KINO Raksti

Meitenes, kas grib mājās. Marina Nazarenko filmē ukraiņu bēgles Rīgā

11.06.2022

Marina Nazarenko ir režisore no Ukrainas, Latvijā ieradusies bēgļu gaitās. Viņa iecerējusi un, neraugoties uz nupat tikai uzsākto producēšanas procesu, jau sākusi veidot dokumentālu filmu par ukraiņu bēglēm un viņu ģimenēm Latvijā.

Projektu Sievietes bez vīriešiem nesenajā Nacionālā Kino centra rīkotajā projektu konkursa pičingu sadaļā Marina prezentē kopā ar saviem latviešu kolēģiem – producenti Unu Celmu un operatoru Aleksandru Grebņevu. Tas izklausās tik ļoti vietā un laikā, ka Kino Raksti nolemj iepazīties ar Marinu tuvāk un zvana man, lai uzņemos intervēt.
Es neko nezinu par Marinu, neesmu redzējusi neko no viņas iepriekšējiem darbiem, taču ir sajūta, ka man tas jādara.
Tikšanos ar Marinu sarunājam Ozīrisā – smalkajā Rīgas centra kafejnīcā, kur savulaik aizritēja arī daļa no manas viegli dekadentiskās jaunības stundām. Tikai ienākot saprotu, ka šī vieta, kur nesteidzīgi, labi ģērbti cilvēki čalo pie dārgiem dzērieniem un ne mazāk dārgiem ēdieniem, var izrādīties traumatiska kara bēglei no Ukrainas. Mazliet mulsi apvaicājos Marinai, vai tāda vieta derēs. Viņa saka – viņu vairs nekas nespējot mulsināt.
Nu, labi.

Kristīne Briede un Marina Nazarenko. Foto: Kristīne Madjare

Kristīne: - Tad jūs, cik saprotu, esat no Kijivas?

Marina: - Jā.

Sapratu no projekta prezentācijas, ka jūs agrāk esat strādājusi televīzijā un uzņēmusi arī dokumentālo kino, bet tagad kādu laiku esat bērna kopšanas atvaļinājumā.

Jā, man ir mazs bērniņš, gads un deviņi mēneši, tā ka jau kādu laiku esmu dekrēta atvaļinājumā. To es uzreiz gribu pateikt, ja runājam par šo topošo filmu, – tas nav nekāds izsvērts un izdomāts projekts, tā ir pilnīgi spontāna lieta, man taču nebija nekādu resursu šim darbam. Pirmkārt, esmu taču dekrētā, un vēl tāds “intensīvais dekrēts” sanāca, jo pēkšņi evakuācija un… nu, kāds tur kino vispār? Kad tu gandrīz lido pa trepēm ar mazu bērnu uz rokas un vecākais dēls, 15 gadus vecs, aiz muguras ripina ratiņus, jo es vienkārši nevaru tos noturēt… Mēs izskrējām no mājas, tā evakuācija bija mežonīga, vienkārši neizturama.

Bēgām pašā kara sākumā, tā saucamajā pirmajā vilnī; es ierados Latvijā 9. martā, esmu šeit jau trīs mēnešus. Tikām pāri robežai Slovākijā, bet es vispār nezināju, uz kurieni lai dodamies. Vienīgais, ko zināju, – man Rīgā dzīvo draugs. Kad viss sākās, viņš piezvanīja un teica – ja izlemsi, es tevi paņemšu no jebkuras robežas, vāc bērnus un pieņemiet lēmumu! Ziņas kļuva aizvien trakākas, mākoņi sabiezēja, apšaudes noritēja aizvien intensīvāk, un dzīvnieciskas bailes mani vienkārši dzina uz priekšu. Īpaši tāpēc, ka mēs nesapratām visa notiekošā mērogu. Baumas no vienas puses, no otras, tad atkal spriež un pārspriež, un žņaugs ap kaklu savelkas…

Man netālu no Kijevas dzīvo draudzene, visas esam Ukrainas Māmiņu foruma biedres – nu, tās, kas dekrētā, lai nebūtu vientuļi un skumji, kad jāsēž mājās, lai būtu kaut jel kāda komunikācija. Kara sākumā draudzene mūsu Māmiņu forumā raksta – pie mums jau dzirdami šāvieni! Un sūta video, kur redzams, ka pie viņas Kijevas pievārtē jau tanki! Visi šokā! Es viņai visu laiku rakstīju, ka mums abām jāmēģina kopā tikt ārā.

Un kur tajā laikā ir tavs vīrs?

Vīrs bija blakus. Viņš ir televīzijas operators, un sākumā ir panikā, jo mēs vispār nesaprotam tos mērogus. Neviens negrib īsti ticēt, visiem tāda informācijas noliegšana iestājusies – nu tak nē, nevar būt! Solīja taču, ka šaus tikai pa infrastruktūras objektiem!

Vienvārdsakot, neviens nespēj noticēt, ka tas viss patiešām notiek ar mums.

Tikai tad, kad man draugi saka – mēs pa logu redzam tankus! –, tikai tad sāk pielekt. Tajā brīdī mana draudzene, kura dzīvo Rusanovā (Kijevas apgabalā, kur blakus ir armijas daļa un lidlauks), vēl man ziņo, ka viņai tikko šāviņš trāpījis dārzā – kā sliktā anekdotē –, viņa to visu nofilmē un atsūta man video, un viņi piecu minūšu laikā ir gatavi bēgt. Viņa paķer bērnu – pliku, jo nav laika neko savākt –, pati galošās, jo tas ir lauku ciemats, tādi plikiņi viņi atbrauc pie manis, un mēs abas saprotam, ka mums ar bērniem mudīgi jātiek prom.

Es ļoti ilgi pārkravāju somu, jo runāja, ka ar mantām nelaiž vilcienā. Stacijā nebija nekāda saraksta, viens vienīgs haoss, viss tā aptuveni notiek – kāds vilciens pienāk agrāk, cits aiziet vēlāk. Cilvēkus dzen bailes, stacijā nav ābolam, kur nokrist, tur sākas grūstīšanās un spiešanās; ir pat tā, ka cilvēki satin savus mājdzīvniekus segās un izliekas, ka tie ir bērni, lai varētu kaut kā tam vilciena sastāvam piekļūt.

Centrālā stacija atrodas upes labajā krastā, bet es dzīvoju kreisajā. Tilti ir slēgti, un mūsu krastā ir tikai viena maza stacija, pie kuras sapulcējies vai viss kreisais krasts; mēs nesaprotam, kā tikt uz Centrālo staciju. Sajūta tāda, kā kad vēršus dzen. Mazs bērns nokrīt no perona, un stacijas uzraugs ir spiests šaut gaisā, lai kaut kā apturētu paniku un varētu izvilkt to bērnu. No mazās stacijas mēs nevaram aizbraukt, atgriežamies mājās, pārnakšņojam. Nākamajā dienā, par laimi, atver vienu tiltu, mēs tiekam uz Centrālo staciju un tur tajā spiešanās režīmā noturamies līdz vakaram, kad beidzot tiekam iekšā vienā vilcienā. Draudzenes bērniņš ir vēl mazāks, astoņi mēneši. Mans vecākais no mugurpuses piesedz mūs, viņu visi grūsta, jo viņš izskatās liels kā vīrietis, kaut viņam tikai 15. Viņš tur bērnu ratiņus un mugursomu, un visu laiku mani mierina – mamma, neuztraucies, es esmu šeit, es esmu šeit… Mazajai nāk zobi un ir temperatūra. Tās ir šausmas.

Tātad vīrs paliek tur, un jūs izlemjat, ka tu glābsi bērnus?

Jā. Mēs arī nezinām, uz kuru robežu vispār braukt. Gribam nokļūt Užgorodā un caur Slovākiju tikt ārā, jo Polijas robeža ir vienkārši pārpildīta. Mēs nolemjam, ka vienalga – kāds vilciens nāks, tajā kāpsim un, kad es sapratīšu, kurā pilsētā esam nonākuši, tad ziņošu uz Rīgu, kur braukt pakaļ.

Brīnumainā kārtā ar ceturto piegājienu tiekam vilcienā. Vagonā karstums tāds kā Ēģiptē, bērni tiek izģērbti pliki, no viņiem tek ūdens. Mūsu kupejā ir piecas daudzbērnu ģimenes, vilciens brauc ļoti lielā ātrumā, lai izvairītos no sašaušanas. Mums jau ir vienalga, kā barot bērnus ar krūti, tikai cenšamies drusku pavirzīties sāņus, lai pusaudžiem nebūtu pa taisno uz to jāskatās. Pie tualetes durvīm guļ pavecāka sieviete, visu laiku nākas viņu modināt, lai tiktu iekšā kabīnē…

Vai jums bija ko ēst?

