KINO Raksti

„Izmisums”. Tumšās matērijas šķetinot

14.01.2020

Traumatisku notikumu transcendence, kas spēj kopā savīt pagātnes un tagadnes takas, mākslā nav jauns temats – šo motīvu apspēlējuši gan Dostojevskis, gan Prusts, gan Streičs, gan Nolans. Bet režisors Kārlis Lesiņš pieder paaudzei, kas nekautrējas mūžīgās tēmās iepludināt autobiogrāfiskus motīvus.

Režisora Kārļa Lesiņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Izmisums vēsta par pāris dienām Gata Kārkliņa dzīvē. Gados jaunais vīrietis ir uzkāpis uz dzīves melnās svītras – hronoloģiski filma sākas ar epizodi ārsta kabinetā, kurā skatītājs uzzina, ka Gati pēdējā laikā nomāc dažādas veselības problēmas – nespēks, bezmiegs, vājums. Jau tā nožēlojamo stāvokli sarežģī fakts, ka filmas varonis tikko izšķīries no partneres un ir spiests pārvākties uz savām bērnības mājām laukos, kur joprojām pa tukšām istabām klejo viņa vecāku rēgi – patiesais iemesls viņa nespējai atvērties un arvien uzmācīgākajām garīgās veselības problēmām.

Kārļa Lesiņa filma ir interesanta ne tikai ar to, ka viņš pieder jaunai latviešu režisoru paaudzei, kuri ir gatavi samērā nepastarpināti uz lielā ekrāna ķidāt autobiogrāfiskus motīvus, turklāt darīt to ar atkāpēm no jau pierastā literārā kino stāstniecības veida, bet arī ar to, ka viņa darbs turpina tematiskās un formālās tendences, kas raksturīgas viņa vienaudžu darbiem.

Viegli stilizēts reālisms un vēlme pastāstīt "īsta (mazā) cilvēka stāstu", ko varētu uzskatīt arī par mīlestību pret sadzīvisko, lieliski iederas pasaules kino pēdējos 30 gados aktuālajā „new sinceritykustībā; šī tendence ir vērojama arī Alises Zariņas filmā Blakus un zināmā pakāpē arī Jāņa Ābeles debijā 7 miljardi gadu pirms pasaules gala. Lai arī globālā mērogā neviena no šīm filmām dižus atklājumus nav veikusi, tas ļauj paredzēt latviešu jaunā kino trendu, un jāatzīst, ka šāda atkāpe no kostīmdrāmām un, kā lieliski norāda Vilis Lācītis kādā recenzijā, limonādes salduma un uzturvērtības komēdijām, tikai un vienīgi priecē.

Tiesa, Izmisumam krietni tuvāks darbs ir 7 miljardi gadu… – arī šajā filmā autors tikai retumis atļaujas pasmaidīt par savu varoni vai viņa dzīves situāciju, tā vietā izvēloties neironizēt un mēģināt iedzīvināt sava varoņa stāvokli ar dažādu metaforisku līdzekļu palīdzību. Lesiņa filma, kā to noteikti var nojaust pēc lakoniskā nosaukuma, ir par negatīvu psiholoģisku telpu, kas radusies traumas rezultātā. Šāds uzstādījums principā paģēr konkrēta veida naratīvus – vai nu tēla analīzi, vai stāvokļa simulāciju, vai abus. Izskatās, ka Izmisums cenšas atspoguļot abus stāstījuma veidus, taču filmai īsti neizdodas nedz iedziļināties titulstāvokļa smalkumos, nedz izsaukt spēcīgu emocionālu reakciju, tādējādi paliekot vienkāršas notikumu virtenes līmenī.

Šķiet, šai nespējai pamatā ir vairākas komponentes, taču jāsāk ar pamanāmāko – diemžēl dzīves plūdums, lai arī cik spilgts un neparasts liktos tajā peldošajam, bez dramaturģiski spēcīga kodola izčākst ikdienišķumā.

Lesiņa filma formāli piestāj visās klasiska scenārija pieturvietās, taču notikumi šķiet ne pārāk saistīti un ne pārāk nozīmīgi. Lielā mērā tas notiek tādēļ, ka filmas motoram, galvenajam varonim, pietrūkst degvielas – skaidras motivācijas vai labi nolasāmu likmju. Galvenais varonis pārceļas uz bērnības mājām (kas izraisa visas turpmākās ķibeles) tikai tādēļ, ka viņa draudzene, kuras motīvi visas filmas laikā tā arī paliek miglā tīti, liek viņam pamest abu dzīvokli (tas jau nu vēl būtu loģiski, tikai tā arī netiek paskaidrots, kādēļ Gata dzīvē nav neviena drauga, paziņas vai darba kolēģa, pie kura palikt minētos "3-4 mēnešus"); klasesbiedra māsa Mia varoņa dzīvē parādās nejaušības dēļ; pat šarmantā šamane Ton Tiki (es nejokoju) būtībā ir laimīga sagadīšanās. Galvenais varonis jūtami reaģē tikai uz saviem pagātnes rēgiem, taču, tā kā tie absolūti nedominē pār visām stāsta līnijām, šīs attiecības iegūst svaru tikai pāris beigu epizodēs.

Stāstu mulsinošu padara arī veids, kādā filmas režisors un scenārists eksponē galveno varoni – par Gati un viņa dzīvi jau no paša sākuma netiek sniegta gandrīz nekāda informācija, norādes par viņa stāvokli bieži vien ir tik nekonkrētas, ka no daudznozīmīgām kļūst par vienkārši nesaprotamām. Tēlu iedzīvināt īsti neizdodas arī galvenās lomas atveidotājam Kasparam Zālem – izmisums, depresija un pēctraumatiskā stresa sindroms viņa izpildījumā nolasās kā pusaudzīgs lecīgums un atsvešinājums, kurā tomēr nevar sajust dziļu pārdzīvojumu atstātās pēdas.

Skaidrs, kinoekrāns nav teātra skatuve, taču nepietiek tikai ar tuvplānu, tajā kaut kam arī jākustas.

Filmas varoņi daudzkārt runā klaji konstruētu un literāru tekstu, kuram, šķiet, ir nerealizētas pretenzijas uz spriedzi un daudznozīmību. Tas labi strādā mirkļos, kad uz ekrāna redzami mūžam neieinteresētie ārsti un likumsargi, – to var saprast, ja pieņemam, ka filma atspoguļo tikai Gata subjektīvo redzējumu, taču problēmas rodas tad, kad līdzīgi sāk runāt pats galvenais varonis. It īpaši tādēļ, ka viņš runā tik maz.

Kārlis Lesiņš izvēlas lielu daļu gan faktiskās, gan emocionālās informācijas nodot vizuāli. Efektīvs ir filmas operatora Mārtiņa Jurevica lēmums varoņa iekšējo emocionālo stāvokli parādīt ar anamorfas optikas un vecinātu krāsu palīdzību, iedarbojas arī tīrās un iespaidīgās mizanscēnas. Uzslavas pelnījis arī filmas mākslinieks Gints Sippo (un ne par apgāzto mašīnu) – neskatoties uz nosacīti tik mazo filmas budžetu, stāsta darbības vide nebūt nerada nabadzības sajūtu. Brīžiem filmu glābj arī komponista Edvarda Brodera vienkāršais, bet trāpīgais skaņu celiņš, kurā klaviermūzika ievijas baltajā troksnī, taču arī tā reizēm bīstami balansē uz pārspīlējuma robežas (uzskatāmākais piemērs – jaunās frizūras iegūšana).

Kopējās mizanscēnās izvēlēts attēlot arī, manuprāt, interesantāko filmas daļu – galvenā varoņa sastapšanos ar savas pagātnes ainām.

Traumatisku notikumu transcendence, kas spēj kopā savīt pagātnes un tagadnes takas, mākslā nav jauns temats – šis motīvs ir gan Dostojevskim, gan Prustam, gan Streičam, gan Finčeram. Uzmanības vērts ir veids, kā traumatiskais tiek atspoguļots – simboliski (Streiča Carmen Horrendum), atmiņu ainu veidā (Kristofera Nolana Memento un virkne citu filmu) vai kā līdzās pastāvoša realitātes daļa. Šādā ziņā filma šķiet radniecīga 2017. gada Kannu festivālā labākā scenārija balvu saņēmušajai Linnas Remzijas trillera dekonstrukcijai Tevis te nebija / You Were Never Really Here, kurā, līdzīgi Izmisumam, pagātnes traumas nekad netiek pilnībā izskaidrotas, taču tāpat eksistē paralēli galvenā varoņa pasaulei, katru reizi pārsteidzot skatītāju ar savu lietišķo brutalitāti (emocionālo un fizisko).

Par spīti latviešu kinematogrāfijā nepierastajam paņēmienam, tas gan neizskatās pārāk iedarbīgs – daļēji tāpēc, ka uz to netiek likts pietiekams uzsvars, daļēji tāpēc, ka šīs epizodes izšķīst starp mazāk izteiksmīgām un nesaprotamām sižeta līnijām (spilgts piemērs – bijusī draudzene). 

 Filmai ir ieturēta kopējā atmosfēra un gana daudz sastāvdaļu, lai tā spētu rezonēt ar skatītāju, kurš varētu būt piedzīvojis ko līdzīgu. Vai tā spēj atklāt ko jaunu vai sniegt ieskatu tiem, kuri nav saskārušies ar filmā apskatītajām problēmām? Nezinu. Izmisums brīžiem detaļās atklāj to, ka šis stāsts iecerē ir niansēts un vēlas pieiet tēmu smagumam ar izpratni un māksliniecisku vispārinājumu. Diemžēl filmas dārgumi pazūd apkārtējo notikumu straumē, kas rada iespaidu, ka, iespējams, piemērotāks būtu bijis īsfilmas formāts.

Man vienmēr ir šķitis svarīgi sev atbildēt uz vienu jautājumu – vai tas, ko es skatos, ir gana svarīgs, lai nokļūtu uz ekrāna?

Neizlikšos, ka varu pretendēt uz pilnīgu objektivitāti, taču man šķiet, ka Izmisumam tomēr vajadzēja tapt. Gan kā liecībai par Prozaka, ui, Zaldoxan paaudzi, kurai piederu arī pats, gan kā nosacīti jaunas tēmas pieteikumam latviešu spēlfilmu kategorijā. Kārlis Lesiņš ar savu iepriekšējo darbību īsfilmās un dokumentālajā kino pierādījis, ka ir vērīgs un jūtīgs režisors, un kaut kas liek ticēt, ka šīs kvalitātes var spīdēt arī pilnmetrāžas inscenētajā kino. Jāsecina, ka visvairāk Izmisums laikam bija nepieciešams pašam Kārlim Lesiņam – nevaru vien sagaidīt, kas taps tagad, kad ir nomests pagātnes svars.

Komentāri

Uģis Olte
29.01.202009:11

"Memento" ir Nolans, ne Finčers.

Elīna Reitere
05.02.202023:22

@Uģis Olte Paldies par vērību! Izlabojām.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan