KINO Raksti

„Kafija un cigaretes”. No precēm pie cilvēkiem

21.10.2023
„Kafija un cigaretes”. No precēm pie cilvēkiem

Domāt par Džima Džārmuša filmu Kafija un cigaretes nozīmē domāt par sociālu parādību – un ne tikai tāpēc, ka kafejnīcas ir publiskas vietas. Kafija un cigaretes nav tikai patēriņa preces, bet arī sabiedrības socializēšanās veids.

Filmas Kafija un cigaretes / Coffee and Cigarettes (2003) ceļš līdz skatītājam nebija īss. Kā norāda kinokritiķis Rodžers Īberts, šī filma režisoram Džimam Džārmušam prasīja tik daudz laika, ka, uzsākot tās filmēšanu, kafejnīcās vēl drīkstēja smēķēt. Taču jau kopš 1986. gada, kad tika uzfilmēta pirmā īsfilma Kafija un cigaretes I (vēlāk saukta Savādi tevi satikt / Strange to Meet You ), un kopš 1993. gada, kad trešā īsfilma Kafija un cigaretes: Kaut kur Kalifornijā Kannu festivālā ieguva labākās īsfilmas Zelta Palmas zaru), galvenais fokusa punkts ir kafija un cigaretes un tas, kā to klātbūtnē notiek sarunas.

Pusotras stundas garumā nomainās vienpadsmit ainas, visas ieturētas melnbaltā, uzsverot kontrastus starp varoņiem. Katra iepriekšējā aina ietekmē to, kā skatīties nākamo – kam pievērst uzmanību, kuri ir rekurentie kadri, kā ainā parādās kafija un kā figurē cigaretes. Visi zina, ka tas ir neveselīgi, tomēr kombināciju “kafija un cigaretes” turpina pat tie, kas atmetuši smēķēšanu, bet uzskata, ka tieši tāpēc drīkst uzsmēķēt, jo ir taču atmetuši. Katrā ainā ne tikai skatītājs novēro varoņus; arī ar pašiem varoņiem, par spīti to fiziskajai nekustībai, notiek pārmaiņas, turklāt viņu starpā ainas ietvaros veidojas spriedze, zināms konflikts. Savukārt pārmaiņas attiecībās lielākoties rodas varoņu paštaisnajos raksturos, kas nemitīgi cenšas sevi attaisnot un tādējādi pauž cilvēka paradoksalitāti. Jo tuvāk beigām, jo vairāk viss sāk līdzināties priekšpēdējās ainas nosaukumam Delīrijs / Delirium, jo varoņu sarunās sāk atkārtoties tie paši vārdi, personāži un iemesli, kāpēc dzert kafiju pirms miega. Skatītājs pamana un novēro,

kā cilvēki satiekas un atvadās, un kā tie vispār spēj sēdēt pie viena galda, ja tik dziļi nesaprotas.

Džārmušs skatītājam par katru atsevišķu ainu pavēsta maz; daudz kas ir tikai nojaušams, daudz kas atklājas pamazām – piemēram, kāda ir saistība vai tikšanās iemesls šiem cilvēkiem, kas pusdienu vietā izvēlas kaitīgo “kafijas un cigaretes”. Režisors dod katrai ainai samērā īsu nosaukumu, un tie iezīmē attiecības varoņu starpā (Savādi tevi satikt / Strange to Meet You, Šis tevi nogalinās / Those Things’ll Kill Ya, Nav problēmu / No problem, Džeks parāda Megai savu Teslas spoli / Jack Shows Meg His Tesla Coil), citkārt nosauc varoņus to savstarpējībā (Dvīņi / Twins, Māsīcas / Cousins, Brālēni? / Cousins?), vai arī identificē kādu objektu kā vispārīgu atslēgpunktu (Kaut kur Kalifornijā / Somewhere in California, Delīrijs / Delirium, Šampanietis / Champagne).

