Rīgas starptautiskā kinofestivāla izlasē „Festival Selection” iekļauta spēlfilma „Luka”, kuru Riga IFF radošā direktore Sonora Broka noskatīja šāgada sākumā, Roterdamas festivāla pasaules pirmizrādē. Tur arī tapa intervija ar filmas režisori Džesiku Vudvortu un aktrisi Džeraldīni Čaplinu, leģendārā Čārlija Čaplina meitu, kam šajā filmā ir ļoti intriģējoša loma.
Šāgada Roterdamas kinofestivāla (IFRR) programmā Big Screen Competition pasaules pirmizrādi piedzīvoja Beļģijas, Itālijas, Nīderlandes, Bulgārijas un Armēnijas kopražojuma spēlfilma Luka, kuras aktieru ansamblī redzami daudzi spilgti un dažādiem nopelniem jau atzīmēti aktieri un aktrises. Visdīvaināko, tādu kā nekatrās dzimtes tēlu – Augstākās pavēlniecības Ģenerāli – spēlē amerikāņu dramaturga Jūdžina O’Nīla mazmeita un Čārlija Čaplina meita, aktrise Džeraldīne Čaplina, kas labprāt līdzsvaro filmēšanos grodās lielbudžeta filmās ar amizantiem piedāvājumiem no Eiropas kino. Filmas Luka titullomu atveido beļģu aktieris Jonass Smalders, kurš ticis pamanīts arī Berlināles Shooting Stars programmā jaunajām, daudzsološajām ekrāna sejām; filmā piedalās arī Jans Bijvoets, kurš redzēts gan Aleksa van Varmerdama filmā Borgmans (2013), gan pasaulslavenajā seriālā Birmingemas banda / Peaky Blinders (2013–2022); flāmu laikmetīgās dejas pārstāvis, horeogrāfs, aktieris un mūziķis Sems Lūviks; harizmātiskais armēņu aktieris un režisors Samvels Tadevosjans.
Filmā aiz kadra darbojusies ne mazāk talantīga radošā komanda – režisore Džesika Vudvorta, kas iepriekš par filmu Khadak (2006) ieguvusi Venēcijas lauvu, un Polijā dzimusī beļģu operatore Virdžīnija Surdeja, kas vairākkārt sadarbojusies ar zviedru dokumentālā kino režisori Annu Ebornu (filmās Lida (2017), Transnistra (2019)) un afgāņu režisori Šarbano Sadatu – viņu filma Bāreņu nams / The Orphanage (2019) tika pirmizrādīta Director’s Fortnight programmā Kannu kinofestivālā. Surdeja uzņēmusi arī Marjamas Tuzani filmas Ādams / Adam (2019), un Zilais kaftāns / Le bleu du caftan (2022).
Komandā ir arī itāļu komponists Teho Teardo, kura darbi komentārus neprasa – viņa mūzika dzirdama filmās Il Divo (2008) un Guči nams / House of Gucci (2021) –, bet producentu brigādē apvienojušies ilggadējais Vudvortas režijas kolēģis, beļģis Pīters Brosens, Stefans Kitanovs un Mira Staleva no Sofijas starptautiskā kinofestivāla, tāpat arī armēniete Andžela Frangjana, kura iepriekš vairāk bijusi pazīstama dokumentālā kino lauciņā.
Džesikas Vudvortas melnbaltās kinopoēmas Luka stāsts tapis, iedvesmojoties no Dino Buzati (1906–1972) romāna Tatāru tuksnesis / The Tartar Steppe (1940). Šajā Buzati darbā, kas bieži tiek pielīdzināts Kafkas romānam Pils, savijas militārisma ideoloģijas kritika un pārdomas par cilvēka neizbēgamo tieksmi pēc slavas. Īsi pēc Otrā Pasaules kara sākuma izdotā romāna centrā ir jauns kareivis, Džovanni Drogo, kura mūžs paiet, apsargājot vecu, novārtā pamestu, izolētu pierobežas fortu, kurā cilvēki jau gadsimtiem ilgi ir veltīgi gaidījuši mītiska ienaidnieka triecienu. Drogo pavada gadus nocietinājuma priekšpostenī ar skatu uz tuksnešainu ieleju, gaidot militāra konflikta sākumu – uzbrukumu no barbariem, kas, kā baumo, dzīvo aiz tuksneša. Drogo alkst kaujas, kurā viņa dzīve un forta pastāvēšana varētu apliecināt savu lietderību. Pirmā ekranizācija pēc Buzati romāna motīviem uzņemta jau 1976. gadā, Valerio Zurlini filmā The Desert of the Tartars / Il deserto dei tartari galvenajās lomās redzami Žaks Perins, Vitorio Gasmans, Helmuts Grīms, aktieru ansamblī arī Žans Luijs Trentiņāns un Makss fon Sīdovs.
Džesikas Vudvortas un Virdžīnijas Surdejas kopdarbā realizētā izteikti kontrastainā, melni baltā versija par kādas civilizācijas izmisīgajiem centieniem materializēt iedomāto ienaidnieku no ārpuses ir tuva dejas izrādei, laikmetīgajai fotogrāfijai, grafikai, dejas izrādei vai operas iestudējumam. Filmas galvenais varonis ir jauns kareivis Luka, kurš, cīņas kāres izaicināts, ierodas kādā Kairas cietoksnī, saules izdedzinātu klajumu vidū (filmēšana notika Etnas vulkāna nogāzēs un kādā nepabeigtā Sicīlijas hidroelektrostacijā). Nepieejamajā nocietinājumā vīrieši rūda garu un ķermeni nemitīgos, nežēlīgos kaujas mākslas treniņos. Neticami lakonisko un vienlaikus izteiksmīgo ainavu ielokā cilvēciskās kaislības gruzd svelmē un spilgtajā saulē, reducējot visu emociju un izjūtu spektru līdz ciešam hierarhiskas struktūras kodolam, kurā neatliek vietas nekam tik iracionālam kā draudzībai un vecāku mīlestībai. Lielākais sods pēc cietokšņa likumiem ir izstumšana, kurā vainīgais pavada atlikušās mūža dienas pagraba tumsā, bez pārtikas un ūdens, bet pats ļaunākais – ar viņu neviens vairs nedrīkst sarunāties, pat ne uzlūkot. Kādā mirklī nežēlastībā krīt arī talantīgais snaiperis Luka, viņš kļūst par “izstumto varoni” (ghosted hero), un atmosfēra viņa soda vietā tiek raksturota izteiksmīgi – “pat ēnas šeit nekustas”.
***
Roterdamas festivāla laikā man radās iespēja sarunāties ar filmas režisori Džesiku Vudvortu un aktrisi Džeraldīni Čaplinu, kas redzama Ģenerāļa lomā. Roterdamai tik raksturīgajā neformālajā gaisotnē mēs sarunājāmies pie stāvgalda festivāla centrālās ēkas gaitenī, kur apkārt joprojām noritēja skaļas zoom sapulces, grupu fotografēšanās un dzīvas diskusijas. Džeraldīnes Čaplinas smalkais stāvs organiski iekļāvās IFFR brīvajā koptēlā – tērpusies legingos, kuru apdrukā bija saskatāmi guļoši jēri ar skeletu galvām, košos sporta šortos, pārgājienu zābakos, un, visticamāk, pašadītā dažnedažādu raibu rakstu un faktūru džemperī, viņa sēdēja uz augstā krēsla, rokās atspiedusi galvu un visu sarunas laiku nenolaida vērīgo skatienu no mums ar režisori. Sarunai atvēlēto askētisko 15 minūšu sākuma tiesa pagāja, Džeraldīnei un viņas vīram sajūsminoties par manu vārdu. “Sonora!” viņa izsaucās, paceļot rokas, kamēr vīrs ieguglēja, ka eksistē tāds pūtēju orķestris. Nākamā sarunas tēma neizbēgami bija valsts, kuru pārstāvu. “Latvija!” slavenā aktrise aizgrābti atkārtoja savu žestu.
Biju jau brīdināta, ka Vudvorta un Čaplina piekrīt tikai dubultintervijai, un tā arī notika – nav iespējams nošķirt sarunas daļas, kurās kāda no viņām spētu noturēties, otru nepārtraukusi vai nepapildinājusi. Čaplinas siltā, dziļā balss un Vudvortas klusie, gaišie smiekliņi nerimās ne uz mirkli. Piecpadsmit minūtes izvērtās divdesmit piecās un būtu ilgušas vēl, ja ne nākamais preses pārstāvis, kurš mīņājās aiz muguras. Turpinājumā – ieskats mūsu sarunā par to, kā deja un rituāls var kļūt par kontroles instrumentu, cik ilgi un sarežģīti sadarbībā ar komponistu Teardo tapa filmas skaņu celiņš, kādi ir aktiera darba disciplīnas pamatprincipi un kādas filmas iedvesmojušas to, kā Buzati romāna ekranizējums izskatās 2023. gadā.
Sonora Broka: – Kairas forta kareivju komunikācija filmā ir līdzīga rituāliem, pat laikmetīgajai dejai, performancēm, dažkārt tajās ir arī dzīvnieciski elementi. Vai tādas atdarināšanas spēles ir svarīgas saiknes radīšanai šādā slēgtā sabiedrībā?
Džesika Vudvorta: – Jau kopš seniem laikiem rituāli ir bijuši nepieciešami, tiem piemīt būtiska funkcija – lai radītu saikni starp cilvēkiem, lai izprastu lietas, lai komunicētu. Jūs lietojāt vārdu „dzīvniecisks” – un mēs esam dzīvnieki! Es gribēju izstrādāt noteiktu uzvedības kodeksu šajā cietoksnī, bet ar aktieru ansambļa palīdzību. Īpašais rokas sveiciens, cīņu imitāciju ainas, maoru rituālajai dejai haka līdzīgā epizode, kad viņi svin lietus atnākšanu… Es piesaistīju Semu Lūviku, izcilu dejotāju un horeogrāfu, kurš redzams arī vienā lomā, lai viņš palīdzētu man šajos meklējumos. Mums bija jāizveido tāda kā kustību vārdnīca, un mēs organizējām dažādas meistarklases, iesaistot arvien vairāk aktieru. Viņiem bija gandrīz jāelpo vienā ritmā; kā filmā saka Hercogs – mēs esam viens. Šī elpošana ir kolektīva, viņi ir viena būtne. Savukārt Augstākās pavēlniecības uzdevums filmā ir šo kopienu stingri kontrolēt, saglabāt ilūziju neskartu, pārvaldīt cietoksnī sapulcinātos cilvēkus, viņu brīvo gribu.
Ierobežotā budžeta dēļ mums nebija daudz laika filmēšanas laukumā, tādēļ nācās turēt aktierus uz spēku izsīkuma robežas, un tas ir līdzeklis, ko daudzi režīmi izmantojuši, lai apklusinātu cilvēkus. Kareivja Kipa izraidīšana jeb ignorēšana ir indikators, ka šajā militārajā kopienā tiek izmantota arī iebiedēšana un sodīšana. Tā ir briesmīga nāve – mirt no slāpēm tumšā nostūrī pazemē, viens ļoti efektīvs veids, ko izmantojām, lai parādītu, ka Augstākā pavēlniecība izmanto vardarbību un bailes, lai apklusinātu dumpīgos un saglabātu ārējā apdraudējuma ilūziju neskartu tik ilgi, cik iespējams. Šīs ilūzijas apšaubīšana nav pieļaujama.
