savu dzīvi… Tajā vienmēr ir kaut kas dziļi eksistenciāls, un man tas patīk.
Un vai ir atšķirība veidot filmu par varoni, kura vairs nav, un varoni, kurš joprojām ir mūsu vidū?
(Smejas.) O, jā, tur ir milzu atšķirība! Pirmkārt un galvenokārt tajā, ka ar dzīvu varoni tev ir jāveido attiecības! Un dzīva varoņa dzīvē filmas tapšanas laikā var notikt ļoti daudz jaunu pavērsienu un lietu, kuras tu kā režisors nevari kontrolēt. Arī tādas, kuras viņš varbūt negribēs atklāt vai iekļaut filmā.
Personīgi man ļoti svarīgs ir moments, kā varonis reaģē uz filmu par sevi – vai viņš tajā saskata sevi, vai esmu izveidojusi filmu, pēc kuras viņš spēs dzīvot tālāk; arī te ir liela atšķirība, vai varonis ir, vai nav starp mums.
Es vienmēr parādu filmu saviem varoņiem pirms pirmizrādes. Un, ja viņš lūgs, lai es kaut ko tomēr neiekļauju filmā, es tā darīšu. Es nekad nerādītu uz ekrāna neko tādu, ko varonis negrib, lai es rādu.
Tātad jūs respektējāt, ka, piemēram, Palmes ģimene nevēlējās, lai filmā parādītos viņa pretrunīgās puses?
Tas ir pavisam cits gadījums. Palme bija politiķis, un radinieki nevar aizliegt runāt par viņa politisko vai sabiedrisko darbību. Bet privātā sfēra ir kas cits. Ar Palmes ģimeni mums bija līgums, ka viņi pirms pirmizrādes varēs noskatīties samontēto filmu un redzēt, kā izmantoti viņu ģimenes personiskie materiāli (kā režisore jūs taču labi zināt, ka jebkuru materiālu var izmantot un samontēt dažādos veidos), un piekrist vai nepiekrist to izmantojumam mūsu filmā. Viņi noskatījās un nekam neiebilda. Viņiem gan nepatika dažas epizodes, kas attiecās uz Palmes politisko darbību, bet tās mēs nemainījām. Kopumā viņiem filma patika, un problēmu nebija.
Visgrūtāk man gāja, veidojot filmu psihiatriskajā slimnīcā, tur par katru, kas parādījās filmā, bija jāslēdz vienošanās gan ar ārstiem, gan radiniekiem; filma tapa vairākus gadus, un viņu domas mainījās. Bet es ticu, ka visu var izdarīt cieņpilni un ētiski pieņemamā veidā.
Runājot par jūsu tā sauktajām Latvijas filmām – dokumentālajām filmām par Intu Ruku un Dainu Tavari – vai skatītāju uztvere Latvijā atšķīrās no tā, kā filmas tika uzņemtas citur?
Filma par Intu Ruku tika daudz izrādīta Zviedrijā, to nopirka Somijā, Norvēģijā, to nopirka pat Al Jazeera un daudzi citi. Stokholmā, ejot pa ielu kopā ar Intu, cilvēki viņu atpazina! Fotogrāfu aprindās Inta Ruka, protams, ir labi zināma, atzīta fotogrāfe, bet kopumā cilvēki Zviedrijā neko daudz nezina par Latvijas mākslu. Domāju, ka viņiem bija interesanti arī uzzināt ko vairāk par Latvijas vēsturi un sadzīvi – arī šie aspekti parādījās filmā par Intu.
Fotogrāfs ir pateicīga profesija, pateicīgs tēls filmas veidošanai – tu vari viņu gluži dabiski integrēt dažādās vidēs un dažādās situācijās, veidot tādu kā road movie. Filma Ceļa gals par Dainu Tavari savukārt tika nominēta Prix Europa un iekļuva finālā. Zviedrijā pirmo reizi, atceros, to parādīja Ziemassvētku laikā, klusu pārdomu un melanholijas periodā…
Atceros, Latvijā dažiem skatītājiem bija problēmas ar šo filmu par sievieti, kas viena pati dzīvo mežā bez elektrības, bez ūdens, nolaistā vidē, bērni ir prom ārzemēs... Cilvēki sāpīgi uztvēra faktu, ka tāds vēstījums par Latviju tiek parādīts Eiropā.
Bet filma jau nav par to! Filma jau nav par sievieti, kas dzīvo bez elektrības un ūdensvada! Filma ir par dzīvi, kas dažiem veidojas pilnīgi citāda nekā lielajam vairumam. Par vēlēšanos piederēt – piederēt kādai vietai, par vēlēšanos veidot attiecības. Par vientulību. Par cilvēka spēku likteņa priekšā.
Arī Zviedrijā var atrast cilvēkus, kuri dzīvo tādos apstākļos kā Daina. Iespējams, man arī nepatiktu, ja kāds no ārpuses filmētu kaut ko līdzīgu Zviedrijā, tās ir tādas jūtīgas tēmas. Ar to es gribu teikt, ka saprotu šīs reakcijas, ja Latvijā kādam nepatika, kā ārzemniece ir uztaisījusi šādu filmu, bet man tā ir filma par ko citu… Šī filma Latvijā nav rādīta ne kinoteātros, ne televīzijā. Mums bija viena filmas pirmizrāde šeit, Splendid Palace, un otra – Balvos, Dainas dzimtajā pusē. Dainai filma patika. Atceros, cik viņa bija laimīga un lepna…
Vai būt režisoram Zviedrijā ir grūti? Realizēt projektus, piesaistīt tiem finansējumu, uzturēt sevi ar savu profesiju?
Tas nav viegli. Ir jācīnās par finansējumu, par stipendijām. Konkurence ir liela, top daudz filmu, un labu filmu ļoti daudz. Ir daudz jaunu, talantīgu režisoru. Ja paskatās Zviedrijas sabiedriskās televīzijas SVT interneta lapā – tur ir simtiem labi uztaisītu, interesantu dokumentālo filmu!
Es pati saņemu stipendiju, bet daudzi režisori nevar izdzīvot tikai no filmu veidošanas un starp filmām strādā kādu ikdienas darbu – piemēram, televīzijā. Ir daudz režisoru, kuri uzņem tikai vienu filmu. Bet es domāju, ka tik un tā būt režisoram Zviedrijā ir krietni vieglāk, nekā būt režisoram Latvijā.
Šobrīd aktuāla tēma ir sievietes režijā. Vai sievietei šajā profesijā ir grūtāk realizēties nekā vīrietim? Kā jūs to izjūtat?
Mums Zviedrijā ir tāds termins - “sieviešu budžets”. Lai arī Zviedrijā kino jomā strādā ļoti daudz sieviešu un daudzas ir spēcīgas profesionāles, viņu filmu budžeti gandrīz vienmēr būs zemāki. Dokumentālajā kino, kur naudas ir mazāk, strādā daudzas režisores sievietes. Spēlfilmās viņu ir jau krietni mazāk, bet TV seriālu režijā, kur apgrozās liela nauda, sieviešu nav gandrīz nemaz. Vīrietim vajag 3 miljonu filmas budžetu, sieviete samierināsies ar 700 000. Sievietēm pietrūkst vīrieša pašapziņas paziņot, ka viņām vajag to lielo budžetu, jo tā būs izcila filma, kuru viņas uztaisīs! Jūs esat redzējusi to Bekdelas testu par sievietes lomu filmās? [Tests pirmoreiz parādījās amerikāņu animatores Elisonas Bekdelas / Alison Bechdel komiksā "Dykes to Watch Out For" 1985. gadā. - Red.]
Baidos, ka nē.
To vajag noskatīties, tas ir ļoti jautrs! Filmai jāatbild uz trim vienkāršiem jautājumiem, kas nosaka sievietes lomu šajā filmā, – vai tur ir vismaz divas varones sievietes, kurām, pirmkārt, ir vārdi; kuras, otrkārt, runā viena ar otru, un trešais – vai viņu sarunas tēma ir kaut kas cits, nevis vīrieši. Nu, un kad sāk uzskaitīt nosaukumus, ir pārsteidzoši, cik maz filmu, tostarp labu filmu un pavisam nesen uzņemtu filmu, spēj iziet šo testu… Nē, pagaidiet, tas ir jānoskatās, es tūlīt sameklēšu to video jūtūbē.
(Un Moda savā viedtālrunī atrod šo te, abas skatās video un smejas.)
Bet jūs vienmēr strādājat ar sievietēm, arī Pilsoņa Šaina komanda pamatā ir sievietes.
Jā, mēs bijām četras sievietes, kas taisa filmu par mirušu vīrieti. (Abas atkal smejas.).
Šis būs lielisks pēdējais teikums intervijai!
Bet es vēl piebildīšu – ja šo filmu taisītu četri vīrieši, tā būtu pavisam cita filma; viņi fokusētos uz pavisam citām lietām šajā stāstā. Ticiet man!