Sarunas pie kafijas un cigaretēm balstās zināmā pieklājībā. Un pieklājība ir kaut kas sociāls, līdz ar to domāt par filmu Kafija un cigaretes nozīmē domāt par sociālu parādību – un ne tikai tāpēc, ka kafejnīcas ir publiskas vietas. Kafija un cigaretes nav tikai patēriņa preces, bet arī sabiedrības socializēšanās veids. Kinokritiķis B. L. Panters norāda – samazinoties plaisai starp cilvēku un preci, kafija un cigaretes parāda, cik savstarpējīgs un sociāli bagāts var būt patēriņš. Ainā Kaut kur Kalifornijā Igijs Pops saka – šī ir "kafijas un cigarešu paaudze", bet iepriekšējā – „kafijas un pīrāga paaudze”. Tas parāda, ka runa ir par simbolu, kaut ko kolektīvu, ne tikai patēriņa precēm. Un kāda paaudze ir manējā? – apmēram  divdesmit gadus veci rīdzinieki?
Filmas pēdējā ainā vīrieši gados izliekas, ka kafija ir šampanietis, lai svinētu dzīvi; varbūt tā savukārt ir norāde uz vēl citu paaudzi, kurai ne tikai cigarešu vietā bija pīrāgs, bet arī kafijas vietā šampanietis (vai metaforiski – svētki).

Atsevišķu ainu varoņi nesatiekas vienā telpā un laikā ar citas ainas varoņiem, tomēr tie ir saistīti savā starpā caur rituālu, apspriestajiem tematiem (jau citā Džārmuša filmā, Noslēpumu vilciens / Mystery Train (1989) iemīļotais Preslijs) un citām ar patērēšanu, tostarp popkultūru, saistītām tēmām.

B. L. Panters pievēršas dzimumu lomu kritikai, norādot, ka filmā sievietes galvenokārt lieto krējumu, nedzer melnu kafiju, bet māsīca Šellija liek daudz cukura, tādējādi uzrādot savu nepieradināto un brīvo skatījumu uz dzīvi. Filmā samērā maz uzmanības pievērsts sieviešu tēliem, savukārt ainā Renē / Renée, kur redzama izskatīga sievete, kas vienatnē malko kafiju, cenšoties atsvabināties no viesmīļa uzmanības, rāda sievietes kā objekta statusu. Viņas identitāte paliek miglā tīta, daļēji tāpēc, ka nav saprotams, vai viņa ir aizdomīga tāpēc, ka skatās žurnālu ar ieročiem, vai arī dara to aiz garlaicības. Tomēr garlaicības versija nešķiet ticama, jo varone izbauda būšanu vienai, atraidot viesmīļa neveiklos (ar katru reizi neveiklākos) mēģinājumus iepazīties. Viņas varonei ir maz teksta, mēs neko neuzzinām par viņas identitāti, izņemot kafijas patērēšanas ieradumus, turklāt daudzi kadri atvēlēti viņai kā objektam, kurš nav sevišķi rīcībspējīgs, – nevis ir aktīvs iniciators, bet tikai pasīvi reaģē uz viesmīļa darbībām.

Kafija ir pauze no ierastā, no ikdienas, pārtraukums cita starpā. Frederiks un Mērija Anna Brusati atzīmē, ka ainā Dvīņi varoņu sarunu pārtrauc viesmīlis, taču ne tikai šai ainai tas raksturīgi: "Pārtraukšana ir arī spēles noteikums citā daļā, kur

uzmācīgs viesmīlis turpina pildīt varones krūzi un izjaukt viņas rūpīgi izveidoto kafijas, cukura, krējuma un temperatūras līdzsvaru."

Pārtraukšanas tēma mijas ar patērēšanas un darba tēmu – šajā ainā viesmīlis izliekas, ka viņam šobrīd nav aktuālu darbu, kaut gan vienkārši negrib strādāt un labāk klāsta savu konspirācijas teoriju par Preslija dvīņu brāli. Ainā Māsīcas sieviete ir nemitīgi aizņemta ar darbu un tomēr nelaimīga – kad ir nauda, tad tas, kas iepriekš licies šausmīgi dārgs, pēkšņi šķiet pieejams bez maksas kā dāvana, bet laime tomēr nerodas.