Ģenerālis vai Ģenerāle ir ļoti spēcīga personība, kas pārrauga stingri hierarhisku, slēgtu sabiedrību, bet ir vienīgā sieviete vīriešu pasaulē, lai gan viņas tēls un apģērbs ir ļoti vīrišķīgi. Vai tam, ka ģenerālis ir sieviete, ir īpaša nozīme?
Džeraldīne Čaplina: – Es nedomāju, ka viņa ir vīrietis vai sieviete. Es domāju, ka tas nav būtiski. Tas ir rāpulis. Tas varētu būt vīrietis… manuprāt, šis personāžs tika uzrakstīts kā vīrietis, bet galaproduktā, filmā tas atrodas kaut kur pa vidu.
Vudvorta: – Bet būt vidū ir lieliski. Jo mēs visi tik un tā kaut kur turpat esam. Tēla ideja bija – izvairīties no tā, ka filmā būtu redzama pavēlnieces kundze un tai paklausīgu vīriešu pulciņš. Filma nav būvēta uz cinisma bāzes, to nav veidojis bunch of angry birds – pikto putnu bars; tādi mēs neesam. Tātad patiesībā viņas dzimums nav tik svarīgs.
Džeraldīn, visas jūsu varones kustības filmā, dažkārt pat hipnotizējošas, izskatās rūpīgi horeografētas – vai tas bija jūsu pienesums lomai? Kā jūs to izstrādājāt?
Čaplina: – Es nezinu, ko pienesu lomai; manuprāt, loma pastāv pati par sevi. Manā galvā loma pastāv. Iedvesmots režisors to rada kopā ar aktieri, bet šī loma jau bija, šis dīvainais rāpulis, lai kas tas būtu, vīrietis, sieviete, vienalga, – tas eksistēja, un lietas nostājās savās vietās. Žesti paši atnāk, lietas notiek. Un tad jūs zināt, ka žesti ir pareizie.
Vudvorta: – Tās ir rokas, kas visu pasaka, – vismaz manā režisores skatījumā. Kad rokas sāk kustēties ļoti patiesā manierē, es zinu, ka loma ir izstrādāta. Un redzu, cik tā ir izteiksmīga. Jārada apstākļi, lai ķermenis dzīvotu un elpotu autentiski konkrētā stāsta un konkrētās vietas visumā. Bet arī atrašanās šajā filmēšanas vietā bija ļoti noderīga.
Čaplina: – Jā!
Vudvorta: – Tik nāvējoši kluss.
Čaplina: – Kostīmi, vieta…
Vudvorta: – Kostīmi, un ierobežotais laiks, kas mums dots filmēšanas laukumā.
Čaplina: – Viss!
Vudvorta: – Iepriekš bija iespējams izstrādāt filmu virspusēji, bet tā arī nebija skaidrs, kā tieši jūs kustēsieties vai sēdēsiet, līdz nonācām tur.
Čaplina: – Jā!
Vudvorta: – Iepriekš netika radīts kadrējums, tas bija jādiktē ķermenim. Bija nepieciešams iegremdēties. Katram varonim, patiesi, dabiski..
Čaplina: – Viņi pastāv, šie varoņi, ne tikai iedomās. Es domāju, ka tas ir kaut kas tāds, kas vienlaikus jau pastāv un tajā pašā laikā arī tiek radīts.
Vudvorta: – Mums bija jārada teritorija, kas bija pietiekami droša, bet arī gana biedējoša. Mēs filmējām uz 16mm lentes, un jūs zināt, ka tas ir ierobežots process. Pastāvēja ierobežojumi, jo mums bija tik mazs budžets. Tādēļ tas bija jautājums par maksimālu visu apstākļu sakārtošanu tā, lai aktieri varētu dzīvot, elpot brīvi un patiesi. Īstajā brīdī.
Dažās epizodēs jūsu atveidotais Ģenerālis spēlē tādu kā stīgu mūzikas instrumentu – vai tā ir viņa ideja par harmoniju? Vai tas ir viņa mierinājums?
Čaplina: – Es domāju, ka tā ir sava veida raksturīgā darbība — jūs zināt, daži cilvēki mēdz skricelēt kaut ko. Daži cilvēki spēlē naglas ar lociņu, daži cilvēki baksta degunu, tā ir lieta, ko viņi gandrīz neapzināti dara. Ģenerāle spēlē uz smieklīgām naglām pie mūra un kļūst ļoti aizkustināta. Pilnībā aizkustināta un emocionāla par tām stulbajām naglām.
Vudvorta: – Tas ir īsts instruments. Es biju Maison de la pataphonie Dinānā, Beļģijā, kur to redzēju – koka kasti, īstu pagātnes mūzikas instrumentu.
Čaplina: – Bet tam ir skaņa.
Vudvorta: – Jā, tam ir skaņa. Tikai šīs naglas, protams, nerada rezonansi ar akmeni, vienīgi ar koku. Filmēšanas vietā bija mūris, kas nav filmā redzams pilnībā, tikai uz mirkli; mēs to saucām par vētras sienu. Tur mēs uzstādījām šīs naglas, jo es zināju, ka tas būs vajadzīgs Ģenerālim. Katram virsniekam ir kāds rekvizīts, kāds rīks. Seržantam Majoram Rafam ir smieklīgs zizlis, kā no beļģu karnevāliem, un man likās, ka arī Ģenerālim kaut ko vajag, bet viss, ko piemeklējām, bija smieklīgs un sāka izskatīties pēc Harija Potera filmām. Un tad es sapratu – tam jābūt lociņam. Un viss sastājās savās vietās, ļoti dabiski.
Vienā no filmas nozīmīgākajiem dialogiem Seržants Majors Rafs saka – “noteikumi uztur mūs civilizētus”. Vai jūs ar savu filmu uzdodat jautājumu par noteikumiem kā līdzekli, kā kontroles rīku?
Vudvorta: – Es domāju, noteikumiem ir sava funkcija, bet tie arī paver iespēju ļaunprātīgai izmantošanai, un tas ir satraucošs moments. Kā mēs zinām, tas notiek visapkārt, avīzes ir pilnas ar ziņām par varas ļaunprātīgu izmantošanu, tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un tas patiesībā ir saistīts ar vienu mirkli filmā, bez kura tai nebūtu jēgas, – tas ir mirklis, kad Luka pagriež šai iekārtai, šiem noteikumiem muguru. Mēs visi esam uz to spējīgi. Ikdienā mēs šaubāmies, apšaubām un kritizējam, tas ir tas, ko mēs kā pilsoņi darām, bet mūsu visu rīcībā ir arī mazliet varas – pat ja mēs neesam nekas, mums visiem ir iespēja pagriezt tam muguru. Un tas arī ir Lukas nozīmīgākais veikums. Viņa varonīgākā darbība. Viņa uzdrošināšanās.
Padevība, izturība, upurēšanās – tie ir galvenie principi, kas jāievēro kareivjiem filmā. Vai tos varam saistīt arī ar aktiera darba rutīnu?
Čaplina: – Es vēl pievienotu tiem trijiem disciplīnu. Disciplīna ir tik svarīga! Bet no grāmatas vēl nāk klāt vientulība. Vientulība, ko radījusi šī sieviete, Ģenerāle, – es pat šoreiz neteicu „rāpulis”. Sajūta, kas rodas, lasot grāmatu, ir tāda sūrstoša vientulība. Šī grāmata rada sāpes, tā liek ilgoties.
Vudvorta: – Un arī piepilda ar brīnumu – tā ir burvība, ko mēs centāmies saglabāt.
Filma Luka ir gandrīz vai vizuāla dzeja, ar dažiem dialogiem un lielu uzsvaru uz neticami skaisto attēlu un tā faktūru, kam ir gandrīz tikpat liela nozīme, kā filmas varoņiem, bet filmas operatori Virdžīniju Surdeju mēs pazīstam no filmām, kas pārstāv absolūti citādu vizuālo estētiku. Kā jūs definējāt, kā izskatīsies Lukas pasaule un kā filma tiks uzņemta?
Vudvorta: – Mēs to nedarījām. Mēs nekad to skaidri nenorunājām, mums nebija ne saraksta, ne mantras, ne doktrīnas, vispār nekādu atsauču. Mums ir līdzīga kino gaume, mūs aizkustina līdzīgas lietas, un mēs jau no paša sākuma ļoti ņēmām vērā skaņu, kas vēl nebija tapusi, bet tiks radīta. Filmas ritmam, dejai un fiziskumam bija jākļūst par galveno. Virdžīnijai bija jānonāk pavisam tuvu aktieriem, jājūt, kā viņi elpo, kā mijiedarbojas, lai reaģētu uz to, tātad aktierus pozicionējot kā svarīgākos un kameru kā sekotāju. No tā arī dzima filmas valoda. Tātad nekāda priekšraksta nebija. Protams, bija atsauces, kuras ienāca filmā. Nakts dimanti, Marketa Lazarova, La Jetée, visas šīs lieliskās kino sajūtas – kā saka Džeraldīne, “tas viss atgriežas kā sajūta”. Mēs sekojām filmas dabiskajai gaitai. Zinājām, ka tā būs melnbalta, zinājām, ka tā tiks uzņemta uz 16mm lentes, jo gribējām, lai procesā tiktu saglabāts tikai ierobežots informācijas apjoms. Daudzkārt braucām uz Sicīliju, kur tika plānota filmēšana, lai pētītu – cik balts tur ir balts, cik balts tas var būt, cik ļoti melns tur var būt; pētījām līdzsvaru starp abiem. Zināju, ka filmas attēlā būs izteikts kontrasts, – tas, iespējams, bija pats skaidrākais, ko es zināju. Spilgts kontrasts un ainava, kur atrodas galvenā celtne, – arhitektūra ainavā.
Jūs piešķirat lielu nozīmi simetrijai, ģeometriskām formām – zvaigžņu kartēm, lielām stikla lēcām, sfēriskajai būvei, kur radists Konstantīns veic savus pētījumus… Ko šie objekti pienes filmas kinematogrāfiskajai telpai?
Vudvorta: – Viņš atrodas pamestā rotaļlaukumā, kamēr mums bija citas robežas un robežšķirtnes, ko izpētīt, – no perspektīvas, kur tās atrodas stāsta visumā. Mēs gatavojāmies doties uz zvaigznēm un tālāk, lai saprastu savu kosmosu. Un tas, ko redzam kadrā, ir Konstantīnam vairs nevajadzīgās, pāri palikušās rotaļlietas, ko viņš nevar pilnībā aktivizēt vai integrēt nevienā objektā vai iecerē. Zinātkāres uzkurināts, viņš tiek tur atstāts vienatnē. Jo viņš spēj efektīvi ieklausīties, sadzirdēt vēju un dot brīdinājuma signālu. Vispār šī ēka ir pamests NATO radiolokators. Lielāko daļu optikas uz turieni atveda filmas māksliniece Sabīna Hristova no Sofijas, tie ir skaisti instrumenti. Kosmoss, ko pēta Konstantīns, atgādina kosmosu mūsos, kurš ir tikpat noslēpumains, nezināms. Šī pieeja savā ziņā sniedza vizualizāciju Konstantīna tēla noslēpumainībai, viņš vienmēr bija un paliks mistērija, un tieši šis neizskaidrojamības aspekts viņā piesaista Luku. Suģestija, kas pāraug par kaut ko neviennozīmīgu, bet īstu. Iekāres virzīta suģestija.
Filmā redzams, kā karavīri šauj uz ģipša galvām – seno skulptūru kopijām. Vai tas ir citas, svešas kultūras iznīcināšanas akts?
Vudvorta: – Savā ziņā jā, tā var teikt, var tā interpretēt. (Abas ar Džeraldīni sāk smieties.) Tā diena bija tik jocīga!
Čaplina: – Tās smieklīgās galvas! Uz stabiem! Kam tās domātas?! Un pēkšņi uz viņiem visiem sāk šaut, tie izrādās mērķi šaušanas treniņam.
Vudvorta: – Bet jā, tās galvas bija tik ikoniskas. Pirmo reizi, kad tika filmēta šaušana, tās iznesa parādes gājienā no pazemes, un tas nekavējoties izraisīja ikvienā reakciju – tik smieklīgi!
Tas ir kā viens no tiem elementiem, kas aizrauj elpu, pārsteidz, un tu domā – paga, Augstajai komandantūrai patiesībā ir humora izjūta! “Gribam dzirdēt savu ieroču sprakšķēšanu!” Tātad arī viņi var izklaidēties!
Stāvēt ar šo nožēlojamo koku rokā, kā Hercogs… visa šī izrāde un pompozitāte, šī teatralitāte ir tik komiska. Gluži kā daudz kas militāristu pasaulē.
Viss šis dekoratīvisms ir smieklīgs, tomēr bez tā vienalga neiztikt. Labākais, ko viņi var darīt, ir pacelt šīs ģipša galvas… bet forta kareivji ir briesmīgi slikti šāvēji, jo viņi nekad nav karojuši. Tieši tur Luka var paspīdēt ar savu prasmi, un tad jau viena lieta ved pie citas.
Mūziku jūsu filmai ir sarakstījis Teho Teardo.
Vudvorta: – Es zinu visus viņa darbus, Teardo radītās mūzikas spektrs ir milzīgs. Viņam ir projekti, kas īstenoti, ierakstot kora mūziku senās baznīcās, Friuli-Venēcijas Džūlijas reģionā, no kurienes nāk arī viņš pats. Viņš bija lasījis Buzati romānu, zināja pēc tā motīviem 1976. gadā uzņemto režisora Zurlini filmu; Teardo noskatījās visas manas iepriekšējās filmas un tad nolēma – labi, esmu gatavs izaicinājumam! Izaicinājums bija ne tikai mūzika, bet arī tās saderība ar filmas skaņu. Man bija ļoti svarīgi, ka mums bija šis ménage à trois posms Amsterdamā – skaņas komanda un Teardo –, tas bija pingpongs, kas ilga apmēram deviņus mēnešus. Un tad dzemdības, ļoti sāpīgas dzemdības, jo komponista sākotnējā intuīcija bija pareiza – ka tam visam nepieciešams zināms smagums. Savukārt es biju noskaņojusies uz ļoti trakulīgas nots, uz humoristisko daļu. Un man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai šo daļu noliktu tur, kur tai patiesībā bija jāatrodas. Materiālam piemīt pašam sava, iekšējā patiesība, man vajadzēja kādu laiku, lai to saprastu. Galvenais mērķis šajā procesā bija – izpētīt visas skaņu krāsas, un tas kļuva par lielāko izaicinājumu. Nē, nē, lielākais izaicinājums būs filmas izplatīšana! (Smejas.) Jo tas vienmēr ir murgs, lielākā elle filmas veidošanā ir mēģinājums aizsniegt skatītājus.
Bet, tātad, galu galā mēs ķepurojāmies un ķepurojāmies, kas bija dabiski, jo saruna starp režisoru un komponistu pilnīgi atšķiras no sarunas starp režisoru un scenogrāfu, mākslinieku vai kostīmu mākslinieku. Tā ir vērošana, pētīšana – jā… nē… jā… nē… Par mūziku nav iespējams pateikt vārdiem, kādēļ kaut kas nestrādā. Teiksim, es varu saklausīt kaut ko tādu, kas man atgādina kiču, bet viņš to nedzird, vai varbūt es sadzirdu kaut ko ironisku, un arī to nevaru nodot tālāk. Tas ir ļoti grūti, tas ir ķermenisks process, tāpēc jau pirmajā reizē, kad strādājām ar komponistu, bija jāatrod sinerģija. Man patika izaicinājums, bet tas nebija viegli, jo tā bija pastāvīga konfrontācija ar to, kas es esmu, tā bija radīšana divatā, saruna starp divām dvēselēm, bez vārdiem. Mēs lieliski pavadījām laiku. Daudz laika pavadījām Teardo studijā, kur viņš radīja traku mūziku, tādā kā transā, un es domāju – okei, jā, bet tie vēl ir meklējumi… Viņš paveica lielisku darbu.
Čaplina: – Deviņi mēneši!
Vudvorta: – Jā, komponists sāka darbu janvārī. Viņš tiešām pēc tam bija noguris. Jo lieta ir tāda – kamēr neesi apmierināts, tev jāturpina meklēt, un ar to nevar kļūdīties.
Čaplina: – Nē.
Vudvorta: – Tāpēc mēs tikai turpinājām meklēt, un es visus nogurdināju, vai ne? (Smejas.) Tas viņu bija pilnībā izsmēlis. Bet šim procesam bija jābūt nogurdinošam. Jo tas ir ārkārtīgi nogurdinošs stāsts. Un tik vērienīgs, tam bija jābūt tik personīgam un patiesam, tāpēc ir jābūt gatavam zaudēt daudz miega. Katra filma man nāk grūti, katru filmu ir neiespējami uzņemt, bet šī... mēs bijām ļoti apmierināti ar rezultātu.
Džeraldīn, jūs esat strādājusi ar Džesiku Vudvortu arī savā iepriekšējā filmā Baskājainais imperators / The Barefoot Emperor (2019), kas ir pavisam citāda vizuālajā un stilistiskajā pieejā. Kas jums šķiet pievilcīgs jūsu sadarbībā? Kāpēc izvēlējāties šo projektu?
Čaplina: – Es pieņēmu piedāvājumu filmēties Baskājainajā imperatorā, jo biju redzējusi Džesikas filmu Beļģu karalis / King of the Belgians (2016), un man tā tik ļoti patika, es smējos līdz nelabumam.
Vudvorta: – Tad, kad Džeraldīne pārstāja smieties, viņa man piezvanīja.
Čaplina: – Jā, un teicu: "Es gribu būt tajā filmā!” Tas, manuprāt, ir viņas darba turpinājums, loģisks viņas darba turpinājums, es to redzu tā.
Džesiku fascinē diktatori un viņu vara, tas ir loģisks turpinājums, nevis vienkārši turpinājums; es ceru, ka tam sekos vēl citas filmas!
Vudvorta: – Es netaisīšu turpinājumu, varbūt priekšvēsturi, prīkvelu. Filmējot mēs pavadījām tik brīnišķīgu laiku. Aizraujošu laiku. Tik ļoti koncentrēties uz procesu, tā ir milzīga privilēģija. Un pēc tam saglabāt to pēcapstrādē.
Vai bija kaut kas tāds, ko jūs paturējāt sev no Lukas, no dalības šajā filmā? Emocijas? Sajūta?
Čaplina: – Vientulību. Taustāmu vientulību. Man šķiet, ka tā ir arī grāmatā. To es sajutu un, manuprāt, paturēju sev no filmas. To, ko Džesika izjuta, lasot.
Paldies jums par sarunu!
Čaplina: – Paldies! Paldies, Latvija!
Filmas Luka seansi Riga IFF ietvaros - sestdien, 14. oktobrī, 20:30 Forum Cinemas un piektdien, 20. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē. Tiešsaistē Latvijas teritorijā pieejama no pirmā seansa sākuma 14.10. līdz 22.10.