Tas, ko bijām paņēmuši līdz. Mums laimējās, ka deva karstu ūdeni. Mani paziņas brauca piepilsētas elektriskajā vilcienā, viņiem vispār nekā nebija, visi stāvus saspiesti kā ķilavas burciņā, ne tualetes, nekā. Mums vēl paveicās, ka izdevās tikt tālbraucējā.
Tā tikām līdz Užgorodai, izsprukuši no elles, stacijas visas melnas, tumšas, nekur ne gaismiņu nedrīkst iedegt, jo ja nu tūlīt uzlidojums… Stacijās uzraugi apstaigā vilcienus ar maziem lukturīšiem, pārbauda, vai nav kas tur samests, samīnēts. Iebraucam Užgorodā – tur spīd saule un ir  +15°! – tik dīvaini!

Mūs sagaidīja Māmiņu foruma biedrenes, ar kurām bijām pastāvīgā kontaktā, viņas deva mums naktsmājas un iespēju nomazgāties, paēdināja un palīdzēja nākamajā dienā tikt līdz robežai.
Jā, Māmiņu forums, kurā apvienojušās visas ukraiņu māmiņas. Ir tikai viens “bet” – sākotnēji tas bija NVS valstu forums, tur bija gan Krievija, gan Baltkrievija, visas tās valstis, bet tūlīt pēc 24. februāra pēkšņi sāka parādīties atšķirīgi viedokļi. Mēs ar meitenēm apvienojāmies un aizgājām no turienes, uztaisījām savu grupu, jo mēs vienkārši nevarējām lasīt to, ko tur sāka rakstīt. Jūs nevarat iedomāties, cik tas bija draudzīgs, starptautisks kolektīvs pirms tam! Kad viena dzemdē, mēs visas jūtam līdzi, dodam padomus, mierinām: neuztraucies, nomierinies, viss būs labi, hormonālais fons līdzsvarosies, naktīs tu gulēsi… mēs visas cita citu atbalstījām. Bet pienāk 24. datums, mātes tēma momentā pazūd no dienas kārtības un sākas sarunas, no kurām mums mati ceļas stāvus. No visiem Ukrainas reģioniem raksta, no Mariupoles – meitenes, mūs bumbo! Harkiva raksta – mums te pilnīgas šausmas, šauj uz dzīvojamo māju rajoniem! Bet kopējais čats mums raksta pretī – neuztraucieties, mēs jūs tūlīt izglābsim!

Atbrīvosim!

Jā, tūlīt atbrīvosim, viss būs kārtībā! Nebaidieties no naciķiem, mēs jau esam tuvu!

Māmiņu forums arī izklausās pēc ļoti interesantas tēmas. Bet ko tagad tavs vīrs? Viņš ir teritoriālajā aizsardzībā?

Nē, viņš nekaro. Kara komisariāti bija tik ļoti pārpildīti, ka tur pat iekļūt nevarēja. Viņš Kijevā strādā par brīvprātīgo, piegādā mazturīgajiem pārtiku. Tur tagad cilvēki patvertnēs vairs nesēž, noiet tikai tad, kad ir raķešu uzlidojuma briesmas, – nav vairs tik asa vajadzība izvadāt bērniem autiņus pa pagrabiem. Viņš baro tos, kam tas nepieciešams. Jo darba jau nav. Ir kādiem, kas valsts darbā, bet tādu nav daudz. Cilvēki cenšas cits citam palīdzēt, bet tāda algota darba, kāds bija agrāk, tāda vairs nav.

Es zinu, ka arī daudzi kinocilvēki tagad Ukrainā darbojas kā brīvprātīgie. Pie mums marta sākumā bija ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas lieliskās filmas Šis lietus nekad nebeigsies pirmizrāde festivālā Artdocfest/Rīga; pēc filmas saslēdzāmies tiešsaistē ar Kijivu, kur, izrādās, režisore kopā ar savu producentu un vēl vairākiem jauniem kinematogrāfistiem bija visi kopā ievākušies vienā lielā dzīvoklī un stāstīja, ka tagad esot brīvprātīgie un piegādājot pilsētā izdzīvošanai nepieciešamākās lietas.
Vai esi redzējusi Alīnas filmu? Tā arī ir par karu.