Džārmuša filma atklāj cilvēku sociālās mijiedarbības paradoksus. Skatoties filmu, rodas iespaids, ka tā varētu būt improvizācija, jo ainas notiek tik brīvi un arī paradoksāli – tā, kā skatītājs iepriekš neiedomājas, ka šo varoņu attiecības varētu izspēlēties. Pirmajā ainā varoņiem veidojas dubultnieka attiecības, otrajam aizejot pirmā vietā pie zobārsta (dubultnieka motīvu ielasu arī tajā, ka varoņi samainās krēsliem, izskatās vizuāli līdzīgi, sajauc vārdus; varbūt tā ir aina par to, ka cilvēks pats sevi nepazīst). Paradoksi mijas ar absurditāti, piemēram, filmas dieģētiskajā struktūrā varoņi vairākas reizes vienojas – fakts, ka viesmīlis ir Bils Marejs, paliks noslēpums –, bet tas ir paradoksāli un pilnīgi pretēji tam, ko piedzīvo skatītājs, jo nav tiešāka veida, kā skatītājam pateikt, ka tas nudien ir Bils Marejs un tādējādi mazināt iespēju identificēties ar varoņiem.

Interesants ir jautājums, ciktāl šajā filmā vispār iecerēts skatītājam identificēties ar varoņiem? Kamera ir novietota tā, ka skatītājs ne gluži sēž pie viena galda ar runātājiem, bet gan vēro no trešās personas perspektīvas (tas gan nenodrošina viszinošu perspektīvu). Vai tas ir atsvešinājums?

Vēl viens paradokss ir filmas netieša vēršanās pret sevi – viena no epizodēm saucas Cousins, bet kāda cita tālāk – Cousins?; jautājuma zīme it kā pasludina par nedrošu visu to, kas iepriekš ticis apgalvots. Cits paradokss atklājas caur identitāti un nesaprašanos varoņu starpā. Par spīti dažu varoņu lūgumiem vai atgādinājumiem, kāds ir viņu pareizais vārds, dialogu partneri viņus uzrunā citos vārdos, nespēdami atcerēties īstos. Pirmajā ainā Stīvens visu laiku tiek uzrunāts par Stīvu, Igijs Pops vairākas reizes piekodina, lai viņu uzrunā par Igiju, nevis par Džimu, savukārt māsīcu ainā viena no viņām nespēj atcerēties nevienu vārdu otras māsīcas dzīvē svarīgiem cilvēkiem. Vai vārdi ir svarīgi? Varbūt skatītājam nav jāpievērš uzmanība vārdam, bet žestam un darbībai? Varbūt identitāte ir nesvarīga?

Skatoties filmu, gribas dzert kafiju, un uzskatu, ka tā nav atgriešanās praktiskajā dzīvē vai nespēja abstrahēties no savas identitātes, novēršoties no estētiskās kinodzīves uz ekrāna. Gluži pretēji, vēlme pēc kafijas liecina par to, cik dziļi skatītājs tiek ierauts ekrāna notikumos, ļaujot tuvoties filmas atmosfērai ne tikai okulāri, bet arī ar ožu un garšu. Tāpēc iesaku sagatavot kafiju pirms filmas un cigareti (kas, protams, ir kaitīga un izraisa atkarību) – pēc tās.

Filmas seanss Riga IFF programmā In kino veritas – svētdien, 22. oktobrī, 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē.

Raksta autore Daniela Zālīte ir filosofijas maģistrantūras studente Latvijas Universitātē.

Komentāri

Dace
23.10.202316:57

Filosofijas .. Latvijas Valsts universitātē?

KRISTĪNE
23.10.202323:17

Paldies par vērību, Dace! - tādam, kurš sen vairs nestudē:)), var arī gadīties ātrumā uzrakstīt nepareizi:))))...... labots!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan