Kad Kino Rakstos tika publicēta animācijas režisoru un pedagogu Edmunda Jansona un Īlo Pikkova saruna par animācijas izglītību Latvijā un Baltijā, uz to atsaucās arī vistiešāk ieinteresētā auditorija – animācijas nodaļu studenti no Latvijas un Igaunijas augstskolām -, un piedāvājās izstāstīt, kā šī pati animācijas izglītība izskatās no studentu puses.
Vasaras vidū, straujiem soļiem tuvojoties nākamajam studiju gadam, Kino Rakstos tika publicēta saruna Vai var iemācīt animāciju?, kurā animācijas izglītību Latvijā un Igaunijā apsprieda un uz Latvijas Animācijas asociācijas vadītājas Annas Začas jautājumiem atbildēja divi animācijas režisori un pedagogi – Latv ijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons un Tallinas Mākslas akadēmijas animācijas profesors Īlo Pikkovs / Ülo Pikkov. Tagad, studiju gada pirmajam semestrim noslēdzoties, ar sarunu par animācijas izglītību sevi piesaka arī otra puse — šo abu augstskolu studentes. Anete Grīnberga studē Latvijas Mākslas Akadēmijas (LMA) nodaļas Kustība. Attēls. Skaņa maģistra programmas pirmajā kursā, bet Ditija Ferdosa / Ditiya Ferdous no ASV jau otro gadu apgūst animācijas studijas Igaunijas Mākslas Akadēmijas (IMA) internacionālajā maģistra programmā. Anete līdztekus animēšanai nodarbojas arī ar rakstīšanu un ir publicēta autore, gribētu izmēģināt savas prasmes animācijas scenāriju rakstīšanā. Ditija Amerikā apguvusi tēlotājmākslu, taču izvēlējusies studijas tālāk turpināt Eiropā. Izmantojot IMA doto iespēju apgūt animāciju internacionālajā maģistra programmā, viņa šobrīd dažādās animācijas tehnikās strādā pie savas topošās diplomdarba animācijas filmas, izmantojot ogles zīmējumu un smilšu animāciju.
Arī šoreiz jautājumus uzdod Anna Zača.
Anna: – Sarunu varētu sākt, noskaidrojot, ko jums abām nozīmē animācija un kas ir tas, kas jūs tajā saista?
Ditija: – Man patīk animēšanas dotā sajūta, ka tā atļauj jebkuras nepieciešamās radošās izvēles, ko vien pati varu iztēloties, – no vizuālās valodas līdz skaņai; varu arī izvēlēties, vai plānotais darbs būs balstīts realitātē vai kādās citās pieņemtās struktūrās. Sākumā es studēju tēlotājmākslu, bet atskārtu, ka man tā liekas pārāk konkrēta, turklāt mani tā īsti neuzrunāja strādāšana ar objektiem. Man patika kinomāksla, bet nepatika doma par strādāšanu tik apjomīgā mērogā, turklāt tad man nāktos diktēt citiem, kas viņiem jādara. Sāku ievērot daudzus neatkarīgos animatorus, kas strādā izteikti mazākos mērogos, turklāt pamanīju, ka liela daļa animatoru ir tieši sievietes. Varbūt tas skaidrojams ar iespēju strādāt pašām, nebalstoties lielākās autoritātēs. Šāds darba modelis mani uzrunāja, un es sapratu, ka tas ļautu man eksperimentēt ar vizuālu stāstu izstāstīšanu bez strukturālā kino iesaistes.
Anna: – Par animācijas režisoriem ir tāds joks, ka viņiem vienkārši nepatīk strādāt ar cilvēkiem, un tu tikko aprakstīji klasisku animācijas režisora tēlu. (Smejas.) Tātad šobrīd tu sevi nesaisti ne ar vienu konkrētu animācijas žanru, vai ne? Pagaidām, cik saprotu, tu vienkārši mēģini atrast pareizo formu saviem stāstiem un necenties kļūt par traģikomisku īsfilmu vai TV sēriju autori.
Ditija: – Jā, tā ir.
Anna: – Vai tu domā, ka varētu strādāt viena pati, vai varbūt tev jau ir bijusi iespēja sastrādāties ar kādu, kas palīdz ar radošo ieguldījumu?
Ditija: – Man nav bijusi iespēja strādāt ar kādu kopā, bet vienmēr var lūgt padomu kādam pasniedzējam vai aprunāties ar kursabiedriem. Tā arī noteikti ir viena no studēšanas priekšrocībām.
Anna: – Anete, kā ir tev? Kāpēc tu izvēlējies kļūt par daļu no animācijas pasaules?
Anete: – Mana izvēle laikam vairāk saistīta ar romantiskām atmiņām par bērnības laiku, nevis balstīta kādos konkrētos vai racionālos lēmumos. Kaut arī cītīgi sekoju vairākiem animācijas seriāliem un ar aizrautību skatījos filmas, man prātā nekad neienāca doma, ka pieaugot gribēšu nodarboties ar animēšanu. Šķiet, bērnībā man bija kaut kāda hiper-iztēle un es to centos izpaust visdažādākajās formās – veidoju leļļu figūriņas, rakstīju, zīmēju. Tagad atskatoties, varu teikt, ka animācija ir vēl viens veids, kā realizēt pašas izdomātos stāstus.
Anna: – Zinu, ka tev ir projekti, kuros darbojies kopā ar kursabiedreni, un Latvijā divi cilvēki jau skaitās industrija! (Smejas.) Tomēr sastrādāšanās ar citiem ir kaut kas tāds, ko tomēr vajag iemācīties. Vai jums studiju procesā ir iespēja to apgūt? Virziens, kurā tu dodies, strādājot pie animācijas seriāla, paredz darbu ar lielu cilvēku komandu, un tas nebūt nav vienkārši. Vai tavas idejas kaut kā saskan ar realitāti un to, ko apgūsti studējot?
Anete: – Nodarbību laikā mēs vienmēr varam dalīties ar savu viedokli vai ieteikumiem par cita kursabiedra padarīto, tomēr uzdevumi ir individuāli, tāpat bija arī bakalaura studiju laikā. Mums īsti netiek dota iespēja apgūt dažādas prasmes, sastrādājoties grupās, lai gan tas noteikti būtu vērtīgi, jo studentiem būtu vieglāk saprast, kurā industrijas lomā katrs jūtas vislabāk – kā režisors, scenārists vai animators. Ja visa atbildība par darba paveikšanu balstās uz viena studenta pleciem, tas mēdz kļūt diezgan stresaini, tāpēc sadarbošanās būtu labs veids, kā ietaupīt laiku un saglābt nervu šūnas. Kad es beidzu bakalaura studijas, citu kursu studentiem bija jākļūst par praktikantiem absolventu topošajās filmās. Tas bija milzīgs glābiņš tiem, kas strādāja pie savām filmām, un domāju, arī vērtīga pieredze tiem, kam tas bija prakses laiks. Starp visām mākslas formām tieši animācijā tomēr visbiežāk strādā komandās, nevis patstāvīgi.
Anna: – Zinu, ka mans nākamais jautājums izklausās pēc darba intervijas, tomēr – vai jau redzat, ar ko nodarbosieties pēc studiju pabeigšanas, un vai mācības ir kādā veidā mainījušas jūsu domas par to?
Anete: – Sākot studēt bakalaura programmā, mana vienīgā doma bija – būtu forši iemācīties animēt. Bet četros gados iemācījos tik daudz vairāk! Fotografēšana, filmēšana, skaņas apstrāde, darbs ar 3D, darbs ar riso druku un vēl daudzām lietām. Pateicoties dažādajām nodarbībām un uzdevumiem, esmu ne tikai iemācījusies animēt, bet varējusi attīstīt arī citas savas spējas – piemēram, man ir ļoti iepaticies gleznot un priecājos, ka esmu atradusi savu stilu. Tomēr laikam neticamākais ir tas, ka,
pateicoties animēšanas pasniedzēju uzdevumiem, sajutu radošo impulsu un paralēli studijām brīvajā laikā attīstīju dažādu stāstu sižetus, kas ar manu lielu apņēmību pārtapa grāmatā.
Varbūt tas nebūtu noticis, ja nebūtu tādu uzdevumu studijās. Šobrīd mēģinu rakstīt otro grāmatu un ļoti vēlētos savas rakstīšanas prasmes izmēģināt arī kādā animācijas scenārijā. Vēl nezinu, ko īsti darīšu nākamajos piecos gados, bet zinu, ka gribu būt daļa no kādu jaunu stāstu radīšanas, jebkādā veidā – režisore, scenāriste vai animatore.
Anna: – Ditij, un kur tu redzi sevi pēc studiju pabeigšanas?
Ditija: – Es laikam nekad neesmu iztēlojusies sevi kā animācijas profesionāli, tas pat nebija mans mērķis, sākot studēt maģistra programmā. Es tikai gribēju uztaisīt filmu, par kuru vienkārši varētu justies priecīga, ja man tā izdotos. Nāku no ASV un neko daudz nezināju par animācijas pasauli Eiropā, īpaši par neatkarīgo animāciju, bet tagad varu apgalvot, ka tā šeit ir ļoti spēcīga, plaši pārstāvēta, te notiek daudzi festivāli.
Tomēr es īsti neredzu, kā ar to varētu nodarboties iztikas pelnīšanai.
Igaunijas animācijas kopienā esmu novērojusi, ka finansējuma iegūšana ieplānotajai filmai ir jāmeklē gandrīz nepārtraukti, un tas ir arī sarežģīts process. Filmas izstrādāšana ir grūta un laikietilpīga; kad tā ir gatava, tiek rādīta festivālos apmēram divus gadus un pēc tam vienkārši pazūd. Tāpēc es laikam vairāk esmu ieinteresēta darboties ārpus animācijas pasaules, drīzāk vēlētos sevi pieteikt kā mākslinieci, kas savos darbos izmanto arī animāciju, nevis kā animatori.
Anna: – Kā jums šķiet, ko ir nepieciešams apgūt un kādi darbarīki nepieciešami, lai spētu savu ideju pārvērst reālā, citiem ieraugāmā darbā?
Anete: – Pasniedzēji zina, ka studenti vienlaikus darbojas vairākos mākslas lauciņos – ilustrē, glezno, fotografē, rada audio darbus. Gandrīz neviens nefokusējas tikai uz animāciju, kā tas bija “vecās skolas” laikos.
Manuprāt, pasniedzēju radītā motivācija ir pietiekama, lai studenti paveiktu nepieciešamos nodarbību uzdevumus un vēlāk arī izveidotu savu diplomdarba filmu, tomēr zinu, ka
es un mani studiju biedri vēlētos vairāk individuālas komunikācijas ar pasniedzējiem.
Tas radītu labus atbalsta pamatus studentu radošajām izpausmēm, ļautu vairāk ticēt savām spējām. Ne vienmēr pietiek ar laiku kopīgajās lekcijās.
Anna: – Ditij, vai tev studijas palīdz ideju realizēšanā?
Ditija: – Domāju, lielākais atbalsts, ko devusi mana nodaļa, ir viss tehniskais ekipējums, kas šajā laikā bijis nepieciešams. Arī tad, ja pasniedzējiem nav pietiekamas pieredzes kādas konkrētas problēmas risināšanā, viņi vienmēr cenšas atrast kādu, kuram tā ir. Filmas attīstības procesā viņi gan daudz nedalās ar ieteikumiem, pasniedzēji vairāk grib uzticēties paša studenta redzējumam un palīdz ar iedrošinājumiem turpināt darbu.
Vienīgais, kas varbūt pietrūkst, ir iespēja apmeklēt citu programmu nodarbības. Animēšana, manuprāt, ir diezgan multi-disciplināra un, kā jau teica Anete, studentiem, lai nostiprinātu vizuālo valodu, noderētu gleznošanas vai zīmēšanas nodarbības, taču manā nodaļā nekas tāds netiek piedāvāts.
Anna: – Vai nodaļa var tevi nodrošināt ar pietiekamu atbalstu, vai tomēr tu saproti, ka tas nav iespējams un viss ir pašas rokās?
Ditija: – Varētu teikt, ka animācijas nodaļa ir vairāk ieinteresēta atvieglot studentu radīto filmu nokļūšanu dažādos Eiropas festivālos. Ja filma tiek atlasīta izrādīšanai un pat iegūst kādus apbalvojumus, tas, protams, ir lieliski, taču nedomāju, ka nodaļa spēj sagatavot studentu jebkam citam ārpus tā.
Anna: – Vai ir kādas lekcijas par finansējuma sistēmām, ar kuru palīdzību būtu iespējams turpināt iesāktos darbus pēc studiju absolvēšanas?
Ditija: – Nē, tam nav speciāli domātu lekciju. Lielākoties šādas lietas var noskaidrot sarunās, visi ir gatavi izpalīdzēt un dalīties vajadzīgajā informācijā.
Anna: – Kā tu domā, vai būtu svarīgi iepazīstināt studentus ar nākotnes iespējām, vai arī pilnīgi pietiek tikai ar pasniedzēju fokusēšanos uz diplomdarba filmu?
Ditija: – Pievērst uzmanību studentu nākotnes plāniem arī būtu ļoti noderīgi, tas ļautu pasniedzējiem vairāk izprast studentus un viņu mērķus. Nedomāju, ka šobrīd studentu ilgtermiņa mērķis ir taisīt filmas, kas atkarīgas no publiskā finansējuma. Katram studentam ir citādi mērķi un, ja tie tiktu pārrunāti biežāk, tad būtu vieglāk izrādīt individuālu uzmanību studentu vajadzībām.
Anna: – Anete, vai tev ir kāds redzējums par virzienu, kurā ar savu izglītību varēsi doties tālāk?
Anete: – Bakalaura studijās nācās daudz ko iemācīties pirmoreiz, bet maģistrantūrā tiek pieņemts, ka strādājam tā, kā nu katram tas labāk padodas.
Domāju, tā ir ļoti liela veiksme, ja studiju laikā esi jau sapratis, ar ko gribi nodarboties un kas ir tavas spēcīgākās mākslinieciskās īpašības.
Bieži vien studenti pat pēc absolvēšanas diemžēl to īsti nav noskaidrojuši. Es pašlaik strādāju kā viena no ēnotājām Rozes Stiebras topošajā pilnmetrāžas filmā Sirds likums un uzskatu, ka ar šo iespēju strādāt animācijas industrijā man jau ir ļoti paveicies. Man kā jaunam censonim tā ir ļoti vērtīga pieredze, un ne visi studenti spēj tik ātri atrast darbu savas izglītības lauciņā.
Anna: – Bet vai tu zini soļus, kas nepieciešami, lai filma tiktu pieņemta un izrādīta Eiropas festivālos? Vai Tev šķiet, ka māksliniekam tie jāzina?
Anete: – Neesmu manījusi, ka studenti ar to tiktu speciāli iepazīstināti, bet, ja kādam konkrētā brīdī ir vajadzība, tad tas noteikti tiek pārrunāts.. Pēdējais, ko dzirdēju, bija kursabiedrenes stāstītais, ka viņa iesniegusi savu animāciju festivālam Grieķijā. Tas, šķiet, ir diezgan forši!
Anna: – Vai jums ir izdevies studiju ietvaros apmeklēt kādus animācijas festivālus? Varbūt pasniedzēji studiju ietvarā rāda animācijas filmas?
Ditija: – Tallinā notiek jauns animācijas festivāls, šajā semestrī es pabiju arī festivālā Animateka Ļubļanā, Slovēnijā.
Anete: – Jā, pasniedzēji rāda filmas, pēc skatīšanās mēs tās vienmēr arī pārrunājam un dalāmies ar viedokļiem. Ir vērtīgi redzēt kaut ko tādu, ko es pati, iespējams, nekad neatrastu un nenoskatītos, turklāt redzētā pārrunāšana māca labāk strukturēt domas.
Anna: – Vai jūs pašas pēc savas iniciatīvas skatāties animācijas filmas un vai tas varbūt palīdz attīstīt savu animācijas stilu?
Ditija: – Mani laikam vairāk saista neatkarīgais kino, īpaši daudz neskatos neko animētu, jo no tā nerodu lielu iedvesmu, sevišķi tad, ja pašai gadījies iesprūst darba procesā. Tādos brīžos labāk noskatos kādu filmu vai palasu grāmatu.
Anete: – Es gan brīvajā laikā labprāt skatos dažādas animācijas un citas filmas – gan tās, kas aktuālas šobrīd, gan tās, kas palīdz iedvesmot pašas darbiem. Dažreiz konkrēto darbu skatos, pievēršot uzmanību sižetam, dažreiz vizuālajam izskatam. Nesen gāju skatīties Signes Baumanes filmu Mans laulību projekts, jo tā šobrīd ir ļoti aktuāla, bet arī tāpēc, ka liela daļa manu kursabiedreņu strādāja pie šīs filmas tapšanas.
Anna: – Viena lieta ir veidot filmu, bet cita – saprast, ko ar to tālāk darīt un kā kopumā strādā animācijas nozare pasaulē. Kā nojaušu, jums šādas zināšanas noderētu, bet pagaidām tās var apgūt tikai procesā, kad jau esi daļa no animācijas nozares. Kā vēl citādi jūs gribētu papildināt savu mācību programmu?
Anete: – Domāju, ļoti palīdzētu nodarbības vai meistardarbnīcas, kur būtu iespējams vairāk attīstīt studentu vizuālo valodu – krāsu izvēli, stilistiku, kompozīciju. Lielākoties tas tiek atstāts pašu ziņā
Anna: – Vai spējat iztēloties, kāda būtu perfekta animācijas izglītības sistēma?
Ditija: – Varu pateikt, ka tas, kas apgrūtināja tieši manas iespējas radīt filmu, ir tas, ka nemācēju saprast savas problēmas – man bija ideja, bet kaut kādu iemeslu dēļ nebiju spējīga to realizēt. Tagad domāju – tas ir tāpēc, ka svarīgi pašam saprast, kādi ir tavi mērķi un kā tos sasniegt.
Anna: – Tas izklausās pēc personalizētākas studēšanas pieejas. Kā tev, Anete?
Anete: – Mana nodaļa ir diezgan jauna, salīdzinoši nesen izveidota. Acīmredzot jāpaiet laikam, lai tā spētu arvien vairāk ieklausīties studentu vajadzībās. Līdz ar to, es ceru, izglītība būs vairāk fokusēta uz animāciju, dodot studentiem personīgas animēšanas telpas un nostiprinot ne tikai prasmes, bet arī zināšanas, dodot iespēju apgūt animācijas vēsturi vai filmu teoriju. Šobrīd plašāka sevis izglītošana ir katra studenta paša atbildība.
Anna: – Es, piemēram, domāju, ka iemācīties animāciju nozīmē apgūt spēju vizualizēt idejas un prast prātā izdomāto pārvērst par darbu, kas skatāms uz ekrāna. Ko tas nozīmē jums – iemācīties animāciju?
Anete: – Man liekas, lai radītu veiksmīgus animācijas darbus, jābūt vienlīdz spēcīgām vizualizācijas spējām un labām zīmēšanas prasmēm. Ja zīmēšana ir vājāka, to laikam kaut kā vēl iespējams noslēpt, bet ja autoram ir grūtības ar sižetu un tēlu radīšanu, problēma ir nopietnāka.
Gandrīz katrs ir spējīgs uzanimēt lēkājošu bumbiņu, to mums arī māca pašā studiju sākumā;
ir grāmatas, kurās parādītas dažādas animēšanas shēmas un kustību ritmika, tomēr, lai realizētu kādu konkrētu sižetu, to jāspēj iztēlē ieraudzīt tā, it kā tas jau detalizēti atrastos tavā acu priekšā – sākot no personāžu izskata un vides, līdz pat gaismēnu novietojumam un skaņai.
Anna: – Izklausās ļoti praktiski, un animācija jau arī nav teorētiska, bet gan praktiska lieta, vai ne?
Anete: – Lai animēšanu iemācītos no pašiem pamatiem, noteikti jāapgūst kādas teorētiskās zināšanas, kaut vai par iepriekš minēto bumbiņu. Tomēr, lai pilnībā izprastu animēšanas būtību, nekas cits neatliek kā zīmēt, mācīties no kļūdām un saprast, kas strādā un kas ne.
Anna: – Ditij, un ko tev nozīmē animācijas apgūšana?
Ditija: – Man animācija nozīmē konstantu problēmu risināšanu un nepārtrauktu analizēšanu. Vēl arī jautājumu, cik skaidri esi spējīgs kaut ko iztēloties, lai to varētu arī realizēt. Laikmets, kurš animācijā mani saista visvairāk, ir agrīnais Ziemeļamerikas neatkarīgo animācijas skolu periods – piemēram, Hārvardas vai Kanādas skolu uzsvars uz eksperimentālo animāciju deva studentiem iespēju daudz ko atklāt.
Mums ir nepieciešams maksimāli eksperimentēt, jo tas ļauj paplašināt domāšanu un dod iespēju eksistēt pasaulēm, kas patiesībā nemaz neeksistē. Un svarīgi attīstīt tehniskās spējas, lai spētu nošķirt to, kā darbojas fiziskā un mehāniskā realitāte, lai to spētu attēlot un realizēt animācijā.
