Ekstrēmais sports un tā iemūžināšana videomateriālā, šķiet, iet roku rokā - dažreiz liekas, ja nebūtu kameru, nebūtu arī paša sporta. Ekstrēmā sporta filmu centrā ir perfektā trika meklējumi - un mēģinājumi to visveiksmīgāk iemūžināt. Piecus gadus ilgu meklējumu procesu pilnmetrāžas darbā apvienojusi Latvijas „freestyle” slēpošanas grupa „Skilluminati”, viņu filma “Oda” skatāma uz lielā ekrāna kinoteātrī „Forum Cinemas / Citadele”.
Uzņemt pilnmetrāžas filmu par ekstrēmo sportu ir grūtāks uzdevums, nekā varētu domāt. Šādai filmai jāparāda labākie sportistu triki, tas jādara pietiekami dinamiski un daudzveidīgi, lai skatītāju nenogurdinātu, un vēl – jāpiedāvā pietiekami daudz stāstniecības elementu, lai noturētu skatītāja uzmanību apmēram stundas garumā.
Izveidot šādu materiālu ir izdevies slēpotāju grupai Skilluminati – Latvijas freestyle slēpošanas apvienībai, kura aizsākusies 2011. gadā, reizē ar tās pirmo īsfilmu Manifesto (2012). Gadu vēlāk iznāca otrā filma Sklmnti (2013), kas ar 40 ekrāna minūtēm jau kvalificējas vidējā garuma filmu kategorijai (saruna ar filmas veidotājiem pēc Sklmnti iznākšanas lasāma Kino Rakstu 2013. gada dubultnumurā[1]
Kā intervijās uzsver grupas dalībnieki, šīs filmas viņiem ir veids, kā popularizēt savu unikālo un šauri pārstāvēto sporta veidu ārpus slēpotāju aprindām.
Filma Oda sastāv no trim vēstījuma līmeņiem. Vienā aktieris un slēpotājs Pauls Iklāvs, tērpts baltās, askētiskās drēbēs, ir uzfilmēts telpā, kura atgādina sci-fi filmu vidi (gan telpa, gan varoņa ietērps ļoti atsauc atmiņā Uģa Oltes diplomdarba filmu KK 2678 (2008). Reizē šī telpa kalpo kā black box - tukša, melna teātra skatuve, ko var piepildīt ar jebkādu saturu. Pauls Iklāvs, kurš apdzīvo šo telpu, filmā darbojas kā stāstnieks – aizkadra tekstā viņš pats skaidro, ka pārstāv “daudzus cilvēkus reizē” un ir “šī stāsta gids”. Ainas, ko Valmieras teātra aktieris izspēlē šajā telpā, papildina viņa iekšējais monologs. Teksts vēsta par to, ko slēpošana nozīmē grupas Skilluminati dalībniekiem (interesanti, ka paša Iklāva balss filmā nemaz nav dzirdama, viņa vietā tekstu ierunājis Artūrs Tols).
Otra filmas caurviju līnija ir filmējumi no Rīgas ielām (publicitātes materiālos rakstīts, ka dažas ainas filmētas arī Igaunijā), kur redzam Skilluminati dalībniekus veicam dažādus trikus. Trešā līnija izmanto atsauces uz plašāku slēpošanas kontekstu, tai skaitā klimata pasiltināšanos, un epizodēm no slēpošanas vēstures. Izmantoti vēsturiski zīmējumi un fotogrāfijas, kas attēlo, kā ziemeļbriežu mednieki izmanto pirmās slēpes, lai panāktu medījumu, kā slēpes lietotas polārajās ekspedīcijās, utt.
Slēpošana kā performance
“Mūsu filmā dokumentālisma iezīmes esam saglabājuši diezgan maz, jo pašu slēpošanu vairāk uzskatu par performanci. Taču pats stāsts tiek iznests caur vienu galveno tēlu, es pat teiktu – mistisku tēlu, kas ir tā mākslinieciskā puse. Un man sevišķi patīk, ka katrs var piedāvāt savu versiju tam, kas viņš ir,” sarunā ar Kultūras Dienu saka viens no filmas režisoriem – Ernests Cerbulis. Odas uzņemšanas iemesls, protams, ir pavisam praktisks – fiksēt sportistu attīstību un viņu spēju īstenot trikus pāris sekunžu mirkļos, kad viņu prasmes manifestējas pilsētas ielās. Šī filma kalpo kā grupas pašreprezentācijas līdzeklis – nozīmīga sastāvdaļa katra ekstrēmā sporta veida praktizēšanā. Tomēr reizē Oda it kā mēģina autoriem pašiem sev attaisnot to, kāpēc viņi, par spīti pieaugšanai, turpina nodarboties ar šo bīstamo sportu. “Tā ir pašnāvība!”, “Bez galvas arī var palikt…”, mazās dokumentālās epizodēs slēpotājiem saka garāmgājēji, un šīs replikas nākamajā kadrā turpina atbalsoties galvenā varoņa galvā – tukšajā skatuves telpā.
Neatslābstošu uzmanību palīdz noturēt mazā drāma, kas pastāv ikviena trika iekšienē
– katrā ainā mēs kā skatītāji apgūstam aptuvenu notikuma vietas ģeogrāfiju, redzam sagatavošanas spriedzi, sagaidām lēciena brīdi un saspringuši ceram uz pozitīvu iznākumu. Oda lielākoties rāda brīžus, kad viss izdevies perfekti, tomēr tajā ir arī epizodes, kas rāda ekstrēmā sporta sliktās dienas – kritienus nežēlīgā ātrumā un bieži vien no nežēlīgiem augstumiem. Vesela riskanta slēpošanas operācija – triks pašā pilsētas centrā uz Rīgas Cirka ēkas otrā stāva kāpnēm – tiek fiksēta pilnā garumā jau no plānošanas brīža, un kadru montāžas un spriedzes kāpināšanas veids šai ainā liek domāt, ka vērojam laupīšanas operāciju kādā heist filmā.
“Sports gluži dabiski pakļaujas kinematogrāfiskai apstrādei, jo jau pats pēc savas dabas ir vizuāls notikums,” raksta kino pētniece Mareja Pomeransa (Murray Pomerance), un jādomā, ka starp daudziem filmējumos iemūžinātiem sporta veidiem freestyle slēpošana ar savu urbāno betona un metāla poētiku ir īpaši pateicīga vizuālai fiksācijai.
Filmas Oda stāstniecības maniere, škiet, jau daudzkārt redzēta citās ekstrēmā sporta filmās, bet tas nebūt nav pārmetums – tāpat kā spēlfilmu pasaulē, ekstrēmā sporta filma ir žanrs ar samērā stabilu sintaksi, un šie formas orientieri palīdz skatītājam vieglāk iejusties redzamajā. Dažas nodevas pasaulē valdošajām stāstniecības tendencēm gan šķiet visai neorganiskas; visvairāk acīs krīt tekstā integrēta leģenda, kas veido elipsi filmas iesākumā un beigās. Stāstnieks min senu teiku par kādu Sibīrijas cilti, ko esot dzirdējis kā bērns, un kontrastā ar hiperreālistiskajiem Rīgas ielu filmējumiem šai ainai grūti līdz galam noticēt. Arī stāstnieka teksti dažkārt liekas mazliet izplūduši – daudzās vietās tie veiksmīgi saspēlējas ar attēlu, bet citur to mērķis nav skaidrs, tie saduras cits ar citu, un skatītājam no malas to jēgai ir grūti piekļūt.
Tomēr filmas pamats, pašas slēpošanas ainas, ir īstenotas neticami veiksmīgi.
Īpaši jāizceļ operatoru darbs – nedrīkst aizmirst, ka lielu daļu filmas materiāla filmējuši slēpotāji paši. Oda vizuāli izskatās labāk nekā daudzi krietni pieredzējušāku filmētāju veidoti darbi, un var tikai iedomāties, cik daudz darba un plānošanas prasījis tas, lai katrs kadrs tiktu tik rūpīgi realizēts, turklāt ikreiz meklējot jaunus veidus, kā noķert kustību. Oriģināla un rūpīga pieeja atspoguļojas gan kadru gaismojumā, gan filmēšanas leņķos, gan kadru iekšējā dinamikā un kompozīcijās.
Man personiski filmas kulminācija ir aina, kur slēpošanas kadri uz vilciena sliedēm samontēti ar dziesminieka Haralda Sīmaņa progroka balādi Ezers (par šīs dziesmas milzīgo nozīmi jauniešu kultūrā vien vajadzētu uzrakstīt atsevišķu eseju). Šī aina paiet vienā elpas vilcienā – bez pretenzijām uz augstāku simbolismu, vienkārši kā absolūti jaudīga attēla un skaņas sintēze.
Vizuāli ļoti baudāmi ir pat filmas beigu titri.
Te skaisti izzīmēti storībordi piedāvā pavisam jaunu vizuālu valodu, kā skatīties uz šo sportu, un reizē sniedz arī nelielu priekšstatu par pamatīgo plānošanas darbu, kas bijis nepieciešams, lai filma ieraudzītu dienasgaismu.
Horizontālā slēpošana
“Horizontālais slēpotājs” – tā savas grupas slēpošanas manieri raksturo viens no filmas režisoriem Ernests Cerbulis. Atšķirībā no valstīm, kur slēpotāji var laisties lejup pa baltām, mūžīgu sniegu klātām nogāzēm, slēpotājiem Latvijā ir jāmeklē mazāk tradicionāli ceļi, kā nodarboties ar savu sportu. Skatoties Skilluminati filmu, var just, ka šai grupai viņu īpašais slēpošanas stils ir vesels domāšanas veids un filozofija, un to ir ļoti patīkami vērot. Bieži pēc lielākās industrijās veidotu ekstrēmā sporta klipu skatīšanās paliek sajūta, ka to varoņi ir vairāk norūpējušies par to, cik stilīgi viņi materiālā izskatās. Varbūt šī ir mazas valsts priekšrocība – tā kā filmu finansējuši paši slēpotāji, nevis milzīgi sporta apģērba zīmoli, tajā ir iespēja manifestēties šādam domāšanas svaigumam.
Un visbeidzot par filmas auditoriju. Filmas Oda darba valoda (angļu) netieši norāda arī to, kāda ir filmas veidotāju iecerētā pamata auditorija – tie, visticamāk, ir citi slēpotāji un ekstrēmā sporta interesenti visapkārt pasaulei. Tikai pārzinot katra konkrētā trika vēsturi un sarežģītības pakāpi, iespējams līdz galam novērtēt, kādu meistarības līmeni un gribasspēku pieprasa uz ekrāna redzamais. Kāds varētu būt vislielākais ieguvums filmas skatītājam, kurš nepārzina slēpošanas virtuvi? Ir ļoti interesanti vērot, kā alternatīvā veidā tiek apdzīvotas šķietami pazīstamas galvaspilsētas ainavas – sākot no tik atpazīstamiem objektiem, kā burti RĪGA, kas uz galvaspilsētas robežas sagaida katru iebraucēju, līdz pat siltumcaurulei Pētersalā – it kā necils, neievērojams objekts, bet slēpotāja acīs tas var kļūt par perfektu slaidu un notikuma centru veselai ainai.
Filma viegli pieskaras jautājumam par dažādu interešu sadursmi publiskajā telpā –
– piemēram, maza ainiņa, kur kāds pusmūža vīrietis dzen prom slēpotājus, sakot, ka ikviena vieta taču kādam pieder – kā viņi var iedomāties šeit taisīt savus trikus?! Citā kadrā kāda sieviete, kura acīmredzot nupat atbrīvojusi šo teritoriju no sniega, gandrīz lūdzošā balsī saka: “Es kā suns strādāju, un jūs paņemat, un ko jūs izdarāt...?” Nu, tā tas ir – Skilluminati grupas dalībnieku brīvība slēpot tiek realizēta pilsētā, dažādās vietās, kuras citi pilsētas iemītnieki uzskata par savām un ar visiem spēkiem grib turēt tīras no sniega.
Silts, vēl siltāks
Filmas narācijā vairākkārt parādās frāze “sapnis par milzīgu pilsētu, pilnu ar sniegu”. Kontrastējot ar šo balto sapni, uz filmas beigām arvien vairāk sāk dominēt kadri ar pēdējo gadu Rīgas realitāti – betona pilsēta ar dažām kaudzēm sagumuša, pelēka sniega.
Pirmā doma, kas uzaust prātā, ir – vai šis sports kļūst bīstamāks tagad, kad kupenu vietā kritienus amortizē kails betons? Un otrā – ņemot vērā, cik spēcīga identitātes sastāvdaļa šiem puišiem ir slēpošana, nākas domāt, ko Skilluminati un citi slēpotāji dara šoziem, kad sniega nav nemaz… Bet varbūt tieši šādas ziemas slēpotājiem ik pa laikam ir vajadzīgas. Lai apstātos, samontētu un palaistu uz ekrāniem pilnmetrāžas filmu.