Nē, es neko neesmu redzējusi. Es biju un esmu tik ļoti iekšā tajā dekrēta situācijā ar bērniņu, ka no informatīvā lauka vispār esmu izkritusi.
Jā, bet par brīvprātīgajiem. Tagad praktiski visi ir brīvprātīgie, kam vien kājas un rokas ir, visi cenšas kaut ko darīt. Mans pirmais vīrs ar auto braukā pa ciemiem, viņš ir mēbeļu meistars, viņš tagad liek vecīšu mājām logus un remontē sabombardētos dzīvokļus tiem, kas paši nevar.

Un kā tad jūs tikāt līdz Latvijai?

Pateicoties mūsu draugiem, kas bija noīrējuši mašīnu un 1200 kilometrus braukuši mums pakaļ. Dzīvot pie viņiem gan man ar bērniem nebija iespējas. Bija viens dzīvoklis avārijas stāvoklī, kur mēs pirmajā laikā apmetāmies, jumts virs galvas bija, katrā ziņā labāk, nekā ja tev raķetes virs galvas lido. Draugi zvanījās, mēģināja noskaidrot, kur mūs varētu likt, jo mēs paši neko nesapratām. Atnācām uz Kongresu namu – tur miljons cilvēku priekšā, un neviens nesaprot, kā ar to visu tikt galā, kur mūs visus likt, jo neviens jau nebija paredzējis, neviens nebija gatavs.

Jā, nebijām gatavi. Mums jau pat pazemes patvertņu nav, ja nu kas.

Jā, es zinu. Bet nu, mums bija vienalga, mēs bēgām, un paldies, ka te bija draugi. Mēs nokļuvām kādā kopmītnē Olainē, tur ir sociālā darbiniece, kura meklē visādas iespējas, kur varētu izvietot ukraiņus ar bērniem, jo tā ir prioritāte. Viņa saka – vīra kolēģei esot dzīvoklis. Ja gribam, varot tur apmesties. Un pēc tās kopmītnes… tur jau bija ne tikai bēgļi, bija gan strādnieku ģimenes, gan arī cilvēki bez dzīvesvietas – rupji sakot, bomži; nu, ļoti dažādi slāņi. Tāpēc – mēs neko nesaprotam, kas tas par dzīvokli, bet vienalga, paldies, priecājamies par jebkuru variantu, un pēc četrām dienām mūs ved uz Rīgu. Ieejam, un tur stāv Una (Celma), nolikusi uz galda musli bērniem, sulu. Un saka – lūdzu, iekārtojieties, lūk, veļas mašīna, lūk, duša. Es kā iegāju, kā apsēdos uz dīvāna ar bērnu uz rokas… Pēc visa šitā ārprāta cilvēks bez atlīdzības mūs ielaiž!

Una deva mums laiku mazliet aprast, divas dienas dzīvojām tādā kā izolācijā. Es staigāju pa to dzīvokli, logus pamazgāju, vienkārši sāku atjēgties. Pēc divām dienām Una atnāca iepazīties. Apsēdāmies, izrunājām – skaties, tur ir pārtikas veikals, parādīšu tirgu, vajag tev palīdzēt dokumentus nokārtot, vajag pabalstu… Es neko nesaprotu, visi dokumenti pārsvarā latviešu valodā, viņa man skaidro kaut kādas pamatlietas,

un beigās pajautā – kas tu vispār esi Ukrainā? Tā noskaidrojās, ka es esmu režisore un viņa arī ir režisore un producente. Nu, tā vienkārši sagadījās.

Es vispār neesmu fatāliste, neticu liktenim un tamlīdzīgi, tomēr visa šī notikumu ķēde…
Izstāstu Unai visu par evakuāciju, kā mēs bēgām, par to, kas notiek Ukrainas pilsētās, par savu māmiņu čatu, un viņa saka – nu, vispār tas ir kino. Saku – es zinu, ka tas ir kino, bet kā tad es varu filmēt, ja man nekā nav – ne komandas, ne tehnikas! Viņa saka – es tev visu sagādāšu, mums viss ir. Tu uzņemsies? Es saku – ar lielu prieku! Un mans dēls uzreiz piebilst – es palīdzēšu ar maziņo!

Tad tagad izstāsti par filmu. Kā tu meklēji varones, kā tas viss veidojas?

Es aizbraucu uz Kongresu namu, bet no turienes jau visu to pūli pārcēla uz Kaļķu ielu, kaut kā sakārtoja sistēmu. Palaidu garām to momentu, kad milzu pūlī bija viss tas raibums, stipri raudoši cilvēki… Mūs pārcēla uz Kaļķu ielu, tur jau bija kārtīga elektroniska sistēma, tomēr visa tā enerģija, kas tur valda… Cilvēki uz tevi izbijušies skatās – vai es pareizā rindā stāvu? Ak, vajadzēja trešajā rindā? Skatos, meitene aizpilda anketu un jautā brīvprātīgajam, kā pareizi aizpildīt, es ar auss maliņu dzirdu – man ir trīs savi bērni un trīs es atvedu… Pieeju klāt un saku – labdien, esmu Marina! –, un tā spontāni sākam runāt. Citos gadījumos brīvprātīgie stāstīja Unai par dažādiem cilvēkiem, viņa man saka – ir tāda sieviete, vai tevi interesē aprunāties? Tā mēs tos filmas varoņus savācām.

Jūsu projekta prezentācijā mani aizkustināja tevis sacītais, ka šī kino uzņemšana ir iespēja… nesajukt prātā. Atcerējos vienu savu draugu, kam bija jāpiedalās dzemdībās. Viņš negribēja, viņš teica, ka nespēšot uz to skatīties, bet nu bija tā mūsdienīgi iegājies, ka visi tēvi iet, un viņam arī esot jāiet. Vienīgais, ko viņš spēja izdomāt, – ka jāņem videokamera un jāfilmē tās dzemdības. Un tad, aizslēpjoties aiz tā ekrāniņa, aiz tā zūhera kā tāda pastarpinājuma, viņš sapratis, ka tomēr lieliski tiek galā… ar to satraucošo realitāti, kas ekrāna otrā pusē.

Man nebija laika domāt. Zini, tās divas dienas, ko mēs nosēdējām pilnīgā izolācijā, es teicu dēlam – varbūt gribi iziet ārā pastaigāties, apskatīt apkārtni? Viņš teica – nē, labāk vienkārši pasēdēsim. Viņam kā pusaudzim tāds stress! Bet man pašai nebija laika ciest no stresa, man vajadzēja ātri apjēgt, kas notiek un kas jādara. Domāju uz priekšu pa maziem posmiem – robežai pāri tiku, tas ir izdarīts, bērnu paēdināju – izdarīts, no punkta A uz punktu B, tur uz vietas izdomāsim, kā tālāk. Un tajās divās izolācijas dienās bērns man pirmoreiz aizmiga normālā laikā, un es pati pirmo reizi iztaisnoju mugurkaulu, jo visu laiku kā tāda uzvilkta atspere.

Kad bijām Slovākijā uz robežas, es iegāju Sarkanā Krusta teltī – tā bija apsildīta, es redzēju, ka vienā stūrī nosēdināti pusaudži, kur ar viņiem runājas psihologs, otrā stūrī māmiņas ar bērniem tiek aprūpētas… Tad man pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tas ir īsts kino. Izeju ārā, pie telts durvīm stāv sieviete, un es vienkārši pajautāju – no kurienes viņa ir? Viņa man stāsta un sāk nevaldāmi raudāt. Un saka – tu zini, kamēr mēs bēgām, es vispār neraudāju, bet tobrīd, kad tu man pajautāji un es sapratu, ka stāvu zem skaidrām debesīm, tad visu apjēdzu…. Un tad es sapratu, ka mums visām nepieciešams izrunāties.

Kaut kas līdzīgs notiek ar tavām varonēm, vai ne?

Jā. Pirmā meitene ir Taņa, vetārste. Viņa veda savu meitiņu no Harkivas šoka stāvoklī; kad mēs sākām ar viņu runāt, Taņa pirmo reizi ieraudājās. Mēs apkampāmies, un muskuļi kaut kā atslāba. Jo līdz tam visu laiku jādomā – paraudāšu pēc tam, tagad man nav tiesību.

Esmu ievērojusi, kāda atšķirība ir starp „mūsu” un „jūsu” ierakstiem par karu sociālajos tīklos, piemēram, Facebook. Manā dzīvoklī arī dzīvo viena ukraiņu ģimene, ar to ukraiņu sievieti mēs sakontaktējām arī FB, un es redzu – man tur visādi gudri pārspriedumi un vēsturiski-filozofiski skatījumi uz notiekošo, ik pa laikam dalos ar visādiem materiāliem par Ukrainu un karu; tikmēr “manas” ukraiņu ģimenes lentē ir tikai konkrētu bez vēsts pazudušu cilvēku fotogrāfijas, un rakstīts – meklējam tādu un tādu cilvēku, pēdējoreiz redzēts tur un tad…
Te, man liekas, var redzēt to atšķirību. Lai kā mēs pūlētos un sekotu līdzi karam, mēs piedzīvojam to visu pilnīgi citā apdraudētības līmenī, nekā jūs. Būtu labi, ja ar tavas filmas palīdzību mums būtu iespēja pietuvoties jūsu… dvēseles stāvokļiem.
Kā tev vispār Rīgā klājas? Mūsu vietējā vate neuzbāžas?

Nē, man šajā ziņā ir palaimējies. Man arī nav laika kaut kur staigāt, esmu ļoti aizņemta, neesmu ar vietējiem nemaz tā daudz iepazinusies. Mēs strādājam pie filmas, mums ir izbraukuma dienas, kad vācam informāciju, meklējam varones. Ir norāde uz meiteni, es braucu un runāju. Pēc tam arī uzturam kontaktus – kā tev tur klājas? Una man saka – ir meitene, kas drīz dzemdēs, gribi, brauksim? Es – jā, nomainu mazajai pamperi, izrēķinu laiku, braucam.

Tātad šis kino top tā, ka tu dari katrā brīdī nepieciešamo un pēc tam liec kopā?

Man sākumā nebija nekādas scenārija formas, nekā. Viss sāka veidoties pēc tam, kad parunāju ar trim meitenēm. Man vajadzēja uztaustīt, kas tur ir, lai nebūtu kā uzzīmēts pēc plāna. Parunāju ar Taņu, parunāju ar Ļenu, kas dejo un ir atvedusi daudzus bērnus uz šejieni, tagad atbild par viņiem. Bērni ir dažādā vecumā, viņai jāsagatavo katram atšķirīgs ēdiens, viņi ir sportisti un jātur tonusā.

Un es esmu atradusi savas filmas formu – tā ir saruna. Es atbraucu iepazīties un saku – esmu tāda pati kā jūs. Es neesmu te kā žurnāliste vai režisore vai, nedod die’s, provokatore.

Es esmu cilvēks, ar kuru var parunāt. Ir jau tagad redzams, ka to, ko meitenes nevar izstāstīt nevienam, viņas stāsta man. Un es to ļoti cienu.

Tagad tikai neķeros klāt vienai no meitenēm – viņas vīrs ir ievainots. Godīgi sakot, man ir bail. Es viņai uzrakstīšu, bet cenšos saņemt dūšu, jo liekas, ka lienu viņas dzīvē.

Un kā tad tu pati? Tu taču esi aizkadra cilvēks.

Jā, tas laikam ir pats grūtākais. Esmu aizkadra cilvēks, es zinu, kādam jābūt kadram, bet patlaban es dzīvoju kadrā un esmu samierinājusies ar to. Pirmajās dienās bija grūti uz sevi skatīties. Es jutos tik pazemota, man līdz šim brīdim ir grūti. Mans bērns sāka iet skolā, un man piedāvā palīdzību – kāds iedod produktu paku, cits dod kaut kādas drēbes, saka: piemēriet puikam šo žaketi… Ak, vai. Mēs tik labi dzīvojām mājās, un te man dod kaut kādas mantas, un es vispār nezinu, kā uz to reaģēt. Man kauns.

Neuztraucies, pie mums tā ir pieņemts. Es zinu, ka ne visās kultūrās to akceptē, bet mēs labprāt dalāmies, piemēram, ar bērnu drēbēm, kas palikušas par mazu un nav novalkātas.

Es tajā brīdī sevi audzināju, ka jāprot pieņemt palīdzību. Tas nav kauns, ka tu esi bēglis un tev nav naudas un drēbju.

Mierinājumam varu teikt, ka tas ir abpusgriezīgs zobens, jo mēs – sabiedrība – jau arī vienkārši nezinām, kā vēl palīdzēt. Varam ziedot kādu naudu, varam humāno palīdzību pakot un vest, varam demonstrācijās iet, bet, godīgi sakot, iespēja kaut mazliet dalīties ar konkrētu cilvēku, tas mums arī, uzdrošinos teikt, dod zināmu apmierinājumu un naktsmieru, un labu sirdsapziņu, ka vismaz kaut ko esam paveikuši.

Visas manas meitenes arī ir tādas – ak vai, tik neērti, mūs te veda, un benzīns tik dārgs; katla nav, bet neērti prasīt kaimiņiem. Es jau tur tagad eju kā barvede – nē, nav kauns, palūgsim! Jo pati sēžu kā pie Jēzus azotē – Una man tik daudz visu ko ir palīdzējusi, ietinusi pilnīgi kā siltā segā.

Man liekas, šis karš ļoti izmainījis cilvēciskās attiecības uz labo pusi. Sākot jau ar valstu vadītāju līmeni, kur Zelenskis T-kreklā apkampjas ar visiem draudzīgajiem prezidentiem un nenieka nebēdā par stīvo etiķeti, – tā taču agrāk nav bijis. Un tā tava māmiņu čata grupa, kur cilvēki, kas nekad nav satikušies reālajā dzīvē, izrādās par atbalsta punktiem.

Jā, visi kaut kā saliedējas. Meklē pazudušas vecmāmiņas pa drupām, repostē informāciju. Un tieši šādā draudzīgā pasaulē tik grūti saprast, kā 21. gadsimtā kāds var kaut ko tik drausmīgu darīt.

Par ko tu sapņoji pirms kara?

Nezinu. Man nebija tāda izteikta sapņa. Man bija tik laba dzīve! Dēls iestājās programmēšanas kursos – tas bija viņa sapnis. Mūsu ģimenes loģistika bija izstrādāta līdz pēdējam, viss pēc plāna – tad mums būs atvaļinājums, tur vīram projekts, viņš brauc uz filmēšanu…

Jāpajautā mazliet par politiku arī. Ko tu domā par totālo krievu kultūras kancelēšanu? Kā mēs zinām, ir dažādi viedokļi un argumenti. Noklausījāmies Serebreņņikova uzstāšanos Kannās, izlasījām arī pēc tam viņa Medūzas paziņojumu, kas, visticamāk, tā Kannu ugunsgrēka glābšanai tika pēc tam sarakstīts. Sergejs Lozņica tika izmests no Ukrainas kinematogrāfistu biedrības par atteikšanos boikotēt krievu kino, bet no Eiropas Kinosavienības pats izstājās, jo tā, savukārt un viņaprāt, pārlieku vāji reaģēja uz karu Ukrainā. To sakot, man acu priekšā lielais, tikko uzstādītais billbords Hersonas pilsētā, uz kura rakstīts, ka Hersona ir krievu kultūras šūpulis un Puškina pilsēta…

Un Puškins mums tas īstenais krievs, ja?

Tur jau tā lieta, ka smieklīgi.

Man nav citas pozīcijas, kā tā, ka esmu nikna, iekšēji ievainota, bet netaisos tagad ņemt un globālā griezumā ķidāt Dostojevski vai Tolstoju. Visu ar vienu krāsu nekrāsošu, tikai attiecībā uz krievu karavīru žēlošanu man ir ļoti asa pozīcija.
To Serebreņņikova ierakstu man tikai vēlāk parādīja, man jau nebija laika sekot līdzi jaunumiem. Mēs atbraucām un filmējam, filmējam, filmējam; katru dienu es pārdzīvoju savu meiteņu drāmas, laižu tās caur sevi. Un es to nedaru formāli. Mēs apsēžamies… bet es nelienu tur, kur mani nelaiž. Nelienu tur, kur tobrīd ir sāpīgi. Es saku – nu, piezvani man vēlāk, es vienmēr atstāju tādu iespēju. Ja šobrīd es varu uz viņām iedarboties kā pretsāpju līdzeklis, tad es ar to nodarbojos, man tā ir misija, katru dienu to pārdzīvojot.

Un tad man pēkšņi saka – vai tu redzēji, kā Serebreņņikovs Kannās…? Bet viņš taču ir mediju cilvēks, kultūras vēstnesis! Prasīt, lai oligarhu pasaudzē, lai sankcijas noņem tāpēc, ka viņš tev naudu filmai iedevis?! Man ir šoks. Mani kolēģi, ukraiņu kinocilvēki, stāv ar automātiem rokās un aizstāv savu valsti, viņiem nav laika filmas uzņemt. Bet viņš ierosina apžēlot. Nopietni? Es katru dienu klausos, kā meitenes bēgušas no tās tumsas, no kaujām. Mammas palikušas tur un baidās bēgt, turas pie savām mājām; nav medikamentu un visa tā… Es uz to asi reaģēju, man citas pozīcijas nav. Es nesu karogu “Ukraina, uz priekšu!”, lai mēs izrautos no šīm šausmām.

Šķiet, tu esi tāda praktiska, tev nav laika spriest un filozofēt par šādām lietām.

Es sajuktu prātā, ja sāktu filozofēt. Es smoku nost informācijas plūsmā, man bija digitālais detokss –  draugi atņēma telefonu, jo viņi teica, ka es sajukšot prātā, neesot vairs atpazīstama. Man liekas, esmu novecojusi par 15 gadiem. Un atkal, man taču Una atnesa un uzdāvināja krēmu – sak, Marina, atslābsti!

Nu, labi. Kāds tad ir tavs režisores redzējums? Vīzija.

Es stāvu dušā un mēģinu nomazgāt no sevis kārtējo dienu ar meiteņu stāstiem. Pēc tam es skatos materiālu un vēlreiz to pārdzīvoju. Man nav ne sekundes laika, lai noņemtu  sasprindzinājumu, es visu laiku esmu viņu stāstos iekšā. Man nav sava gaisa, es visu laiku esmu sāpju stāvoklī. Un tur, dušā, man rodas filmas mākslinieciskā forma – caur mūziku un caur to pirmo, kas mani pārsteidza un sagaidīja Latvijā, – tās bija kaijas. Kaiju straume. Es atcerējos tās iznīcinātāju skaņas, bet te lido kaijas – milzīgas, mēs nekad tādas neesam redzējuši. Bērni ir sajūsmā – tu redzēji, mammu?

Es pastāvīgi redzu šīs paralēles. Un operatoram Sašam es lūdzu, lai viņš paceļ kameru pret debesīm. Un es redzu savu Māmiņu forumu, sadevušos rokās jūras krastā – tādas mēs tagad esam. Meitenes, kas visas grib mājās. Viena pat drupas grib apkampt, ja nekā cita vairs nav. Un lūdz Dievu, uzzinājusi, ka otrās kāpņu telpas vairs nav, bet viņas dzīvoklis ir pirmajā kāpņu telpā, kaut arī tā māja vairs nav dzīvošanai piemērota. Lūdz Dievu, lai varētu ieiet un paelpot savas mājas gaisu.

Man liekas, tev vajag uztaisīt šo filmu, bet pēc tam apbraukāt pasauli, lai uzņemtu vēl nākamo filmu par Māmiņu forumu, kur nu jūs visas būsiet izkaisītas. Novēlu tev veiksmi! Man liekas, ka viss būs labi ne tikai ar filmu, bet arī ar ukraiņiem. Un ar de-nepatiesībizāciju. Man vispār liekas, tur vesela brigāde kopīraiteru krieviem strādājusi, kas izdomājusi visus tos vārdus, – denacifikācija, specoperācija, nav tādu vārdu vispār.
Bet saki, vai jūs kopīgi arī sapņojat par to, kas būs pēc tam?

Es to atstāju uz vēlāku laiku. Ja man atļaus filmēt, es vēlāk to darīšu. Jo, kad mēs sākām, meitenes bija tikko atbraukušas, pašā briesmīgākajā fāzē, kad trīcēja no bailēm. Piebrauc atkritumu izvešanas mašīna, smagi aizcērtas vāks, un meitenes līdz pat kliedzienam reaģē uz jebkuru tādu troksni. Tagad viņas ir drusku ievilkušas elpu. Dažas nesaprot, kā viņas te izdzīvos, nevar atrast darbu, grib braukt uz mājām. Es saku – saproti, tu esi no Harkivas, tur šobrīd katru dienu notiek apšaudes, nedrīkst. Tomēr, ja cilvēks izmisīgi raujas uz mājām apkampt mammu, tad viņš brauks un apkamps mammu.

Un to apliecinās tās vairāk nekā tūkstoš meitenes, kas ir manā Māmiņu čatā un pūlas izdabūt ārā savas ģimenes no apšaudītajiem rajoniem. Tai pašā laikā dažas no vecā čata man raksta: “Nu, kā tev tur tajās eiropās? Mēs gan vairs ceļojumos netiksim, mums sankcijas uzliktas...”

Jā. Mums gan dzīslās ir vēsturiskā atmiņa par šo. Atmodināta. Katrā ziņā mēs uzreiz sapratām, par ko ir runa.

Man tas ir TIK svarīgi, ka cilvēki saprot, par ko ir runa!


Iespēja ziedot topošajai Marinas Nazarenko dokumentālajai filmai Sievietes bez vīriešiem – atbalsta kampaņa Projektu bankā līdz 16. jūnijam – ŠEIT.

Sarunas foto: Kristīne Madjare

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija