KINO Raksti

Jānis Putniņš. Astronautu skolas vadītājs

19.02.2023
Jānis Putniņš. Astronautu skolas vadītājs
Foto: Agnese Zeltiņa

„Ir vajadzīgs klikšķis!” – šo formulu Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas vadītājs, kinorežisors un sinefils Jānis Putniņš atkārto dažādos kontekstos un par dažādām tēmām. Tomēr, protams, kinoizglītība Latvijā balstās ne tikai uz iracionāliem klikšķiem, Putniņš pat apgalvo, ka LKA Nacionālā Filmu skola ir labāka par 99 procentiem pasaules kinoskolu. Tomēr studentiem jau pirmajā kursā viņš atklāti sakot – izvēlēties kļūt par režisoru ir apmēram tāpat kā izvēlēties kļūt par astronautu…


Kristīne Matīsa: - Kad pirms pieciem gadiem rudenī notika LKA Nacionālās Filmu skolas pirmais publiskais pasākums jaunajās telpās Elijas ielā, tā bija konference, veltīta Ansim Epneram, jo skolas atvēršana sakrita ar viņa jubileju. Kā zināms, Ansis Epners bija viens no Kultūras akadēmijas dibinātājiem un pirmajiem Latvijas kinorežisoru skolotājiem, un gan jau tā tiešām bija tikai sakritība, tomēr vai jūs tam piešķirat kādu simbolisku nozīmi, ka filmu skolas dibināšana notikusi Epnera jubilejas gadā? Vai tāpēc jaunajā Filmu skolā toreiz tika iedzīvināti arī kādi viņa principi?

Jānis Putniņš: - Tā ir sakritība, bet nav gluži nejaušība. Protams, Ansis Epners ir, iespējams, pati nozīmīgākā figūra filmu mākslas apmācībā Latvijā, viņš dibināja audiovizuālās mākslas katedru un vadīja pašu pirmo kursu. Zināms, pateicība arī Pēterim Laķim, bet tieši Ansis Epners bija galvenais iniciators visai tai lietai, tā ka vēsturiska saistība te ir. Un arī kaut kas no viņa idejām noteikti ir te palicis – ne apzinātā veidā, tomēr katrs nākamais programmas vadītājs ir līdzīgi domājošs vai vismaz iet tajā pašā virzienā.

Varbūt tās ir kaut kādas elementārās patiesības, kā vispār ir jādomā, būvējot kinoizglītību?

Noteikti, un gan jau tam mēs vēl sarunā pieskarsimies – kādā veidā vajadzētu domāt, vadot kinoskolu, kā darboties. Jo vispār pasaulē filmu skolas virzās prom no izteikti mākslinieciskām izpausmēm.

Jā, šai pretrunai es noteikti gribēšu pieskarties!

Pie mums bija atbraucis Staņislavs Semerdžijevs no pasaules kinoskolu apvienības CILECT, un viņš teica – „You are dinosaurs! You’re all about the art![1] Jo tas ir retums, ka skola var domāt par māksliniecisko kvalitāti, lielākajā daļā galvenais ir ražot produktu un audzināt cilvēkus, kas var strādāt industrijā. Bet skaidrs, ka mums ir cita situācija – tik mazā valstī, kurai nav un nekad nebūs tik attīstīta kinoindustrija… par to var sapņot, bet tas nav iespējams, ja vien Latvijā neatrod milzīgu daudzumu naftas vai ko tamlīdzīgu.

Un te ir tā pretruna! Valsts uzturētai skolai savās budžeta vietās vajadzētu ražot kaut ko tādu, ko pieprasa darba tirgus, bet tas jau diez ko nepieprasa māksliniekus, kuru filmas neviens nevar saprast…

Jā, tādus nepieprasa, bet tajā pašā laikā darba tirgus pieprasa audiovizuālā satura radītājus. Vai mūsu absolventi, piemēram, režisori var tiešā veidā iekļauties šajās prasībās – es domāju, var, ja viņi pārslēdz savu domāšanu instrumentālā virzienā.

Tātad, no tā, ko māca skolā, uz kaut ko pavisam citu?

Nē, principi, kā darboties ar audiovizuālo materiālu, jau nemainās.

Vienkārši jāsaprot, ko tu dari ar šīm zīmēm, tas ir tāds klikšķis, kam jānotiek.

Bakalaura līmenī gan to klikšķi nav nemaz tik viegli sagaidīt, jo svarīga sastāvdaļa ir dzīves pieredze, kas ļauj darboties šajā ļoti sarežģītajā jomā.

Slavenajā Maskavas kinoinstitūtā savulaik vismaz režijas fakultātē neesot uzņēmuši studentus, kas jaunāki par 30 gadiem.

Es domāju, tā ir ļoti prātīga pieeja, es arī esmu dzirdējis, ka dažās filmu skolās nemaz neņem studentus, kas nav sasnieguši divdesmit viena gada vecumu. Atceros, Boriss Frumins teica, ka viņam nav īpaši interesanti strādāt ar bakalauriem, jo viņi vēl nav izveidojušies kā personības.

Tas ir ietilpīgs jautājums – kā strukturēt mācību procesu un kādu pieeju izvēlēties kino izglītībai šajā situācijā. Un tomēr es domāju, ka arī bakalaura izglītība ir ļoti būtiska. Turklāt pie mums tās nav parastās lekcijas, ko var nolasīt un pēc tam pārbaudīt, vai apgūta mācību viela, mums nav 200 cilvēku milzu auditorijā, kā citās augstskolās. Pie mums darbs ar studentiem prasa personīgu kontaktu, daudz jāstrādā ar katru atsevišķi ārpus lekciju laika, un pasniedzēju slodze ir diezgan liela.

Vai šajos piecos gados skola ir gājusi tajā virzienā, ko bijāt prātā uzbūvējuši, vai tomēr dzīve ved uz citu pusi?

Dzīve, protams, ved, jo pasaule ir dinamiska un viss mainās. Galu galā kino industrija vispār šobrīd ir absolūtā neziņā un apjukumā, tagad ir tādi kā gaidīšanas svētki vai…

…gaidīšanas panika.

Jā, drīzāk panika. (Smejas.) Kas nu būs? Vai vispār tādi kinoteātri eksistēs? Kas veidos audiovizuālo saturu? Jo ir dzirdētas visādas absurdas idejas – piemēram, tagad viss ir mainījies, kinoskolām jāgatavo tiktokeri. Vai arī – kur cilvēki tagad skatās audiovizuālo saturu? YouTube ir miljons skatījumu, nu tad jāmāca jūtūberi. Bet man tomēr liekas, ka kvalitatīva, klasiska kino izglītība ir absolūti nepieciešama, nedrīkst iet pa tādu, manā skatījumā, pagrimuma un virspusējības taku, kas izstaro no TikTok, piemēram.

Bet, atbildot uz tavu jautājumu par virzienu, – jā, mēs ejam tur, kur bijām iecerējuši. Pirmais mērķis bija samazināt studentu daudzumu viena gada ietvaros. Sākumā bija tāda milzu uzņemšana, visi režisori, operatori, producenti, montāžas režisori kopā, vienā gadā piecdesmit studentu. Tagad cenšamies uzņemt kopā apmēram divdesmit studentu, bet sadalījums pa profesijām ir atkarīgs no kontingenta, kas atnāk pieteikties, – esam diezgan elastīgi un mēģinām mācību procesu pieskaņot. Šogad, piemēram, uzņēmām ļoti daudz operatoru un ļoti maz režisoru, ir tāds kā viegls disbalanss. Protams, tas sagādā zināmas grūtības – ja ir tikai pieci režisori un vairāk nekā desmit operatori, tad kursa darbos ir grūti sadalīties komandās. Bet glābšanas spilvens šajās situācijās ir tas, ka paralēli mācās trīs kursi un kopā var strādāt dažādu gadu studenti.

Vai konkurence uz iestāšanos jūsu skolā pieaug? Un vai jūs zināt, kas vispār jauniešus vilina iestāties Filmu skolā? Viņiem droši vien ir skaisti sapņi par sarkaniem paklājiem, Kannu jahtām un šampaniešiem pirmizrādēs, bet vai jūs esat gatavi skaidri pateikt viņiem uzreiz, ka tikpat labi kāds var arī visu mūžu kulties pa mazbudžeta purviņu un nekad mūžā ne uz vienas jahtas nenonākt?

Skaidrs, ka mēs darbojamies ar atklātām kārtīm. Bet jā, par kinoprofesijām ir interese visur pasaulē, tas rada arī piedāvājumu – Amerikā, piemēram, ir vairāk nekā tūkstotis filmu skolu. Tās būtībā apmierina jauniešu interesi attiecībā uz kino, lai kā tā izpaustos, – studenti tur par attiecīgu samaksu iegūst zināmas iemaņas. Ir prestižākas skolas, ir mazāk prestižas, bet visur studenti dzīvo ar ilūziju, ka izmācīsies par nākamo Finčeru vai Tarantīno.

Mēs tā nedarām, mums nevajag pievilināt studentus un viņu naudu – Latvijā ir atšķirīga izglītības sistēma, te valsts gandrīz pilnībā apmaksā kinoizglītību, ir tikai daži studenti, kas maksā salīdzinoši zemu mācību maksu. Līdz ar to mēs arī runājam atklāti, un viens no maniem mīļākajiem teicieniem, ko saku studentiem, ir – izvēlēties kļūt par režisoru ir apmēram tāpat kā izvēlēties kļūt par astronautu, tur nav lielas starpības. Tas ir ļoti sarežģīts ceļš; iespējas, ka jūs nonāksiet uz tā sarkanā paklāja, ir minimālas, un tas arī neko negarantēs nākotnei. Jūs nebūsiet ļoti pārtikuši, tā būs nemitīga nedrošības sajūta, nemitīgi meklējumi, nemitīga nestabilitāte… toties ļoti interesanti.

Vai ir iespējams jau iestājeksāmenos vai pirmajā kursā saprast un novērtēt, vai cilvēku patiešām interesē kino kā vizuāla domāšana un tieši viņam piemērots izpausmes un mākslas veids, vai arī tomēr viņš ļaujas kinopasaules tēla vilinājumam un klusībā netic tev, cerēdams kļūt par to vienīgo, kuram laimēsies nopirkt jahtu?

Filmu skolā konkurss ir ļoti liels, vairāk nekā desmit cilvēku uz vienu budžeta vietu. Bet, piemēram, šogad mēs uzņēmām salīdzinoši maz studentu, un iemesls bija tieši tas – gan pārbaudījumos, gan sarunās neradās pārliecība, ka pretendentiem ir dziļāka interese par kino. Mēs cenšamies izvēlēties tos, ar kuriem saistām zināmas cerības; tas gan, protams, nenozīmē, ka nekļūdāmies.

Un skola nav ieinteresēta uzņemt pēc iespējas vairāk studentu? Vai no studējošo skaita nav atkarīgs skolas finansējums, statuss, prestižs vai kas cits?

Šobrīd mēs jau tāpat esam pārsnieguši savu kapacitāti, mums nav problēmu nokomplektēt viena gada kursu.

Drīzāk tad uztraucamies, vai neatstājam aiz borta kādu, kas uzrāda talanta pazīmes.

Tāpēc šogad, piemēram, uzņēmām ļoti daudz operatoru, tā sagadījās, ka tieši šajā specialitātē bija spēcīgi pretendenti.

Tātad studentu skaita pieaugums tikai sagādā papildu slodzi pasniedzējiem, bet neietekmē citus procesus skolā?

Jā, tas prasa papildu laiku pasniedzējiem, bet akadēmijai prieks, ja ir vairāk maksas studentu, – mums katru gadu ir tikai trīspadsmit valsts apmaksātas studiju vietas no tiem apmēram 20, ko uzņemam. Un interesanti – neskatoties uz stingrību un daudzajiem uzdevumiem, šogad pirmajā kursā ir ļoti mazs atbirums. Bijām domājuši, ka tas būs lielāks un studentu skaits normalizēsies.

Tomēr jūs negaidāt, ka pilnīgi katrs no studentiem izaugs par ģēniju…

Gaidām gan, lai arī, protams, grūti iedomāties, ka tādi būs visi 20 absolventi un katru gadu. Tomēr cilvēku ambīciju līmenis ir ļoti dažāds un, pastrādājot kādu laiku industrijā, studenti saprot, kas ir kas. Tieši darba procesā var noskaidrot, vai tev piemīt tas krampis, kas nepieciešams operatoram inscenētājam vai režisoram, vai nepiemīt. Attiecīgi katrs var atrast savu vietu, pat ja tas gluži nav tas, par ko viņš mācījies, – strādā uz laukuma kā režisora asistents, daudzi mūsu absolventi strādā kā operatoru asistenti.

Un visu mūžu depresijā savu nerealizēto sapņu dēļ?

Nu, nezinu, tas jau atkarīgs no cilvēka. Katram var pienākt brīdis, pat neskatoties uz zināmu materiālo labklājību, kad tā saucamā pusmūža krīze piespiež reflektēt – oi, ko es vispār esmu savā dzīvē izdarījis, nostrādājis 15 gadus kā asistents …

Tomēr reizēm labs asistents ir svarīgāks nekā slikts operators.

Jā, es tiešām uzskatu – nav sliktu profesiju, un jebkurā profesijā var sasniegt ļoti augstu līmeni un izcilību. Es domāju, tas ir tas, uz ko cilvēkam ir jātiecas, un nav nekādas vajadzības kaut ko nožēlot. Nav jau arī tā, ka tie režisori, kas sasnieguši zināmus karjeras augstumus, būtu ļoti laimīgi, kad viņiem pienāk tas pārejas periods un refleksijas par dzīvi.

Šajos laikos, kad visas robežas vaļā, jauns cilvēks no Latvijas varētu braukt mācīties jebkurā filmu skolā jebkur pasaulē. Vai ir kas tāds, kāpēc viņam labāk palikt šeit? Varbūt te iznāk vienkārši lētāk, un ar to jau pietiek?

Tas vispār ir ļoti interesants jautājums. Jā, šeit ir lētāk, bet arī kvalitatīvāk, nekā 99 procentos no tā saucamajām filmu skolām.

Šeit tās dzirnavas, kurām iziet cauri bakalauru līmenī, ir jaudīgākas nekā daudzās skolās.

Kāpēc? Pasniedzēji godprātīgāk izturas pret darbu? Vai arī tie 99% skolu ir būvēti citādāk – lai vienkārši apmierinātu jaunu cilvēku interesi par kinopasauli…

Tieši tā – ir jau tikai dažas, pašas prestižākās skolas, kā FAMU vai Dānijas filmu skola, tādas boutique skolas, kur ir individuāla pieeja studentam un blakus salīdzinoši liela kinoindustrija. Tās noteikti ir pārākas un dziļākas, ar know-how bagātākas. Bet ļoti daudzas citas skolas ir tādas kā fabrikas, kur uzņem ļoti daudz studentu, iziet cauri elementāram apmācības procesam, varbūt tur ir kaut kāda saikne ar industriju, viens no pieciem studentiem varbūt dabū uztaisīt kādu filmu, pārējie viņam palīdz… tā tas apmācības process ir iekārtots. Turklāt vēl tas maksā arī salīdzinoši lielu naudu.
Protams, pluss ir iepazīt jaunu vidi, norūdīties kā personībai, dzīvojot ārpus Latvijas, – jaunam cilvēkam tas ir noderīgi, tam es pilnīgi piekrītu. Tomēr, no otras puses, es domāju, ka vislabāk ir iziet pamatposmu šeit, un tad doties solīdas filmu skolas virzienā. Protams, apmācību process maģistrantūras līmenī visur ir stipri vien nopietnāks, līdz tam ir jāizaug.
Un, protams, visas labākās filmu skolas strādā nacionālajās valodās. Ja gribi stāties FAMU vai Dānijas filmskolā, tad tev jāapgūst čehu vai dāņu valoda pietiekami labā līmenī. Vai arī ir iespēja iestāties ļoti, ļoti dārgajā starptautiskajā programmā.

Tātad – es neredzu nopietnu iemeslu, lai tieši bakalaura līmenī brauktu kaut kur pasaulē, jo mēs saviem bakalauriem cenšamies dot maksimāli kvalitatīvu izglītību.

Kad tu pirms daudziem gadiem mācījies Amerikā, kāda līmeņa un kāda tipa studijas tās bija?

Tā ir pavisam cita tipa skola – tāda, kurai nav nekāda sakara ar kinoindustriju. Es mācījos Masačūsetas Mākslas koledžā, un tur filmu veidošanai pieiet no izteikti mākslinieciska skatpunkta. No industrijas perspektīvas skatoties, to var saukt par eksperimentālo kino vai avangardu, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti dziļš skatījums uz kino. Tur kino uztver nevis kā mimētisku notikumu fiksāciju vai stāsta izstāstīšanu noteiktā laika vienībā, bet gan kā darbu ar kompozīciju, ritmu, krāsām un pat kinolentas faktūru.
Pie mums arī pirmā kursa studentiem viena semestra garumā ir tāds kurss – Eksperimentālā kino teorija un prakse, un es domāju, ka tas ir ļoti noderīgs, jo ļauj paskatīties uz kino veidošanu no mazliet citas perspektīvas.

Ar šo interesi par eksperimentālo un analogo kino tu arī tagad esi pazīstams Latvijas kinovidē, turklāt arī filmas tu taisi ļoti reti un vienmēr īpašas, nevis masu produkciju. Vai tur nav kāda pretruna? Vai filmu skolas vadītājam nevajadzētu būt tādam, kurš priecīgi akceptē industrijas noteikumus un prot štancēt produktus?

Es domāju, ka tur nav nekādu pretrunu, jo vispirms jāatbild uz jautājumu, kam tie produkti ir vajadzīgi. Industrija nav pašmērķīga vērtība – ražot ražošanas pēc –, ir jāsaprot, kāpēc produkts vispār tiek ražots. Nu labi, lai apmierinātu skatītāju interesi. Bet kāpēc? Padomju Savienībā kino pirmā un galvenā funkcija bija ideoloģiskā, un mēs varam uzskatīt, ka esam kaut kādā ziņā šo domāšanu pārmantojuši. Amerikā ir pilnīgi citādāk, tur galvenais ir no skatītāja izdabūt maksimālu daudzumu naudas, tas būtībā ir vienīgais uzstādījums. Tātad ir jautājums, kāpēc mūsdienās filmas tiek taisītas – lai apmierinātu ideoloģiskas vēlmes vai papildinātu izklaides industriju. Bet šis arī ir smags un interesants jautājums – vai Latvijai ir nepieciešama sava, valsts atbalstīta izklaides industrija? Šobrīd izklaides saturs nenormālos daudzumos gāžas no ārpuses, kāpēc lai vēl arī valsts būtu ieinteresēta atbalstīt šādus produktus?

Varbūt lai patriotiski pierādītu, ka „mēs, latvieši, arī varam”. Lai pelnošais produkts būtu mūsu pašu. Taču mums tam šeit īsti nav naudas, un tas dzen kompleksos.

Tas, protams, ir diskutējams jautājums, daudzās valstīs tiek atbalstīta izklaides produkcijas ražošana. Bet jā, mums tam nepietiek naudas, un ir tikai atsevišķi pozitīvie piemēri, kad izdevies savilkt galus kopā – piemēram, Svingeri noteikti sevi atpelnīja, tur viss bija precīzi pārdomāts. Arī visādas privātās televīzijas un platformas acīmredzot ir izrēķinājušas, ka zināms naudas ieguldījums Latvijas filmā var atmaksāties. Bet, protams, ir arī jautājums, vai šo produktu iespējams pārdot citur, un tad jau tās ir biznesa lietas.

Skolas kontekstā ir būtiski saprast, ko mēs sagaidām no Latvijas kinoindustrijas.

Un man liekas – bez radošā potenciāla, bez tā, ka cilvēks apzinās, ko viņš dara, nav iespējams veidot kvalitatīvas filmas. Skaidrs, ka LKA Nacionālā Filmu skola nav eksperimentālā skola, bet es pietiekami labi pārzinu gan naratīvā kino vēsturi, gan veidošanas principus, lai apvienotu šīs divas lietas – gan spēju veidot naratīvu filmu (jo tas ir galvenais mūsu studentu uzdevums – iemācīties veidot filmas stāstījumu), gan arī izmantot radošus izteiksmes līdzekļus. Galvenais uzdevums ir apzināties instrumentu arsenālu, kas nepieciešams, lai izveidotu pabeigtu darbu.

Skaidrs, ka līdz skolai vairums studentu ir dzīvojuši absolūtā ilūziju pasaulē, ar ļoti primitīvu priekšstatu par to, kā darbojas kino; to var salīdzināt ar bērnu zīmējumiem – ja vajag uzzīmēt cilvēku, tad galviņa ir šitāda, rumpītis tāds, rociņas tādas...

…un, ja filmā cilvēks cieš, tad viņš lauza rokas un skatās pa logu tālumā.

Jā, nu apmēram. Bet pamazām, apgūstot, kā darbojas kino elementi, savu izteiksmes līdzekļu klāstu var stipri vien bagātināt.
Tomēr ir nepieciešams tas klikšķis, ko es iepriekš minēju. Kad es savulaik runāju ar Elijahu Ripsu[2], viņš arī dzēsa vienu manu ilūziju. Man likās – matemātiķi, kas pabeidz maģistrantūru, tad jau tiešām kaut ko saprot tajās sarežģītajās lietās. Un viņš teica – ziniet, lielākā daļa tāpat neko nesaprot. Nav tā klikšķa. Lūk, izrādās, tas ir nepieciešams arī matemātiķim, un kinoveidotājiem ir līdzīgi. Vienā brīdī notiek klikšķis, dažiem var pat just, kad tas notiek. Un tad var sākties ceļš uz nopietnu filmu veidošanu.

Nopietnas filmas, bet tik un tā mazbudžeta pasaulē, vai ne?

Tas ir ambīciju jautājums. Ir ļoti svarīgi, cik ambiciozs, cik jaudīgs ir režisors, viņam ir jābūt maksimālistam, viņam jābūt zināmā mērā tankam.

Mēs tātad visu laiku runājam par autorkino modeli – ka režisors būs tas, kurš to savu filmu izdomās un izbīdīs...

Mēs apmācām arī producentus; cits jautājums ir – cik lielā mērā viņi pilda šo producentu funkciju un atvieglo režisora dzīvi, vadā viņu aiz rociņas pa sarežģītajām kino pasaules takām. Producenta izglītību pie mums noteikti var uzlabot, jo ir bieži dzirdētas sūdzības, ka mēs šeit apmācām izpildproducentus, nevis producentus. Bet tur arī vajadzīgs līdzīgs klikšķis – tas nevar notikt automātiski. Labam producentam vajadzīga ļoti plaša izpratne par kino, un ne tikai par industrijas norisēm, bet arī par kino vēsturi un potenciālo kustību vienā vai otrā virzienā. Un jābūt ir arī spējai paredzēt. To, kurš imitē, atražo, seko tendencēm tiešā veidā – to nevar uzskatīt par labu producentu, jo viss mainās. Konjunktūra nemitīgi mainās, un producentam ir jāprot to lasīt, nekļūstot par vienkāršu produktu ražotāju. Viņam jābūt cilvēkam ar savu skatījumu uz pasauli.

Vai skolas apstākļos ir iespējams studentus iepazīstināt ar skarbo dzīvi? Ka nauda filmām nekrīt no gaisa, bet viss ir sīvos pičingos jāizkaro?

Viņi jau dabiskā veidā ar to iepazīstas, jo skolas prasības ir augstas, bet līdzekļi – faktiski nekādi, galēja askēze. Kad producenti sūdzas, cik maz naudas piešķir viņu filmām, tad vajadzētu paskatīties, ar kādiem līdzekļiem strādā studenti. Vai nu students pats ir neatkarīgi bagāts, bet tādu gadījumu praktiski nav, vai arī mēģina atrast risinājumus, iesaistot kursabiedrus, iziet uz kaut kādu radošo barteri, lai veidotu pietiekami spēcīgus darbus, kas atbilst kvalitātes prasībām.

Studenti skolā iemācās cienīt eiro centu, nekas viņiem no gaisa nekrīt.

Pēdējos gados ir tāda prakse, ka studenti ar savu filmu projektiem var pieteikties Kultūrkapitāla fonda konkursā vispārīgā konkurencē, nav vairs tāda akadēmijas kopējā paka, kad sniedza visus studiju darbus kopā. Tagad katram jāraksta savs projekts, un ekspertiem ir pilnīgas tiesības vai nu atbalstīt, vai noraidīt. Tā arī ir ļoti laba dzīves skola, kas veido atbildību pret finansējuma atrašanu, – viņiem par sava projekta nozīmību ir jāpārliecina cilvēki, kas pārstāv valsts naudu. Tā ka es domāju – studenti ļoti ātri saprot sistēmu.

Tad visi savus diplomdarbus iesniedz Lielajā Kristapā, kur lielāko konkurenci studentu filmu kategorijā veido tieši Nacionālā Filmu skola, un tieši šogad es atlasē pamanīju, ka tu esi redzams divās studentu filmās – vienā kopā ar Dāvi Sīmani tādās kā noslēpumaino bandītu lomās, bet otra ir mans favorīts, Sāc visu no jauna, kur tu esi „paštēlā” – filmu skolas pasniedzējs. Tev tā nav pirmā reize, esi jau iepriekš studentu filmās piedalījies, un man kaut kā ļoti patīk tā tendence, ka skolas vadītājs iet iefilmēties, ka pedagogi iefilmējas studentu darbos. Es to redzu kā foršu attieksmi pret studentiem, tādu kā atbalstu un ticību viņu iecerēm. Vai tas tā vienmēr visur pasaulē notiek, vai arī tas ir īpaši tikai šajā skolā?

Neesmu par to nekad daudz domājis, man tā ir tāda automātiska lieta. Es gan studentiem vienmēr pajautāju, vai tiešām es būšu tas, kas nepieciešams konkrētajai lomai. Un ir bijis, ka atsakos, – ne tāpēc, ka fundamentāli negribētu, bet reizēm rodas sajūta, ka neesmu pareizākais tipāžs. Es drīzāk esmu tāda avārijas izvēle, jo mani ir salīdzinoši viegli sarunāt. Bet domāju, ka tas nav nekas tikai mums raksturīgs. Var jau būt, ka citās skolās ir mazliet pompozākas attiecības starp studentiem un pasniedzējiem, mums ir diezgan tuvs līmenis, bet nav pārāk čomīgs, jo jābūt arī respektam.

Jānis Putniņš LKA NFS studentu filmā "Zenona paradokss" (2022)

Vai tu seko tam, kā veidojas studentu filmu ainava Lielajā Kristapā? Ko tur nominē, ko tas liecina par kopējo procesu?

Grūti spriest. Bieži ir bijuši gadījumi, kad filmas, ko es neuzskatu par pašām labākajām, ir nominētas, bet tās, kuras pasniedzējiem šķiet jaudīgi darbi, netiek nominētas. Bet tur neko nevar darīt.

Tā ir dabiska atšķirība – jūs tās filmas redzat mācību procesa kontekstā un zināt uzdevumu, kāpēc tas taisīts, bet tālāk filma nonāk pie visvienkāršākā skatītāja – Kristapa atlases komisija jau arī ir vienkārši kinoskatītāji.

Nu jā, apmēram tā tas arī ir. Un, protams, filmai ir svarīgi uzrunāt skatītāju. Tā ir aksioma, kas studentiem noteikti jāapgūst – kino ir dārga lieta, bet ar to var nodarboties visdažādākajos veidos. Ja jūs izvēlaties tādu veidu, ka pretendējat uz valsts naudu, tad jums kaut kādā veidā ir jāpiesaista skatītājs un jāizpilda solījumi, ko devāt, saņemot šo valsts finansējumu.

Šādā shēmā neiekļaujas, tēlaini sakot, savas nabas urbināšana…

Nu, lai cik tas skarbi skanētu un lai kā man pašam patiktu veidot radikāli eksperimentālus darbus, ir jāsaprot – ja cilvēks grib to darīt, tad jārēķinās ar nesalīdzināmi mazāku budžetu, jo jau gluži automātiski un pēc noklusējuma ļoti mazs skatītāju skaits gribēs kaut ko tādu skatīties… „Urbināt nabu” varbūt ir radikāls un ne pārāk labs piemērs tajā ziņā, ka tas liek domāt par zemas kvalitātes kino, lai gan ne vienmēr tā ir. Piemēram, Latvijā ļoti bieži finansējumu saņem Laila Pakalniņa, kuras filmām ir salīdzinoši mazs skatītāju skaits, bet tie ir ārkārtīgi interesanti darbi, kas kotējas pasaules kinovidē un veido tā saucamo Latvijas kino prestižu. Tas pats ir Lietuvā – ne jau tie kases režisori, kurus arī sponsorē valsts, ir tie, ar ko pasaulē asociējas lietuviešu kino.

Viņiem ir Šarūnas Bartas, un es varu derēt, ka Lietuvā arī skatītāji viņa filmas neskatās.

Te ir tas būtiskais jautājums – kam mēs vispār taisām filmas –, un preferences var būt dažādas. Var atbalstīt kvalitatīvu skatītāju kino, kas neekspluatē zemākos instinktus, bet var atbalstīt arī radikālus naratīvā kino eksperimentus, nebaidīsimies šī vārda, – kā Laila Pakalniņa, Šarūnas Bartas, arī Dāvis Sīmanis, kura filmas nav pašas populārākās Latvijā.
Tā ka es domāju – nevar pārmest, ka mūsu skola neaudzina pietiekami daudz pop-kino veidotāju. Ir ļoti dažādas nišas, un kura no tām ir nozīmīgāka, nav nemaz tik viegli pateikt.

Bet tas nozīmē, ka skolas pedagogu kolektīvā vajadzētu būt ne tikai Dāvim Sīmanim, bet arī, piemēram, Andrejam Ēķim…

Principā jā, es tiešām labprāt viņu sarunātu, turklāt Ēķis un Grauba ir arī teikuši, ka varētu atnākt uz kādu atsevišķu lekciju kursu. Vienīgi ir diezgan grūti mācību procesā tā ielēkt uz īsu laiku.

Tā mēs nonācām pie jautājuma par pasniedzēju sastāvu – kā jūs to veidojat, kā izvēlaties?

Nav jau īsti no kā izvēlēties, nav tik daudz cilvēku, kam būtu gan spējas, gan vēlme nodarboties ar studentu izglītošanu. Ir jābūt noteikta tipa cilvēkam.

Skaidrs, ka ne katrs, kurš pats prot kaut ko darīt, var arī citam iemācīt.

Protams, un tas arī ir būtisks jautājums. Bieži vien ļoti brīnišķīgi kinoveidotāji izrādās salīdzinoši neartikulēti, ja viņiem jāizstāsta, kā to rezultātu panākuši. Tā arī mēdz būt. Ir daudz faktoru – teiksim, ja būtu lielāks atalgojums, iespējams, potenciālo pasniedzēju interese arī būtu lielāka. Tomēr pats svarīgākais ir zināms aicinājums, spēja vai talants.

Otrajā plānā - Dāvis Sīmanis un Jānis Putniņš LKS NFS studentu filmā "Zenona paradokss" (2022)

Vai uz studentu radošo personību veidošanos atstāj kādu iespaidu fakts, ka filmu skolu vadi tieši tu? Vai pedagogu kolektīvs ietekmē studentu rokrakstu? Vai viņiem tāds šeit jau veidojas, vai arī šajā stadijā tāds nemaz nav vajadzīgs?

Mans galvenais uzdevums ir neveidot nekādu studentu rokrakstu a la Jānis Putniņš, un es nemaz nezinu, vai man tāds rokraksts ir. Savukārt pats galvenais uzdevums studentiem ir – apzināties, ko viņi paši grib, un beigt kopēt. Jo tas ir pirmais, ko visi gatavi darīt, – kopēt, lietot kaut kādus savus iemīļotākos paņēmienus. Operatoriem sliedītes, režisoriem vēl kaut kas... Bet no tā ir jātiek vaļā un jāsaprot, ko cilvēks pats grib ar kino veidošanu izdarīt, kāda veida filmas viņš grib veidot... Un tas ir tāds taustīšanās process. Tāpēc ir daudz filmu jāskatās, daudz jāanalizē, un arī jāvērtē, kā pats students reaģē uz filmām, kādā veidā viņš tās izjūt un kā nonāk līdz stāvoklim, ka saprot, ko īsti grib veidot.

Šeit ir akadēmiska augstskola, te nav kaut kāda amatniecības skola vai pulciņš, kur iemācās ieslēgt kameras, kustināt krānu un ratiņus, un kur pasniedzēji pasaka priekšā – šis ir pareizs kadrs, tas ir nepareizs. Mūsu skolā tiek pētīta kino vēsture, mākslas vēsture, mūsu rietumu kultūras filozofiskās tendences, kultūras dzimšana no tās pirmsākumiem, mēs cenšamies tam visam izsekot un ielikt kino šajā kontekstā. Tā ir apzināta darbība, tas nav intuitīvi.

Lai gan, protams, arī intuitīva darbība ir pilnīgi iespējama, ļoti daudzi nozīmīgi kino autori nav gājuši kinoskolās. Viņiem ir bijis kaut kāds klikšķis, varbūt tas bijis saistīts ar interesi par mākslu, par kino, bet viņi ir sapratuši, kā tas darbojas, spējuši atrast savu personību un izlikt sevi uz ekrāna. Es arī nācu tieši no tādas skolas, tikai vēlāk sapratu, kas ir tie paņēmieni. Bet sākumā tu darbojies tādā tīri intuitīvā veidā, un tas ir pilnīgi pieņemami. Tomēr mūsu skolā studenti iziet apzināšanās procesu un caur to arī sāk veidot filmas.

Esmu dzirdējusi žēlabas no pasniedzējiem, kas lasa lekcijas par kino citās augstskolās, – tur neviens students nezina ne Fellīni, ne citus kinovēstures dižgarus... Tas jau droši vien ir pārāk ekstrēmi, uz jūsu skolu to nevar attiecināt?

Nav ekstrēmi. Ir skaidrs, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikmetā, kurā jauniešiem pastāv nemitīgas izklaides, nemitīgs nodarbinājums, visi sociālie tīkli un virtuālā dzīve, un viņiem nelon interesēties ne par ko vairāk, jo jau tāpat ir pastāvīgs kairinājums. Un viss pārējais, ārpus tā, ir kaut kāda nedzīva, senilu penšu uzspiesta informācija. Tur arī ir tiešām nepieciešams klikšķis, vajadzīga pasniedzēju spēja ievest aiz rociņas tajā citā pasaulē. Daudziem tas notiek, bet nav tā, ka pilnīgi visiem. Es jūtu reizēm to attieksmi – ai, nu labi, da tur kaut kas… Daži izkrīt kinovēstures eksāmenā, un tas šajā ziņā ir labs indikators, jo liecina, ka cilvēkam tas klikšķis nav noticis – viņš negrib, viņu tas neinteresē.

Varbūt pat zina tādu Fellīni un Godāru, bet negrib par to interesēties.

Jā, viens jautājums ir par pamatzināšanu apjomu, bet otrs – viņi var zināt un pasniedzēji var piespiest noskatīties filmas, bet viņi tās nevērtē kā kaut ko nozīmīgu, viņi pat noskatīdamies domā, ka tas ir kaut kāds penšu kino, un kādā sakarā vispār kaut kas tāds jāskatās… Pirms vairākiem gadiem tev un Dāvim bija saruna par kino Rīgas Laikā, un tur parādījās piemērs par Antonioni – students noskatās, bet nesaprot, kāda velna pēc filmas beigās vēl vajag septiņas minūtes blenzt uz tukšām pilsētas ielām, ja viss taču jau tāpat skaidrs… Vārdu sakot, ir iespējams uzzināt, bet nesaprast.

Zināmā mērā tas ir normāli, bet vienlaikus arī nav. Mēs jau arī paši neesam vairs tik jauni, mums varbūt ir kāds cits priekšstats par kultūras vērtībām, un skaidrs, ka mums nav tik viegli saslēgties ar jauno paaudzi.

…jo kad mēs augām, tad tā nebija…

Jā, tieši tā! Bet tur ir tā lieta, ka nepieciešams klikšķis – paskatīties no citas perspektīvas. Lielā mērā tas ir saistīts ar divām ietekmēm, un abas, es uzskatu, ir negatīvas. Viena ir tā, ka vidusskolā māca visu ko, bet ne tik ļoti attīsta radošo domāšanu. Jaunieši atnāk uz šejieni ar gatavām patiesībām un sagaida, ka šeit arī stāstīs kaut kādas patiesības – kā ir jābūt, kā ir pareizi; tas ir tā un tas ir tā.

Tātad nevis pašiem izdomāt, aizrakties un saprast, bet saņemt gatavu recepti, kā jābūt. Un tad viņi arī uzreiz tic un neapšauba?

To es īsti nezinu, man liekas, ka tādas apšaubīšanas nav. Tomēr mūsu skolā nosacīti ir tāds brīvā stila režīms attiecībā uz pareizību un nepareizību – katra nepareizība var būt pareiza, ja tu to pareizi izmanto, tai jābūt pamatotai. Nekas nav slikts pats par sevi, nav nekādu dzelžainu likumu – jebko var izmantot radoši. Bet, ja tu neapzinies, ko dari, ja tā ir vienkārši kļūda, nu tad neko, tad tā tiešām ir kļūda. Tikai tas nav iekalts akmenī, ka tā vienmēr būs kļūda. Un šo zināmo brīvību studentiem vismaz sākumā ir diezgan grūti pieņemt.

Protams, no otras puses, ir kaut kāds priekšstats par to, kādas filmas vispār cilvēkiem patīk, un kino jau vienmēr zināmā mērā ir izklaide. Šādā kontekstā to pašu Antonioni L'Avventura zināmā mērā var nosaukt par antikino, jo tur tiek uzsvērti tādi elementi, kas nav raksturīgi izklaides filmām. Skaidrs, ka tāda veida kino prasa citādu skatīšanās pieredzi, par to ir daudzi kino teorētiķi un kritiķi runājuši – tas ir refleksīvs skatījums, filmā ir dots laiks, lai skatītājs reflektētu par to, kas notiek uz ekrāna. Tāpēc ir svarīgi ieslēgt šādu skatīšanās pieredzi, pasniedzējiem ir svarīgi studentus ievest šajā pasaulē, parādīt tos elementus – ka tas nav kaut kāds tur murgs, šos elementus ir iespējams piefiksēt, pieņemt un zināmā mērā pat izbaudīt…
Piemēram, šajā semestrī daudzi studenti ļoti pozitīvi reaģēja uz Godāra filmu Trakais Pjero, kas izmanto ļoti daudz paņēmienu, stilistiski lēkā, spēlējas ar dažādiem žanriem, ir šķietami nesakarīgs darbs. Tajā pašā laikā – ja tu spēj identificēt šos elementus un saproti, kāpēc režisors to ir darījis, tad tā kļūst par ļoti aizraujošu skatāmvielu. Bet tur vajadzīgs tas klikšķis, bez kura ir grūti iedomāties šādu aizrautību…

Tāpēc mēs arī cenšamies neuzņemt tādus studentus, kam jūtam, ka nav darbaholiķa potenciāla, tas trakums, kas ir absolūti nepieciešams. Ja gribi mācīties vai darboties kino jebkādā kapacitātē, tu nevari nebūt fanātiķis. Montāžas režisoram, piemēram, ir jābūt super pacietīgam, un tā nemaz nav tik bieži sastopama īpašība. Režisoram ir jābūt gan radošam, gan arī ļoti organizētam, viņam jāspēj pārliecināt cilvēkus par savu ideju, vajadzīgs personības spēks. Ja režisors ir radošs un organizēts, bet ļoti bikls un nespēj atrast komunikāciju, tad arī tur nekas labs neiznāks…

Vai studiju ietvaros var mainīt specialitāti? Piemēram, cilvēks ir iedomājies, ka grib būt režisors, bet tikai mācību procesā uzzina, ka ir arī tāda montāžas režisora profesija, kas viņam būtu pat labāk piemērota...

Jā, šajā specialitātē tas ir visvienkāršāk izdarāms, jo abām specialitātēm programma ir praktiski identiska, tikai citi uzsvari – montāžas režisori vairāk montē, režisori vairāk nodarbojas ar savu darbu veidošanu, bet lekcijas ir gandrīz vienas un tās pašas. Tādi gadījumi ir bijuši, un ļoti veiksmīgi. Ir bijis viens gadījums, kad no režijas pāriet uz operatoriem. Tas jau ir mazliet sarežģītāk, jo tad jāsāk vēlreiz no pirmā kursa. Cilvēks vienu gadu nomācījās, saprata, ka režija nav gluži tas, ko bija iedomājies, viņš gribētu vairāk strādāt ar attēlu. Tā mēdz būt, bet katrai situācijai sava specifika.

Vai Nacionālā Filmu skola varētu mācīt arī tā sauktos otrā līmeņa profesionāļus, kas vajadzīgi filmēšanas laukumā, piemēram, grima māksliniekus? Latvijas filmu nozarē jau gadu gadiem dzirdamas permanentas žēlabas, ka režisori un operatori vairojas, bet trūkst cilvēku citās profesijās, viņus turklāt aktīvi nodarbina arī ārvalstu projekti, tāpēc tie nedaudzie, kas ir, paceļ cenas, un producenti uztraucas…

Es jau esmu par to runājis, ka Latvijas kino industrija ir disproporcionāla attiecībā uz naudas sadali atalgojumā. Teiksim, kameras departaments un gaismotāji dzīvo salīdzinoši zaļi, bet tie, kas atrodas barības ķēdes galā, pārtiek no drupačām un par to nemitīgi sūdzas.

Iznāk, ka režisori un scenāristi arī ir šajā barības ķēdes drupaču galā?

Scenāristi jau vispār netiek uzskatīti par ievērības cienīgiem cilvēkiem, vēl joprojām. Savukārt uz režisoriem gulstas vislielākā atbildība, kas bieži netiek adekvāti apmaksāta. Tas, ka tu sākumā vienojies ar producentu par kādu summu, nenozīmē, ka tev tik daudz arī samaksās, jo filmēšanas laikā vienmēr veidojas budžeta pārtēriņš un tad – ja tu gribi realizēt to vai šito, tad mēs ņemam nost no tava honorāra… Rezultātā lielākajā daļā filmu uz laukuma noteikti ir cilvēki, kas saņem vairāk par režisoru, būdami tehniskie darbinieki un darīdami  savas tehniskās lietas. Un tā ir milzīga problēma.

Nezin kāpēc vēl ļoti dzīvs ir tas priekšstats, ka režisoram vienkārši jābūt laimīgam, ka viņam vispār ir iespēja veidot savu filmu…

Un vismaz karjeras sākumā režisori arī piekrīt šim apgalvojumam – pēc visām studiju mokām, un ja tad vēl beigās iedod kaut kādu naudu par to, ka tu dari to, kas tev patīk, tas jau vispār ir sapnis! Tomēr režija ir titānisks darbs, sevišķi, ja tas tiek darīts augstā līmenī. Un tas, protams, prasa adekvātu samaksu, pat ja cilvēks neprasa neko virs izdzīvošanas līmeņa.

Bet par citu profesiju sagatavošanu – tas īsti nav skolas uzdevums, katrā ziņā mums nav jādibina četru gadu bakalaura izglītība šajās profesijās. Es domāju, ka šajā gadījumā tā saucamais tirgus, ko producenti ļoti mīl uzsvērt, – tam jau būtu jāspēj sevi noregulēt. Kas tur ko nesagatavot tos grima māksliniekus vai kādus citus, mēs arī par to esam runājuši, ka varbūt varētu vasarā taisīt kādas meistarklases. Skaidrs, ja mēs gribētu izveidot specefektu meistarus, kas strādātu kā itāļu ziedu laikmeta 60. un 70. gadu Ardžento filmās un prastu uztaisīt visas tās puscirstās galvas… tas prasītu zināmas spējas, apmācību un tamlīdzīgi. Bija viena meitene no Itālijas, kura tagad dzīvo Latvijā, bet tieši kovids uznāca un nepaspējām sākt sadarbību, – viņa bija apguvusi šo prasmi un piedāvāja pasniegt, tad arī mūsu studenti izvēles kursā vai jebkurš cits meistarklasē varētu mācīties, kā veidot tās superbrūces.

Arī pārējie speciālisti, par kuru trūkumu sūdzas, – mēs to nevaram atrisināt, tas nav iespējams. Lai kļūtu, piemēram, par fokuspulleri, ir jābūt talantam – čujam, ņuham un poņai. To nevar atrast no bezdarbnieku vai brīvprātīgo vidus, cilvēkam ir jāpamēģina, jāsaprot, lēnām jākāpj pa karjeras kāpnēm. Apmēram kā finanšu darījumos – vienreiz pielaid kļūdu un neviens ar tevi vairs negrib strādāt –, tāpat arī fokuspullerim sava reputācija jāveido pakāpeniski. Tas nenotiek tā, ka mēs uztaisīsim kursus, izsniegsim diplomu, industrija sagaidīs viņu atplestām rokām un būs gatava maksāt 350 eiro dienā.  Ir vajadzīgs talants, un skaidrs, ka industrija pati rada šos cilvēkus.

Jānis Putniņš režisores Signes Birkovas topošajā filmā "Lotus". Foto: Antra Kalniņa

Sarunas sākumā pieminējām gaidīšanas paniku, un skaidrs, ka jūs nevarat ietekmēt to, kas notiek aiz skolas sienām, bet jūs varat domāt un psiholoģiski gatavoties, varbūt vismaz spriest par to, kā tie kontinenti dreifē. Piemēram, tas, vai populārāka kļūst filmu izrādīšana kinoteātros vai platformās, kaut kā attiecas uz jūsu dzīvi?

Mēs nodarbojamies ar klasiskām lietām un sniedzam klasisku kinoizglītību. Ja cilvēks grib, viņš var ar šīm zināšanām veidot arī YouTube video, jo viņš apzinās, ar ko strādā, kādi ir tie elementi, kas uzrunā skatītāju. Tas ir galvenais, ko mēs mācām. Filmas nepastāv pašas par sevi, tās vienmēr ir saiknē ar skatītāju – kā tas tiek uztverts, kā zīmes tiek interpretētas.

Bet tādā nozīmē taču ir svarīgi, vai skatītājs sēž kinozāles tumsā un spiests noskatīties visu filmu no sākuma līdz galam, vai skatās mājās pie datora ar neizbēgami dalītu uzmanību.

Nu jā, tas ir tāds asterisks klāt pie visa. Tas, protams, maina skatījumu un liek rēķināties ar citiem elementiem, bet tas nav tik sarežģīti, ja cilvēks vispār saprot, ko dara. Viņam varbūt liekas, ka tas ir zem viņa goda, bet var arī pārvarēt sevi un ieslēgt tos iedarbības paņēmienus, kas liek šiem video būt populāriem. Tā ir ļoti svarīga lieta skolā – spēt analizēt darbus, reflektēt par tiem un saprast, kas darbojas. Lai var noskatīties klipu ar miljoniem skatījumu un saprast, kas ir tie elementi, tās klišejas, stereotipi un paņēmieni, kas padara šo darbu tik efektīvu plašā auditorijā.

Tad jums patiesībā ir diezgan vienalga, kas tur ārā notiek – piemēram, vai mainās festivālu nozīme industrijā, vai vēl kādi satricinājumi…

Protams, producenti mēģina spiest uz festivāliem, un tur mums domas dalās. Es domāju, ka tas ir sliktākais, ko darīt, – mēģināt taisīt tā, lai filma atbilst kaut kādiem priekšstatiem par to, „kas patīk festivāliem”. Katram studentam un vispār jaunam cilvēkam ir vispirms jāsaprot, kas interesē viņu pašu, ko tieši viņš gribētu pateikt. Ja viņš mēģinās izpatikt kaut kādai konjunktūrai un taisīs to, kas viņam pilnīgi riebjas, tikai tāpēc, ka tas tiek pieprasīts, – nu, tad mēs būsim aizgājuši galīgi šķībi. Bet, no otras puses, protams, nevar skriet ar galvu sienā, ir jāsaprot, kādā veidā var uzrunāt potenciālos naudas devējus.

Tomēr tur jau neko nevar darīt, gan jau katram studentam ir tāds sapnis – ak, ja manu filmu paņemtu festivālā…

Jā, bet mēs jau nezinām, kādas tās konjunktūras būs un kādas filmas pieprasīs, mēs nevaram apstādināt radošo procesu, viss nemitīgi mainās. Stili mainās, katru reizi parādās kāds jauns režisors, tā saucamais ģēnijs, kura stilu mēģina atdarināt. Piemēram, pirms dažiem gadiem uzradās kanādietis Ksavjē Dolans. Viņš nekur nebija mācījies, vienkārši izdomāja, ka taisīs tādu filmu, šķietami primitīvā, bet savā stilā, un pēc tam ļoti daudzi mēģināja atdarināt tādu piegājienu.

Tas ir labs piemērs, ka arī kinoindustrijā nekādi noteikumi nav iekalti akmenī.

Industrija un visa rietumu kultūra vienkārši tā ir iekārtota – visu laiku vajadzīgs kaut kas jauns. Protams, tas jaunais vairumā gadījumu ir refleksija par refleksiju, svaigs un naivs kino tīrā veidā jau sen vairs nav iespējams, bet stilistisko paņēmienu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu resurss ir bezgalīgs. Un arī skatītājs ir kļuvis ļoti izsmalcināts un nebaidās no izaicinājumiem. Piemēram, tādā tempā samontētas filmas, kā tagad taisa Holivudā, vēl pirms 30 gadiem nebija iedomājamas. Kad iznāca Jana de Bonta Ātrums / Speed (1994), tas likās ārprāts – atsevišķās sekvencēs garākais kadrs ir viena sekunde! Pirms tam likās neiespējami, ka to kāds vispār spētu uztvert. Tagad skatītāji spēj salikt stāsta puzli no ļoti īsiem kadriem. Tā ka radošais lauciņš ir baigais – būtu tikai ko teikt.

Tad tu vispār esi diezgan labās domās par skatītāju?

Pārāk labās domās neesmu, jo skatītājs grib būt slinks, viņš grib, lai viņu vada aiz rociņas un pašam nebūtu nekas jādara. Viņš principā negrib domāt, diemžēl. Ir, protams, atsevišķi skatītāji, kuri grib domāt, tāpat kā ir cilvēki, kas grib nodarboties ar sportu, piepūlēties un tamlīdzīgi. Bet citi grib sēdēt mājās dīvānā pie televizora ar alus pudeli un fanot par futeni, tas ir viņu sports. Brutāls salīdzinājums, protams, turklāt arī daudzi jauki cilvēki fano par futbolu. Bet tāds skatītājs, kurš ir aktīvs un gaida tādu filmu, kas viņu ne tikai vadās aiz rociņas pa sižeta peripetijām kā tādā atrakcijā, bet arī liks viņam domāt un pieprasīs aktīvu līdzdarbību, – tāds ir salīdzinoši reti sastopams.

Labums ir tāds, ka šis aktīvais skatītājs pats atnāks uz kinoteātri, tātad ir vērts viņam tās filmas taisīt un rādīt. Tas, kurš sēž ar aliņu, – viņam ir vienalga, līdz viņam jau tik un tā vairs neaizklauvēsies, tā ka ar viņu nemaz nav ko rēķināties.

Tā tas ir. Bet tas sagatavotais skatītājs ir ļoti izsmalcināts, viņš gaida jaunus izaicinājumus savai skatīšanās pieredzei – ja viņš redz kaut ko, kas liekas kā atkārtošanās vai atgremojums, tas vairs viņam nav interesanti.

Skaidrs, ka vēl var visu novelt uz pandēmiju, kas, protams, ir ļoti būtisks sitiens. Jo līdz ar paradumu maiņu slinkums ir vēl pastiprinājies – tevi ne tikai izklaidē kinoteātrī, bet pienes filmas mājās, ir visi netfliksi, un kāpēc tad vēl kaut kur jāiet?! Ir jābūt kaut kādam sevišķam iemeslam, lai ietu uz kinoteātri un maksātu gandrīz desmit eiro par biļeti – es biju šokā! Turklāt īstenībā kāda jēga man iet uz kinoteātri, ja tur nav nekādas pievienotās vērtības, vienkārši digitālā projekcija uz liela ekrāna. Var teikt, ka ar digitalizāciju kinoindustrija iešāva pati sev kājā, jo parastam skatītājam tas neko daudz nenozīmē – vai viņam rāda kinolenti vai nē. Lai gan mēs zinām, ka tur ir būtiska pat fizioloģiska atšķirība uztverē, digitālais attēls nāk bez pauzēm un tur nav tā ekskluzivitātes elementa. Protams, kinoteātrī milzu attēls, super skaņa un atmosfēra padara filmas pieredzi jaudīgāku, turklāt tev nākas tās divas stundas sēdēt un neskriet pa vidu pēc kafijas, neapstādināt, nepīpēt… Tomēr nu jau visdažādākās filmas var skatīties mājās, un industrijai būs ar to kaut kā jātiek galā – īpaši tagad, kad ir 4K iespējas un filmas parādās salīdzinoši ātri. Nopērc 100 collu televizoru, 4K pleijeri, nopērc par desmit eiro disku un visu mūžu skaties mājās ar savu čipsu paku…

Jānis Putniņš un Iveta Pole studentes Signes Birkovas filmā "Dzeņa pieskāriens" (2017)

Foto: Agnese Zeltiņa

Atsauces:

1. Tulk. no angļu valodas – jūs esat dinozauri, jums prātā tikai māksla! 
2. Elijahu (Iļja) Ripss – Jāņa Putniņa dokumentālās filmas Degošais (2016) galvenais varonis. – Aut. 

Komentāri

Elita
08.06.202321:39

Labi, bet kāpēc Latvijas kino vienveidīgs un tā baidās mainīt redzespunktu ? Ir privātais sektors, tostarp, biznesstrukturas ar gana interesantiem dzīves stastiem, pamacībām. K a p ē c NĒ!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan