KINO Raksti

Kā mēs apēdām laikmetīgo mākslu

21.07.2017

Cēsu mākslas festivāla ietvaros 21. jūlijā pirmizrādi piedzīvo režisora Daiņa Kļavas dokumentālā filma "Laikmetīgā" (studija VFS Films), uzdodot provokatīvus jautājumus miglainā teritorijā – ko nozīmē "laikmetīgā māksla" un vai tā vispār ir definējama laikmetā, kad māksla var būt jebkas?

Daiņa Kļavas dokumentālā filma Laikmetīgā ir ironisks, vienlaikus arī pašironisks un pašrefleksīvs skatījums uz laikmetīgās mākslas pasauli, kurā iekļaujas, protams, arī kino. Tā ir šaubu un mulsuma pilna pasaule, jo, kā filmā apgalvo mākslas zinātnieks un kurators Kaspars Vanags, kā arī Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš,  šobrīd māksla var būt jebkas. Līdz ar to nošķīrums starp parastu priekšmetu un to pašu priekšmetu citā vidē, kad tas jau ir kļuvis par mākslas darbu, ir visai miglains.

Kāpēc mežā aiz zara aizķēries lielveikala maisiņš nav mākslas darbs, bet virvē iekārtam zaram piesiets melns atkritumu maiss ir mākslas darbs? Vai telpa, kurā šis objekts ir izstādīts, ir noteicošais faktors?

Šeit varam piesaukt visiem zināmo Kloda Levī-Strosa brikolāžu, tomēr šoreiz pievērsīšos nevis teoretizēšanai, bet dažām Daiņa Kļavas filmas iezīmēm, kas to padara par verbālu (Vanaga un Godiņa dialogs) un vizuālu (mākslas objektu un filmā veidoto izstāžu apmeklētāju portreti) diskusiju par to, ko nozīmē laikmetīgā māksla un vai tā vispār ir definējama.

Filma nav tikai dialogs starp abiem runātājiem, tas ir arī klusējošs dialogs starp skatītāju un mākslas darbu. Visbiežāk Kļavas filmā tas notiek izstāžu atklāšanās – tās, tāpat kā filmu pirmizrādes vai grāmatu atvēršanas, ir sava veida rituāls, kura laikā, ja nu pēkšņi prezentējamais objekts nav nepārprotami kvalificējams kā mākslas darbs, sliktākajā gadījumā atļaujamies izrādīt tikai vieglu apmulsumu, jo lielākā daļa klātesošo ir vai nu autora draugi, vai taktiski un labi audzināti paziņas vai paziņu paziņas.

Filma ir arī dialogs starp skatītāju un filmu. Mēs klausāmies sarunu par mākslu, bet izstāžu skatītāju sarunas pārsvarā ir tikai fragmentāri sadzirdamas, turklāt Andra Dzenīša skaņdarbs E(go) eleganti un griezīgi disonē ar šķietami pacilājošajiem skatiem, kad tiek atklāti mākslas darbi vai uzstādītas viļņaina reljefa stikla rūtis baznīcā.

Un tad uz mirkli pavīd gluži citas noskaņas kadrs, kad mistiskas gaismas staru kūļi iespīd baznīcā vai blāvā gaisma krīt uz sniegu naktī, padarot kadru par pabeigtu mākslas darbu.Šie tēli ir izsmalcināti skaisti, bet kadrs strauji apraujas – un tādējādi paradoksālā veidā saglabājas atmiņā ilgāk, jo režisors mums liedz to detalizēti izpētīt. Tēls ir kā vīzija, un nav vērts meklēt tajā neko citu kā tūlītēju vizuālu baudījumu. Vismaz sākotnēji, jo katru filmu iespējams analizēt, dekonstruēt un visādi citādi ar to izdarīties, bet pirmais, ko no filmas sagaidu, ir vizuālas baudas sajūta.

Cits kadrs, kad statiskā ainā no kadra kreisā stūra uz augšējo labo Doma mūrim pārlido balodis, ir gluži vienkāršs, un neņemos apgalvot, ka dziļi simbolisks, tomēr gribas atgādināt angļu mākslas kritiķa Klaiva Bella (Clive Bell) apgalvojumu, ka māksla un reliģija ir divi ceļi, pa kuriem cilvēks var no ikdienišķuma paglābties ekstāzē. „Māksla un reliģija ir līdzekļi, kā nonākt līdzīgā prāta stāvoklī”. Es parasti izvēlos mākslu, galvenokārt kino, tāpēc varbūt manas izjūtas pret Kļavas filmu ir pārlieku sentimentālas, jo tā ir filma par mākslu.

Mākslas nolūks ir izsist skatītāju no ierastās lietu uztveres (par to jau pagājušā gadsimta sākumā rakstīja Viktors Šklovskis), taču tajā pašā brīdī laikmetīgā māksla ironizē par sevi pašu. Kurš gan būs pirmais, kas metīs akmeni un teiks, ka priekšmets viņa priekšā ir tikai parasts priekšmets, kam nav nekāda sakara ar mākslu? Tas pats attiecas arī uz kino un citiem mākslas žanriem. Vienlaikus es piekrītu viedoklim, ka, piemēram, mākslas filmā jēga nepastāv pati par sevi, bet veidojas mijiedarbībā starp skatītāju un filmas režisoru.

Savulaik čīliešu izcelsmes režisors Rauls Ruizs (Raul Ruiz) apgalvoja, ka ikviens skatītājs ir savas virtuālās filmas veidotājs.

Protams, var piespiest sevi katrā darbā kaut ko ieraudzīt, saskatīt kaut ko izcilu, ierakstīt filmā visādus diskursus un krāsu simboliku, bet šeit es gribu piekrist mācītājam Godiņam – ja darbs mani pirmās aplūkošanas reizē atstāj vienaldzīgu, kāpēc man to slēpt? Pat ja iespējams, ka pēc pāris paaudzēm tiks atzīta šī darba ģenialitāte, – es taču dzīvoju vienu mūžu, un mana nezināšana, nespēja ieraudzīt novatoriskajā ģeniālo nepadara mani par mākslas pasaules plebeju, jo tādu kā Ģertrūde Steina uz pasaules nekad nav bijis daudz. Ir viegli apgalvot, ka Pols Klē vai Frensiss Bēkons ir izcili mākslinieki, jo tā mums māca mākslas vēsture. Pastāvošo kanonu var uztvert dažādi, bet tas vismaz atbrīvo no mocīšanās ar jautājumu – vai tas, ko nekad agrāk neesmu redzējis, jo tas tikko radīts, ir paliekošs darbs vai tikai krāsu pleķis uz sienas?

Viens no svarīgākajiem elementiem, kas filmā rada ironisku noskaņu, ir filmas portreti: izstāžu apmeklētāji nesteidzīgi klīst pa gaišajām un tumšajām telpām ar stikla vīna glāzēm vai plastmasas glāzītēm rokās un tumšākā zālē it kā nejauši paķer pa kādai uzkodai. Nav jau tur nekā ļauna, tikai nevajag to darīt slepšus... 

Daudzu skatītāju sejās kaut kāda saspringtība, uzspēlēti pieklājīgas intereses atblāzma, kas bieži vien uz mirkli pagaist – un tad atkal apjukums. Dažs ilgi vēro kaut kādu objektu, jo taču neklājas izstādei ātri izskriet cauri, bet, ja man kaut kas nesagādā baudu (varbūt tas mainās ar gadiem), es pārmērīgi necenšos to sev iepotēt.

Viens no sava veida vadmotīviem ir Kirila Panteļejeva vides objekts Neredzamā daļa  – peldētājs un “aisbergs”. Naturālistiski veidoto  peldētāja figūru pa laikam kāds (parasti pats mākslinieks), pie kājas turēdams, stiepj augšā pa kāpnēm un reizēm skatās nikni tam sejā, līdz parādās dzīvais objekts (kurš visas filmas gaitā, ieskaitot noslēgumu, kad objektu aizstāj viņa līdzinieks, dzīvs cilvēks, ir pats Kirils Panteļejevs). Konfrontējot viens ar otru, mākslas darba radītājs un viņa radītais saplūst, atgādinot īru dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa (William Butler Yates) dzejoļa Starp skolas bērniem / Among School Children fragmentu: „O body swayed to music, / O brightening glance, / How can we know the dancer from the dance?” („Ak, ķermenis, kas šūpojas mūzikai līdzi, Ak, skatiena spozme, / Kā atšķirt dejotāju no dejas?”)

Nav nejauši, ka pēc Ojāra Pētersona darba Lielā vāze. ¾ atklāšanas pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas (vāze ir viens no vadmotīviem, ar tās gaidīšanu pie bibliotēkas praktiski sākas filma), skanot mūzikai, kas mazliet atgādina kulminācijas epizodi no Kubrika filmas 2001. gada kosmosa odiseja / 2001: A Space Odyssey (1968),

kamera novēršas no goda viesiem un ilgi seko melnos uzvalkos ģērbtajiem darbiniekiem, kas vējā cīnās ar balto pārsegu, kas noņemts no vāzes, mēģina to savīkstīt un nobāzt no skatītāju acīm. Kāpēc to nevarētu uztvert kā daļu no hepeninga?

Bet filma ir arī par mākslas tapšanas procesu, par radošo procesu, jo mūsdienu merkantilajā (atvainojos par klišeju) sabiedrībā ekstātiska baudu var sniegt vienkāršs svētlaimes mirklis, ko ļauj izbaudīt ne tikai mākslas objekts, bet jebkurš sadzīvisks objekts – no koka norauts lapu virpulis vai vilciena atspulgs stacijas stikla sienā.

Cits nepielūdzami klātesošs tēls ir meitenes un sievietes ar lielākiem vai mazākiem ziedu pušķiem rokās, tie ir praktiski vienīgie kadri filmā, kad krāsas kļūst gandrīz pārspīlēti spilgtas. Ja izkopētu sievietes ar ziedu klēpjiem un sarindotu vienā kadru virknē, varētu likties, ka tā ir rinda pie krematorijas.

Viens no filmas stihijas elementiem ir ūdens – lietus, Daugava, ūdens kā daļa no instalācijas, kā visa pirmsākums, kā visa beigas un vienlaikus kā nekad nezūdošais.

Tā kā filma nav mūsdienu mākslas kritika, bet stāsts par mākslas uztveri un skatītājiem, Daiņa Kļavas Laikmetīgā izskan ar balsu kakofoniju, dzirdamas aprautas frāzes, kas apzīmē apjukumu un izmisīgu vēlmi nostiprināties un tikt pamanītiem šai  vietā, ko dēvē par laikmetīgās mākslas telpu. Kādā no epizodēm fonā dzirdams dialogs: „Bet kliņģeris bija patiešām kolosāls. – Jā, tas bija lielisks.” Un ja nu arī tas bija domāts kā mākslas objekts, tad filmu varētu nosaukt Kā mēs apēdām laikmetīgo mākslu.

Komentāri

Andza
25.09.201913:47

mēs neapēdam mākslu jo to nevar apēst dumiķi. -.-


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan